3modbiolvide

Dzīvības pamatnoteikums ir  skābekļa esamība. Ir tikai viens nāves iemesls - trūkst skābekļa. Atmosfēra ir pilna ar skābekli. Atkarībā no tā, kā skābeklis iekļūst mūsu organismā, katram no mums ir dažāds veselības stāvoklis. Skābeklis ir izšķīdināts ūdenī. Ar ūdeni tas nonāk katrā mūsu organisma šūnā. Skābekļa nepietiekamību sauc par hipoksiju. Šūnai un skābeklim ir vienāda vibrācijas frekvence. Enerģijas atdeve notiek ūdeņraža un skābekļa mijiedarbībā. Tādā veidā mūsu organisms iegūst enerģiju. Vienai glikozes molekulai savienojoties ar vienu molekulu skābekļa, rodas 36 ATP (adenozīna trifosfāts) enerģijas vienības. Ja skābekļa nav – no vienas glikozes molekulas izveidojas 6 ATP enerģijas vienības un 30 molekulas pienskābes. Tas nozīmē, lai iegūtu 36 ATP enerģijas, ir jāizmanto 6 glikozes molekulas, kas radīs 180 pienskābes molekulas, tādējādi organisma pH vides līmenis pavirzīsies uz skābo pusi. Tas ir sākums 150 slimībām. Tāpēc saka, ka hipoksija (skābekļa trūkums) nogalina lēni, bet pārliecinoši.

 

Ksenobiotķi
Evolūcijas procesā cilvēks ir pielāgojies dabiskai apkārtējai videi un ir izstrādājis aizsardzības mehānismus. Ar garšas un smaržas palīdzību spēj atšķirt, kas ir derīgs un kas var būt bīstams. Piemēram, izjūt patiku vai riebumu pret noteiktām smakām un garšām. Tādā veidā atpazīst, kas vēlams un no kā jāizvairās, piemēram, zinām, ka mums nepatīk sabojājušos produktu vai tualetes smaka. Bērns pēc piedzimšanas ar receptoru mehānismu (maņu) palīdzību iepazīst apkārtējo pasauli. Pirmajai vērtībai bērnam ir jābūt mātes pienam, nedaudz vēlāk arī ūdenim. Ar pirmo garšas iespaidu mēs ieprogrammējam uz visu atlikušo dzīvi attieksmi pret šīm fundamentālajām pamatvērtībām, uz kā formēsies citas vērtības. Ja tas ir citādāk, tas ir sākums problēmām, kas populāras mūsdienu sabiedrībā.

Attīstoties ķīmijas industrijai, ir parādījušās cilvēka bioloģiskajai sistēmai svešas molekulas - ksenobiotiķi. Tie ir sadzīvē lietojamie mazgājamie līdzekļi, dezodoranti, pesticīdi, farmācijas produkti, kā arī ar uzturu uzņemtie konservanti, antioksidanti, skābuma regulētāji, krāsvielas, garšas uzlabotāji, aromatizatori, kuri paredzēti, lai apmānītu mūsu garšas un ožas receptorus. Taču tas nav bīstamākais, ko nodara ksenobiotiķi. Bīstamākais ir tas, ka tie iedarbojas uz tiem pašiem garšas receptoriem, kas analizē ienākušo barību un veido mūsu garšas tieksmes. Ja pieaugušiem cilvēkiem ir izveidojusies kaut kāda receptoru pieredze un ir izveidojušās prioritātes, tad bērniem tā visa nav. Bērni ir tā kategorija, uz ko visnelabvēlīgāk iedarbojas pārtikā esošie ksenobiotiķi. Bērni nezina, kādai patiesībā jābūt pārtikai. Dietologi satraucas, ka bērns labāk izdzers glāzi kolas, nekā dzers piena glāzi. Ēdīs labāk čipsus, nekā augļus. Bērnam evolūcijas laikā ir izstrādājušies mehānismi, kā pārstrādāt mātes pienu, bet nav mehānisma, kā tikt galā ar nesen parādījušamies ksenobiotiķiem, piemēram, tiem, kuri ir kolā utt.

 
 
Ar ksenobiotiķiem bērniem tiek pārveidotas garšas tieksmes un bērni sāk atgrūst normālu veselīgu uzturu
Arī ogļhidrāti bērnam ir vajadzīgi, jo tā ir enerģija. Pirmie saldumi, ar ko sastapsies bērns, veidos pirmo iespaidu uz visu dzīvi, etalonu, kādiem tiem jābūt. Ja saldumi būs tā saucamie lēnie ogļhidrāti - augļi vai medus, problēmu nebūs. Ja tie būs cepumi, kolas, smalkmaizītes vai konfektes, bērns ēdīs, ēdīs un nekad nebūs īsti paēdis.

Par to vai jūsu bērns nav kļuvis par ksenobiotiķu upuri, varat pārliecināties, veicot nelielu testu. Paņemiet četras glāzes. Vienā ielejiet normālu pienu, otrā tīru ūdeni, bet trešajā kādu no populārajām saldajām gāzētajām limonādēm un ceturtajā glāzē ielejiet kādu parastu lielveikalā nopērkamu sulu. No tā, ko jūsu bērns izvēlēsies, izdariet secinājumus.

 

pH rādītājs
pH ir ūdeņraža jonu koncentrācijas šķīdumā rādītājs, kas parāda, cik ir skāba vai sārmaina vide. Organisma pH regulē nieres un virsnieru dziedzeri. Ja asins pH ir zemāks par 7.35, tā ir acidoze, bet, ja augstāks par 7, 45, tad tā ir alkaloze. Asinīs pH ir 7,35-7,45. Organisms vienmēr un visiem līdzekļiem centīsies šo galveno marķieri noturēt šādās robežās, nepieciešamības gadījumā pat novirzot no kaulu audiem attiecīgos minerālus, arī tad, ja perspektīvā draud ar šo audu sairšanu, jo tas ir dzīvībai svarīgs rādītājs.  Tādā veidā reakcijas norma nodrošina asins homeostāzi, tas ir, organisma iekšējās vides nemainīgumu, kā arī pārējo audu pH homeostāzi. Piemēram, divpadsmitpirkstu zarnā ienāk kopējā žults plūsma, ar kuru ienāk gan žults, gan aizkuņģa dziedzera sulas un hormoni. Šīs plūsmas rādītājs ir pH 8,0- 8,6. Ja tas būs zemāks, kuņģa sulas skābe netiks neitralizēta un divpadsmitpirkstu zarnā var veidoties čūlas. Skābā vidē arī fermenti nevar pārstrādāt ogļhidrātus. Mūsdienu cilvēkam vairs nav tik skāba vide, kādai tai būtu jābūt, taču, jo mazāk skāba vide būs kuņģi, jo sliktāk pārstrādāsies olbaltumvielas, it sevišķi, ja lieto dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas.

Mutē, kur sākas uztura pārstrāde, fermentam ptialīnam nepieciešama viegli sārmaina vide. Arī zobiem tāda vajadzīga, jo skāba vide tos bojā. Toties kuņģī vides skābums var būt pat pH 1,3, jo tur tādā veidā ienākošais uzturs tiek dezinficēts, ja vien cilvēks neēd olbaltumvielas kopā ar ogļhidrātiem vai arī pārāk lielu porciju.

Olbaltumvielas veido skābu vidi. Urīnam pH jābūt skābam, jo arī ar urīnu tiek izvadītas liekās olbaltumvielas, ja tas tā nav, tas nozīmē, ka ir problēmas ar nierēm.

Onkoloģiskie procesi vislabāk attīstās skābā vidē, vēža šūnas arī pašas veido šādu vidi. Arī iekaisumiem un tūskām patīk skāba vide.

Vesela cilvēka organismā paskābināt iekšējo vidi nav vienkārši, jo to aizsargā bufersistēma, kas kompensē pH novirzi no reakcijas normas. Vielmaiņas galaprodukti, kas iespaido pH, ir ogļskābā gāze, ogļskābe un pienskābe, kuri obligāti jāizvada caur plaušām un nierēm, tādā veidā tiek atskābināts organisms. Nieres izstrādā bikarbonātu HCO3, bet ūdeņraža joni, ko daļēji izstrādā organisms, sasaista to un pārvērš par ogļskābi H2CO3, kura sadalās līdz ūdenim un ogļskābajai gāzei, ko izvada caur plaušām. Tas nozīmē, ka ūdeņraža joniem, tas ir, molekulārajam ūdeņradim ir liela nozīme fizisko slodžu izturībā un kopējā veselības potenciālā, diemžēl cilvēkam ar mūsdienu dzīves stilu ūdeņraža jonu ir stipri nepietiekoši. Taču ir ierīces, ar kurām var iegūt ūdeni ar molekulāro ūdeņradi, un tādas ir iespējams iegādāties.

Palielināts skābju daudzums organismā rada miegainību, paātrinātu sirdsdarbību, nogurumu, aritmiju un nespēku.

Pārāk sārmainas vides veidošanos teorētiski var ietekmēt antibiotiķi un steroīdi, iznīcinot mikrofloru, kas izdala skābes. Arī baiļu hormons kortizols ne tikai skābina, bet arī, ar urīnu pastiprināti izvadot skābes, atskābina visu organismu. Pārāk sārmainas iekšējās vides veidošanos vēl var ietekmēt sārmains ūdens lielos daudzumos. 

 

Olbaltumvielas
Olbaltumvielas ir polimēras vielas, un to monomēri ir aminoskābes Olbaltumvielas sintizējas katrā mūsu organisma šūnas ribosomā no monomēriem, tas ir no aminoskābēm. Pie +700C temperatūras izjūk pirmatnējā olbaltumvielas struktūra, un DNS izkūst. Notiek pilnīga šūnas sagraušana, tātad dabisko īpašību zaudēšana. Tiek nojaukta informācija. Bioloģijā to sauc par pilnīgu un neatgriezenisku procesu jeb denaturāciju. Nedzīvais, kaut arī formula un struktūra var būt vienāda, nevar iekļauties sarežģītās bioķīmiskās saitēs.

Dabā tikai dzīva šūna citai dzīvai šūnai var nodot enerģiju, celtniecības materiālus un citas vielas. Daba nav paredzējusi cept un vārīt.

