11covid19

Medicīnai jābūt profilaktiskai un informatīvai

Atbalstot valdības veiktos pasākumus (maskas, vakcināciju, pulcēšanās ierobežojumus, mājsēdi utt.), varam īslaicīgi pasargāt no dabas soda tos, kuri ignorē tās likumus. Daba cilvēku ir ieprogrammējusi uz veselību. Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar tās likumiem – lieto adekvātu uzturu, dzer ūdeni un neko citu, ir fiziski aktīvs, tad sekas būs tādas, ka ar populārajām saaukstēšanās slimībām (akūtām respiratorām saslimšanām)saslimt vienkārši nebūs iespējams, pat ļoti to gribot, piemēram, sasvīdušam ilgstoši atrodoties caurvējā vai aplejoties ar aukstu ūdeni utt.

Pasaulē ir novēroti gadījumi, kad cilvēki no covid-19 pilnīgi izārstējas, taču pēc dažām dienām saslimst ar bīstamām sēnīšu slimībām, piemēram, mukormikozi. Tam ir loģisks skaidrojums. Ārstējot covid-19 ar spēcīgiem steroīdu (pretiekaisuma) preparātiem, zarnu mikroflora tiek traumēta, bet zarnās taču aizsākas imunitātes veidošanās. Vāja imunitāte, vēl arī uzkrātā barības bāze sēnītēm un skābekļa trūkums organismā, jo no covid-19 cieš plaušas. Viss tas summējas, un veidojas pamatpriekšnosacījumi sēnīšu slimību attīstībai.

Covid-19 pandēmijas laikā tiek piemirsti herpes, Epšteina-Barra, Citomegalo vīrusi, kas ir vēl bīstamāki, un pasaulē katru gadu izdzēš miljoniem dzīvību. Tie ir plaši izplatīti, veicina citu slimību rašanos un attīstību, kuras covid-19 pandēmijas laikā ir piemirstas, taču nav nekur pazudušas.

Ja baktērijas var pieveikt ar antibiotikām, bet sēnītes ar pretsēnīšu līdzekļiem, tad vīrusus var pieveikt tikai ar imunitātes nostiprināšanu. Lai to nostiprinātu, vajadzīgi minerāli un mikroelementi, vajadzīga sakārtota zarnu mikrofora. Starp citu, ožas un garšas zudums, saslimstot ar covid-19, ir cinka deficīta pazīme organismā. Saņemot cinku pārtikas piedevu veidā, papildus jālieto varš, lai nerastos tā deficīts. Viss ir savstarpēji saistīts. Cinks, vitamīni K2 un D3 ir galvenie profilaktiskie līdzekļi, lai nesaslimtu ar covid-19. Kas notiek pansionātos, kurus vienu pēc otra pārņem covid-19? Vai šiem sirmgalvjiem profilaksei kāds dod šo vitamīnu minimumu. Par uztura bioloģisko vērtību, ko tiem pasniedz, pat runāt negribas. Pat bērniem bērnudārzos adekvāta uztura nav. Ja pašreizējiem sirmgalvjiem bērnībā tāds daudzmaz bija, tad mūsdienu bērni, tā turpinot, visdrīzāk, nesasniegs šādu vecumu.

Pašlaik covid-19 sakarā attiecībā uz bērniem, kuri pārslimojoši to, runā par jaunu iespējamu problēmu - multisistēmu iekaisuma sindromu, taču šie runātāji no bērnu klīniskās universitātes slimnīcas nerunā nez kāpēc par to, ka medicīnai jābūt profilaktiskai un informatīvai. Vai ar to uzturu, ko pasniedz bērniem gan šajā slimnīcā, gan mājās, ir iespējams būt veselam?

 

Vakcīnu efektivitāte

Masu medijos dzirdam – vakcīnas efektivitāte ir 65%, 80%, 95% utt. Nav saprotams, kā to var noteikt, ja antivielu daudzums nav imūnās atbildes vienīgais rādītājs. Varbūt pēc T atmiņas šūnām jeb pēc tā, kā T limfocīti reaģē uz šo vakcīnu, taču neviens arīdzan nav parādījis, kā tas notiek, bet, ja notiek, vai ir publicēti pētījumu rezultāti, piemēram, uz pelēm? Nekādu pētījumu rezultātu nav! Antivielu daudzums ir svarīgs rādītājs, taču imunitāti nevar mērīt tikai pēc antivielu daudzuma, ir arī citi rādītāji. Ja visas antivielas pret visiem antigēniem, kas ienāk organismā, saglabātos, tad gluži vienkārši nepietiktu seruma, kur organismam glabāt lielo antivielu daudzumu,un arī asinis sabiezētu, tāpēc ar laiku, ja nav saskares ar konkrēto infekcijas ierosinātāju, antivielu daudzums pret to samazinās, un sanāk, ka jau pēc dažiem mēnešiem atkal ir jāvakcinējas, bet galvenā problēma ir tā, ka mRNS tipa vīrusi nepārtraukti mainās, tātad ar laiku vakcīnas pret tiem kļūst arvien mazāk efektīvas.

