VESELĪBAS PAMATI
Parazīti un toksīni
Metabolisma jeb vielmaiņas procesā neizbēgami rodas toksīni. Tas ir normāli, un organisms ar to veiksmīgi tiek galā. Piemēram, tauki rada acetonu, olbaltumvielas: indolu, skatolu un merkaptānu utt. Jo kvalitatīvāks produkts, jo mazāk to būs, mazāk noslogosim organismu. Toksīni nav tikai, piemēram, konservanti, smagie metāli, radionuklīdi, rūpnieciskie atkritumi, pesticīdu atliekas pārtikā utt. Tie var būt arī, piemēram, pārdozēti vitamīni, organisms paņem tik, cik vajag, bet pārējais tiek izvadīts kā toksīni. Vietas, kur toksīni var uzkrāties: zemādas taukaudi, fibrozie audi, muskuļi, plaušas, aknas, liesa, limfātiskie mezgli utt.
Toksīni iedalās ūdenī 80% un taukos 20% šķīstošie. Organismam tie pēc iespējas ātrāk jāizvada ārā. Tā kā lielākā daļa toksīnu iziet ar urīnu, tā analīze visprecīzāk raksturo kopējo situāciju organismā.
Bez toksīniem, kuri neizbēgami būs, piemēram, pat vistīrākajā bioloģiskajā saimniecībā audzētajā gaļā, ir tā saucamie pievienotie jeb eksogēnie, kas produktā nonākuši ražošanas un pārstrādes procesā, piemēram, antibiotikas, augšanas hormoni, lopbarībā nokļuvušās pesticīdu atliekas utt.
Ja cukura patēriņš pēdējos simts gados uz vienu cilvēku ir palielinājies vairāki desmiti reižu, tad ar eksogēnajiem toksīniem situācija ir vēl dramatiskāka. Šodienas realitāte ir tāda, ka, šie eksogēnie toksīni atrodami gandrīz 99% produktu, kas nopērkami parastajos pārtikas veikalos.
Ražotājiem aromatizatori ir vajadzīgi, lai mums patiktu produkts, lai apmānītu mūsu garšas receptorus. Kartupeļi lielākoties sastāv no cietes (ātrais ogļhidrāts), kas ir ievērojami lētāka par gaļu, tāpēc ciete tiek pievienota desām. Cilvēkam paņemot gabalu mutē, garšas receptori nosūta uz smadzenēm signālu par gaļu. Kad produkts ir apēsts un sāk pārstrādāties, izrādās, ka tie ir kartupeļi. Šūnas smadzenēm saka, ka kartupeļi, smadzenes neizpratnē. Radās pirmais garšas iespaids, un, ja vienreiz garšas receptorus apmānīja un nokalibrēja uz šo garšu, var turpināt tālāk. Pēc pāris stundām ātrie ogļhidrāti ‘’sadeg’’ un atkal gribas ēst. Bizness plaukst un ražotājus neinteresē, kāds labums no šādas pārtikas ir cilvēkam un kas notiks pēc tam.
Attiecībā uz gaļas vērtību, jebkura augšanas paātrināšana pasliktina koncentrāciju. Tas nozīmē, ka, jo ātrāk gaļas dzīvnieks audzis, jo gaļa būs mazvērtīgāka. Piemēram, vistas tiek izaudzētas 36 dienās - dabiskos apstākļos vajadzīgs vairāk nekā pus gads. Te gan jāņem vērā, ka liela loma šai ātraudzībā ir selekcionētajām šķirnēm, lai gan to ietekmē dzīvnieku turēšana mazkustībā un augšanas stimulatori. Rezultātā olbaltumvielas ir mazvērtīgākas un vairāk veidojas toksīni.
Ar augļiem un dārzeņiem ir līdzīgi. Tiek iegūta maksimāla ražas masa ar minimālu barības vielu daudzumu augsnē. Lai vienkāršāk transportētu un ilgāk uzglabātu, augļi tiek novākti pusgatavi, kā arī tiek ķīmiski apstrādāti, lai labāk izskatītos un nebojātos.