Olbaltumvielas ir arī sugas un ģenētiskās piederības marķieri, kas nes mērķinformāciju, tāpēc organismam šīs struktūras ir jāiznīcina. Jebkura olbaltumviela sintezējas mūsu organismā. Katrās mūsu organisma šūnās ir organellas ribosomas, kur notiek olbaltumvielu biosintēze. Visas olbaltumvielas tiek sadalītas līdz aminoskābēm, ja vien tās nav sarežģīti lielmolekulāri savienojumi - polipeptīdi. Arī tās galu galā tiek sadalītas, tikai patērējot milzīgu daudzumu mūsu fermentu tādu kā pepsīns un tripsīns, kā arī lielu kuņģa sulas daudzumu. Kaut gan kuņģa sulas galvenā funkcija ir mūs pasargāt no vīrusiem, baktērijām un sēnītēm.

Biosintēzes procesi notiek vienādi gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Olbaltumvielu dzīvības forma visiem ir vienāda. 

  

Olbaltumvielas un ģenētiskā modifikācija (ĢMO)
Ar olbaltumvielām ir līdzīgi kā ar valodu, daudziem vārdiem ir sinonīmi. Atkarībā no konteksta, viena un tā paša vārda nozīme var būt ļoti dažāda, tas ir leksikoloģija, semantika (nozīme aiz vārdiem). Pārvietojot gēnus, kam bija strikti noteikta nozīme, jaunajā vietā tiem var  būt pat pilnīgi pretēja darbība. Kad dzīvnieka, auga vai baktērijas hromosomā ievada svešus gēnus, mainās kontekstuālā ainava. ĢM augiem var būt divas īpašības - izturība pret herbicīdiem vai augi paši izstrādā indes. Izturību pret herbicīdiem panāk transplantējot fragmentus no augsnes baktērijām un vīrusiem. Eksperimentu rezultāti ar pelēm un zivīm pārliecinoši parāda – jau otrajā paaudzē strauji samazinās pēcnācēju skaits, palielinās onkoloģija. Trešā paaudze faktiski izmirst.

 

Taukskābes
Ir piesātinātās taukskābes: mononepiesātinātās (satur vienu dubulto vai trīskāršo saiti) un polinepiesātinātās taukskābes (satur vismaz divas dubultās vai trīskāršās saites). Piesātinātajās taukskābēs oglekļa atomi piesātināti līdz maksimumam, tāpēc no bioķīmijas skatu punkta, tās ir mazaktīvas. Lielākā daļa no tām organismā asimilējas aptuveni no 70% līdz 90%. Vājāk asimilējas tās, kurām kušanas temperatūra ir augstāka par cilvēka ķermeņa temperatūru. Tie ir galvenokārt dzīvnieku izcelsmes tauki. Lai organismā pārstrādātos tauki ar kušanas temperatūru augstāku par cilvēka ķermeņa temperatūru, jāpatērē daudz fermenta lipāzes, ko izstrādā aizkuņģa dziedzeris. 

 

Omega-3, omega-6 un omega-9
Omega-3 sastāv no 11 veidu poli nepiesātinātajām taukskābēm. Galvenās no tām ir ALA (alfa linolēnskābe), EPA, (dokozapentaēnskābe), DHA (dokozaheksaskābe).

Dabā ALA visvairāk ir linsēklās, kaņepju sēklās, kāpostos, kastaņos, čia sēklās, upenēs un meža ogās. Piemēram, linsēklās, kas ir rekordistes, ALA ir gandrīz 100 reižu vairāk, nekā populārajā olīveļļā un saulespuķu eļļā, bet zivju eļļā gandrīz nav. Pastāv uzskats, ka EPA un DHA var iegūt tikai no dzīvnieku izcelsmes produktiem, taču tā nav, cilvēka organismā tās var sintezēt no ALA, ir tikai problēma vai pietiekošā daudzumā, un jāzina, kas to iespaido.

DHA ir svarīga loma sirds asinsvadu sistēmas un jo sevišķi galvas smadzeņu funkcionēšanā, kā arī redzei, tā kā sastāda gandrīz pusi no redzes šūnu kopējā sastāva. Ir bijis pat tā, ka it kā pilnīgi vesels cilvēks, kurš nav slimojis, vienkārši vairs nepamostas. Izrādās, ka asins plazmā pilnīgi nav bijis DHA.

Ja, piemēram, šī veida taukskābes pietrūkst, tās vieta tiek aizpildīta ar viskozākas konsistences taukskābēm un redze cilvēkam pavājinās. Smadzenēs DHA nepieciešama, lai nodrošinātu ātru nervu impulsu pārraidīšanu. No tā ir atkarīgas prāta spējas, cilvēka uzvedība, atmiņa, vārdu krājums, informācijas reproducēšana un redze, tā kā uzkrājas acu fotoreceptoros un darbojas starpšūnu signālceļos, pārveidojot gaismas signālus neironu signālos. Bērna redzes un smadzeņu attīstība vēl pirms piedzimšanas, kā arī pēc piedzimšanas zīdīšanas periodā ir tiešā veidā atkarīga no tā, cik saņem DHA un EPA taukskābes. Tāpēc, ja parasti cilvēkam diennaktī vajag vismaz 250 mg DHA, tad ar krūti barojošai mātei nepieciešams vismaz 300 mg. Ja dabīgā šo taukskābju sintēze organismā ir traucēta, cilvēkam lietojot uzturu, ko nav paredzējusi daba, tad šī norma jāpalielina līdz 1 gr. DHA samazina triglicerīdu daudzumu asinīs un paaugstina labā holesterīna (augsta blīvuma lipoproteīns) daudzumu, uzlabo endotēlija stāvokli asinsvados, kā arī samazina asinsspiedienu.

DHA deficīts provocē virkni psihiskos traucējumu, attīstās depresija, šizofrēnija, Alcheimera slimība, plānprātība. Lai kompensētu deficītu, pastāv uzskats, ka jālieto zivju eļļa, taču tas nav efektīvākais variants, jo eļļas ātri oksidācijas un satur piemaisījumus, tāpēc kvalitatīvāks variants – taukskābes iegūt no pirmavota, tas ir, no aļģēm, tehnoloģiski tas ir iespējams. Jāņem vērā arī tāds faktors, ja organisms saņem no ārpuses kaut ko, ko pats var izstrādāt, tad ar laiku samazina vai pārstāj tā izstrādāti.  

Dabā DHA visvairāk ir zivju produktos, sevišķi dažās zivju sugās, tāpēc bieži vien iesaka vairāk lietot zivju produktus. Taču kāds ir DHA rašanās mehānisms zivīs? Gan jūras, gan saldūdens mikroaļģes, cianobaktērijas un daudzšūnu aļģes, kas veido fitoplanktonu, spēj transformēt ALA par DHA. Kā zināms, daudzas sīkās zivis un vēžveidīgie barojas ar fitoplanktonu, tādā veidā DHA un EPA nonāk barības ķēdē un nokļūst līdz 2. un 3. tipa konsumentiem, lielajām plēsējzivīm, bet visvairāk uzkrājas aukstajos ūdeņos dzīvojušās zivīs. Visos produktos, kuros ir DHA, vienmēr ir arī EPA optimālajā proporcijā.

Vesela cilvēka sirds un asinsvadu sistēmā jābūt ap 10% omega-3, ja šis daudzums samazinās līdz 7%, tad šādu stāvokli dēvē par išēmisko sirds slimību, bet, ja ir 6%, tā ir hiperlipidēmija, kas palielina miokarda infarkta vai insulta risku.

Omega-6 arī ir 11 veidu. Galvenās no tām ir linolēnskābe un arahidonskābe, kura pietiekamā daudzumā var sintezēties no linolēnskābes. Omega-6 pie visām diētām vienmēr ir pietiekoši, drīzāk ir problēmās ar to pārāk lielo daudzumu. Ja omega-6 proporcionāli omega-3 ir pārāk daudz, apgrūtinās DHA un EPA sintēze, jo apgrūtinās konvertācijas fermentu aktivitāte, tādu kā desaturāze. Šo fermentu aktivitāti var uzlabot ar kurkumu. Sintēze ir apgrūtināta arī tad, ja cilvēks lieto produktus, kas satur transtaukskābes, ceptus produktus un jo sevišķi alkoholu.

Omega-9 ir mono nepiesātinātās taukskābes. Tās nav neaizvietojamas, jo var sintezēties cilvēka organismā no omega-3 un omega-6.  

Kāpēc taukskābes mums ir tik svarīgas? Tās veido šūnu membrānas pamatni, nodrošinot lokanību un nepieciešamo caurlaidību. Regulē vielu ienākšanu šūnās un kalpo kā barjera visam svešajam. Taukskābes būtiski ietekmē visus šūnā notiekošos procesus. Izrādās, ka nav tik svarīgs apēstais kopējais taukskābju daudzums, bet gan savstarpējā proporcija. Lai taukskābes darbotos veselības labā, polinepiesātināto taukskābju attiecība omega-6 pret omega-3 jābūt proporcijā 1:5 (ideālajā gadījumā). Tiek uzskatīts, ka pieļaujamā proporcija ir 1:1. Realitātē bieži vien ir 1:10, 1:30 vai pat  vairāk. Nepareiza proporcija ir viens no liekā svara cēloņiem, jo tiek traucēta hormonālās sistēmas darbība. Tīrā un sakārtotā zarnu traktā organisms pats spēj sintezēt visas nepieciešamās taukskābes, jo simbiozā mikroflora piedalās tauku apmaiņas procesos resnajā zarnā. Lai sintezētu omega-3, ir svarīgi, lai būtu izejvielas, tas ir ar hlorofilu bagāti augi. Zivīm tās ir jūras aļģes, dzīvniekiem tie ir zaļie augi.

 

Fitīnskābe
Fitīnskābe ir piesātināta cikliska skābe. Tā ir minerālā fosfora uzglabāšanas pamatforma augu audos. Arī citi minerāli, kā kalcijs, cinks un dzelzs koncentrējas augu audos.

Fitīnskābe veido nešķīstošus savienojumus ar minerāliem, kas slikti asimilējas organismā. Tādā veidā daba cenšas pasargāt barības vielas sēklās, līdz dīgšanai labvēlīgam brīdim, kad augs varēs uzsākt augšanu. Visvairāk fitīnskābe ir graudaugu, pākšaugu sēklās, riekstos (grieķu riekstos 7%, mandelēs 9%), kā arī kakao un kafijas pupiņās, bet vislielākā koncentrācija šim savienojumam ir tieši zem sēklu apvalka. Tāpēc, piemēram, miltos no rafinētājiem graudiem fitīnskābes ir maz, taču klijās līdz pat 8%, bet brūnajos rīsos līdz pat 12%, turpretī Basmati rīsos tikai 0,5%, turklāt ciete tajos ir rezistentā formā. Tāpēc Basmati rīsi ir visveselīgākie.