Vīruss nav izdalīts, bet tam jābūt izdalītam izolāta veidā, un, saskaņā ar Koha postulātiem, to vajadzētu atrast visu cilvēku organismos, kuri cieš no šī vīrusa, bet veseliem cilvēkiem šim vīrusam nevajadzētu būt atrodamam. Izdalīto vīrusu, kultivējot kultūrā un inokulējot veselam indivīdam, tam būtu jāizraisa saslimšana, turklāt šim patogēnam (vīrusam) jābūt tādam pašam, kāds tas bija, izraisot sākotnējos saslimšanas gadījumus. Bet, ja vīruss nav izdalīts, saskaņā ar šiem Koha postulātiem, kā tas ir ar citām infekcijas slimībām, tad Covid-19 testu precizitāte kļūst apšaubāma un arī ārstēšanas stratēģija var izrādīties neveiksmīga. Starp citu, tiem, kas spēs izdalīt šo vīrusu un pētījumus publicēs prestižajos medicīnas žurnālos, tiek apsolītas pat lielas naudas prēmijas. Diemžēl nav dzirdēts, ka kādam to izdevies izdarīt.

Ir bezjēdzīgi vakcinēties pret strauji mutējošiem vīrusiem, jo, kamēr tiks izstrādāta vakcīnā pret to, tas jau būs daudzreiz mutējis. Pret gripu vakcīnas tika izstrādātas jau 1996. gadā, bet vai gripa ir pazudusi? Turklāt vakcinācija notika vismaz trīs nedēļas pirms pandēmijas uzliesmojuma, un, pandēmijai sākoties, tā tika pārtraukta, jo, vakcinējot  pandēmijas laikā, var veidoties antivielu atkarīgas infekcijas pastiprināšanās (antibody-dependent enhancement, ADE), kas var palielināt vīrusa infekcijas smaguma pakāpi, jo vakcīnu stimulētās antivielas tā vietā, lai neitralizētu vīrusus, var atvieglot to iekļūšanu ķermeņa šūnās, un tādā veidā ir iespējama vīrusu replikācija. Var pat rasties smaga imūnā reakcija, kura var izraisīt letālu iznākumu.

 

Bērnu vakcinācija

Covid-19 vakcīnu efektivitātes noteikšanā, kurā piedalījās jauni, veseli cilvēki, antivielas izstrādājās uz pusgadu, taču, vakcinējot cilvēkus ar veselības problēmām un ar vājāku imunitāti, situācija mainījās, un šis termiņš izrādījās krietni īsāks vai antivielas neveidojās vispār. Rodas jautājums, kā šādā situācijā, piemēram, bērniem var veidot kaut kādu vakcinācijas kalendāru? Turklāt bērniem fizioloģiski ir ļoti maz receptoru, pie kuriem var nostiprināties šis vīruss, tāpēc tie slimo ar šo slimību daudz retāk un vieglākā formā, turklāt pārslimojušiem veidojas spēcīga dabīgā imunitāte uz ilgu laiku, kas sekmē kolektīvās imunitātes veidošanos, tāpēc, lai to iegūtu, precīzi jāzina kad, ko un ar ko imunizēt. Protams, ir izņēmumi, tas ir riska grupa, bērni ar onkoloģiskajām saslimšanām, lieko svaru, diabētu, kam nepieciešama individuālā pieeja. Salīdzinot ar gripu, bērni nav galvenie šī vīrusa pārnēsātāji. Jāņem vērā arī tas, ka bērniem imūnsistēma vēl nav pilnībā izveidojusies, un, salīdzinot ar pārslimošanas rezultātā radušos imunitāti, no vakcīnām iegūtā imunitāte visbiežāk nav tik efektīva.

Bērnu vakcinēšana pārvērš tos no rezistentiem īpatņiem par mērķi jebkuram patogēnam. Bērniem labi darbojas aizkrūtes dziedzeris jeb tīmuss, kas rada spēcīgu imunitāti, un jebkura infekcija, izejot caur bērna organismu, kļūst vājāka attiecībā pret pārējiem ģimenes locekļiem, kas ir sevišķi svarīgi attiecībā uz senioriem un cilvēkiem ar vāju imunitāti. Tādā veidā ar bērnu izolēšanu tiek panākta lielāka varbūtība, ka seniori var sastapties ar vīrusu neizmainītā formā, kas ir krietni bīstamāk.

