VESELĪBAS PAMATI

Pasargāsim dabu

Plastmasa – neredzams un ļoti bīstams apdraudējums mūsu veselībai un videi

Mūsdienās plastmasa ir kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu – iepakojumi, maisiņi, sadzīves priekšmeti. Taču aiz ērtības slēpjas nopietni vides un veselības riski, īpaši tad, ja plastmasa nonāk apkārtējā vidē vai tiek dedzināta. Viens no bīstamākajiem piesārņojuma veidiem, kas ar to saistīts, ir dioksīni.

Dioksīni ir ļoti toksisku ķīmisku savienojumu grupa, kas veidojas nepilnīgas degšanas procesā, ir ļoti noturīgi vidē (nesadalās gadu desmitiem), uzkrājas dzīvos organismos, īpaši taukaudos un ir bīstami pat ļoti mazās koncentrācijās.

Dioksīni nav vielas, ko apzināti ražo – tās rodas kā blakusprodukts, visbiežāk dedzinot hloru saturošus materiālus, piemēram, plastmasu.

Dedzinot plastmasu izdalās dioksīni, furāni, smagie metāli un toksiskas gāzes, rodas melni, indīgi dūmi, kas nonāk tieši elpceļos un piesārņojums izplatās plašā teritorijā ar vēju.

Īpaši bīstama ir PVC plastmasa (caurules, grīdas segumi, PVC logi, vadu izolācija), jo tā satur hloru – galveno dioksīnu veidošanās avotu. Ugunskuri, krāsnis un mucas nespēj sasniegt pietiekami augstu un stabilu temperatūru, lai dioksīni sadalītos. Tieši pretēji – šādos apstākļos tie veidojas visintensīvāk.

Plastmasas dedzināšana mājas apstākļos ir viens no kaitīgākajiem veidiem, kā piesārņot vidi un apdraudēt veselību.

Dioksīni organismā uzkrājas galvenokārt ar pārtiku un gaisu. Tie var izraisīt paaugstinātu vēža risku, hormonālās sistēmas traucējumus, augļa attīstības traucējumus, imūnsistēmas pavājināšanos, nervu sistēmas bojājumus. Īpaši jutīgi ir bērni, grūtnieces un vecāka gadagājuma cilvēki.

Plastmasa nesadalās simtiem gadu, sairst mikroplastmasā, kas nonāk augsnē, ūdenī un organismos,

var izdalīt toksiskas piedevas (ftalātus, bisfenolus, smagos metālus), piesārņo gruntsūdeņus un barības ķēdi. Pat tad, ja plastmasa netiek dedzināta, tās klātbūtne dabā ilgtermiņā kaitē gan ekosistēmām, gan cilvēkiem.

Atkritumu poligoni ir nevis risinājums, bet kompromiss, jo tajos plastmasa uzkrājas gadu desmitiem, veicina mikroplastmasas izplatību un ugunsgrēku gadījumā kļūst par dioksīnu avotu. Tāpēc tas ir īslaicīgs risinājums.

Plastmasa un dioksīni ir cieši saistīti ar cilvēka veselības un vides apdraudējumu. Plastmasas dedzināšana nav “ātrs risinājums”, bet gan klusš piesārņojuma avots, kura sekas var būt jūtamas gadiem un pat paaudzēm.

Ko var darīt ikviens no mums? Nededzināt plastmasu – nekad, šķirot atkritumus un nodot plastmasu pārstrādei, samazināt plastmasas patēriņu ikdienā, izvēlēties atkārtoti lietojamus un videi draudzīgākus risinājumus, informēt citus par plastmasas dedzināšanas riskiem.

PFAS ietekme uz cilvēka veselību

PFAS (per- un polifluoralkilvielas) ir sintētisku ķīmisko vielu grupa, ko plaši izmanto rūpniecībā un ikdienas precēs, tostarp nepielīpošajos trauku pārklājumos, pārtikas iepakojumā, ūdensizturīgos audumos un kosmētikā. Tās bieži dēvē par “mūžīgajām ķīmiskajām vielām”, jo PFAS praktiski nenoārdās dabā un var saglabāties vidē un cilvēka organismā gadu desmitiem.