Lietojot produktus ar lielu fitīnskābes daudzumu, apgrūtinās dzelzs asimilācija, rezultātā var veidoties dzelzs deficīts. Uz graudaugu izstrādājumu iepakojumiem aprakstītais sastāvs tīri matemātiski visdrīzāk atbilst patiesībai, taču daudzi mikrolementi ir cilvēkam nepieejamā formā, piemēram, fosfora mēdz būt daudz, taču asimilācijas līmenis ir niecīgs.

Samazināt fitīnskābes ietekmi iespējams, sēklas diedzējot, tādā veidā olbaltumvielas sadalās, bet fitīnskābe noārdās un atbrīvojas barības vielas. Mazos daudzumos tā cilvēkam tomēr ir vajadzīga, piemēram, melanīna sintēzei un cukura daudzuma kontrolei vēža šūnās, jo tā vairākkārt palielina p-53 gēna izstrādi, kas neļauj ģenētiski bojātām šūnām vairoties. Arī iekaisuma procesi organismā fitīnskābes ietekmē mazinās. Taču par fitīnskābes deficītu, lietojot mūsdienu uzturu, raizēties nevajadzētu.

 

Fulvīnskābe
Fulvīnskābe ir viens no svarīgākajiem biosfēras produktiem, tā veic ļoti nozīmīgu lomu augsnes veidošanās procesā, kā arī samazina nitrātu daudzumu augsnē. Tā ir kā superantioksidants, jo satur milzīgu daudzumu brīvo elektronu.

Fulvīnskābe iesaistās reakcijā ar vienkāršām neorganiskām minerālvielu molekulām un sadala tās līdz biopieejamai jonu formai. Šādi joni viegli izkļūst cauri šūnas membrānai. Tas ir veids, kā minerālvielas kļūst pieejamas šūnai. Taukskābes un vitamīni ar fulvīnskābes līdzdalību šūnā var iekļūt divreiz ātrāk. Var teikt, ka tā pilda transporta funkciju, jo piedalās arī pie izvadīšanas, sasaista un izvada metabolītus, radionuklīdus un smagos metālus.

Fulvīnskābe var palīdzēt ievadīt šūnās arī ārstnieciskās vielas, tai skaitā vēža šūnās. Tā sekmē šūnu mitohondriju darbību, tā teikt, mūsu organisma energostaciju darbību.

 

Fermenti (enzīmi)
Fermenti sastāv no olbaltumvielām, minerāliem un vitamīniem.

Mēs dzimstam ar ģenētiski noteiktu fermentu enerģijas daudzumu. Jo ātrāk šis enerģijas daudzums izsīkst, jo ātrāk novecojam. Neviena ķermeņa kustība un pat doma nenotiek bez fermentu iesaistīšanas.

Kopumā cilvēka organismā var darboties līdz pat 4000 dažādu fermentu, vienā aknu šūnā to ir vairāki desmiti veidu. Katrai dzīvai šūnai ir iekšējie fermenti jeb bioķīmisko reakciju katalizatori. Tie vada minerālvielu nomaiņas procesu aminoskābēs, sintēzi un sadalīšanu. Savukārt vitamīni jeb olbaltumu sintēzes (no aminoskābēm) katalizatori aktivizē elementu nomaiņas procesus aminoskābēs.

Fermentus varētu iedalīt trīs savstarpēji saistītās grupās:
  ֍ Pirmā grupa – metaboliskie fermenti, kas iesaistīti jaunu šūnu, olbaltumu un audu veidošanā, kā arī veco šūnu un toksīnu noārdīšanā.

  ֍ Otra grupa – uztura pārstrādes fermenti, tas ir, zarnu trakts, aizkuņģa dziedzeris un siekalu dziedzeri.

  ֍ Trešā grupa - fermenti, kas atrodas tikai jēlā, dabīgā, termiski un ķīmiski nepārstrādātā uzturā.

Kuņģa sula neko nepārstrādā, tikai denaturē olbaltumvielas, atvieglojot gremošanu. Tās iedarbībā šūnu ribosomās esošais fermentu maisiņš pārplīst, un fermenti tiek atbrīvoti, lai veiktu barības pārstrādi. Tas ir ļoti svarīgi, jo, ja fermentu pārtikā nav, organismam barība jāpārstrādā ar saviem aizkuņģa dziedzera  fermentiem, tāpēc sākas hroniska kopējās fermentatīvās sistēmas iztukšošanās. Sekas ir aknu un aizkuņģa dziedzera pārslodze, nogurums, strauja novecošanās, toksiskie izsitumi uz ādas, un aterosklerotīskās pangas (plātnītes) asinsvados.

Fermentu trūkums organismā saistās ar galvassāpēm, aizcietējumiem, paaugstinātu nogurumu, gāzu veidošanos, paātrinātu sirdsdarbību kuņģa zarnu problēmām, priekšlaicīgu novecošanos, ķermeņa masas palielināšanos. Fermentu trūkuma rezultātā samazinās smadzeņu izmērs, palielinās aizkuņģa dziedzeris un palielinās vairogdziedzera izmērs, pat, ja pietiek joda. Varētu teikt, ka jūs esat tik vecs, cik aktīvi ir jūsu fermenti.

Var būt gan dzīvnieku izcelsmes gan augu izcelsmes fermenti. Fermentus nevar mākslīgi sintezēt. Jau mutē sākas uztura pārstrāde, kur amilāze sāk sašķelt ogļhidrātus. Piemēram, ananāsi satur fermentu bromelaīnu, papaija satur papaīnu, avokado - lipāzi. Šie fermenti labi sašķeļ dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas. Ferments alkohola dehidrogenāze sašķeļ alkoholu, ja tā pietrūkst – alkohola nepanesamība.

Fermentu termoizturība nav liela, pamatā tie ir +430- 460C uz ko balstās dietoloģi, izstrādājot uztura rekomendācijas. Starp cilvēka organismā sastopamajiem fermentiem ir arī izņēmumi, kuri saskaroties vēl ar zemākām temperatūrām jau pārstāj funkcionēt un ir arī sastopami dabā termonoturīgāki fermenti, kas īslaicīgi iztur līdz pat +600C, kad jau sākas pilnīga un neatgriezeniska olbaltumvielu denaturācija.

 

Autolīze
Ābols, ja pirms tam neesam pieēdušies, pārstrādājas 30 minūtēs. Katrā šūnā ir lizosomas - ar membrānu norobežoti šūnu organoīdi, kuros glabājas fermenti. Apvalkam pārplīstot, fermenti atbrīvojas un sākas ķēdes reakcija. Notiek ābola pašpārstrāde. Līdzīgi tas notiek ar visiem dzīvajiem produktiem. Organismam nav jātērē savi fermenti.

 

Fermentu inhibitori jeb antinutrienti
Tās ir vielas, kas aizsargā uzturu, kas atrodas sēklu iekšienē (vitamīni, minerāli, olbaltumvielas, tauki, minerāli), lai pasargātu to no priekšlaicīgas izmantošanas, tāpēc, lai nesāktu priekšlaicīgi dīgt vai  tās apēstu dzīvnieki. Tas ir dabisks aizsardzības mehānisms. Sēklas satur fitīnskābi, lai tādā veidā fitātu formā varētu saglabāt fosforu, cinku, kalciju, dzelzi, magniju. Sēklai nonākot labvēlīgos apstākļos, parādās ferments fitāze, kas atbrīvo šos makroelementus. Faktiski inhibitori darbojas kā indikatori, kas pārbauda, vai ir pietiekoši mitruma, lai augs spētu attīstīties. Tie ir koncentrējušies auga sēklu daļā un nav, piemēram, lapās, kātā vai augļa mīkstumā. Grauzēji un putni, kas uzturā lieto daudz sēklas vai riekstus, tam ir piemērojušies. Grauzējiem kuņģī ir aizsargāts nodalījums, bet putniem guza, kur nonākušās sēklas aizkavējas uz 8 -12 stundām. Mitrā un siltā vidē inhibitori pārtrauc darboties un strauji palielinās fermentu daudzums. Tādā veidā grauzējiem un putniem paveras iespēja pie tiem piekļūt. Cilvēkam gremošanas sistēma nav uzbūvēta tā, tāpēc bez iepriekšējās mērcēšanas jeb diedzēšanas rieksti un sēklas pēc apēšanas visdrīzāk radīs fermentus nomācošu efektu un vēl vairāk iztukšos jau tā mūsdienās pārslogoto fermentatīvo sistēmu.

Inhibitori sadalās pie mērcēšanas, fermentēšanas vai termiskās apstrādes, tie ir veidi, kā to kaitīgo ietekmi var ievērojami samazināt. Taču dažas gadījumos tiem piemīt arī pozitīvās īpašības, piemēram, antipatogēnās, tādas kā pretsēnīšu, pretvīrusu un pretiekaisuma.

 

Inhibitori var nobloķēt arī citos produktos esošo fermentu darbību
Sagatavojot ēdienus, kuru sastāvā ir termiski neapstrādāti produkti, jāņem vērā vēl kāds svarīgs faktors. Piemēram, salātiem pievienojot riekstus, fermentu darbība tiks nobloķēta. Tie var būt jēlu olu baltums, kartupeļu asni, zirņi, pupas, lēcas, saulespuķu sēklas, zemesrieksti, grieķu rieksti. Šo problēmu var veiksmīgi atrisināt ar diedzēšanu, piemēram, diedzējot graudus, inhibitori pazūd. Mūsu senči to ievēroja. Kaut arī graudus termiski apstrādājot, kaitīgais efekts mazinās, tomēr, lai no tā pilnībā izvairītos, pirms vārīt putras, graudus iepriekšējā dienā izmērcēja.

 

Antibiotikas un konservanti
Vielas, kas nogalina baktērijas, medicīnā sauc par antibiotikām, bet pārtikas industrijā par konservantiem. Tās ir vielas ar analoģisku darbību. Antibiotiķu un konservantu uzdevums ir nospiest mikrofloras aktivitāti. Tātad attiecīgi cilvēka organismā - iekaisuma procesus un pārtikā pūšanas, rūgšanas procesus.

 

Minerālvielas
Cilvēkam, lai saņemtu un asimilētu minerālvielas, ir jāēd termiski neapstrādāti (līdz +650C) augu vai dzīvnieku izcelsmes produkti, tas ir – minerāliem jābūt helātu formā (kopā ar aminoskābi). Neorganiskās izcelsmes minerālus var asimilēt tikai augi, bet cilvēki, arī neviens dzīvnieks uz zemeslodes tos asimilēt nevar. Ja organisms tos noizvada, tie nogulsnējas sāļu veidā. Turpretī augiem ir mehānisms, kā asimilēt un veidot no tiem savienojumus aminoskābju helātu veidā. Neviena minerālviela, kura nešķīst ūdeni, cilvēka organismam nav derīga. Arī organismā tā nešķīdīs.