 

Būsterefekts

Virusoloģijā ir tāds jēdziens kā būsterefekts. Ja organismā ir kādas antivielas, kas radušās, novājinātam vīrusa periodiski nonākot cilvēka organismā no apkārtējās vides, tiek uzturēts, tā teikt, imūnās atbildes spriegums, un organisms producē antivielas bez infekcijas procesa sākšanās. Turpretī, ja cilvēks atrodas sterilā vidē, piemēram, strikti ievēro distancēšanos un bieži izmanto dezinfekcijas līdzekļus, viņa organismā nerodas būsterfekts jeb nenotiek saskarsme ar kairinātāju. Rezultātā antivielu daudzums pakāpeniski samazinās un pārslimošanas process norit smagāk.

Evolūcijas procesā imūnsistēma ir izveidojusies tā, ka tai nepārtraukti uz kaut ko jāreaģē, bet, ja parasto kairinātāju nav, tā var sākt reaģēt (alerģiska rakstura reakcijas) uz ziedputekšņiem, putekļiem, plastmasām utt.

 

Populārāko Covid-19 vakcīnu darbības mehānisms

Salīdzinājumā ar klasiskajām vakcīnām, šīs, tā dēvētās ‘’vakcīnas’’, ko īsti par vakcīnām nosaukt nevar, faktiski ir gēnu inženierijas produkts, kas iedarbojas uz genomu. Tās var būt mRNS vai vektora tipa vakcīnas, kas atšķiras tikai ar pīķa proteīnu nodošanas veidu cilvēka šūnās. Ar vakcīnu tiek nogādāts gēns, kas kodē S pīķa jeb smailes olbaltumvielas, kurām jāpilda dažādas funkcijas, tāpēc tām ir ļoti sarežģīta uzbūve. Lai antivielas to spētu atpazīt un neitralizēt, to telpiskajai formai jābūt absolūti neskartai. Šo vakcīnu darbības princips ir ļoti līdzīgs, tikai nogādes veids var būt citādāks, tas ir kā ar vakcīnu ievadītais sākotnējais modificētais gēns iekļūst mūsu šūnās un tālāk viss notiek, ka tiek mācīts bioloģijā: uz gēna sintezējas RNS, uz RNS sintezējas S smailes olbaltumvielas, kas pēc tam migrē uz šūnu membrānām un iekārtojas tajās, imitējot vīrusu, lai izraisītu imūnsistēmas reakciju.

Tā kā visas Covid-19 populārākās vakcīnas orientētas uz vīrusa S (spike – pīķa jeb smailes) proteīniem (galvenokārt uz posmu, kas saistīts ar receptoriem), tāpēc vīrusam mainoties, vakcīna vairs nevar būt tik efektīva, tas nozīmē, ka vakcīnas efektivitāte vājinās. To iespaido arī faktors, ka šādas RNS tipa vakcīnas, kas ir orientētas uz antivielu veidošanos, šim antivielu daudzumam mazinoties, samazinās arī to efektivitāte, jo neveidojas šūnu atmiņa un nenoris pilnvērtīga šūnu imunitāte.

 

Vai nevakcinētie apdraud vakcinētos?

Ķīnā, Uhaņā, kas tiek uzskatīta par Covid-19 rašanās vietu, apsekojot daudzus tūkstošus cilvēku, kuri šo infekciju pārslimojuši asimptomātiski, tika atklāts, ka viņi nav inficējuši cilvēkus, ar kuriem tie bijuši ciešā saskarē. Taču te nav nekā pārsteidzoša, un tam ir vienkāršs skaidrojums. Ja cilvēkam ir spēcīga imunitāte un organisms nav pārāk piesārņots, vīrusi vienkārši nespēj strauji izvērsties, jo tiem trūkst barības bāzes – novājināto šūnu. Tas dod imūnsistēmai iespēju, tas ir, laiku, lai atpazītu šo antigēnu vīrusa veidā un izstrādātu masveidā antivielas, lai to pieveiktu. Tas nozīmē, ka šādi, dabīgo imunitāti ieguvušie cilvēki, neapdraud citus cilvēkus un vīrusam nedod iespēju veidot jaunus paveidus. 