Ja klāt šiem vēl pieskaita pārējos daudzos toksīnu avotus, pēdējā simtgadē toksiskā slodze ir trīskāršojusies. Tas nozīmē, ka parastajā ikdienas režīmā cilvēka detoksikācijas sistēma draudīgi atrodas uz iespēju resursu izsīkuma robežas.
Neizvadītie toksīni turpina cirkulēt asinīs, un pirmais, kas cieš, ir asinsvadi un sirds. Atbildes reakcija var būt asinsspiediena samazināšanās. Vairs nebūs ideālais 120/80, bet mazāks, veidosies arteriālā hipotensija. Var būt citi nosaukumi: neirocirkulārā distonija, veģetatīvā distonija. Tas ir stāvoklis, kam ir viens un tas pats fundamentāls cēlonis – toksīni. Kopumā jo vairāk toksīnu cirkulē asinīs, jo zemāks asinsspiediens. Taču organisms to ilgi paciest nevar, jo pietrūkst skābekļa un rezultātā sāk celt asinsspiedienu, līdz tas kļūst paaugstināts.
Ja toksīnus (ūdens-sāļu savienojumus) ar urīnu izvadīt neizdodas, organisms to dara ar sviedriem. Jo sliktāk strādā nieres, jo vairāk jāsvīst. Ja svīšanas mehānisms darbojas slikti, organisms vienalga met ārā toksīnus caur ādu, piemēram, kaut ko apēdot pēkšņi parādās izsitumi uz ādas. Visticamāk, tie ir toksiskie dermatīti, piemēram, neirodermatīts. Aprakstītais mehānisms drīzāk ir pseidoalerģija, nevis īstā alerģija
Toksīniem ilgstoši izdaloties caur ādu, tie neizbēgami nokļūst ādas derivātos matos un nagos. Starp citu, veicot matu skrīningu, var precīzi noteikt, kad un kādi toksīni ir ienākuši cilvēka orgasmā. Matu izkrišana liecina par toksīnu esamību, un šampūni tur nepalīdzēs, tā ir detoksikācijas aizsargreakcija, līdzīgi ir ar trausliem nagiem. Lai šos simptomus novērstu, organisms jāatbrīvo no toksīniem. Dabā ir iekārtots tā, ka viss bioloģiski pārstrādājas, arī no ādas izvadītie toksīni kaut kam garšo. Tās ir sēnītes, simptomātiski blaugznas. Dermatologi ieviesuši dažādus nosaukumus: trihofītija, demodekoze, mikrosporija. Piemēram, bērnam alergodermatoze, bet mediķi nozīmē antibiotikas, antidepresantus, hormonālos preparātus.
Kamēr kaut kam būs barības bāze (ar urīnu savlaicīgi neizvadītie toksīni), dažādas ziedes un procedūras būs neefektīvas, un niezēšana turpināsies. Šādi uz cilvēku nezināšanas rēķina milzīgu naudu pelna farmācijas industrija un kosmētikas ražotāji.
Caur ādu iziet sīkie toksīni, bet ir vēl tā saucamie lielmolekulārie toksīni, kuri caur ādu netiek. Organismam atliek tos kaut kur noslēpt, lai netraucē. Pakāpeniski, vairāku gadu garumā kalcija un fosfora vietā kaulos un zobos tiek izvietoti sāļu savienojumi: fosfāti, urāti, oksalāti utt. Kauli sāp, tie kļūst trausli un zaudē izturību. Mēs to pazīstam kā osteoporozi, ortozi, osteohondrozi utt. Kalcijs kaulos nenonāk, kamēr tā vietu aizņem toksiskie sāļi. Tikmēr ķirurģi, stomatoloģi, osteopāti, fizioterapeiti, visi būs nodrošināti ar darbu.