 

 

Minerālvielu bioloģiskā pieejamība
Piemēram, tādiem biežāk dzirdētiem minerālvielu avotiem kā kalcija glukonāts, dzelzs sāļi, krīts, pērļu pulveris, olu čaulas utt. bioloģiskā pieejamība ir ap 4%

Aptiekās nopērkamajam kalcija citrātam jeb kalcemīnam (kalcija karbonāts sajaukts ar citronskābi) pieejamība ir 15-20% robežās.

Helātu formā (kalcijs savienojumā ar aminoskābēm), kad, piemēram, kalcijs vai magnijs izgājis caur augiem un ir pievienota kāda no aminoskābēm, atkarībā no cilvēka vecuma, biopieejamība ir ap 40 – 60%.

Koloidālā forma – tas ir šķīdumos (jonu forma) minerāliem ir, kad tie ir izgājuši cauri augiem un tiem ir negatīvs elektriskais lādiņš. Tā kā zarnu sienām ir pozitīvs lādiņš, minerālu uzsūkšanās sasniedz 98% (augļi, svaigi spiestas sulas, negatīvi lādēts ūdens, kas satur organiskās izcelsmes minerālus).    

 

Vitamīni
Vitamīni ir mazmolekulāra organisko savienojumu grupa ar augstu bioloģisko aktivitāti. Tie nepieciešami normālai dzīvības procesu norisei cilvēka organismā. Vitamīniem ir dažādas funkcijas dažādu fermentu sastāvā, tie pilda katalītisko funkciju, piedalās humorālajā regulācijā kā hormoni un eksogēni prohormoni. Daudzi no vitamīniem darbojas kā antioksidanti.

Kaut arī vitamīni nav audu struktūras komponenti un organisma enerģijas avots, tiem ir liela loma vielmaiņā. Pirmā uz vitamīnu deficītu reaģē imūnsistēma. Avitaminoze ir patoloģisks stāvoklis, kad organismā absolūti pietrūkst viena vai divu vitamīnu, bet hipovitaminoze ir stāvoklis, kad daļēji pietrūkst kāda vitamīna. Ja vitamīnu nav vispār, organisms funkcionēt nevar. Hirpervitaminoze sastopama ārkārtīgi reti, ja nu vienīgi pārdozējot vitamīnus.

Vitamīni klasificējas taukos šķīstošajos - A (retinols), D (holekalciferols), E (tokoferols) un K (fillohinons, naftohinons) un ūdeni šķīstošajos - B1 (tiamīns), B2 (riboflavīns), B3 (niacīns), B5 (pantotēnskābe), B grupas vitamīns PP (nikotīnskābe, nikotinamīds), B6 (piridoksīns), B9 (folijskābe), B12 (kobalamīns), C (askorbīnskābe), B17 (amigdalīns).

B grupas vitamīni organismā neuzkrājas. Izņēmums ir B12, tāpēc tie katru dienu jāuzņem ar uzturu vai dabīgo uztura bagātinātāju veidā, jo sintētiskie neasimilējas. Stress, alkohols un smēķēšana strauji palielina vitamīnu patēriņu. Arī grūtniecības un slimošanas laikā ir lielāks vitamīnu patēriņš. Nu un, protams, industriāli ražotā pārtika, kas nāk no noplicinātajā augsnē audzētajiem dārzeņiem un augļiem, un mūsdienu nedabīgais uzturs prasa papildu vitamīnus. Vēl viena problēma - kaut arī simbiozā zarnu mikroflora spēj sintezēt daudzus vitamīnus, diemžēl mūsdienu cilvēkam šīs iespējas ir apgrūtinātas, jo to nelabvēlīgi ietekmē saistībā disbakterioze (SIBO jeb tievo zarnu baktēriju proliferācijas sindroms un SIBR pārmērīgas baktēriju augšanas sindroms zarnās).

Vitamīni sintezējas augos fotosintēzes rezultātā. Salīdzinājumā ar augiem, cilvēka organismā nenotiek fotosintēzes process, cilvēka organisms neražo pats savus antioksidantus. Taču augos saražotie antioksidanti mūsu organismā darbojas tādā pašā veidā, neitralizē brīvos radikāļus, tas ir iedod iztrūkstošos elektronus.

Zinātniekiem līdz šim ir izdevies ķīmiski sintizēt tikai vienu no 7 vitamīna C izomēriem - askorbīnskābi. Tāpēc ir jālieto tikai dabīgais C vitamīns. Savukārt vitamīnam E ir izdevies sintezēt tikai vienu izomēru no 8 - tokoferolu. Ir naivi cerēt, ka ar sintētiskajiem multivitamīnu kompleksiem, var atrisināt veselības problēmas. Tāpat jāņem vērā, ka vitamīnu transportēšanai līdz vajadzīgajai vietai ir nepieciešams transportlīdzeklis – aminoskābes. Ja to nebūs, vitamīni veiks tikai urīna smaržas uzlabošanas funkciju.

 

Nogurums
Augi ir organismi, kas saules enerģiju akumulē glikozes veidā. Dzīvnieki enerģiju uzkrāj glikogēna un tauku veidā. Saules enerģiju pa tiešo cilvēks uzņemt nevar. To var izdarīt tikai augi. Enerģijas akumulācija un izdalīšanās ir skābekļa un ūdeņraža mijiedarbība. Lai šis process cilvēka organismā notiktu optimālā režīmā, nepieciešama viegli sārmaina vide.
Šūnas nenogurst.
 
Nogurumam jeb apātijai, ko mēs izjūtam, var būtu vairāki cēloņi:
   skābekļa trūkums jeb hipoksija,

   ūdens trūkums,

   minerālu deficīts, sevišķi organisma iekšējo sārmaino vidi veidojošo minerālu - nātrija, kālija, magnija, kalcija, dzelzs un molibdēna trūkums, tikai šie minerāli spēj piesaistīt skābekli un izšķīdināt to ūdenī, taču tie tiek lielos daudzumos tērēti skābju dzēšanai, ko ar neveselīgo dzīvesveidu bagātīgi iegūstam,

   neveselīgs uzturs, pārēšanās,

   vitamīnu deficīts,

   anēmija jeb mazasinība (samazināts hemoglobīna līmenis),

   infekcijas (bakteriālās, sēnīšu, vīrusu, parazītu),

   liels cukura patēriņš,

   hipotensija jeb pazemināts asinsspiediens,

   hormonālā disfunkcija, kas visbiežāk saistās ar vairogdziedzeri (samazināta vairogdziedzera funkcija – hipotireoze) vai hormonu melatonīnu (neizgulēšanās),

   vides apstākļi,

   mazkustīgs dzīvesveids jeb hipodinamija,

   stresi un depresijas.

Tas ir pilnīgs absurds teikt, ka visas slimības no nerviem – tā ir lēta atrunāšanās cilvēkiem, kuri savā dzīvē neko negrib mainīt, stress var būt kā katalizators vai trigeris, kas palaiž ķēdes reakcijas, piemēram, autoimūna rakstura, onkoloģiskos vai kādus citus procesus, taču visdrīzāk pie vainas ir iepriekš minētie cēloņi,

Mākslīgie psihostimulatori (kafija, dažādas stiprās tējas, enerģētiskie dzērieni, kolas utt.) tas viss negatīvi ietekmē nervu sistēmu, paātrinot vielmaiņu, iztukšo dzīvības enerģiju, piemēram, pierasta situācija, kad cilvēks nogurst, ‘’ieņem dopingu’’ un darbojas tālāk, kas faktiski ir dārga cena par šo īslaicīgo mundrumu – tas ir taisnākais ceļš uz viņpasauli, jo tādā veidā tiek samazināts dzīves potenciāls.

Nogurums vai apātija ir šo iepriekš minēto cēloņu izpausme. Vai ar kafiju, cukuru, stipru tēju, šokolādi, nikotīnu vai pat narkotikām to var atrisināt?

 

Sēnes
Dabā ir dzīvnieki, augi un sēnes. Varētu pat teikt – sēnes ir cita civilizācija. Lai ar to sadzīvotu, jāzina to daba. Sēnes ir kā sanitāri, kas iznīcina jau bojātus kokus, savairojas tikai uz novājinātām šūnām.

Sēņu sporas (pelējumu, raugu utt.) ir it visur: gaisā, ūdenī, pārtikā. Sēnes var atrasties gan straujā augšanas periodā, gan miera periodā, kas var ilgt gadu tūkstošiem. Par to liecina arheoloģiskie izrakumi ar atrastajām dzīvotspējīgām sēņu sporām. Esošās sēnītes zarnu traktā pieskaitāmas pie patogēnās mikrofloras, un aizņem 1 - 2 % no kopējās  daudzuma. Raugi un pelējumi tiešā veidā organismā nerada simptomus, tos rada to izdalītie toksīni, cukura trūkums asinīs, kā arī hormonu trūkums, jo sēnītes ar tiem barojas. Rezultātā tiek pārslogotas virsnieres, aknas un aizkuņģa dziedzeris.  Sārmaina vide organismā ir tas, kas aptur raugu, pelējumu un citu sēņu augšanu.

Sēnes var vairoties ne tikai ar sporām, bet arī veģetatīvi - daloties. Piemēram, ievietojot sēņu micēliju substrātā, tas ir piemērotā vidē, sēnes sāk augt. Ja vide izrādās nepiemērota, sēnes atrodas latentā formā un gaida izdevīgu brīdi pat gadu desmitiem.

 

Mikoloģija
Mikoloģija ir zinātne par sēnēm (pārsvarā zemākajām), bet fungoterapija sena zinātne par augstākām sēnēm, to ārstnieciskām īpašībām. Mūsu senči sēnes izmantoja ārstniecībā kā antibiotiķus un citostatiķus, tikai tie bija dabīgie un tātad nekaitīgi. Arī visi dzīvnieki instinktīvi izmanto sēnes, lai ārstētos. Cilvēki no sēnēm iegūtos preparātus var izmantot kā imūnmodulatorus, adaptogēnus un terapijas līdzekļus, tādā veidā izvairoties no blaknēm un toksiskuma, ko parasti izraisa ķīmiski sintezētie medikamenti.