Citādāk tas ir ar cilvēkiem, kas ignorē dabas likumus, ēd un dzer, kā pagadās un ko pagādās, kā arī neatmet kaitīgos ieradumus (alkohols, narkotikas, smēķēšana, mazkustība, kafija uc.), turklāt tiem izteikti pietrūkst svarīgāko minerālelementu, sevišķi tādu kā selēns, silīcijs, cinks, kā arī vitamīns D3. Šie cilvēki atrodas masu mediju veicinātajā stresā. Tā vietā, lai runātu par profilaksi, runāts tiek tikai par nevakcinēšanās briesmām. Stresa situācijā organisms pastiprināti tērē šos svarīgos mikroelementus. Vīrusam, nonākot šādu cilvēku organismā, ir iespēja strauji vairoties, tātad arī izplatīties uz citiem cilvēkiem. Kā likums, šādiem cilvēkiem ir liels daudzums citu veselības problēmu, kas imūnsistēmas pārslodzes un mazspējas rezultātā pāriet no latentās uz akūto formu, bet saslimšana bieži vien norisinās ļoti smagā formā vai pat notiek ļaunākais. Ar vakcīnām mēs īslaicīgi varam paglābt šos cilvēkus tādā veidā, ka organisms jau iepriekš sagatavo antivielas pirms saskaršanās ar īsto vīrusu, rezultātā iegūstot laiku organisma mobilizācijai cīņā ar to. Taču problēma līdz galam netiek atrisināta, jo vīrusiem ir ‘’barības bāze’’. Tie cenšas izvairīties no imūnsistēmas, veicot mutācijas un radot jaunus paveidus, pret kuriem vakcīnu radītā aizsardzība var izrādīties maz efektīva. Tāpēc tieši šī cilvēku kategorija neatkarīgi no tā, ir vai nav vakcinēti, apdraud pārējos cilvēkus.

Ir jāsaprot, ka jebkurš svešķermenis, kas satur olbaltumvielas (baktērija, sēnīte, vīruss vai vīrusa fragments vakcīnu veidā), nonākot cilvēka asinsritē, rada imūnsistēmas reakciju. Lai organisms radītu antivielas un mobilizētu šūnu imunitāti, tiek tērēta enerģija, kā arī vitamīnu un mikroelementu rezerves utt. Ja daudzmaz vesels cilvēks, kurš rūpējas par savu imūnsistēmu un visticamāk vīrusu pārslimotu asimptomātiski vai ļoti vieglā formā, pandēmijas laikā izlemj vakcinēties, tad šādā veidā papildus noslogo savu imūnsistēmu un var gadīties, ka šo resursu iztrūkums, kamēr nav pilnībā izveidojusies imunitāte, var veicināt smagāku saslimšanu. Tāpēc imunoloģijas mācību grāmatās iesaka vakcinēties līdz pandēmijas sākumam, lai savlaicīgi izveidotos aizsardzība.

Secinājums – ne jau nevakcinētie apdraud vakcinētos vai otrādi, apdraudējumu rada cilvēki, kas ar savu dzīvesveidu sagādā vīrusiem labvēlīgu mutēšanas un vairošanās vidi. Tie var būt gan vakcinētie, gan nevakcinētie.

 

Vērtējot imunitāti, nevar vadīties tikai pēc antivielu daudzuma

Starp antivielu daudzumu un aizsardzību pret Covid-19 nav tiešas saistības, jo šajā procesā liela nozīme ir šūnu imunitātei, kas ir daudz sarežģītāka. Šis faktors būtu jāņem vērā, cilvēkam piešķirot ES digitālo Covid sertifikātu, pretējā gadījumā rodas situācija, kad asimtomātiski pārslimojušais, kas faktiski vismazāk apdraud pārējos cilvēkus un vislabāk sekmē kolektīvās imunitātes veidošanos, tiek diskriminēts.

 

Bankomāti un vakcinomāti

Fantāzija ar ironisku piegaršu – tā lielākai daļai sabiedrības var šķist šāda aina, ka pēc līdzīga principa kā bankomāti tiktu izvietotas vakcinēšanās kabīnes ar mākslīgo intelektu. Tajās cilvēks tiktu identificēts, pārbaudīts asinsspiediens, temperatūra utt. Attālināti arī būtu pieejama, protams, speciālista konsultācija un uzraudzība.

Ja paanalizējam pašreizējo situāciju, kad periodiski tiek atklāti arvien jauni Covid-19 paveidi un pašreizējās vakcīnas, kā atzīst to ražotāji, efektīvi darbojas tikai dažus mēnešus, tas nozīmē, ka, lai noturētu kolektīvo imunitāti un varētu efektīvi cīnīties pret arvien jauniem paveidiem, revakcinācija būtu nepieciešama ik pēc dažiem mēnešiem, pie tam pa divām potēm. Kas tad sanāk? Ar dažām populārajām vakcīnām, lai izietu pilnu ciklu, vajag 4 – 6 potes gadā. Vai šādu apjomu pašreizējā medicīnas sistēma spēs nodrošināt? Par to, kas pie šādas slodzes var notikt ar imūnsistēmu, es neuzdrošinos runāt, lai neceltu paniku. Par citokīnu vētru, autoimūniem procesiem utt. lai runā imunologi.