Vēl ir gaistošas toksiskas vielas, kas tiek izvadītas ar gaisu un izpaužas, piemēram, kā nepatīkama elpa pēc alkohola lietošanas (aldehīdi, ketoni). Smaka no mutes ir toksīnu pazīme un pēc tās var noteikt, kādi toksīni tie ir. Ķermeņa dezodoranti, mutes skalojamie līdzekļi un mēles tīrīšana, atsvaidzinošas zobu pastas un citi līdzekļi uz laiku padara simptomus nemanāmus, tomēr problēma paliek neatrisināta.
Cēlonis visam minētajam ir viens – toksīni. Var to saukt par toksikozi, intoksikozi, intoksikāciju, organisma piesārņojumu utt. Būtība nemainās.
Toksīnu izvadīšana
Normālā veidā cilvēks toksīnus izvada caur nierēm un zarnu traktu. Ja šīs sistēmas netiek galā, sāk darboties rezerves varianti izvadīšana caur plaušām (klepus, bronhiālā astma, adenoīdi, otīti, haimorīti utt.) un ādu (izsitumi, nieze, ekzēma, psoriāze, parrapsoriāze, toksikodermija utt.). Plaušās toksīni nonāk no sigmveida nodaļas zarnās, kas atrodas netālu no zarnu izejas. Nepatīkama elpa un sviedru smaka liecina par nopietnu organisma piesārņojumu. Caur ādu jāizdalās tikai sviedriem, bet, ja toksīnu ir pārāk daudz, tie tiek izvadīti arī caur ādu.
Smagie metāli
No ķīmisko elementu periodiskās tabulas pie smagajiem metāliem ir pieskaitāmi apmēram 40 elementi, piemēram, Mo, Zn, Cu, Fe, Mn, Cr, V, Ni, Co, Hg, Sn, Cd, Bi, Pb uc. Smagie metāli var uzkrāties gan augos, gan dzīvniekos, bet visvairāk sēnēs, sevišķi blakus maģistrālajiem ceļiem, atkritumu izgāztuvēm, īpaši, ja tajās notiek dedzināšana. Arī kopā ar minerālmēsliem un pesticīdiem smagie metāli nonāk augsnē. Mūsu organismā tie var nokļūt ar tabakas dūmiem, ūdeni, piesārņoto gaisu, sadzīves ķīmiju utt. Smago metālu izotopi var nogulsnēties iekšējos orgānos, audos, starpšūnu telpā un darbojas kā protoplazmatiskā inde, paaugstinot onkoloģiskās saslimšanas risku un ne tikai. Piemēram, dzīvsudrabs inhibē fermentu darbību. Daži no smagajiem metāliem veido helātiem līdzīgus kompleksus ar parastajiem metabolītiem, izjaucot kopējo vielmaiņas procesu.
Alumīnijs, svins, arsēns un dzīvsudrabs var veidot ciešus savienojumus ar fosfātiem un olbaltumvielām. Varš, kadmijs un dzelzs ietekmē šūnu membrānu caurlaidību.
Dabā pašattīrīšanās no smagajiem metāliem notiek ļoti lēni - vairākus gadsimtus, bet, piemēram, no svina - pat vairākus gadu tūkstošus. Medicīnā smago metālu izvadīšanai pielieto helatoro terapiju, taču uzreiz jāpiebilst, ka tā nav lēta un vienkārša. Tautas medicīnā par efektīvu līdzekli uzskata pūpēžus (lat. Lycoperdon). Noder meža ogas, to sastāvā esošais pektīns, kas absorbē smago metālu sāļus, turklāt tās satur resveratrolu, kas ir dabīgais antioksidants. Arī sarkanās bietes var izmantot, jo tās satur flavonoīdus, kas padara smagos metālus inertus jeb mazaktīvus. Bez tā sarkanajās bietēs ir rekordliels daudzums betalaīna, kas ir efektīvs pretnovecošanas līdzeklis. Tādas tējas kā kumelīšu, mežrozīšu, smiltsērkšķu un kliņģerīšu palīdz šūnām aizsargāties no smago metālu iekļūšanas tajās. Radioaktīvā cēzija izotopus palīdz izvadīt skābenes un spināti. Dzīvsudrabu palīdz izvadīt koriandrs.
