26manviedmedic

 

                                              Par medicīnu

Zinātnieki prognozē, ka no cilmes šūnām tuvākajos gados laboratorijas apstākļos varēs izaudzēt gandrīz jebkuru cilvēkam nepieciešamo orgānu, taču  diez vai tādā veidā izdosies atrisināt problēmas, kamēr netiks novērsti cēloņi, netiks mainīts dzīvesveids, kura  rezultātā cilvēks ir nonācis līdz šādai situācijai. Palielinot veselības aizsardzības budžetu pat vairākas reizes, maz ticams, ka izmaiņas sabiedrības veselībā būs būtiskas.

 

Nerealizējamā misija

Kā panākt, lai ‘’vilks būtu paēdis un kaza paliktu dzīva’’. Pārfrāzēta šī tautas teiciena versija skan tā - ‘’ignorēt dabas likumus un saglabāt veselību’’. Tieši to mēs vēlamies panākt no mediķiem, nepārtraukti reformējot veselības aprūpes sistēmu. Pastāv tikai viena problēma – nevar izmainīt biofizikas un bioķīmijas likumus, tā teikt dabas likumus. Tas deputātiem diemžēl nav pa spēkam.

Kas tie par dabas likumiem? Lūk, daži. Cilvēkam, kā saprātīgākajai būtnei, daba ir paredzējusi augļus, tas ir, vispilnvērtīgāko savu produktu, bet gaļu un graudus bada periodu pārdzīvošanai, ko var izraisīt, piemēram, sausumi, plūdi. Pienu govs ir paredzējusi savam teļam un tikai noteiktā laika periodā. Katrai dzīvnieku sugai ir strikti citādāks piena sastāvs, kas der tikai tai un ne citai sugai. Dabā augļiem ir sezonāls raksturs, tas nozīmē, ka vienmēr nav ēdienu pārpilnība un ir arī gavēšana, kuras laikā organisms veic pašattīrīšanos. Daba cilvēkam ir paredzējusi nepārtrauktu mērenu fizisko aktivitāti, tāpēc mazkustība un, piemēram, profesionālais sports neiederas veselības uzturēšanā. Dzert ir paredzēts ūdens un nekas cits. Produktu uzglabāšanas veidus daba ir paredzējusi tikai šos – kaltēšana, sasaldēšana, sublimācija - un ne citus. Daba nav paredzējusi cepšanu, vārīšanu vai karsēšanu mikroviļņu krāsnīs. Tai nepatīk, ka to piesārņo.

Daba par savu likumu ignorēšanu cilvēkus soda, piemērojot attiecīgo ‘’krimināllikuma pantu’’ slimību.

 

Cilvēka saslimšana ir visu pārtikas ražošanas, izglītības un veselības aizsardzības sistēmu kļūdu galīgais rezultāts. Ja cilvēks ievēro dabas likumus, līdz 80 gadiem vispār nebūtu jāslimo.

Ir neloģiski subsidēt veselībai nedraudzīgu lauksaimniecības produktu ražošanu un pēc tam ieguldīt naudu ārstēšanā jeb seku novēršanā. Ne jau visi finansiāli var atļauties ‘’lētos’’ ikdienas produktus, par kuriem pēc tam ļoti dārgi jāmaksā ārstēšanās izdevumu veidā.

Runājot par pašu parastāko, sākot ar maizi no graudiem, kurus pirms sēšanas kodina ar spēcīgām indēm, augšanas periodā apstrādā ar pesticīdiem, bet pirms ražas novākšanas, lai vienlaikus nobriestu graudi, apstrādā ar tādiem glikofosātu saturošiem preparātiem kā Raundaps, Kliniks, Ouragan, Taifun B un citiem herbicīdiem, kas nelabvēlīgi ietekmē mūsu šūnu DNS. Arī lopkopībā, izbarojot šādus graudus, liels daudzums pesticīdu atlieku nonāk gaļā un pienā.

Ikdienā lietojot ķimizēto pārtiku, sekas parādās vēlāk. Bet process ir sācies, un pirmo simptomu parādīšanās ir neizbēgama. Var jau ar attrīšanās programmām un uztura bagātinātājiem mēģināt šo procesu aizkavēt. Tomēr vienkāršāk un arī lētāk būtu lietot adekvātu uzturu.

