2ekologija

 

                                                Ekoloģija

Mums tiek stāstīts, ka viss dzīvais attīstījies evolūcijas ceļā, nevadāmā veidā, nejaušu mutāciju rezultātā un dabīgās atlases rezultātā. Taču dabā, sākot ar ūdens pilienu, līdz pat veselām ekosistēmām, viss stingri darbojas pēc noteiktiem likumiem, viss ir savstarpēji saistīts un absolūti darbojas pēc noteiktas, precīzas loģikas.

Visi bioloģiskie vielmaiņas procesi, DNS un RNS replikācija, šūnu barošanās un dalīšanās, olbaltumvielu sintēze, toksīnu uzkrāšanās un imūnsistēmas darbība gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem notiek līdzīgi pēc vieniem un tiem pašiem dabas likumiem, bet var atšķirties tikai uztura tips un tā pārstrādes specifika.

Vai šajā perfektajā dabas veidotajā ekosistēmā cilvēks uzvedās, kā tam to vēlējusi daba? Senais cilvēks nekad nav bijis mednieks tajā nozīmē, ka nav bijis plēsējs, kam raksturīga vesela virkne tiem raksturīgu īpašu pazīmju – īpašas konstrukcijas nagi, zobi, muskuļi, specifiska redze, kuņģis, zarnu trakts. Cilvēkam nav un nekad nav bijušas nevienas plēsējdzīvnieku morfoloģiskās pazīmes. Žokļa muskulatūra, kurai jānodrošina iekošanos, sagrābšanu un saplēšanu, galīgi neatbilst šādam mērķim. Plēsējiem, salīdzinājumā ar cilvēku, ir daudz vājāka lūpu inervācija, jo lūpas kalpo tikai mīmikai un siekalu noturēšanai.

 

Par elektromagnētiskā lauka iedarbību

Procentuāli sadalot visus kaitīgās iedarbības faktorus, kuriem pakļauts mūsdienu cilvēks, sanāk aptuveni šāda aina:

  ε  10% - gaisa piesārņojums,

  ε  20% - ūdens kvalitāte,

  ε  20% - cilvēka dzīvesveids,

  ε  20% - uzturs,

  ε  30% - apkārtējā elektromagnētiskā lauka iedarbība.

Mākslīgie signāli slāpē dabīgo starojumu tai skaitā Šūmaņa rezonansi (Schumann Resonance), kas ir 7.83 cikli sekundē (7.83 Hz) un tiek uzskatīta par Zemes vibrāciju frekvenci. Visa dzīvība ir jūtīga uz elektromagnētiskiem laukiem. Daudzi dzīvnieki, tai skaitā putni un kukaiņi tos izmanto navigācijai. Arī bites orientācijai izmanto elektromagnētisko lauku, tas ir vadās pēc Zemes magnētiskajām līnijām. Ja bitēm šis mehānisms tiek traucēts, tās vienkārši vairs neatrod savu mājokli un iet bojā.

    

Elektromagnētiskais lauks

Vērtējot apkārtējā elektromagnētiskā lauka iespējamo iedarbību, jāņem vērā tādi objektīvie iedarbības faktori kā elektriskā lauka spriedze, magnētiskā lauka spriedze, elektrostatistiskā lauka spriedze, virsmas elektrostatistiskais potenciāls, aerojonu saturs gaisā. 

Elektromagnētiskais lauks sastāv no trīs komponentēm: elektriskās, kas pārnes viļņus, magnētiskās un statiskās. Ja pa elektrovadītāju plūst elektriskie lādiņi, ap to veidojas elektriskais virpuļlauks, kurš ģenerējas ap magnētiskās indukcijas līnijām un ir smalkās iedarbības pārnesējs uz šūnām.

Augstfrekvences viļņu diapazons ietver frekvences no 300 MHz līdz 300 GHz, un tas atrodas starp radiofrekvenču un infrasarkanā starojumu viļņu garuma diapazonu. Raidītāji, kuri raida augstfrekvences diapazona frekvencē, kas ir augstāka par 1 GHz (Wi-Fi, Bluetooth), šāda frekvence tiek pārklāta ar zemas frekvences modulāciju, tas ir, informācija tiek uzlikta uz nesošo frekvenci. Rezultātā modulējošais signāls maina nesēja frekvenci proporcionāli savai vērtībai, nobīda to uz augšu un leju. Šī modulācija arī ir tas, kas visvairāk rada negatīvo iedarbību uz šūnām, piemēram, iespaido starpšūnu vielmaiņu, jo darbojas uz līdzīgām frekvencēm un bieži vien nonāk rezonansē ar šūnu struktūrām, tādā veidā traucē to darbu. Šūnu membrānu elektropotenciāli visvairāk ir jutīgi pret elektromagnētiskā lauka iedarbību neatkarīgi no pienākošā signāla jaudas. Šūna iziet no līdzsvara pat pie ļoti vājas jaudas, kas tuvojas nulles slieksnim. Rodas kļūmes, kuras uzkrājas, līdzīgi kā tas notiek pie radiācijas, tāpēc cilvēkiem, kuri regulāri un ilgstoši darbojas ar augstfrekvences diapazona elektromagnētisko viļņu izstarotājiem, ar laiku pakāpeniski sāk rasties līdzīgas patoloģijas, kādas ir novērojamas darbiniekiem atomelektrostacijās. Situāciju vēl vairāk sarežģī 5G interneta ieviešana, jo tas tiek izplatīts augstfrekvences diapazonā, kurā radioviļņu caurlaidība ir vāja, tāpēc nākas izmantot ļoti daudz raidītāju un, jo lielāks datu apjoms tiek raidīts, jo lielāka varbūtība nonākt rezonansē ar šūnu struktūrām.