Dezodoranti
Padušu rajonā atrodas vairākas svarīgas limfmezglu grupas. Caur tām ar sviedriem no limfātiskas sistēmas organisms izvada indes un toksīnus. Bieži vien nepatīkama sviedru aromāta dēļ, kas visbiežāk saistīts ar dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu lietošanu, kā arī citu faktoru dēļ, cilvēki lieto dezodorantus, tādējādi ķīmiskās vielas cauri limfmezglu sienām bloķē sviedru izdalīšanos. Ar dezodorantiem drīkst neitralizēt smakas, bet nekādā gadījumā nedrīkst aizkavēt sviedru izdalīšanos.
Dezodorantu darbības mehānisms ir šāds: to sastāvā esošais alumīnija hlorīds bloķē sviedru dziedzerus, veidojot metālproteīna korķus, kuri iekļūst dziļi porās.
Uztura alerģija
Pateicoties mūsdienu ‘’modernajai’’ pārtikai, kas satur konservantus, formaldehīdus, benzolu, modificēto cieti, etiķskābi un daudz ko citu, zarnās var veidoties iekaisuma process. Tā rezultātā var sākties alerģiska reakcija, un to papildus veicina, antibiotikas, kefīrs, rauga maize, kā arī daudz saldumu uzturā. Starp citu zemenes, kas tiek bieži vainotas alerģijas izraisīšanā, to neizraisa. Cēlonis visdrīzāk ir uz ogām esošās sēnītes un, protams, organisma kopējais piesārņojums, kas saistīts ar neadekvāta uztura lietošanu. Vienkārši organisms izmanto iespēju, saņēmis dzīvu un fermentiem bagātu uzturu, kurš to nepiesārņo, tādā veidā cenšas attīrīties no iepriekš uzkrātiem toksīniem.
Sēnītes
Dabā sēnītes veic reducentu funkciju, tas ir, organiskās vielas pārstrādā līdz vienkāršiem savienojumiem. Piemēram, ja mežā nogāžas koki vai nomirst dzīvnieki un tos neapēd plēsēji, to visu pārstrādā sēnītes un baktērijas. Ir saskaitītas simtiem dažādu zemāko sēnīšu mikromicetu (pelējuma, rauga utt.) sugu, kuru izplatību dabā ierobežo augstākās sēnes – bazīdijsēnes, pie kurām pieskaitāmas arī sēnes, ko cilvēki mežā lasa.
Sēnītēm ir nepieciešams cukurs, kas nodrošina tās ar enerģiju. Skāba organisma iekšējā vide, ko veicina saldinātie dzērieni, kafija un pārmērīgs dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu patēriņš, rada labvēlīgus apstākļus to augšanai. Metabolisma produkti, kuri nav pilnībā sadalīti un nav izvadīti caur limfātisko sistēmu, uzkrājas starpšūnu telpā un šūnās koacervātu formā (izveidojušos maisiņu veidā, koncentrējot savienojumus ar lielu molekulmasu). Pilnībā nesadalītie un neizvadītie metabolisma produkti sekmē pūšanas procesus organismā, tādā veidā radot labvēlīgu vidi sēnītēm.
Tie, kas ir saskārušies ar piena sēnīti, blaugznām un daudzām citām sēnīšu slimībām, droši vien būs pamanījuši, ka topikālie medikamenti nav brīnumlīdzeklis, jo netiek novērsts cēlonis. Strutaini pūslīši (pustulas), serozi pūslīši (vezikulas), mezgliņi (papulas), plankumiņi (rozeolas) un citi patoloģiskie izsitumi visbiežāk ir sistēmisko slimību ādas izpausmes. Izņēmuma gadījumi varētu būt, kad šādas izpausmes ir saistītas ar kašķi, ādas ārējiem ķīmiskiem apdegumiem, kā arī izraisās ar specifiskām ķīmiskām alerģijām.