Es gribētu cerēt, ka šī murgainā fantāzija nekad nepiepildīsies, bet atbildīgās amatpersonas beidzot sāks runāt arī par to, kā dabīgā veidā var sabiedrībā veidot kolektīvo imunitāti pret šo un reizē arī pret daudziem citiem vīrusiem.

 

Gribētu dzirdēt atbildes uz šādiem jautājumiem.

Lai kliedētu daļā sabiedrības radušās šaubas un neuzticību jautājumos, kas saistīti ar pandēmijas apkarošanu, vēlētos sadzirdēt no atbildīgajām amatpersonām loģiski pamatotas atbildes uz šādiem jautājumiem:

1. Ar ko sabiedrībai vakcinētie cilvēki ir mazāk bīstami kā nevakcinētie, kuri Covid-19 ir pārslimojuši asimptomātiski un tiem dabīgā veidā ir izveidojušās antivielas?

2. Pārējo cilvēku apdraudēšanas kontekstā, kā no nevakcinētiem cilvēkiem atšķiras vakcinētie, kuriem vājās imunitātes dēļ neveidojas antivielas?

3. Vakcinējot cilvēkus, kuriem dabīgā ceļā ir izveidojušās antivielas, kā arī revakcinējot tos, kuriem pēc vakcinācijas ir vēl saglabājušās antivielas - vai šādiem cilvēkiem nesāksies ļoti intensīvi koagulācijas procesi, kas izraisa pārāk aktīvu dažādu orgānu asinsvadu oklūziju (slēgšanos), DIK (disseminētās intravazālās koagulācijas) sindromu un rezultātā trombus?

4. Vai pandēmijas sakarā konstruktīva citādāka atšķirīga viedokļa totāla nepieļaušana oficiālajos sabiedriskajos masu medijos spēj veicināt tautas uzticību tiem?

5. Imunoloģijā ir sen labi zināms, ka visspēcīgākā imunitāte ir tiem, kas slimību pārslimo asimtomātiski, bet nevis smagi pārslimojušiem vai vakcinētajiem. Vai bezsimptomātiski pārslimojušie cilvēki tiek ieskaitīti, aprēķinot kolektīvo imunitāti? Ja nē, tad kāpēc?

6. Cik cilvēkiem no nevakcinētajiem, kuri slimojuši smagā formā vai pat nav izdzīvojoši, inficējoties ar Covid-19, pirms tam nav bijušas hroniskas veselības problēmas un cik cilvēki pirms saslimšanas ir bijuši pilnīgi veseli?

7. Kā apgalvo epidemiologi, Covid-19 mutācija notiek ar ātrumu 2 reizes mēnesī. Pašreizējās populārākās vakcīnas tika izstrādātas gandrīz pirms diviem gadiem. Vai šādā situācijā varam paļauties tikai uz vakcīnām, ignorējot profilaksi? Ja tā, tad kāpēc valstīs ar ļoti lielu sabiedrības vakcinācijas aptveri, kur nevakcinēto ir gandrīz tikai daži procenti (Izraēla, Nīderlande, Dānija), atkal palielinās saslimušo skaits?

8. Kā lai izskaidrot to, ka nabadzīgajās Āfrikas valstīs, par kurām pandēmijas sākumā tik ļoti bažījās eksperti un kurās pašlaik ir vismazākais vakcinēto procents pasaulē, piemēram, Zimbabvē, saskaņā ar oficiālajiem datiem, ir vismazāk saslimušo un gandrīz nav letālo iznākumu?

9. Kā iespaido placebo efekts, gan vakcinētos, gan nevakcinētos, kontekstā ar vienpusēju viedokli par vakcināciju oficiālajos masu mēdijos?

10. Ko domā Latvijas valdība par PVO (Pasaules Veselības Organizācijas) paziņojumu, ka vakcinācijai nav jābūt obligātai?

11. Vai pasaulē ir valsts, kurā ar vakcinēšanos ir izdevies izveidot kolektīvo imunitāti un pieveikt Covid-19?

12. Nosauciet kaut vienu slimību, pret kuru vakcinējot veidojas spēcīgāka imunitāte par dabīgo, kura vedojas pārslimojot šo slimību!

13. Kāpēc profilaktiskā nolūkā specifiskās imunitātes sekmēšanai netiek popularizētas pret respiratorām saslimšanām sen zināmas un pārbaudītas metodes, kā, piemēram, vazelīns (iesmērēšanai degunā) kopā ar imūnglobulīnu vai citi analoģiski preparāti?

14. Man galīgi nav saprotams, ko Latvijas valdība īsti vēlas panākt, vai maksimālu daudzumu novakcinējušos cilvēku vai maksimālu daudzumu veselu cilvēku?