Taču elektromagnētisko kaitīgo iedarbību var ievērojami samazināt. Fiziķi ir izstrādājuši uzlīmes, kurās vienā no slāņiem ir iekļauts titāna dioksīds, kuram ir elektromagnētiskos viļņu atstarošanas īpašības. Kad enerģijas plūsma iziet cauri uzlīmei, tā rada otrreizējo elektrisko virpuļlauku, kurš dzēš primāro (sākotnējo) elektrisko virpuļlauku. Sakarus tas neiespaido, tiek novērsti tikai trokšņi, rezultātā signāla kvalitāte pat uzlabojas, radio speciālisti to zina. Raidītāja starojums netiek novērsts, jo iedarbība notiek uz raidītāja enerģijas plūsmu, tādā veidā izkliedējot un pārmodulējot signālus, kas tajā ielikti, reizē novācot rezonansi starp raidītāju un cilvēka šūnām. Šāds uzlīmes liek uz telefoniem un dažādas elektroniskās aparatūras. Ir arī speciālas antenas, ar kurām var ievērojami neitralizēt elektromagnētiskā starojuma kaitīgo iedarbību pat vairāku simtu metru rādiusā.

Daudziem cilvēkiem droši vien radīsies jautājums: ja tas ir tik nopietni, kāpēc par to maz runā. Atbilde pavisam vienkārša: salīdziniet, kuru vieglāk sadzirdēt, vai ar pieticīgām finansiālajām iespējām tos godīgos zinātniekus, kam gods un sirdsapziņa ir augstāk par visu vai elektroierīču ražotājus, kas spēj dāsni apmaksāt pseidozinātniskus pētījumus un plašas reklāmas kampaņas.

 

Kāpēc ir kaitīgi Wi-Fi, Bluetooth, 4G, 5G?

Tas, ka termiskā uzsilšana, ko rada šīs ierīces, nav problēma, tam var pilnīgi piekrist. Piekrist var arī tam, ka šo ierīču izmantotās frekvences vērā ņemamu kaitējumu nenodara. Citādāk ir, ja šīs augstfrekvences tiek izmantotas informācijas pārraidīšanai, modulējot tās.

Problēmas sākas, kad augstfrekvences svārstības nonāk rezonansē ar cilvēka organisma šūnām. Rezonanse iedarbojas uz šūnu membrānām, izjauc šūnu dalīšanās un vielmaiņas procesu, notiek šūnu sagraušana un anomāla to dalīšanās, turklāt notiek ietekme uz šūnu DNS un tajās notiekošajiem bioķīmiskajiem procesiem. Novājinātās un bojātās šūnas ir augsne ļoti daudzām populārām veselības problēmām. Pirmkārt, tā ir paātrināta novecošanās, novājināta reproduktīvā funkcija, onkoloģija un, protams, novājinātās šūnas patīk vīrusiem.

Šo tehnoloģiju aizstāvji kritizē sociālajos tīklos cirkulējošo informāciju, piemēram, ‘’5G izraisa Covid-19’’. Protams, ka tas tā nav, 5G neizraisa Covid-19, tas nenotiek uzreiz un tūlīt. Cilvēku organisms ir ieprogrammēts uz veselību. Lai cilvēks saslimtu, jāsummējas desmitiem, ja ne simtiem faktoru, un, kurš no tiem būs izšķirošais, lai ‘’svaru kausi’’ nosvērtos uz slimības pusi, nezina neviens.

Jau tagad daudzdzīvokļu namos no visām pusēm apņem Wi-Fi raidītāji, vienkārši 5G vēl vairāk pasliktinās esošo situāciju. Vai ir kāds risinājums? Protams, ka ir. No tehniskā progresa nav jāatsakās, vienkārši jāizmanto optiskais pieslēgums. Tas, protams, dažas neērtības sagādās, piemēram, nevarēs tik ērti dīvānā atgāzties. Nu bet veselības labad vai tad nevar šo sīkumu upurēt?   

 

Nepatīkama tendence

Bērnu organisms vēl nav noformējies un ir jūtīgāks. Diemžēl mūsdienu bērniem arvien vairāk parādās iezīmes, ka ir izjukušas saites starp reālo un virtuālo dzīvi, tie sāk neizprast sev apkārt notiekošā loģiskās saites, izņemot telefonu vai planšetdatoru, tie vairs neko nevēlās, virtuālo jauc ar reālo. Bērniem pat parādās autistu un psihopātu pazīmes. Pedagogi sūdzas, ka bērni kļūst nevaldāmi.