Zemākās sēnes sauc par mikromicētēm jeb mikroskopiskām sēnītēm (micromycetes), kuras pieder pie heterotrofiem jeb konsumentiem, tas nozīmē, ka barojas ar atmirušām organiskām vielām, veic dabā reducenta funkciju. Vairojas tās gan ar sporām, gan veģetatīvi. Salīdzinājumā ar aktinomicētēm jeb starainām sēnēm un baktērijām – tām ir daudz sarežģītāka uzbūve. Mikromicētes spēj izstrādāt vairāk,  nekā 20 veidu fermentus, kuri spēj, tā teikt, iedragāt šūnu membrānas, tai skaitā arī cilvēka. Mikromicētes ļoti ātri pielāgojas vides apstākļiem un necieš nekādu agresiju pret sevi. Mutācija notiek ar lielu ātrumu. Atceramies kaut vai antibiotiku vēsturi, sākumā tās bija ļoti efektīvas, tika izgābtas tūkstošiem cilvēku dzīvību, taču ar laiku antibiotikas kļuva neefektīvas mikroorganismu rezistences dēļ. 

Visas sēnes vairāk vai mazāk satur mikrotoksīnus, tādā veidā aizsargājot telpu sev apkārt.

Augstākās sēnes, ko mēs pazīstam, kā, piemēram, gailenes, baravikas, bērzlapes utt. sauc par bazīdijsēnēm (basidiomycota). Bazīdijsēnes pret zemāko sēņu fermentiem izstrādā antivielas. Seko reakcija antigēns – antiviela, kurā parasti uzvar augstākās sēnes.

Faktori, kas pazemina imunitāti (stress, antibiotikas utt.), veicina sēņu savairošanos. Piemēram, sievietes zina, ka, lietojot antibiotikas, kandida strauji aktivizējas. 

Mikromicētes ļoti ātri pielāgojas jebkuriem vides faktoriem. Sēnes necieš nekādu agresiju pret sevi, izstrādā aizsardzību un veic mutācijas ar lielu ātrumu, tas ir adaptējas.

Sēnes sastāv no hifām, tādiem kā savītiem diegiem, caur kuriem tās barojas. Hifu sakopojums veido sēņotni, augstākās sēnes obligāti veido simbiozi ar augiem, tādā veidā barojoties. Dabā ar zemākām sēnēm var tikt galā tikai augstākās.

Mikromicētes izdala fermentus, kas darbojas kā atslēga slēdzenē, iekļūst šūnā un nolasa informāciju. Tādā veidā  organisma šūna kļūst par daļu no sēnes micēlija.

Piemēram, pelējuma sēnes sintezē antibiotikas. Augstākās sēnes arī sintezē antibiotikas un vēl fitoncīdus, kā arī dažus stipras darbības polisaharīdus.

Dabā, veselos mežos starp augiem un sēnēm darbojas simbiozās saites. Mikorizas augiem, padara pieejamākas minerālvielas, piegādā dažus minerālus un palīdz uzsūkt mitrumu, ieaugot sakņu sistēmā, darbojas kā piltuve. Vienlaicīgi arī ārstē. Izstrādā fermentus, dabīgās antibiotikas un augu augšanu veicinošo hormonu giberilīnu. Neļauj augu nomācošos patogēno sēņu augšanu. Savukārt augi sēnēm piegādā, fitohormonus (augu hormoni), aminoskābes, ogļhidrātus. Bioloģijā šīs savstarpēji izdevīgās saites sauc par mutuālismu, jeb simbiozi. Tas viss iztrūkst konvencionālajā lauksaimniecībā, kur audzē monokultūras. Rezultātā augi ir vājāki un tos nomāc slimības. Tā vietā lai augiem veidotu labvēlīgāku vidi, ar pesticīdiem vēl vairāk pasliktina situāciju.

 

Visām sēnēm ir ārstnieciskā īpašības, tikai tās jāzina
Piemēram, gailenes ne tikai ārstē, bet arī atjauno aknu šūnas. Gailenes satur hinomanozi, kas izšķīdina spalīšu oliņas. Pie +400C hinomanoze sairst. Sēņu polisaharīdi un fitoncīdi izjūk jau pie +380C

Lietojot kādu no sēnīšu ārstnieciskajiem preparātiem, nedrīkst paralēli lietot citus sēnīšu preparātus. Tāpat jāievēro tā saucamais uzkāšanās periods, sēnīšu preparāti jālieto visu paredzēto laika posmu un ne mazāk, citādāk netiks panākts nepieciešamais efekts.

 

Vīrusi
Pastāv aplēses, ka pasaulē ir ap 2 miljoni dažādu vīrusu, bet izpētīti pagaidām ir tikai 4 tūktoši. Vīrusi ir viens no dabas instrumentiem jeb mehānismiem, ar ko tā cenšas veikt dabisko atlasi un nepieļaut atsevišķas sugas pārmērīgu savairošanos, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību. Dzīvnieku pasaulē šo funkciju pilda arī plēsējdzīvnieki, piemēram, vilki, lūši, vanagi, līdakas utt., tomēr, ja cilvēks iznīcina plēsējus, it kā mēģinot nosargāt zālēdājus, notiek šo dzīvnieku strauja pavairošanās, samazinās barības resursi, un savu funkciju sāk pildīt vīrusi un baktērijas, lai nostabilizētu šo dzīvnieku populāciju un uzturētu līdzsvaru starp augiem un dzīvniekiem.

Arī augu pasaulē darbojas līdzīgi mehānismi. Ar vīrusu, sēnīšu, baktēriju, kaitēkļu (kukaiņu) starpniecību daba cenšas uzturēt bioloģisko daudzveidību. Labs piemērs vīrusu, baktēriju un sēnīšu darbībām ir monokultūras. Ar šiem organismiem daba cenšas novērst vienas sugas ekspansiju un saglabāt sugu bioloģisko daudzveidību. Tas ir ļoti sarežģīts mehānisms, kurā iesaistīti daudzi tūkstoši organismu, un katrs no tiem pilda savu noteikto dabas uzdoto funkciju, tai skaitā arī vīrusi, kaut arī tie ir nedzīvi, jo tie nevairojas, nesatur enerģijas rezerves un neēd. Vīrusi pārprogrammē šūnu, lai tā ražotu šo vīrusu kopijas.

Turpretī cilvēks, savās savtīgās interesēs, nevēloties izprast šos dabiskos mehānismus ar pesticīdiem, antibiotikām vai vakcīnām iejaucas šajā sarežģītajā mehānismā, līdzībās runājot, ar ‘’lielgabalu šauj pa zvirbuļiem’’.

                                                     biteend 

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 430 viesi un nav reģistrētu lietotāju

3biolvide

                                        Bioloģiskā vide

Pēc PVO (Pasaules Veselības Organizācijas) definīcijas - dzīvība ir nepārtraukta aminoskābju pārkārtošanās dzīvā organismā ar ūdens un aminoskābju starpniecību.

Bioloģiskā vide - tā ir vide, kurā dzīvo mūsu organisma šūnas. Katram dzīvā organisma tipam vajadzīgi noteikti vides apstākļi, lai tie varētu dzīvot. Arī labās baktērijas (acidus, bifidus) dzīvo mūsu organismā. Tām ir liela nozīme gremošanas procesos, īpaši B vitamīna sintēzē, kā arī tās tiek uzskatītas par lielāko imunitātes orgānu. Patogēnie mikroorganismi, tādi kā vīrusi, slimības izraisošās baktērijas, sēnes un parazīti labāk jūtas citādāk bioloģiskā vidē, tas ir skābākā. Ja cilvēka bioloģiskā vide izmainās par labu patogēnajai mikroflorai, neizbēgami sākas slimības.

Reducenti
Dabā nekas netiek, ne cepts, ne vārīts. Daba nav paredzējusi šādu uztura pārstrādes veidu. Tādu organismu, kuri bez kaitniecības sev var lietot šādu uzturu, dabā ir pavisam nedaudz. Tā ir neliela grupa baktēriju, vīrusu un sēnīšu, ko sauc par reducentiem. Dabā tie ir paredzēti, piemēram, ja notiek meža ugunsgrēks, lai utilizētu līķus.

Homeostāze
Homeostāze ir galvenais nosacījums dzīvībai un ir tās noritošo procesu patstāvības un nemainības rādītājs. Tā arī ir dzīvības procesos oksidēšanās – reducēšanās norises nepieciešamais apstāklis.

 

Baktērijas
Vecākā dzīvības forma uz zemes ir baktērijas. Tās lielākoties ir vienšūnu organismi, kas radās pirms apmēram 3,5 miljardiem gadu. Tās veido 90% no dzīvajām šūnām cilvēka organismā. Baktērijas spēj iespaidot mūsu domas, iegribas, garastāvokli un radīt stresu. Mums katram ir savi individuālie baktēriju celmi. Ir pat prakse ārstēt cilvēku ar cita cilvēka baktēriju celmiem.

Baktēriju izmērs ir 5 mikroni (1mm=1000mikroni), bet vairošanās ātrums, nonākot labvēlīgā vidē, var sasniegt miljons baktērijas, kas radušās no vienas baktērijas. Tas jāņem vērā inficējoties. Cilvēkam mutē atrodas pārsvarā slimības izraisošas baktērijas. Piemēram, skūpstoties cilvēki savstarpēji apmainās ar vairākiem miljoniem baktēriju, bet lielveikalu iepirkuma groziņu rokturi ir vieta, kur to ir visvairāk, turklāt tām ir liela daudzveidība. Ir arī ļoti svarīgi ievērot higiēnu, kontaktējoties ar dzīvniekiem.

Baktērijām ir tieksme kādu produktu sadalīt, no tā baroties un tajā vairoties, veidojot kolonijas. Tās sadala sarežģītas uzbūves organiskās vielas, piemēram, polisaharīdus, šķiedrvielas un olbaltumvielas hidrolīzes ceļā, tādā veidā iegūstot enerģiju. Baktēirjām svarīgāko barības elementu oglekli viena daļa baktēriju (autotrofās) var izmantot neorganiskā formā no ogļskābās gāzes un tās sāļiem, bet otra daļa (heterotrofās) spēj izmantot tikai organiskos savienojumus.

Visu aminoskābju, no kurām ir veidots cilvēka ķermenis, sastāvā ietilpst ogleklis, kas ir galvenais baktēriju patērētais ķīmiskais elements. Baktērijām noārdot slāpekļa savienojumus, vienmēr parādās smaka. No kājām, mutes, padusēm, sviedriem, krēpām, strutām - tas viss liecina, ka tur ir iemājojušas un darbojas baktērijas. Tāpēc ir bezjēdzīgi cīnīties ar nepatīkamām smakām, piemēram, ar dezodarantiem vai elpas atsvaidzinātājiem, ir jācīnās ar baktērijām.