15. Cik no mirušajiem cilvēkiem Covid-19 ir bijis galvenais nāves cēlonis?

16. Kā tas var būt, ka Zviedrijā, kur bijis vismazāk Covid-19 ierobežojumu, ir vismazākais saslimušo un mirušo rādītājs uz 100 tūkstošiem cilvēku Eiropā?

17. Kā lai izskaidro Krievijas zinātnieka Aleksandra Gincburga (institūta vadītājs, kas izstrādāja “Sputņik V” vakcīnu) atzīšanos, ka lielajās Krievijas pilsētās nevar atrast nevienu bērnu, kuram nebūtu izveidojušās antivielas pret Covid-19, lai varētu izmēģināt bērnu vakcīnas? Vai Latvijā ar bērniem varētu būt līdzīga situācija?

Godīgas atbildes uz šiem jautājumiem veicinātu sabiedrības uzticību un izpratni, kā arī uzlabotu cīņas efektivitāti ar pandēmiju.

 

Dominē tikai viens viedoklis

Vakcinēties vai nevakcinēties? Oficiālajos plašsaziņas līdzekļos pārliecinoši dominē tikai viens viedoklis. Konstruktīvs pretējais viedoklis pat nav iedomājams, viss precīzi kā labākajos padomju laika gados vai mūsdienās dažās tuvākās kaimiņvalstīs. Loģiski, ka šādā situācijā cilvēkos rodas neticība un šaubas. Droši vien arī es būtu kvēls vakcinēšanās pretinieks, ja vien nebūtu vispusīgi iedziļinājies šajā tēmā, un sapratis, ka vakcinācija ir īslaicīgas paglābšanās veids tiem cilvēkiem no dabas soda, kuri ignorē tās likumus.

Salīdzinājumam, ja, piemēram, siltā un mitrā telpā, atstājam uz ilgāku laiku netīrus traukus, tie sasmako un appelē. Tas nozīmē, ka kādam šie netīrumi ir barība. Precīzi tas pats notiek cilvēka organismā, kur ir silta un mitra vide. Šī pandēmija ir sekas tam, ka cilvēks rīkojas pēc sava prāta, nevis tā, kā to paredzējusi daba. Ja organismā ir pārmērīgi uzkrātās strutas, gļotas un novājinātas šūnas, uzrodas tādi organismi, kam tā ir barība un iespēja vairoties. Vienkārša loģika. Vai tad to tik grūti saprast?

Galvenajiem oficiālās informācijas izplatītājiem, kā LR1 un LTV1, vēlētos atgādināt - ir teorija, ka diskusijā par jebkuru tēmu, lai izlemtu optimālo rīcību, ir jābūt vismaz 10% neatkarīgu un neietekmētu citādi domājošo. Pretējā gadījumā pieņemtais lēmumums ir apšaubāms.

 

Aspekts, par kuru maz runā

Es neapšaubu, ka medikamentu un vakcīnu ražotāji, pirms masveidā sākt ražot kādu jaunu produktu, veic tā pārbaudi uz brīvprātīgajiem. Ir sen zināms, un to arī ārsti atgādina, ka vakcinēties drīkst tikai pilnīgi vesels cilvēks. Tikai ir viena problēma, kur tos brīvprātīgos un turklāt veselus cilvēkus dabūt. Ar to uzturu, kādu cilvēki masveidīgi iegādājas lielveikalos, pat teorētiski nav iespējams būt veselam. Sanāk tā, ka par veseliem tiek uzskatīti cilvēki, kuriem vēl nav parādījušies ievērojami slimību simptomi. Tas nozīmē, ka slimība nav vēl konstatēta, turklāt katram brīvprātīgajam tā var būt cita. Vai šis aspekts neatgādina stāstu ‘’par vidējo temperatūru slimnīcā’’? Izriet jautājums – cik ticami ir šādu izmēģinājumu rezultāti?

 

Problēmas var dažādi risināt

Atvainojos, ja kam tas izliksies parupji, izveidojušos situāciju ar vakcinēšanos var salīdzināt ar šādu piemēru: ja ziemā aukstā laikā salst kājas un biksēs lej siltu ūdeni, problēmu var ātri un efektīvi uz īsu brīdi atrisināt un pat paglābties no apsaldēšanās. Tomēr sajūta ātri vien kļūst pavisam neciešama. Var jau turpināt liet un liet, taču droši vien daudz racionālāk būtu savlaicīgi silti saģērbties. Precīzi tas pats pašlaik notiek ar situāciju valstī veselības jomā.

‘’Savlaicīgi silti saģērbties’’ nozīmē attīrīt organismu no nevajadzīgā un iedot tam vajadzīgo, tas arī ir viss. Kā bonusā vienlaikus automātiski atrisināsies neskaitāmas veselības nozares problēmas, par kurām jau ir apnicis klausīties.