 

Par mežiem un to, kādēļ ir vajadzīga bioloģiskā daudzveidība

Reizēm medijos vai Zemkopības ministrijas ikgadējās publikācijās atrodams skanīgs apgalvojums - 28,2% no Latvijas mežu platības aizņem aizsargājamās dabas teritorijas. Tomēr cilvēkam, kura ikdiena ir saistīta ar Latvijas dabu, šis apgalvojums nešķiet patiess, kaut vai tikai balstoties uz personīgajiem novērojumiem Latvijas ainavā un satelīta kartēs, kur Latvija vairāk atgādina māksliniecisku mozaīku, nevis zaļāko pasaules valsti, kā tas reizēm maldīgi tiek apgalvots.

Tomēr Zemkopības ministrija savās publikācijās izvēlas nepiebilst to, ka tikai 13,7 % no Latvijas mežiem ir ieviesti saimnieciskās darbības ierobežojumi (zemāki radītāji nekā ES), jo Latvijā nav likuma, kas paredz Eiropas Savienības nozīmes meža biotopu aizsardzību. Pagaidām ir tikai publiski un skanīgi mērķi. Šo mežu saglabāšana Latvijā ir atkarīga no mežsaimnieku sirdsapziņas. Teorētiski mežs kartē var būt iezīmēts kā ES aizsargājams, taču likumiski nav nekādu ierobežojumu to izcirst. Gluži pretēji – tas tiek Zemkopības ministrijas veicināts, ko pierāda 2021. gada rudenī ministrijas dotās pamācības Latvijas valsts mežiem, kā izvairīties no mērķa neizcirst šīs ES aizsargājamās meža platības. (avots: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/zemkopibas-ministrija-maca-latvijas-valsts-meziem-apiet-rikojumus-un-izcirst-es-aizsargajamos-mezus.a423692/)

Turklāt pusē no šiem 13,7 % saimnieciski ierobežotajiem mežiem ir atļauts veikt kailcirti. Ļoti būtisks ir arī fakts, ka mežu platība, kurai Latvijā ir ļauts palikt neskartai un kurā ir aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība, ir vēl niecīgāka – tikai 4 %, bet, piemēram, kaimiņvalstī Igaunijā tie ir 13 %.

Jāpiebilst, ka Eiropas Savienība pret Latviju ir uzsākusi arī pārkāpuma procedūru par nepietiekamu sugu un biotopu aizsardzību. Diemžēl arī šobrīd pēkšņi plānotā Valsts meža dienesta reforma, kuras ietvaros mežziņu kapacitāte tiks samazināta par pusi, rada lielus draudus Latvijas mežiem, jo tiek mērķtiecīgi vājināta dienesta spēja uzraudzīt mežā notiekošo saimniecisko darbību, kas atsevišķos gadījumos ir pretlikumīga, gan neievērojot koku vecumu, gan audzes augšanas apstākļus.  

Nav noslēpums, ka Latvijā mežu ciršanas apjomi ir ļoti lieli. Par laimi sabiedrībā ļoti lēnām, bet tomēr veidojas kaut neliela izpratne par meža nozīmi ne tikai, piemēram, ekonomikā vai rekreācijā, bet arī tādā būtiskā jautājumā kā ekoloģisko procesu norise, no kuriem esam atkarīgi mēs visi.

Redzot kailcirti, mūs nereti pārņem nepatīkamas sajūtas. Šo apsaimniekošanas veidu var interpretēt, kā vien labpatīk, taču tas nemainīs faktu, ka meža vairs vienkārši nav. Un, kamēr meža tehnikas uzartais lauks atkal atjaunosies un pilnvērtīgi sāks pildīt savas ekoloģiskās funkcijas, būs nepieciešami daudzi desmiti gadu (ja vien, protams, tas netiks nocirsts agrāk). Tomēr, nākamreiz dodoties uz mežu, ir vērts vairāk pievērst uzmanību kam citam – Latvijas valsts mežu būvētajiem ceļiem – plašām brauktuvēm ar dziļiem grāvjiem, kuru kopgarums LVM pārvaldījumā valsts teritorijā ir teju 11 000 km, un tuvākajos gados ir plānots uzbūvēt vēl 4000 km šādu ceļu, lai ērtāk būtu piekļūt ar lieljaudas mežizstrādes tehniku visattālākajos nostūros, jo vieglāk pieejamās vietās jau viss ir izcirsts. Pirmajā mirklī varētu aizdomāties - ko gan ceļš var nodarīt mežam? Ja nu vienīgi būvniecības vajadzībām izcirstā platība, kas, piemēram, 2018. gadā bija aptuveni 170 ha. Uz Latvijas izcirsto hektāru neskaitāmajiem tūkstošiem viena gada laikā tas, protams, ir niecīgs skaitlis, ja neņem vērā to, ka pārbūvētā teritorija par mežu nekad vairs nekļūs. Tomēr problēma ir daudz nopietnāka.

Uzbūvējot mežā ceļu, gar tā malām, pirmkārt, ļoti strauji tiek izmainīti augšanas apstākļi. Palielinās pieejamās gaismas un barības vielu daudzums, rodas izmaiņas augsnes mitruma režīmā, blīvumā, kā arī pH, ko rada būvniecībā izmantotie materiāli. Visas šīs izmaiņas nelabvēlīgi ietekmē augu sugu sabiedrības mežā, turklāt viena no būtiskākajām problēmām ir ceļu veicinātā svešo un invazīvu sugu ienākšana un izplatīšanās, kas ir ļoti liels drauds Latvijas dabai. Nereti invazīvās sugas ir ātraudzīgas un spēj saražot lielu sēklu daudzumu, kas ir to priekšrocība, izkonkurējot vietējās sugas. Ceļi ir to izplatīšanās koridori.