Pastāv pieņēmums baktērijas uzskatīt par slimību izraisošiem aģentiem. Jā, tādas patogēno baktēriju sugas ir. Tās izraisa infekciozās saslimšanas, taču to nav daudz – ap simts. Lielākā to daļa palīdz mums pārstrādāt uzturu, sintezē ar pārtiku neuzņemtās barības vielas, palīdz atbrīvoties no citiem kaitīgiem mikrobiem un toksīniem. Pilna mikrobu daudzveidības uzkrāšanās organismā notiek dzīves pirmo piecu gadu laikā. Lai pareizi izveidotos mikroflora un līdz ar to arī labi darbotos imunitāte, bērnam ir ļoti svarīgi maksimāli izvairīties no antibiotiku lietošanas.

Par cilvēkam bīstamākajām baktērijām tiek uzskatītas: Sibīrijas čūla (lat. Anthrax), ešerihija (lat. Escherichia coli), klostrīdijas (lat. Clostridium), acinetobacter baumannii (lat. Acinetobacter), sifiliss, ko izraisa bālā treponēma (lat. Treponema pallidum), salmonella, stafilakoki, streptokoki, pseudomonas aeruginosa, tuberkuloze, botulisma nūjiņā (lat. Clostridium botulinum), borelioze (lat. Borrelia burgdorferi) un holēra (lat. Vibrio cholerae).

 

Par šūnu dzīvi
Cilvēka ķermeni veido apmēram 75 – 100 triljoni (1014) dzīvu šūnu. Dzīvības mehānismus iekustina nevis gēni, bet gan šūnas apziņa par vidi. Vides signāli iedarbina procesus citoplazmā, kuri var mainīt gēnu izpausmes un līdz ar to kontrolēt šūnu likteni, iespaidot šūnu kustību, kontrolēt to izdzīvošanu vai pat nolemt tās nāvei. Vides signāli atlasa, modificē un regulē gēnu darbību. Gēni ir organisma apgūtās pieredzes fiziskā atmiņa, kas tiek patstāvīgi pārveidoti, reaģējot uz vides izmaiņām laika gaitā. Arī mūsu dzīvi tāpat kā atsevišķām šūnām, nosaka nevis gēni, bet reakcija uz apkārtējās vides signāliem, kuri stimulē dzīvību. Vides informācija tiek ievadīta šūnas ‘’datorā” caur membrānas receptoriem, kuri darbojas kā šūnas ‘’klaviatūra’’. Receptori iedarbina membrānas efektoru proteīnus, kas darbojas kā šūnas ‘’datora centrālais procesors’’. Šūnas veido audus, bet audi orgānus, orgāni savukārt 12 orgānu sistēmas, no kurām sastāv cilvēks. Šūnas ir līdzīgas mums, cilvēkiem. Tās ēd, daudz strādā un izvada atkritumus, šūnas sazinās cita ar citu, lai nodrošinātu savu uzdevumu izpildi. Šūnai, tāpat kā mums, var būt aizcietējumi, gremošanas traucējumi (ja maz lietojam ‘’dzīvus’’ produktus), šūnas var būt izsalkušas (ja lietojam uzturu, kas satur tikai kalorijas) un izslāpušas (ja nedzeram ūdeni). Ir jānotic, ka katra ķermeņa šūna ir dzīva un pat vēl vairāk, šūnām piemīt saprāts (piemērām, spermatozoīds nokļuvis sievietes organismā, nekavējoties sāk sev uzticēto pienākumu izpildi). Katra mūsu šūna ir kā miniatūra fabrika, kas ražo signālmolekulas, fermentus un jaunas šūnas, katra mūsu veselā šūna spēj dalīties 30 reizes, bet pēc tam, lai nepieļautu ģenētisko novirzi, tiek iedarbināts šūnu iznīcināšanas mehānisms. Šo procesu sauc par apoptozi. Jo vairāk kaloriju ar ēdienu saņemam, jo biežāk dalās šūnas.

Asins šūna dzīvo 3 mēnešus, sirds šūna 2 gadus, aknu šūna 4 gadus utt. Katru dienu 100 miljoni šūnu mirst un tikpat veidojas no jauna. Tāpēc var teikt, vesels nav tas, kas neslimo, bet tas, kas māk saglabāt veselību.

Kas vajadzīgs šūnām?
Minerālvielas.
Minerālvielas ir vienīgais, ko ne organisms pats, ne arī simbiozā mikroflora sintezēt nevar. Tās ir jāsaņem ar uzturu. Diemžēl konvencionālā lauksaimniecībā izmantojamā augsnē ik katrus 10 gadus vairākas reizes katastrofāli samazinās minerālu daudzumus. Tāpat kā ūdens, arī minerālvielas ir svarīgākais, kas organismam vajadzīgs, jo bez tām nevar pārkārtot aminoskābes vajadzīgajā kārtībā. Ir svarīgi, lai minerālvielas būtu organiskas izcelsmes, jo neorganiskās nepilnvērtīgi asimilējas un nogulsnējas organismā. Dabā organiskie minerāli, kurus spēj asimilēt cilvēka organisms, atrodas aminoskābju helātu formā. Tos sintezē tikai augi.
Aminoskābes.
Tas ir celtniecības materiāls visām dzīvajām būtnēm: cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem. Cilvēki olbaltumvielas saņem ar augu un dzīvnieku izcelsmes uzturu. Gremošanas procesā olbaltumvielas tiek sašķeltas līdz aminoskābēm un ar minerālvielu palīdzību tiek pārkārtotas par cilvēka olbaltumvielām, citādi mēs izskatītos pēc tiem, ko ēdam. Ir 28 aminoskābes, vienas un tās pašas gan augiem, gan dzīvniekiem. Ja kaut viena pietrūkst, pilnvērtīga olbaltuma sintēze kļūst problemātiska.

Atkarībā no definīcijas, kas ir aminoskābe, skaitlis 28 var būt mazāks. Dažos informācijas avotos tas ir 26 vai 20.

Vitamīni.
Iedarbina minerālu nomaiņas procesu aminoskābēs, dod enerģiju minerāliem aminoskābju pārkārtošanai. Asimilējas tikai dabīgie vitamīni. Sintētiskie ļoti vāji.
Fermenti.
Fermenti jeb enzīmi darbojas kā ķīmisko reakciju katalizatori – virzītāji. Tie noārda olbaltumvielas līdz aminoskābēm, tātad piedalās barības sagremošanā. Dzīvības enerģiju no uztura var iegūt tikai ar fermentu klātbūtni. Organismam vajadzīgi augu valsts fermenti, nevis aptiekās nopērkami, kādus ražo aizkuņģa dziedzeris. Tādi preparāti kavē dabisko fermentu sintēzi cilvēka organismā.
Neaizvietojamās un poli nepiesātinātās taukskābes.
Visām taukskābēm ir oglekļa atomu skaita pāru cipars. Nepiesātinātās taukskābes no piesātinātajām atšķiras ar to, ka šos oglekļa atomus nepiesātinātajās taukskābēs saista viena saite, bet piesātinātajās divas saites.Taukskābes veido šūnas membrānas pamatni, nodrošinot nepieciešamo caurlaidību. Bez veselīgas membrānas šūnas zaudē spēju noturēt ūdeni, aminoskābes un citas barojošas vielas. Tiek zaudēta spēja nodot ģenētisko informāciju. Turklāt neaizvietojamās taukskābes ir ļoti svarīgas nervu sistēmas un smadzeņu darbības nodrošināšanā.
Enerģija.
Visa enerģija rodas ūdeņraža un skābekļa mijiedarbībā. Ogļhidrāti un tauki ir galvenie enerģijas avoti, taču nepieciešamības gadījumā to iespējams iegūt arī no aminoskābēm tā saucamajā glikoneoģenēzes procesā.  Vienas diennakts badošanās notiek uz glikogēna (glikozes rezerves uzkrāšanas forma) rēķina. Sirds, galvas smadzeņu un aknu šūnas enerģiju var saņemt pa tiešo no glikozes. Pārējām ķermeņa šūnām (galvenokārt muskuļi un taukaudi) vajadzīgs starpnieks insulīns (aizkuņģa dziedzera hormons), kas, tēlaini sakot, ir kā transportētājs. Insulīns aktivē GLUT4 glikozes kanālu ekspresiju šūnas membrānā, šis kanāls tad arī transportē glikozi, tas ir, ievada šūnā.

Tauki ir enerģijas ilgstošas uzglabāšanas forma. Ja vairāk nekā vienu diennakti cilvēks nav ēdis, organisms, lai nodrošinātos ar enerģiju, sāk izmantot rezerves taukus, un cilvēks jūtas normāli līdz 10 dienām. Ja organisms nebūs piesārņots un fermentu būs pietiekoši, tauki izšķīdīs pilnīgi. Ja tas būs citādāk, kamēr organisms pāries uz kvalitatīvu tauku sašķelšanu, badošanās otrajā dienā organismā veidosies skāba vide, jo šķeļot taukus, to metabolismā veidojas ketonskābes, piemēram, acetons. Iestāsies nespēks, galvassāpes utt.

Organisms piemērojas jūsu dienas režīmam, ēšanas paradumiem un izstrādā insulīnu tik, cik vajag. Ja uzturā lietojam cukura aizvietotājus saturošos izstrādājumus vai, piemēram, marmelādi (nevar sašķelt, jo trūkst tādu fermentu), garšas kārpiņas signalizē, ka saņemts kaut kas salds, bet enerģiju faktiski nesaņemam. Trūkst enerģijas un organisms atkal sūta signālu, ka vajadzētu kaut ko saldu. Tā var ēst un ēst. Rezultātā spēku izsīkums un organisma piesārņojums ar kaitīgām vielām (piemēram, metanols), kuras rodas cukura aizvietotāju sadalīšanās rezultātā. Citādāk tas ir ar medu. Enerģija un vajadzīgie fermenti tur tiešām ir. Tāpēc medu daudz neapēdīsiet. Saldumus var aizvietot ar taukiem (augu eļļas, sviests).

Tas viss kopā un, protams, arī ūdens ir vajadzīgs organisma šūnām katru dienu. Tā ir vienota ķēde. Fermenti aktivizē vitamīnus, kuri ar minerālu palīdzību piedalās aminoskābju pārkārtošanās ķīmiskajās reakcijās. Minerālvielu nomaiņa aminoskābes matricā rada pašas aminoskābes molekulas izmaiņu. Ja nav fermentu, vitamīni un minerāli praktiski kļūst neefektīvi. Visas barības vielas ir jāsaņem ar pārtikas produktiem. Uzturā jābūt vismaz 50% termiski neapstrādātu (‘’dzīvu’’) produktu. Lietojot uzturu ar konservantiem, aromatizatoriem, garšas pastiprinātājiem utt, noārdās organismā jau esošie vitamīni un fermenti.