 

Vakcinēties vai nevakcinēties?

Viennozīmīgas atbildes šajā jautājumā nav. Tā ir liela kļūda, ko pieļauj oficiālie masu mediji, izslēdzot jebkuru citu viedokli pat tad, ja tas ir loģiski pamatots un balstās uz neapstrīdamiem faktiem, izņēmums var būt tikai pārmērīgi destruktīvs viedoklis. Tāpēc nav brīnums, ka sabiedrībā veidojas neuzticība. Vakcinēšanās nepieciešamība tiek motivēta ar ārstu ieteikumiem, taču jāsaprot, ka ārsti ir spiesti ievērot tiem noteiktās vadlīnijas. Ja kāds ārsts uzdrošinās paust citu viedokli, uzreiz tiek nosodīts, viņam draud sertifikāta anulēšana un pat tiesu darbi.

Jā, vakcīnas ir ērts veids, kā cilvēkam īslaicīgi izvairīties no smagākas saslimšanas, un tā inficētajam dod lielākas cerības izdzīvot, tas ir fakts. Tā tas bija ar sākotnējo paveidu pret, kuru izveidoja vakcīnas. Diemžēl šis mRNS tipa vīruss nepārtraukti mainās, tāda ir šī vīrusa daba. Tāpēc vakcīnas, kas tika radītas 2020. gada sākumu pret Covid-19 sākotnējo paveidu, izrādās arvien neefektīvākas pret katru nākamo paveidu. Sevišķi skaidri to redzam, kas notiek ar omikronu - vakcinētie slimo biežāk nekā nevakcinētie. Vai ar šādām mazefektīvām vakcīnām, atkārtoti vakcinējoties, iegūsism vēlamo efektu? Vai pēc dažiem mēnešiem neparādīsies nopietnas blaknes? Diemžēl tāds scenārijs cilvēkiem ar daudzām hroniskām kaitēm arī ir iespējams. Varbūt loģiskāk būtu censties atbrīvoties no šīm hroniskajām slimībām un stiprināt imunitāti. Cēloņi visām slimībām ir taču ļoti līdzīgi.

Jāsaprot, ka ne jau pats vīruss vai vakcīnas, kas faktiski ir novājināts vīruss vai vīrusa fragments, rada nepatīkamās blaknes vairākuma gadījumos. Tās ir dažādas hroniskās slimības, kas imūnsistēmai papildus uzliek slodzi, un, saskaroties ar vīrusu, tā netiek galā, tāpēc bieži vien tās pāriet no latentās akūtajā formā. Vienkārši sakot, imūnsistēma pārslogojas un nespēj slapēt iekapsulējušos iekaisuma procesus jeb par blaknēm dēvētās slimības, kuru visbiežākais cēlonis ir ārstēšana ar medikamentiem, nomācot simptomus un nelikvidējot cēloņus.

Sevišķi liela slodze uz imūnsistēmu gulstas, ja ar iekļuvušo tai nepazīstamo vīrusu saskaras pirmo reizi. Vajadzīgs laiks, lai to atpazītu, bet vīruss pa to laiku vairojas, sevišķi strauji progresējot, ja tam ir piemērota vide.  Turpretī, ja cilvēks ir vakcinēts, šis laiks un imūnsistēmas resursi tiek ietaupīti, tādā veidā veiksmīgāk netiek ļauts aktivizēties hroniskajām kaitēm. Tikai nelaime ir tā, ka vakcinējoties hroniskās slimības nekur nepazūd, bet turpina atrasties latentā jeb snaudošā formā, ko ir izdevies panākt, pateicoties medikamentiem (noņemti simptomi). Taču vīruss arī nesnauž, veic mutācijas un cenšas apiet antivielas, tāda ir šī mRNS tipa vīrusu daba – nepārtraukti mainīties. Tāpēc nav brīnums, ka vakcinēšanās efektivitāte uz jaunajiem vīrusa paveidiem gada laikā ir samazinājusies uz pusi, to atzīst paši vakcīnu ražotāji. Sanāk, ka jāvakcinējas un jāvakcinējas atkal. Par to, kādas tam var būt sekas, kā tas var sekmēt citokīnu vētras, autoimūnos procesu attīstību utt., diemžēl gandrīz nerunā.

Ir arī otrs variants – nevakcinēties. Taču tas ir daudz grūtāks ceļš, prasa daudz zināšanu un gribasspēka, krasi jāmaina dzīvesveids virzienā, kā tas ir aprakstīts šajā internetvietnē. Arī rezultāts visdrīzāk var būt pavisam cits – pazūd daudzās hroniskās slimības un nav vairs vajadzīgi gadiem lietotie medikamenti, parādās enerģija un dzīvesprieks, tiek atslogoti mediķi, arī nav tik ļoti jābaidās no vīrusiem, jo pastāv ļoti liela varbūtība, ka organisma saskaršanos ar tiem var pat nepamanīt. Tādu cilvēku mūsdienu sabiedrībā diemžēl ir maz, taču tādi ir, bet sabiedriskajos masu medijos par tiem tikpat kā nedzird. Dzird tikai smagi slimo nožēlas, ka nebija vakcinējušies.    