Tieši ceļu būvniecība ir viens no galvenajiem iemesliem meža biotopu fragmentācijai. Tie samazina meža nepārtrauktību, līdz ar to samazinās to sugu daudzveidība, kurām nepieciešama nefragmentēta dzīves vide vai kuras ir mazāk konkurētspējīgas. Radusies fragmentācija veicina arī meža sugu ģenētisko variāciju samazināšanos, jo ceļš ir kā barjera, kuru augu sēklām ir grūti pārvarēt, līdz ar to augi kļūst mazāk izturīgi pret kaitēkļiem un vides apstākļu izmaiņām. Ceļi, sadalot mežus mazākos fragmentos, rada malas efektu, kas ietekmē meža temperatūras un mitruma apstākļus, pastiprina vēja ietekmi un palielina mežā ienākušo gaismas daudzumu. Visas šīs izmaiņas rada draudus bioloģiskajai daudzveidībai, jo veicina svešzemju sugu ienākšanu un vienlaikus sekmē meža sugu samazināšanos.

Pašlaik Latvijā vēl nav veikti šādi pētījumi, tomēr citviet Eiropā un pasaulē ir izpētīts, ka ceļa ietekme uz atsevišķām augu sabiedrībām var būt vērojama līdz pat 60 m virzienā uz meža iekšpusi, un uz atsevišķām sugām pat līdz 100 m. Būvējot ceļu pēc iespējas šaurāku un izcērtot pēc iespējas mazāk koku, bioloģiskā daudzveidība tiek ietekmēta daudz mazāk. Tomēr ceļa ietekme uz meža ekoloģiju ir ilgstoša, jo arī pēc tam, kad ceļš vairs netiek izmantots, tas turpina ietekmēt sugu sastāvu.  Diemžēl LVM, būvējot ceļus, balstās uz ekonomiskajām interesēm, nevis dabas saglabāšanu. Citējot uzņēmumu, “ceļu tuvums ļauj samazināt mežsaimnieciskās un mežizstrādes izmaksas”.  Jau šobrīd  Latvijas ainavā ceļu safragmentētie meži atgādina šaha lauciņus. Protams, arī Latvijā ceļu būvniecībā ir spēkā ierobežojumi. Piemēram, aizsargājamās dabas teritorijās, taču to platība valstī pārāk maza, lai dabu saglabātu ilgtermiņā. Jo aizsargāt ilgtermiņā nozīmē aizsargāt ainavas līmenī.

Secinājums ir pavisam īss – meža ceļi izjauc šīs ekosistēmas līdzsvaru. Bet, ja mežā dažādu - gan cilvēka radītu, gan dabisku - apstākļu ietekmē tie izjaukts līdzsvars, tas var sākt slimot. Notiek dažādu kaitēkļu slimību invāzijas, ko mūsdienās nenoliedzami veicina arī klimata pārmaiņas. Līdzību ir iespējams novērot arī lauksaimniecības monokultūru laukos, kas ir pretdabisks un nestabils veidojums, kur šādos gadījumos palīgā tiek ņemti pesticīdi. Mežā gan tas ir “Harvesters”. Tomēr dabā viss ir iekārtots pavisam vienkārši: kaitēkļi ieviešas tur, kur tiem ir maz dabisko ienaidnieku. Šeit ir arī atbilde uz vienu no šodien aktuālākajiem jautājumiem – kāpēc mums ir vajadzīga bioloģiskā daudzveidība? Pavisam vienkārši – tieši bioloģiskā daudzveidība nodrošina ekosistēmu stabilitāti. Līdz ar to, ja mežā ir pietiekami liela kaitēkļu dabisko ienaidnieku daudzveidība, tie gluži vienkārši nespēs masveidā savairoties.

Latvijas valsts meži nereti ar lepnumu skandina, ka meža platība Latvijā arvien pieaug un Ulmaņlaikos mūsu valstī bija divreiz mazāk mežu nekā mūsdienās. Nekā nepatiesa šajā faktā nav, ja nu vienīgi apzināti maldinošs terminoloģijas lietojums, jo mežs nav ar krūmiem aizaudzis izcirtums, ko mežu nozarei labpatīk ieskaitīt pie meža, lai uzlabotu statistiku, tomēr kopumā mežu tiešām ir kļuvis vairāk. Bet vai esam kādreiz aizdomājušies par to, kas agrāk atradās šo mežu vietā? Pavisam vienkārši: pļavas un lauksaimniecības zemes. Taču tādas pļavas, kurās vienā kvadrātmetrā auga vairāk nekā 50 dažādas augu sugas un kuras uzturēja milzīgu kukaiņu un putnu daudzveidību. Šīs dabiskās pļavas agrāk veidoja 30 % no Latvijas teritorijas. Bet kādas bija lauksaimniecības zemes? Brīvas no pesticīdiem un pilnas ar bioloģisko daudzveidību. Tikpat ļoti, cik dabiskās pļavas, kuru Latvijā ir atlicis mazāk par vienu procentu, ir apdraudētas arī nezāļu sabiedrības. Diemžēl, izbraucot cauri Latvijai, magoņu un rudzupuķu laukus var gadīties neieraudzīt ne reizi. Bet dabā nav nekā lieka, jo arī nezāļu sabiedrības uztur lauksaimniecības zemes stabilitāti. Tās aizsargā augsni no erozijas, absorbē barības vielas, neļaujot tām izskaloties, uztur augsnes mikrofloru. Galu galā uztur kukaiņu daudzveidību, kas ir barība putniem – tiešajiem kaitēkļu ienaidniekiem. Diemžēl mūsdienu pesticīdu lietošanas tendences liecina, ka lauksaimniekiem nav izpratnes par šiem ekoloģiskajiem procesiem un arī nezāļu sabiedrības ir uz izzušanas robežas. Protams, nedrīkst noliegt to, ka mainoties saimniekošanas un cilvēku dzīvesveidam, dabiskās pļavas tikpat lielās teritorijās uzturēt būtu ļoti grūti un šodien tam nebūtu ekonomiska pamatojuma, tādēļ bioloģisko daudzveidību uzturēt un veicināt mēs varam tieši mežā.