Kā PFAS nonāk organismā? Cilvēks ar PFAS var saskarties, dzerot piesārņotu ūdeni, lietojot pārtiku, kas bijusi saskarē ar PFAS saturošiem iepakojumiem, izmantojot sadzīves preces (traukus, tekstilu, kosmētiku) un ieelpojot putekļus iekštelpās. PFAS spēj uzkrāties asinīs un orgānos, jo organisms tās izvada ļoti lēni.

Zinātniskie pētījumi liecina, ka ilgstoša PFAS iedarbība var atstāt ietekmi uz veselību, kas var izpauzties kā:

  ❇️ hormonālās sistēmas traucējumi, ietekmējot vairogdziedzeri,

  ❇️ aknu darbības izmaiņas un paaugstināts holesterīna līmenis,

  ❇️ imūnsistēmas pavājināšanās, samazinot vakcīnu efektivitāti,

  ❇️ reproduktīvās veselības problēmas, tostarp auglības samazināšanās,

  ❇️ ietekme uz augļa un bērnu attīstību,

  ❇️ paaugstināts risks noteiktiem vēža veidiem (piemēram, nieru un sēklinieku vēzim).

Īpaši jutīgas pret PFAS iedarbību ir grūtnieces, zīdaiņi un bērni.

Lai gan daļa PFAS saturošu produktu tiek uzskatīti par drošiem, ja tos lieto pareizi, taču risks pieaug, ja trauku pārklājumi ir bojāti vai pārkarsēti, kā arī ja PFAS iedarbība ir ilgstoša un notiek no vairākiem avotiem vienlaikus.

Tāpēc arvien vairāk valstu, tostarp Eiropas Savienība, strādā pie PFAS lietošanas ierobežošanas un drošāku alternatīvu ieviešanas. PFAS kaut arī ir noderīgas ķīmiskās vielas ar nopietnām blaknēm. To noturība un spēja uzkrāties organismā rada ilgtermiņa riskus cilvēka veselībai un videi.

Kas notiek ar augsni

Latvijā augsnes nākotnes perspektīvas un tas, kādā stāvoklī to nodosim nākamajām paaudzēm, diemžēl netiek apspriests gandrīz nemaz. Ir jāsaprot - ja cilvēks ar pārtiku nesaņems nepieciešamos mikroelementus, veselības budžeta palielināšana vai kārtējās medicīnas reformas kļūs par bezjēdzīgu naudas un laika izšķērdēšanu.

Ja lauksaimniecībā saglabāsies pašreizējais saimniekošanas modelis — monokultūras, minerālmēsli, pesticīdi un intensīva aršana — augsnes organisko vielu daudzums turpinās samazināties. Tas nozīmē - mazāk humusa un barības vielu, kā arī mazāka spēja saglabāt mitrumu. Bet dzīva augsne = mazāk plūdu + mazāk sausuma, turpretī sablīvējusies augsne = ūdens aiztek prom → erozija.

Daudzviet jau tagad humusa zudums ir 1–2 % desmitgadē. Tas notiek ļoti strauji. Bez organiskām vielām augsne paliek par “substrātu”, nevis dzīvu ekosistēmu, daudzās vietās augsne var kļūt praktiski neauglīga, vai būs jāaizstāj ar mākslīgām sistēmām (hidroponika, minerālmēslu atkarība).

Samazinās pārtikas uzturvērtība. Pētījumi jau tagad rāda, ka dārzeņos un graudos ir mazāk C un B grupas vitamīnu, mazāk minerālvielu un mazāk antioksidantu. Ja pašreizējā tendence nemainās, pārtikas enerģētiskā vērtība būs augsta, bet mikroelementu daudzums – ļoti mazs. Pieaugs hronisku slimību (vairogdziedzera, imūnsistēmas, kognitīvo traucējumu) risks.

Jau tagad daudziem produktiem ir novērojama mikroelementu samazināšanās. Piemēram, cinks (Zn) – līdz pat 30–50 % kritums daļā graudaugu salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta vidu, magnijs (Mg) – kritums dārzeņos un graudos, selēns (Se) – Eiropas augsnēs tā vienkārši vairs nav, jods (I) – krasi samazinās visā pasaulē, īpaši iekšzemes reģionos, dzelzs (Fe) – “slēptais dzelzs deficīts” jau skar miljardiem cilvēku. Tas nozīmē, ka, ja augsne kļūs vēl nabadzīgāka, tad pat, ja ražas būs lielākas, to uzturvērtība kritīsies vēl vairāk.