 

Ar cilvēkiem, kuri neaizdomājas, kas ir kas, viegli manipulēt

Ar šādu cilvēku auditoriju ir viegli manipulēt – pareklamē un sāk pirkt. Piemēram, pabaida ar holesterīnu, dodas pirkt holesterīnu pazeminošos preparātus. Pastāsta, ka herbicīdu un insekticīdu atliekas pārtikā pieļaujamos daudzumos ir nekaitīgas un cilvēki šādus produktus droši lieto, bet farmācija kopā ar industriālās pārtikas ražotājiem iegūst milzīgu peļņu, izmantojot to, ka sabiedrība daudz kam naivi notic. Realitāte ir tāda, ka indes nemēdz būt nekaitīgas, tās mēdz būt ātrākas vai lēnākas iedarbības. Rezultātu tas nemaina. Tāpēc neļaujiet ar sevi manipulēt, domājiet, analizējiet un izdariet secinājumus paši! Cerams, ka šī interneta vietne jums to palīdzēs.

 

Ārstē katru slimību atsevišķi

Mūsdienu medicīnā ir iegājies tā, ka viena un tā paša organismā notiekošā procesa pariešanas pakāpieni, tas ir, organisma transformācijas stāvokļi tiek nosaukti par dažādām slimībām, turklāt tās ārstē dažādi speciālisti, katru slimību atsevišķi. Piemēram, bērnam elpceļos uzkrājas gļotas, parādās iesnas, bet cēloņi netiek novērsti, un tā tas turpinās, līdz parādās nākamā slimība, sākumā akūtais bronhīts, kuru ārstējot ar medikamentiem, tas var pāriet hroniskā formā un palielinās pneimonijas risks. Pneimoniju izārstēšana ar medikamentiem nepaliek bez sekām, palielinās iespēja saslimt ar bronhiālo astmu, kuru ilgstoši daudzu gadu garumā ārstējot ar spazmolitiķiem, palielinās varbūtība saslimt ar citām slimībām, tādām kā honiska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ar smagām sekām, piemēram, plaušu fibroze vai plaušu enfizēma, turklāt cilvēki ar šādām problēmām ir potenciālie Covid-19 upuri. Turpinot organisma piesārņošanu un neveicot tā attīrīšanu, bet ārstējoties, piemēram, ar pulmicort, var nonākt līdz bronhu spazmām, vai pat plaušu vēzim. Tās ir viena un tā paša procesa sekas un nav nejaušas viena no otras neatkarīgas slimības, kā tas tiek traktēts mūsdienu medicīnā, kad organisma dažādie stāvokļi atkarībā no to simptomiem tiek nosaukti par diagnozēm un mediķiem, protams, šai katrai diagnozei ir paredzēts milzīgs medikamentu arsenāls.

Biežie vien ir tā, ka pacientam aizejot pie ārsta, viņam tiek izrakstīts garš saraksts ar medikamentu receptēm. Viena daļa šo medikamentu ir paredzēta, lai nospiestu imūnsistēmas reakciju kaskādi (pretiekaisuma, pretsāpju, antibiotikas utt.) un otra daļa (imūnmodulatori), lai kompensētu trūkstošos imunitātes posmus, kas tika nospiesti ar pirmās daļas medikamentiem. Īsāk sakot, ar vienām zālēm cenšas pazemināt imunitāti, bet ar otrām paaugstināt, rezultātā zaudētāji ir slimnieki un vinnētāji – farmācija.

 

Un sākas viss no gala

Kādā televīzijas pārraidē rādīja darba devēju attālā reģionā, kurš sūdzējās, ka strādnieki galīgi degradējušies un negrib strādāt ne par mazu, ne lielu naudu. Nedaudz parādīja arī kādu strādnieku, kurš pusdienoja pie galda, uz kura bija desa, batons un šķīstošā kafija. Ar to viss tika pateikts. Ja līdz tam šis darba devējs par to nav aizdomājies, var atgādināt, ka pie šāda ikdienas ēdiena sabruks pat visčaklākais un veselākais strādnieks. Rezultātā radušos depresīvo noskaņojumu kādu laiku, līdz veselība galīgi sabruks, mēģinās labot ar cigaretēm, alkoholu vai citām narkotikām. Citu optimistiskāku iespējamo variantu vienkārši nav, brīnumi nenotiek.