Latvijā mežs simtiem gadu ir bijis cilvēku izdzīvošanas resurss un daļa no Latvijas ekonomikas. Nenoliedzami, arī daļa no latviešu tautas identitātes. Tomēr vai tā būs arī nākotnē? Pašreizējās tendences par to neliecina. Ir jāspēj atrast līdzsvars starp ekonomiku un dabas aizsardzību, jo abu loma ir nenoliedzami absolūti vienlīdzīga. Arī no meža ir jāturpina gūt peļņa, kā tas ir darīts simtiem gadu. Tas nav vienkāršs uzdevums, jo sabiedrības izpratnes trūkuma dēļ konflikti šobrīd ir neizbēgami, lai gan to visu varētu regulēt ar kompensāciju mehānismu. Diemžēl Latvijas budžeta sadalījumā dabas aizsardzībai nav atvēlēta pat puse no procenta. Tomēr ļoti vēlētos, lai visu nozaru ministri, kuri pieņem lēmumus, saprot pavisam vienkāršu patiesību: mēs ar dabu esam saistīti vistiešākajā veidā, un tās daudzveidība ir jāsaglabā ainavas līmenī, jo no tā nākotnē ir atkarīga mūsu pašu dzīves kvalitāte. Visas pārmaiņas sākas cilvēku izpratnes veicināšanā. Vispirms jau to ministru izpratnē, kuri pieņem lēmumus, kas ietekmēs mūsu nākotni desmitiem un simtiem gadu. Diemžēl realitāte ir tāda, ka Zemkopības ministriju veido cilvēki, kuriem nav pat mazāko pamatu izpratnē par ekoloģiskajiem procesiem.

 

Konvencionālā lauksaimniecība

Graudaugi ir pamatprodukcija, ko ražo lauksaimnieki. Tā ir izejviela pārējo lauksaimniecības produktu ražotājiem. Arī šeit viss ir pakārtots pārtikas pārstrādātāju interesēm un, protams, maksimālas peļņas gūšanai. Pesticīdi, insekticīdi, herbicīdi un to kaitīgums – daudziem bieži dzirdēts un apnicīgs temats, vai ne. Taču ir tēmas, par ko mazāk dzirdēts. Piemēram, lipekļa procents graudos. Jo lielāks procents, jo graudu pārstrādātāji gatavi vairāk maksāt par graudiem. Tāpēc tiek speciāli selekcionētas šķirnes ar paaugstinātu lipekļa daudzumu, lai maizes cepējiem būtu vieglāk izstrādājumiem piedot vajadzīgo formu. Lipeklis ir glutēns – ūdenī nešķīstoša lielmolekulāra olbaltumviela, kuru, intensīvi lietojot, tā uzkrājas uz zarnu sieniņām un tiek traucēti vielmaiņas procesi. Glutēnu pārtikas ražotāji izmanto ļoti plaši visdažādākajos izstrādājumus, piemēram, kā iebiezinātāju. Rezultātā cieš patērētāju veselība.

Vēl lielāka bīstamība ir glifosātu saturošie herbicīdi, kas augsnē sadalās daudzreiz ilgāk, nekā tiek reklamēts. Lai graudi vienmērīgāk nogatavotos un varētu nodot tos augstākā šķirā, daži graudu ražotāji pamanās nosmidzināt savus laukus, piemēram, ar raundapu pāris nedēļas pirms ražas novākšanas, rezultātā glikofosfāts uzkrājas grauda apvalkā. Ēdot maizi no šādiem graudiem, sanāk glifosāta triecien-deva. Sekas – tiek traumētas šūnu DNS molekulas, sevišķi cieš epitēlijšūnas. Bojājot šūnas DNS, nākamā šūnas kopija būs citādāka un savādāk veiks savu funkciju. Sekas ir grūti prognozējamas.

Ar intensīvām tehnoloģijām ražotās izejvielas, tai skaitā iegūtās no ĢMO augiem tiek izmantotas gaļas, olu un piena ražošanā. Norādot produkta sastāvu, par to esamību diemžēl netiek informēti patērētāji.