 

Kādi tauki vajadzīgi šūnu membrānām
Neatkarīgi no izpildāmo funkciju specifikas, šūnu membrānas faktiski ir organizētas pēc viena principa. Tā kā cilvēka šūnu membrānām ir šķidro kristālu struktūra, kurai ir raksturīga perfekta sakārtotība, plūstamība un labilitāte jeb funkcionālai kustīgums formas veidošanā. Ir svarīgi, lai mikroviskozitāte, ko veido holesterīns, būtu piemērota membrānu lipīdu piesātinātībai, jo lipīdi nodrošina membrānu kustīgumu. Šīs īpašības lielā mērā ir atkarīgas no holesterīna. Ja holesterīna ir maz, membrānas būs vairāk plūstošas, bet ja daudz – viskozākas un cietākas. Tāpēc ir ļoti svarīgs tieši aknu stāvoklis un holesterīna metabolisms organismā, kam ir primāra loma visu orgānu un sistēmu darbībā. Holesterīna metabolisma regulācija notiek hepatobiliārajā sistēmā, aknu daļā, tāpēc ir ļoti svarīgi, kādā stāvoklī ir žultspūslis, žultsvadi un aknas.

Membrānu struktūras sastāvā ietilpst fosfolipīdi, glikolipīdi (ogļhidrātu savienojumi ar taukiem) un glikoproteīni, kas ir saliktie ogļhidrāti savienojumā ar olbaltumvielām. Šī sistēma ir ļoti kustīga, piemēram, fosfolipīdu molekula vienas sekundes laikā membrānas struktūrā veic apmēram miljons kustību - tas ir normāls un nepieciešams process jonu kanālu darbībai, caur kuriem tiek uzņemtas vajadzīgās barības vielas un izvadītas nevajadzīgās atkritumvielas. Ja šajā procesā parādās traucējumi, kas rodas gadījumā, ja ķīmiskās norises šūnā vairs nenotiek normāli, tas ir slimību pirmsākums. Tādēļ, lai šūnu membrānas būtu labā stāvoklī, uzturā ir jālieto gan augu, gan dzīvnieku izcelsmes tauki. Ja cilvēkam uztura sastāvā pārsvarā būs dzīvnieku izcelsmes tauki, asinsvadi kļūs trauslāki, turpretī, ja tie būs tikai augu izcelsmes tauki, šūnu membrānu plūstamība paaugstināsies un tiks traucēta jonu kanālu darbība.

 

Oksidēšanās - reducēšanās potenciāls ORP
Kā likums, vesels bērns dzimst ar neitrālu bioloģisko vidi. Bērna organismā ir daudz negatīvi lādētu ūdeņraža jonu (H-), kuri neitralizē kaitīgos radikāļus un sekmē normālu bioloģisko reakciju norisi. Ar pirmajiem mātes piena pilieniem bērns saņem mātes imunitātes pieredzi, antivielas un labās baktērijas, kuras, nokļūstot bērna organismā, nostiprina tā imūno sistēmu.

Kas tad izmaina mūsu bioloģisko vidi? Pirmkārt, cilvēkam kā sugai neatbildošs uzturs, piesārņota apkārtējā vide un stress. Organisma iekšējās vides pH kļūst skābāks un šāda vide kļūst tīkamāka patogēnajai mikroflorai. Otrkārt, organismā veidojas daudz kaitīgo radikāļu, to veidošanos sekmē saules radiācija (UVS), fiziska slodze, smēķēšana (arī pasīvā), stress, ķīmiskās vielas pārtikā un ūdenī, antibiotikas, pārtikas produkti, kas satur hidrolizētos taukus un piesārņots gaiss. Katru dienu mūsu šūnas iztur miljardiem brīvo radikāļu uzbrukumu. Brīvie radikāļi ir nestabilas molekulas, kurām trūkst viena vai vairāku elektronu. Pārvietojoties organismā, tie cenšas atgūt trūkstošos elektronus, bojājot šūnu membrānas. Bioloģisko vidi raksturo trīs galvenie parametri: skābju sārmu līdzsvars, oksidēšanās - reducēšanās potenciāls ORP un īpatnējā organisma elektrovadītspēja. ORP raksturo elektronu skaitu, kurus var atdot brīvo radikāļu neitralizācijai. Kad asinīs ir pietiekoši daudz brīvo elektronu (H-), visas bioloģiskās reakcijas norit optimālā līmenī. Savukārt, ja asinīs ir par maz brīvo elektronu, bioķīmisko reakciju norise ir apgrūtināta vai pat kļūst neiespējama. Tas izraisa šūnu bojāeju. Cilvēka organismā caurmērā ORP ir no mīnus  -100 līdz mīnus -200mV (mikroVolti), robežās. ORP šūnā ir no mīnus -100 līdz mīnus -150 mV, bet starpšūnu šķidrumā mīnus -80 mV. Asinīs tas ir -10 līdz -50mV siekalās -50 līdz +50mV. Dabā ūdenim ORP svārstās no mīnus -400 līdz +700 mV. Krāna ūdenim parasti šis skaitlis ir no +220 līdz +380mV, destilētajam +300 līdz +450mV, sulai tetrapakās +300mV, turpretī, piemēram, svaigi spiestai apelsīnu sulai ir +50mV un zemāks, bet svaigai burkānu sulai - 75mV. Lai šo starpību izlīdzinātu, tiek tērēta šūnu membrānas elektriskā enerģija, kas faktiski ir pārtikas vielu transformācijas enerģija bioķīmiskajās ķēdēs. Tāpēc ir ļoti svarīgi lietot negatīvi lādētu ūdeni, lai šī starpība būtu pēc iespējas mazāka un organismam nebūtu lieki jātērē enerģija.

 

Fotosintēze
Tas ir unikāls dabas process, kas notiek tikai augos. Neviens dzīvnieks nespēj akumulēt saules gaismas enerģiju, to spēj tikai augi, fiksējot enerģiju makroerģiskās saitēs. Bagātās ar enerģiju hlorofila saites vēlāk pāriet ogļhidrātu, tauku un olbaltumvielu makroerģiskajās saitēs, kuras var uzkrāties augļos, graudos, riekstos, sakņaugos, topot par bioloģiskās enerģijas avotu dzīvības procesu nodrošināšanai dzīvniekiem un arī cilvēkam.

Turpretī no termiski apstrādātajiem denaturētajiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, saņemam siltuma kalorijas, ko uzskaita dietologi. Tā kā cilvēks nav siltuma mašīna, bet sarežģīta bioloģiskā sistēma, siltuma enerģiju nākas pārvērst bioloģiskajā enerģijā, jeb ‘’atdzīvināt’’ jau savos audos, tērējot savus fermentus un bioloģisko enerģiju. Rezultātā veidojas bioloģiskās enerģijas deficīts. Sekas – priekšlaicīga novecošanās un slimības.

Tā kā cilvēkam nav fizioloģisko iespēju dzīvnieku izcelsmes denaturēto olbaltumvielu pilnīgai fermentatīvajai sašķelšanai, zarnu traktā veidojas pūšanas process ar no tā izrietošām sekām.

 

Saules enerģija un termiski neapstrādātie produkti
Visas augu ēdamās daļas satur saules gaismas fotonu enerģiju ogļhidrātu veidā (glikoze, fruktoze, ciete utt.). Visos svaigos termiski neapstrādātos augļos, dārzeņos, graudos, riekstos saules enerģija tiek pārveidota makroerģiskos ATF savienojumos, bet pēc tam barības vielu ķīmiskās saitēs un tādā veidā kļūst pieejama mūsu organismam un ir pilnīgi asimilējama, jo ir nedegradētā veidā. Svaigos produktos bioloģisko molekulu nesabojātā struktūra satur enerģētisko resursu maksimālo daudzumu, kā arī maksimālo mikro un makro elementu daudzumu jonu formā, nevis sāļu veidā, kas rodas produktus vārot un cepot, tas ir, termiski apstrādājot virs +650C. Termiski neapstrādātos  produktos mikroelementu un pārējo komponentu – taukskābju, organisko skābju, ogļhidrātu, aminoskābju jonizētais stāvoklis ir liela priekšrocība, jo tie uzreiz pa tiešo iekļaujas mūsu audos un šūnās bez organisma fermentatīvo sistēmu pastiprinātas darbības, rezultātā vajag mazāk fermentu. Tas ir tāpēc, ka šūnu lizosomās ir lizējošie jeb sašķeļošie fermenti - augu audu proteāzes. Pietiek ar dažiem pilieniem aizkuņģa dziedzera vai kuņģa sulas, lai sāktos lavīnveidīgs uztura pašpārstrādes process (autolīze). Fermentatīvajos procesos ieekonomētā enerģija tiek novirzīta organisma atveseļošanai, tas ir nepilnvērtīgo audu noārdīšanai un orgānu atjaunošanai.

  

Dabā nav nekā lieka
Tieši tā, jo problēmas sākas, tad kad cilvēks kaut ko pasludina par nevajadzīgu un sāk to iznīcināt, samazina bioloģisko daudzveidību. Dabā nav nezāļu. Pienenes dabū ūdeni no zemes līdz pat 3m dziļuma, bet kukurūza minerālus izvelk no zemes no tāda paša dziļuma. Vecie ozoli ielaiž saknes līdz pat 60 m dziļi zemē un arī izvelk minerālus, kurus vēlāk izmanto citi augi.

Lapu koki salīdzinājumā ar skuju kokiem daudzreiz ātrāk palielina auglīgās augsnes daudzumu. Melnzemes faktiski ir bijušās lapu koku mežiem klātās teritorijas, kurās no zemes dzīlēm izvilktie minerāli veido ļoti auglīgu augsnes slāni.

Kalnos, kur nav koku, daba paredzējusi citu augsnes bagātināšanas mehānismu ar minerāliem. Kalnu iežiem sairstot gan putekļu veidā, gan ar ūdeni no iežiem nonāk visi iespējamie minerāli. Tā veidojas kalnu ielejas ar ļoti auglīgu augsni.