Strādniekam, nonākot slimnīcā, nekas daudz nemainās, dzīvā uztura nav. Putra ar apšaubāmas kvalitātes tēju, pusdienās kotlete ar makaroniem, ko dekorē marinēta gurķa šķēle, bet, lai tas viss labāk rūgtu un pūtu, tiek aizdzerts ar saldo augļu sulu no tetrapakas, naivā ilūzijā cerot, ka saņems vitamīnus. Nav nekas neparasts, ja slimniekiem rokas attālumā atrodas tuvinieku atnestā kolas pudele un čipsu paka vai kāds cits ķīmiskās industrijas ražojums, bet ārstējošais ārsts vienaldzīgi tam paiet garām. Saprātīgi būtu par šādu vienaldzību ārstam uz kādu laiku pat anulēt licenci, kaut gan problēma slēpjas daudz dziļāk, pašas veselības aizsardzības sistēmas pamatos, sākot ar to, ko māca topošajiem ārstiem.

Ar medikamentiem tiek panākta īslaicīga veselības uzlabošanās ilūzija. Šis sasirgušais strādnieks tiek izrakstīts no slimnīcas. Atgriežas darbā pie sava darba devēja. Un sākas viss no gala.

 

Ko darīt?

Nav iespējama sabiedrības veselības problēmas atrisināt, būvējot arvien jaunus kardioloģiskos, onkoloģiskos un citu slimību centrus. Ir naivi cerēt, ka arvien ar jaunākiem medikamentiem un modernākām metodēm izdosies apmānīt dabu. Cilvēks nevar būt gudrāks par dabu, par to, kas viņu ir radījis. Ir vienkārši jāievēro dabas likumi. Tāpēc ar sabiedrības veselību pirmkārt ir jānodarbojas lauksaimniecības un izglītības ministrijām, bet kā pēdējai - Veselības ministrijai.

Lai cilvēks normāli dzīvotu, ir zināšanas, kas būtu jāapgūst jau pamatskolā. Kā iespējams kaut ko līdz galam izārstēt, ja šādas zināšanu nav ietvertas pat medicīnas augstskolu programmās vai ir ļoti minimālas. Gandrīz nemāca par ūdens fizikāli-ķīmiskajām īpašībām, par produktu saderību un iespējamo uzvedību organismā, par organisma piesārņošanu un attīrīšanu, kas ir pamats jebkuras slimības ārstēšanā. Nav runa par daudz sarežģītātākām jomām, kā lingvistiskā ģenētika, morfoģenēze, fantomi, laika fraktalitāte, kur vēl daudz neskaidrību saistībā ar to, kā tas darbojas uz cilvēku.  

 

Lūk, daži mani ieteikumi:

֍  Par veselību skolās jārunā no pirmās līdz pēdējai klasei kontekstā ar dabas likumiem un bioķīmiju, uztura bagātinātājiem, sadzīves ķīmiju, kosmētiku Skolās jāmāca, kā ar šiem daudzajiem faktoriem sadzīvot un izdzīvot.

֍  Kas cits, ja ne sabiedriskie masu mēdiji var iekustināt tautas izglītošanas procesu. Masu mēdijiem būtu jāuzņemas vadošā virzītājloma, piemēram, kā tas līdzīgi notiek ar korupcijas skandāliem.

֍  Ieviest kā obligātu prasību norādīt uz etiķetes to, vai produkta sastāvā ir ĢMO izejvielas, neatkarīgi no pievienotā daudzuma. Vai dzīvniekiem ir vai nav izbarota kombinētā barība, kuras sastāvā ir ĢMO sastāvdaļas. Arī uz biškopības produkciju tas attiektos (piemēram, vai nav ĢMO rapša ziedu klātbūtne).

֍  Ieviest prasību ražotājiem, norādot uz produkta etiķetes tā sastāvu,piemēram, sastāvdaļai ‘’augu eļļa’’ vai ‘’tauki’’ norādīt tālāku atšifrējumu, kas tā par eļļu, kas tie par taukiem.

֍  Aizliegt sviesta ražošanu ar tauku saturu mazāku par 82%. Zemāku tauku saturu sviestā var panākt, tikai to hidrolizējot. Faktiski tās ir transtaukskābes (margarīns).