Lai dzīvnieki, atrodoties lielā saspiestībā un stresā, neslimotu, tiek izmantots milzīgs daudzums medikamentu. Lai ātrāk palielinātos svarā - hormonālie preparāti. Viss tas diemžēl nonāk gaļā. Starp citu, ar intensīvajām tehnoloģijām ražotajā gaļā pesticīdu atlieku ir 10 reizes vairāk nekā augļos un dārzeņos, par kuriem bieži uztraucamies.

Reizē ar kūtsmēsliem un vircu, ko savāc no kūtīm un izkliedē pa tīrumiem, nonāk arī lopkopībā un putnkopībā izmantotie medikamenti, bez kuriem konvencionālajā lauksaimniecībā ilgstoši iztikt nevar, jo daba cenšas nepieļaut kādu vienu dzīvnieku vai augu lielu koncentrāciju vienuviet. Pat, ja pesticīdi vai medikamenti tiek lietoti saskaņā ar visām instrukcijām, tie neizbēgami nonāk augsnē un pēc tam - augos, kā arī tālāk ekosistēmā. No antibiotikām veidojas pret tām rezistenti mikroorganismi un medicīnā izmantojamās antibiotikas var izrādīties neefektīvas. Ar vienkāršām augsnes analīzēm visas medikamentu atliekvielas augsnē nemaz nevar konstatēt. Vajadzīgi dārgi un laikietilpīgi izmeklējumi. Tāpat nav zināmas atliekvielu ilglaicīgas iedarbības sekas uz cilvēka organismu.

Lopbarības ražošanā bieži izmantotā soja, kuras audzēšanā izmanto ļoti daudz pesticīdu, 90% sojas ir ģenētiski modificēta. No tās ražo dažādas pārtikas piedevas, ko pēc tam izmanto visdažādākajos produktos, piemēram, konfektes, saldējums, šokolāde utt. Tas viss grauj mūsu reproduktīvo, endokrīno, kā arī centrālo nervu sistēmu un ne tikai. Šo iemeslu dēļ ir valstis, kurās soju gandrīz neizmanto, kaut gan būtībā tas ir vērtīgs pārtikas produkts, labākais augu izcelsmes olbaltumvielu avots. Soja lopbarībā nav neaizvietojama, var taču Latvijā audzēt pākšaugus, un cenu ziņa nav lielas starpības.

Kāpēc nodokļu maksātājam būtu jāsubsidē šādas pārtikas ražotāji? Tas ir ceļš uz nekurieni. Ir ekonomiski izdevīgāki varianti, tie ir ar ekonomiskiem aprēķiniem pilnīgi pierādīti un praksē apstiprināti.

 

Pesticīdi

Vēl tad, kad Latvija nupat iestājās ES, mēs lepojāmies ar bioloģisko daudzveidību un to, ka augsne nav tik degradēta, salīdzinot ar bagātajām Eiropas valstīm. Tagad, kad esam iekļuvuši šajā saimē, pateicoties konvencionālo zemnieku rosībai, kas tiek atbalstīta ar subsīdijām, esam panākuši šīs valstis vai pat dažas pārspējuši augsnes un apkārtējā vides degradēšanā ar pesticīdiem un dabai nedraudzīgu saimniekošanu. Kā rāda augsnes un iegūtās produkcijas padziļinātās analīzes Vācijas un Itālijas laboratorijās, pesticīdu atliekas atrodamas it visur, pat tad, kad vairākus gadus ir pārtraukts tajā vietā tos lietot. Diemžēl ar vēju pesticīdi nonāk arī blakus teritorijā, tai skaitā blakus esošajos piemājas dārzos un akās. Jāsaka godīgi, izņēmums nav arī biškopības produkti, jo, ja tie ir ievākti šādā apkaimē, arī tajos atrodams šo ķīmisko vielu piesārņojums.

Apkārtējā vidē uzkrāto un ienākošo pesticīdu skaits ir milzīgs. Lai nebūtu abstrakta runāšana, lūk, daži no tiem, kas ir populārākie. Herbicīdi: glifosāts, metolahlors, hloramfenikols. Insekticīdi: cipermetrīns (sevišķi bieži un lielos daudzumos sastopams), imidakloprīds, tiakloprīds, deltametrīns, hlorpirifos. Fungicīdi: azoksistrobīns, boskalīts, fluopirāms, fenheksamīds, propikonazols, fenpropidīns, piraklostrobīns.

Latvijā gada laikā lauksaimniecībā tiek izmantoti ap 600 tonnu pesticīdu, jeb no 1 līdz 2,5 kg uz hektāru. Pasaulē izmanto ap 2 miljoni tonnu pesticīdu, kas to ražotājiem dot ap 45 miljardi dolāru gada peļņu. Iespējams, ka farmācijas industrijai no tā vēl lielāka netiešā peļņa, jo bez sekām pesticīdu iedarbība nepaliek. Viena no pazīmēm, kas uz to norāda - pēdējos gados straujš onkoloģijas, autisma un daudzu citu slimību palielinājums. Diemžēl pesticīdu atliekas atrodamas ne tikai industriāli ražotajā pārtikā, bet arī gruntsūdeņos, kas nonāk akās. Sevišķi tas attiecas uz reģioniem, kur audzē ziemas kviešus, rapsi un miežus, jo to audzēšanā indes tiek izmantotas visvairāk (2-2,5 kg uz hektāru).