Ja augsne ir dzīva — tajā ir baktērijas, sēnes (mikorizas), sliekas, kukaiņi, nematodes utt. Tie visi ir veselīgas augsnes pamatelementi, kas nodrošina minerālu pieejamību, augu sakņu veselību un slimību noturību. Bet intensīva pesticīdu izmantošana + dziļā aršana pakāpeniski iznīcina šo bioloģisko sinerģiju. Nākotnes scenārijs → augsne bez ievērojamas atjaunošanas vairs nespēs uzturēt kultūras bez intensīvas ķīmisko vielu izmantošanas, kā arī pieaugs ražas nestabilitāte (vienu gadu ir, nākamos – nav).  Augi vairāk slimos, ražība strauji kritīsies sausuma vai karstuma ietekmē un arī saknes kļūst vājākas. Augsne vairs nespēs kompensēt klimatisko stresu, kā rezultātā veidosies “minerālmēslu slazds” - prasa arvien vairāk NPK, efektivitāte ar laiku krītas un izmaksas kāpj neatgriezeniski. Tālāk klasisks scenārijs - sekos zemnieku protesti, lai valdība kompensētu zaudējumus.

Šobrīd pasaulē notiek intensīva virsējo augsnes slāņu erozija (topsoil zudums). Šīs tendences nav atsevišķu valstu vai ideoloģiju jautājums — tās sastopamas neatkarīgi no reģiona un lauksaimniecības modeļa, ja augsne tiek uztverta tikai kā ražošanas substrāts. Dažādi starptautiski pētījumi rāda, ka šobrīd ik sekundi pasaulē tiek zaudēti ~33 hektāri virsējo augsnes slāņu. Latvija ar Zemkopības ministrijas ‘’svētību’’ aktīvi piedalās šajā procesā. Starp citu, 1 cm auglīgas augsnes veidojas 200–400 gadus. Ja turpināsies pašreizējās tendences, pēc 100 gadiem lielā daļā lauksaimniecības zonu virsējais augsnes slānis būs plāns vai nebūs vispār, paliks sablīvējusies, ūdeni necaurlaidīga minerālā augsne. Tā ir “civilizācijas robeža” — bez auglīgas augsnes lauksaimniecība ir neiespējama.

Izriet loģisks jautājums - ko varētu darīt, lai nenonāktu līdz ‘’civilizācijas pastāvēšanas robežai’’.

Lūk daži ieteikumi:

✅ Reģeneratīvā lauksaimniecība (no-till jeb lauksaimiecība bez aršanas, segkultūras, daudzveidība).

✅ Augsnes organiskās vielas atjaunošana (komposts, biomēslojums).

✅ Lopkopības integrācija (nevis atdalīta kā rūpnieciska nozare).

✅ Klimatiskā noturība caur bioloģisko procesu atjaunošanu.

✅ Mazāka pesticīdu slodze, kas ir nāvējoša augsnes sēnēm un mikrobiomam.

 ✅ Mikroelementu atgriešana augsnē ne tikai NPK (degradēto lauksaimniecības zemju apmežošana ar lapu kokiem, lai desmitiem metru no zemes dzīlēm izceltu retos mikroelementus, turklāt šajās teritorijās racionāli būtu izvietot vēja parkus, lai nav jāizcērt bioloģiski vērtīgie vecie meži).

Pēdējais ieteikums Zemkopības ministrijai droši vien ir visgrūtāk īstenojams, jo ir cieši saistīts ar atteikšanos no lobiju diktāta.

Latvijas augsnes jau vēsturiski ir ar salīdzinoši zemu dabisko auglību (smilšainas, podzolētas, zems humuss), tāpēc jebkura degradācija šeit notiek ātrāk un ar mazākām atjaunošanās iespējām. Ja no augsnes tikai ņem un ņem, tā neatbild ar protestiem vai streikiem — tā vienkārši pārstāj dot ražu.