 

Aicinājums žurnālistiem

Vairāk nekā pirms 30 gadiem es devos uz barikādēm pie Latvijas televīzijas un radio ēkām, lai tās aizstāvētu, lai brīvi būtu iespējams paust dažādus viedokļus, tai skaitā arī tos, kuriem nepiekrītam. Ar ugunskuru dūmu smaržu piesātinātajās drēbēs un radio aparātu azotē toreiz janvārī stāvēju, lai nekad neatgrieztos tie laiki, kad ir tikai viens ‘’pareizais’’ viedoklis. Diemžēl pēc 31 gada šāds laiks atkal ir atgriezies attiecībā uz informāciju par cilvēka veselību, tas ir, par pašu svarīgāko, kas cilvēkam var būt, jo pārējais ir otršķirīgs, ja nav veselības.

Cienījamie žurnālisti, kas esat tautas acis un ausis, jūs esat gudri un loģiski domājoši cilvēki, jūs godīgi un patiesi stāstāt par notikumiem Ukrainā, paldies jums par to.  Diemžēl gluži pretējais notiek  Covid-19 pandēmijas atspoguļošanā mūsu oficiālajā informatīvajā telpā, kas man brīžiem atgādina dažu kaimiņvalstu oficiālos propogandas televīzijas kanālus. Arī es daudz kam nepiekrītu, ko saka antivakseri, jo tas nav tik vienkārši, ir pamatīgi jāiedziļinās medicīnas jomā, bet kāpēc jūs paļaujaties uz dažiem, es atļaušos teikt, pseidospeciālistiem*, kas sabiedriskajos masu medijos līdz apnikumam apgrozās gandrīz vai katru dienu, kuri pat ignorē to kas ir rakstīts imunoloģijas un virusoloģijas mācību grāmatās. Ne jau man jūs mācīt, kā iegūt informāciju. Pasaulē ir prestiži medicīnas žurnāli, piemēram,BMJ, Lancet, var reizēm pašķirstīt arī virusoloģijas mācību grāmatas, ir pieejamas no grantiem neatkarīgu zinātnieku un akadēmiķu uzstāšanās utt. Galu galā jāieklausās arī pašu vakcīnu ražotāju teiktajā. Ir augstākā līmeņa virusologi, kas nodarbojas ar vakcīnu izstrādi un atklāti atzīst, ka tik un tā nāksies gandrīz visiem izslimot. Vienkārši žurnālistiem ir pašiem jāiedziļinās šajās tēmās un šiem pseidospeciālistiem*, kas nepārtraukti aicina vakcinēties un vakcinēties, jāuzdod jautājums, kas notiks ar daudzreiz novakcinētajiem cilvēkiem pēc dažiem gadiem. Ja jums kā žurnālistiem izveidojusies situācija veselības problēmu atspoguļošanas jomā nepatīk, tad tā jāmaina, bet, ja ar savu darbību nevarat šo situāciju izmainīt, tad ir jāpaiet malā, citādāk sanāk, ja situāciju nemaināt un neatkāpjaties, kļūstat par organizētas grupas līdzdalībniekiem. Tiem, kas savu sirdsapziņu ir pārdevuši, der ieskatīties Bībelē Mateja evangēlijā, kur rakstīts par 30 sudraba monētām.

Var dažus cilvēkus ar puspatiesībām kādu laiku apmānīt, bet nevar visu laiku mānīt visus cilvēkus, un tie, kas tā dara, agri vai vēlu nokļūs neērtā situācijā, kā tas bija ar padomju režīma slavinātājiem. Nav vairs 80-gadi, kad toreiz nebija tādu tehnisko iespēju informācijas saglabāšanā kā tagad un pēc atmodas varēja taisnoties, ka tā gluži neteica. Ja kāds kaut vai netiešā veidā izdara spiedienu uz žurnālistiem, tad tas ir jāpasaka, citādi par šādu televīziju un radio uz barikādēm, piemēram, es vairs neiešu. Nojaušu, ka līdzīgi rīkosies arī daudzi citi.

*par pseidospeciālistiem uzskatāmi ārsti, vai citi ar medicīnu saistīti darbinieki, kuri runā par slimību simptomu novēršanu, bet nerunā par slimību cēloņiem un profilaksi

    

                                                                                                                                                                            biteend