Raundaps, Kliniks, Ouragan, Taifun B un citi, kuru darbīgā viela glifosāts, ir mūsdienās plaši izmantoti herbicīdi, ar ko apsmidzina laukus pret nezālēm, kā arī graudaugus pirms ražas novākšanas, lai tie vienmērīgāk nogatavotos un zemnieki varētu tos realizēt kā ‘’augstākās kvalitātes graudus’’. Jā graudu ārējais izskats uzlabojas, taču izrādās, ka glifosāts negatīvi iedarbojas uz fermentu aktivitāti zīdītājiem, sevišķi tas attiecas uz kuņģa – zarnu trakta fermentiem, kas vitāli nepieciešami normālai tā darbībai. Fermenti pilda dažādas funkcijas Ir tādi fermenti, kas piedalās DNS veidošanā, ir lielo molekulu sadalošie, ir toksīnus izvadošie utt. Un tiklīdz kāda funkcija tiek veikta nepilnīgi, sākas problēmas.

Lielākā daļa no izsmidzinātā glifosāta preparātiem nonāk augsnē, tālāk gruntsūdeņos. Noārdīšanās augsnē var ilgt pat vairākus gadus. Cilvēka organismā šie preparāti var nonākt gan ar produktiem, gan ar ūdeni no akas, gan ar tieši caur ādu vai ieelpojot (lauksaimniekiem strādājot) un var radīt nopietnas veselības problēmas – mutācijas (ģenētiskos bojājumus), veicinot neauglību un priekšlaicīgas dzemdības, hormonālos traucējumus bērniem utt. Glifosāts bojā ādas epitēlija šūnas (blīvs šūnu slānis uz robežas ar ārējo vidi) un var izraisīt nieru un ādas vēzi. Arī vienu no visstraujāk pasaulē augošiem vēža paveidiem NeHodžkina limfomu (palielinājums par 5% gadā). Sakritība vai nejaušība, bet šie procenti ir līdzīgi ar herbicīdu izlietotā daudzuma palielinājumu procentos. Nezāles kļūst rezistentas, un devas palielinās.  Diemžēl cilvēki pret šīm vielām nekļūst imūnāki.

Lauksaimnieki iebildīs, ka bez pesticīdiem ievērojami samazināsies ražība. Taču, kā rāda pieredze, bioloģiskajās saimniecībās tiešām ir nedaudz zemāka ražība. Tie ir aptuveni 10 – 30%. Tā nav starpība vairākas reizes. Taču, ja ņem vērā, ka cilvēka organisma šūnas asimilē tikai 5% no tā, ko apēdam, pārējais tiek izvadīts kā atkritumi un toksīni. Vai šie skaitļi nemudina izdarīt loģisku secinājumu – mazāk, bet kvalitatīvāk. Šis skaitlis aptuveni 5% attiecas uz mūsdienu industriāli ražoto pārtiku.  To, ko piedāvā lielveikali, kur galvenokārt notiek mūsu pārtikas iegāde, tādas, kādu redzam veikalu iepirkuma grozos. Lielveikali mūsdienās ir kļuvuši par sabiedrības spoguli. Ko pērk, to piedāvā.

Rodas jautājums – vai ir prātīgi? Vai ir saprātīgi par atkritumu un toksīnu ražošanu, par nodokļu maksātāju naudu subsīdiju veidā lauksaimniekiem, indēt pašus šīs naudas maksātājus?

 

Alternatīva

Lai iegūtu veselībai draudzīgu produkciju, dabā visam jābūt līdzsvarā, tajā, kas izveidojies miljoniem gadu garumā. Nevar visu pēc kārtas izcirst un uzart. Jābūt bioloģiskai daudzveidībai gan birztalai, gan purvam, gan mežam ar veciem kokiem. Iznīcinot kādu kukaiņu vai augu sugu, ir apdraudētas pārējās. Kailciršu vietā būtu jāstāda ne tikai egles, priedes un bērzi vadoties no tuvredzīgiem komerciāliem aprēķiniem. Saprātīgi būtu renovēt ar konvencionālo lauksaimniecību noplicinātos laukus, apstādot tos ar kokiem, kas te kādreiz auguši pirms apledojuma, tas ir pirms 12 tūkstošiem gadu, piemēram, reliktā metasekvoja (lat. metasequoia glyptostroboides), divdaivu ginks (lat. ginkgo biloba), Amerikas ragukoks (lat. gymnocladus dioicus), zaļā duglāzija (lat. pseudotsuga menziesii), katalpas (lat. catalpas). Tādā veidā varētu reģenerēt sarežģītu pašatjaunojošos eko sistēmu ar unikālu dabas harmoniju un spēcīgu enerģētiku. Tas būtu labākais mantojums, ko ir iespējams atstāt nākamajām paaudzēm. Cilvēki šādā vidē justos nesalīdzināmi labāk.  Diemžēl pilsētās dzelzsbetonu būros iesprostotais un dažādiem starojumiem pakļautais cilvēks to pagaidām saprast nespēj.