Sistēmiskie pretsēnīšu medikamenti negatīvi ietekmē nieru un aknu darbību, un efekts visbiežāk ir īslaicīgs. Sēnītes ir visiem cilvēkiem, taču dažiem procentiem cilvēku to klātbūtne organismā izpaužas simptomātiski. Šī tendence ir augoša. Kā viens no cēloņiem ir pretsēnīšu preparātu lietošana un rezistences veidošanās. Turklāt medikamenti darbojas tikai tur, kur tie var piekļūt ar asiņu palīdzību, bet ne pie sēņu micēlijiem jeb sēņotnēm (piemēram, “sēņu bumbas” tuberkulozes kavernās). Organismā var parazitēt dažādi sēnīšu veidi vienlaicīgi un, jo vairāk sēnīšu veidu, jo grūtāk imunitātei ar tām cīnīties.
Sēnītes nokļūst cilvēka organismā dažādos veidos: ar pārtiku, ūdeni un gaisu, kontakta veidā, neievērojot personīgo higiēnu, dzimumceļā utt. Visvieglāk sēnītes iekļūst organismā caur gļotādu un bojājumiem uz ādas, sevišķi tad, ja ir novājināta imunitāte.
Dažādu sēnīšu slimību iespējamā klīnika (nespecifiski simptomi):
⚡Ādas nieze, plankumi, sakasījumi, pigmentācijas izmaiņas, zvīņošanās, sausums.
⚡Matu izkrišana un lūšana.
⚡Jušanas traucējumi, jo dažas sēnīšu sugas bojā nervgalus.
⚡Aplikums uz mēles.
⚡Ilgstošs klepus ar krēpām.
⚡Nogurums un depresija.
⚡Grūti zaudēt svaru.
⚡Meteorisms (gāzu veidošanās zarnu traktā).
⚡Biežas akūtas augšējo elpceļu infekcijas.
⚡Dzeltenīgi vai brūngani, trausli, sabiezināti vai plāni, drūpoši nagi.
Sēnīšu vairošanos zarnās var ierobežot, nedodot tām barību un rūpējoties par labo mikrofloru, lai tā saņemtu pietiekoši barības vielu ar uzturu.
Sēnīšu pastiprinātu vairošanos var izraisīt:
🍄🟫Antibiotiku, hormonālo preparātu, pretapaugļošanās līdzekļu lietošana.
🍄🟫Ķīmijterapija un staru terapija, elektromagnētiskie lauki.
🍄🟫Piena produkti, sevišķi sieri, cukurs, rauga maize, sevišķi baltmaize.
Lai sēnītes ierobežotu, pēc iespējas vairāk jālieto zaļumi, zaļie kokteiļi, skuju kokteiļi, pievienojot tiem medu un citronu, meža ogas (brūklenes, dzērvenes, mellenes, lācenes, zilenes). Labi iederas kokosriekstu eļļa (spēj pieveikt pat rauga sēnīti), propoliss (gan iekšķīgi, gan ārīgi).
Onimikoze (nagu sēnīte)
Nagu plāksnes onimikoze ir izplatīta sēnīšu dermatoloģiska infekcijas slimība. Infekcijas ierosinātājs var atrasties gan ūdenī, gan uz zemes, tāpēc inficēties var, piemēram, staigājot basām kājām. Slimība parasti aktivizējas, kad ir nomākta imunitāte. Pazīmes: naga biezuma un krāsas maiņa, ādas lobīšanās.
Skartās vietas sākumā apstrādā ar ūdeņraža pārskābi, bet vēlāk ar propolisa šķīdumu. To atkārto vairākas reizes.