֍  Daba ir paredzējusi tikai divus veidus, kā uzglabāt pārtiku, to kardināli nedegradējot jeb nenogalinot – izkaltēt vai sasaldēt. Tikai dzīva šūna dzīvai šūnai spēj nodot barības vielas un enerģiju. No termiski apstrādātās, ar konservantiem vai citādi nogalinātās pārtikas kaut cik labumu organisms spēj gūt tikai ar patogēnās mikrofloras starpniecību, vienlaikus saņemot lielu toksīnu un šlakvielu daudzumu. Rūpējoties par sabiedrības veselību, loģiski būtu, ja valdība ar saviem regulēšanas mehānismiem veicinātu tieši šos pārtikas uzglabāšanas veidus.

֍  Apzināties, ka Latvija salīdzinājumā ar blīvi apdzīvotiem pasaules reģioniem līdz galam vēl nav neatgriezeniski iznīcinājusi dabu, tāpēc ir izcila vieta augstākās kvalitātes pārtikas ražošanai. Šī prioritāte ir jāizmanto. Efektīvākais atbalsts laukiem būtu gan esošo, gan potenciālo ražotāju izglītošana. Bioloģiskā, videi draudzīgā saimniekošana prasa krietni vairāk zināšanu.

֍  Par Wi-Fi starojumu pagaidām runā ļoti maz, taču tas ir viens no kaitīgākajiem augstfrekvences starojumiem, ar ko visi saskaras, sevišķi, ja vienviet koncentrējas liels daudzums izstarotāju, piemēram, cilvēku pulcēšanās vietās.

֍  Kvalitatīva ūdens (ar attiecīgām fizikāli-ķīmiskām īpašībām) pieejamības nodrošināšana vismaz bērnudārzos un skolās.

֍  Ieviest diferencēto nodokli pārtikai, par pamatu ņemot produkta bioloģisko vērtību, atkarībā kādu iespaidu tas rada uz vesela cilvēka organismu.

֍  Ierobežot, bet vislabāk atteikties no produktiem, kuros izmantots termofilais raugs: maize un konditorijas izstrādājumi, arī kefīrs, kurā par ieraugu tiek izmantots specilāls raugs (vienšūnu sēnīte), kā arī dzērieni ar tējas sēni.

֍  Izglītojot jaunos medicīnas speciālistus, izglītības programmās akcents jāliek uz veselības profilaksi, nevis slimību ārstēšanu. Pašam ārstam jābūt veselam un ar savu piemēru jāpopularizē veselīgs dzīvesveids savu pacientu vidū. Medicīnas sistēmas finansējumam jābalstās uz principu – jo cilvēki mazāk slimo, jo mediķiem vairāk paliek naudas, nevis otrādi. Pasaulē tāda prakse izrādās šur tur ir - valsts reģionos, kur vismazāk slimo un visvairāk ilgdzīvotāju, ir visbagātākie ārsti.

֍  Nav iespējams sabiedrības veselības problēmas atrisināt būvējot arvien jaunus kardioloģiskos, onkoloģiskos un citu slimību centrus. Ar sabiedrības veselību pirmkārt ir jānodarbojas lauksaimniecības un izglītības ministrijām.

Šie ieteikumi neprasa lielus finansiālus ieguldījumus, tie palīdz taupīt naudu, tālākā perspektīvā- ļoti lielu naudu. Ekonomisti attīstītajās valstīs ir parēķinājuši izdevumus veselības nozarē un izdarījuši secinājumus - ka darīt kaut ko, kamēr cilvēks vēl ir vesels, ir septiņas reizes ekonomiski izdevīgāk nekā pēc tam, kad jau noticis tas, kas notiek. Turklāt koriģēt kaut ko pirms cilvēks vēl nav saslimis – risks minimāls, bet pēc tam neatgriezenisku seku risks – milzīgs un finansiālie izdevumi daudzkāršojas. Uzlabot demogrāfisko situāciju valstī, lai vairāk dzimtu bērni, turklāt veseli, ignorējot veselīgu dzīvesveidu, pat teorētiski nav iespējams.

Izvēles variantu un alternatīvu maz: būt vai nebūt.