Ja vien dabā līdzsvars nav izjaukts, tā ar kaitēkļiem un augu slimībām tiek galā pati. Arī minerālmēslu bēršana nav vajadzīga, dabā ir iekārtots tā, ka, piemēram, tauriņziežu dzimtas augi spēj paņemt slāpekli no gaisa (piemēram, lucerna, āboliņš), ir tādi augi, kas veido garas saknes un spēj uzsūkt minerālvielas, kuras atrodas ļoti dziļi augsnē. Satrūdot šie augi, baro citus augus. Tāpēc, strādājot ar videi draudzīgām metodēm, vajag daudz zināšanu, nevis minerālmēslu un pesticīdu, kas gala rezultātā piesārņo arī jūru. Kaut arī strādājot ar videi draudzīgām metodēm, ražas lielums un cenas būs nedaudz atšķirīgas, taču saražotā produkcija būs sātīgāka, bagātāka ar minerālvielām un tāpēc pietiks arī ar mazāku daudzumu. Lietojot šādu produkciju, cilvēks jūtas daudz mundrāks, nav nepieciešams lietot legālās narkotikas - kafiju vai enerģijas dzērienus. Un, ja vēl ieskaita ārstēšanās izdevumu ekonomiju perspektīvā, cipari veidojas pārliecinoši. Tad kas tad mums traucē ekonomēt, kad nepārtraukti dzirdam, ka budžetā visās sfērās pietrūkst naudas. Mēs līdz galam neapzināmies, kāda mums ir Latvijā bagātība, nesakārtotie lauki, mežonīgā daba, kura diemžēl pēdējā laikā tiek katastrofāli iznīcināta. Salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm mums ir mazāk ‘’sakārtoto’’ lauku teritoriju ar ģeometriski precīzi apartiem tīrumiem ar ideāli taisnām vagām, kurās nav nevienas nezāles, nav krūmu, nav arī slieku un varžu. Taču dabas sakārtotajās teritorijās ir daudz lielāka kārtība. Tur viss atrodas savstarpējā līdzsvarā un ir ieprogrammēts ilgai pastāvēšanai.

 

Alkatība un neizpratne iznīcina Latvijas zemi

Pasaulē ir tā, ka katastrofāli arvien mazāk paliek cilvēku maz skartās zemes. Pagaidām Latvijā vēl šis tas ir palicis no bioloģiskās daudzveidības. Tuvredzīgās domāšanas un nesaprašanas dēļ lielākā daļa cilvēku uzskata, ka sakārtota zeme ir tad, kad ir uzarta un apsētā ar monokultūrām, nesaprot ka galvenais zemes vērtības indikators ir bioloģiskā daudzveidība tajā. Mežizstrādātāji un lielie lauksaimnieki redz mežus un laukus tikai caur eiro un dolāru prizmu - uzreiz un tūlīt. Ja mūsu senči mežus cirta galvenokārt ziemā un izlases veidā, iegūstot kvalitatīvāku koksni, tad tagad cērt visu gadu un visbiežāk visu pēc kārtas. Cērtot siltā laikā strauji izplatās, piemēram, sēnīšu slimības, bet slimi koki patīk insektiem. Rezultāts – meži kļūst arvien slimāki. Ja senāk no malkas pelnus parasti tur pat netālu izkaisīja, tad tagad viss tiek aizvests projām. Tiek aizvesta lielākā bagātība mikro un makro elementi, kurus neviens dzīvnieks vai augs sintezēt nespēj. Tie augsnē ir, vai nu nav. Ja meža zeme vēl nav noplacināta, tad ar lauksaimniecības zemēm situācija ir arvien katastrofālāka. Kā rāda pasaulē ilglaicīgie augsnes analīžu apkopojumi daudzu gadu garumā, makroelementu un mikroelementu daudzums augsnē, kuri nepalielina ražas masu, ar katru gadu pārliecinoši samazinās.

Ir tikai divi slimību cēloņi – minerālvielu deficīts un organisma piesārņojums. Ar augiem ir tieši tas pats. Ja tas netiek ņemts vērā – iznīkst, gan augi, gan cilvēki. Ar medikamentiem un pesticīdiem ilglaicīgi dabu apmānīt nevar. Dabā nav neārstējamu slimību, ir tikai cilvēku nezināšana. Pretējā gadījumā mūsu nebūtu. Dabā nav nekā lieka, ja nu vienīgi cilvēki, kuri to nesaprot, bet ar tiem daba izrīkojas pēc saviem likumiem, un tas ir tikai laika jautājums.

 

Veikalā ar savu pirkumu izvēli jūs iespaidojat apkārtējo vidi

Ja vēlamies rūpēties par savu veselību, tad ne vien rūpīgi apsvērsim, pie kura ārsta iet un pie kura neiet, kādas zāles aptiekā pirkt vai nepirkt, vēl daudz rūpīgāk būtu jāapsver – no kura lauksaimnieka iegādāties produktus un no kurā nē. Iegādājoties produktus, kuri audzēti ar konvencionālo lauksaimniecību noplicinātajā augsnē, jūs ne vien graujat savu veselību, bet reizē ar savu naudas maku veicināt tālāku šīs lauksaimnieciskās zemes degradāciju, atstājot nepatīkamu mantojumu nākamām paaudzēm.

                                                                                                                                              biteend