Vēl tikai 150 gadus nesenā pagātnē skābekļa daudzums gaisā bija 26%, tagad tikai 21%, pilsētās šis skaitlis ir vēl zemāks. Tropiskie meži un lapu koku meži ir neitrāli – cik saražo skābekli, tik arī patērē. Skābekli dod skuju koku meži. Izcērtot kokus upju tuvumā, mainās gruntsūdeņu līmenis utt. Jebkura iejaukšanās dabā neizbēgami rada tālāku ķēdes reakciju.

Ilggadīgos lapa koku mežos starp augiem un sēnēm veidojas ļoti sarežģītas simbiotiskās attiecības mikorizas, tas ir, kad sēņu hīfas pārņem augu saknes. Augu sakņu sistēma kopā ar sēņu micēliju veido sarežģītu simbiotisko savienību. Augi sēnēm nodot olbaltumvielas, slāpekli, cukuru, bet sēnes augiem sintezē dabīgās antibiotikas, polisaharīdus un sēņu fitoncīdus, kas augus aizsargā no zemāku sēņu iedarbības, piemēram, pelējuma un rauga. Zemāko sēņu sugu skaits dabā mērojams ap 500. Dabā ir izveidojies mehānisms, kad augstākās sēnes spēj nospiest zemākās, tādas, kā rauga, pelējuma, miltrasas, rūsas sēnes utt. Daudzas no šīm vielām ir atklātas un ir zināmas to ķīmiskās formulas, taču, mākslīgi sintezējot, šīs pašas vielas, izrādās, ka tās nedarbojas, līdzīgi kā tas ir ar sintētiskajiem vitamīniem.

Aptiekās nopērkamie ārstniecības augi visbiežāk ir kultivētie, tas ir, audzēti kā lauksaimniecības kultūras un novākti ar kombainiem. Ārstnieciskā vērtība šādiem augiem būs būtiski mazāka, jo tie nav auguši sarežģītās simbiotiskās sasaitēs, kas pastāv starp kokiem, augu sakņu sistēmām un sēņu micēlijiem. Pateicoties šīm sasaitēm, veidojas unikālie barojošie elementi, ārstnieciskie fitoncīdi un citi aktīvie komponenti. Visas šīs daudzšķautņainās sasaites cilvēks savā piemājas dārzā atkārtot nevar, tāpat arī laboratorijās, nerunājot jau par konvencionālās lauksaimniecības laukiem. To var tikai neskārtā daba.

Ja augsne ir dzīva, nav noplicināta un ‘’nogalināta’’ ar pesticīdiem un, tur starp augiem un augsnes mikrofloru ir izveidota simbioze jeb sinerģija, tādā gadījumā vitamīnui B12 šādā augsnē sintezē baktērijas. Arī augos būs šis vitamīns. Daudzas vielas ārstniecības augos var veidoties tikai simbiozē ar citiem augiem un sēnēm. Piemēram, burkānu sulai ORP parasti ir -50 līdz -80 mV robežās, taču no minerāliem bagātā augsnē audzētiem burkāniem šis skaitlis var sasniegt mīnus -400 mV.

 

Lektīni
Daba ir izveidojusi augu aizsardzības mehānismus, lai tos neapēstu dzīvnieki. Visi augi lielākā vai mazākā daudzumā satur lektīnus. Visvairāk tos ir pākšaugos tai skaitā zemesriekstos, kas faktiski nav rieksti, bet gan ir pākšaugi. Arī graudaugos un nakteņu dzimtas augos tos ir daudz.

Lektīni ir olbaltumvielas, kas vāji asimilējas dzīvnieku organismā, jo fermenti tos gandrīz nespēj pārstrādāt. Cilvēka organismā to iedarbība var būt ļoti dažāda. Tie bojā zarnu bārkstiņu epitēlija apvalku, un zarnu sienas kļūst caurlaidīgākas (caurumoto zarnu sindroms). Nonākot asinsritē, tie var bojāt eritrocītus, izraisot anēmiju, bet, nonākot locītavās, tiek veicināti iekaisuma procesi, kas ir ļoti aktuāla mūsdienu problēma. Lektīniem izklīstot pa ķermeni, var ciest galvas smadzenes, nervu šūnas, sirds, vairogdziedzeris, vai arī tikt veicināti autoimūnie procesi, jo to šūnas ir bieži līdzīgas cilvēka šūnām. Lektīni var izraisīt arī celiakiju, fibromialgiju, čūlaino kolītu un Krona slimību.

Tā kā lektīni ir ūdenī šķīstoši, ar mērcēšanu tos var izšķīdināt un kopā ar ūdeni noliet. Tāpēc, lai izvairītos no lektīnu nevēlamās ietekmes, pākšaugus - pupas, soju, zirņus (izņemot zaļos) būtu vēlams savlaicīgi iemērkt, vislabāk jau iepriekšējā dienā, kā to darīja mūsu senči. Arī riekstus un graudus būtu vēlams iepriekš izmērcēt. Griķus var nemērcēt. Tāpēc, lai uzlabotu sagatavojamās mīklas vērtību un drošību, to jāgatavo iepriekšējā dienā.

Lektīni ir arī nakteņu dzimtas augos, piemēram, tomātu mizās un sēklās. Katrā augā tie ir atšķirīgi.  Lektīnu negatīvo iedarbību vājina produkta termiskā apstrāde, mērcēšana un fermentēšana. Piemēram, tomātiem, lai pilnīgi izvairīties no to negatīvās iedarbības, var nolobīt mizu un atdalīt sēklas, jo mizā un sēklās koncentrējas ap 95% lektīnu.  Nelielās devās lektīniem piemīt arī ārstnieciskās īpašības, piemēram, ārstējot kolorektālo vēzi.

 

Slāpekļa oksīds un nitrāti
Slāpekļa oksīds (NO) darbojas visā organismā. Tas ir nepieciešams visām šūnām, orgāniem un sistēmām, jo inhibē (kavē) trombocītu agregāciju un trombu veidošanos, regulē skeleta muskuļu kontrakciju, sekmē skābekļa pārnešanu ar eritrocītiem, iespaido eritrocītu osmotisko rezistenci, piedalās informācijas apmaiņā starp neironiem (neirotransmitera funkcija) un ir endogēns vazodilatators (paplašina jeb dilatē asinsvadu gludos muskuļus).

Slāpekļa oksīdu organisms sintezē no aminoskābes L-arginīna ar fermenta NO sintāzes (NOS) starpniecību. Taču ir arī cits iegūšanas veids - to var arī iegūt utilizācijas un recirkulācijas veidā. Izstrādātais slāpekļa oksīds oksidējas un pārvēršas par nitrātiem (NO3). Daļa tā izvadās ar urīnu, bet otra daļa ar asinīm nonāk siekalu dziedzeros, kur to koncentrācija ir desmitiem reižu lielāka nekā asinīs. Šie nitrāti, nonākot mutes dobumā, mijiedarbojas ar tur mītošajām baktērijām un pārvēršas par nitrītiem (NO2). Ar siekalām nitrīti nonāk kuņģī, kuņģa sieniņās pārstrādājas par slāpekļa oksīdu (NO) un tālāk nonāk tievajā zarnā, no kurienes slāpekļa oksīds iekļūst asinsritē, bet tālāk jau visos audos.

Šis mehānisms attiecas arī uz dārzeņiem un zaļumiem, kuros ir daudz nitrātu, tāpēc no nitrātiem baidīties nevajag, tikai tie pēc iespējas ilgāk jākošļā, lai labāk sajauktos ar siekalām, jo tajās ir ne tikai ferments ptialīns, kas mutes dobumā sāk sašķelt ogļhidrātus, bet tur darbojas ap 500 – 700 sugu dažādu baktēriju un, lai baktēriju līdzsvaru neizjauktu, ir svarīgi ne tikai lietot adekvātu uzturu, bet, piemēram, nevajadzētu lietot zobu pastas, kas satur triklozānu un laurel sulfātu.

Sabiedrībā pastāv mīts, ka zaļumi un dārzeņi ar lielu nitrātu daudzumu ir bīstami. Tomēr tādi tie ir tikai, ja tiek lietoti kopā ar lielmolekulārajiem aminoskābju savienojumiem (gaļa, biezpiens, siers utt.), jo apgrūtinās skābekļa asimilācija no gaisa, var kļūt slikta dūša un rasties caurejaCitādi tie ir vērtīgi un vajadzīgi. Ar dabiskā veidā augušiem dārzeņiem un zaļumiem nitrātu daudzumu pārdozēt nevar.

Cilvēkam jaunībā, kamēr aminoskābes arginīna un NO sintāzes ferments izstrādājas pietiekamā daudzumā, problēmu ar slāpekļa oksīdu nav, taču ar gadiem šī problēma kļūst aktuāla, tāpēc jāsekmē visi tā iespējamie iegūšanas veidi organismā. Ļoti svarīgas ir ikdienas fiziskās aktivitātes. Jālieto nitrātus saturoši produkti (dārzeņi, zaļumi). Čempions nitrātu daudzumā ir biešu sula. Tikai tai jābūt svaigi spiestai, jo termiskās apstrādes rezultātā nitrāti sairst. Sula jādzer ļoti lēni, maksimāli sajaucot to ar siekalām. Vidēji ar 100ml sulas var nodrošināt pieaugušam cilvēkam nepieciešamo diennakts daudzumu (6,2mg nitrātu uz 1kg svara).

Ja ir nitrātu deficīts, samazinās fiziskā izturība, darba spējas, palielināsies asinsspiediens, bet jāņem vērā, ka, ja nepietiek slāpekļa oksīda, nedarbojas hipotensīvie preparāti, tas ir, sliktāk darbojas asinsspiedienu samazinoši medikamenti.

Ja nu tomēr jūs māc bažas par kādu produktu, kurā varētu būt pārmērīgi liels daudzums nitrātu, to iespējamo negatīvo ietekmi labi neitralizē produkti, kas satur daudz C vitamīna, kā arī augu eļļas, kurās ir daudz nepiesātinātās omega-3 taukskābes.    

 

Kas tad nepieciešams, lai saglabātu veselību?
1.Tradicionālu uzturu lietojošam cilvēkam diennaktī ir nepieciešami ap 30 ml tīra ūdens uz 1 kg svara - strukturēta, vāji sārmaina, bagātināta ar brīvā ūdeņraža molekulām, negāzēta, mīksta ūdens. Protams, ja cilvēks lieto adekvātu uzturu, kādu tam ir paredzējusi daba, šis skaitlis var būt arī mazāks.

Izņemot kuņģa sulu, asaras, sviedrus un urīnu, visi šķidrumi organismā ir sārmaini. Diemžēl mūsdienās 95% dzērienu un 90% ēdienu ir skābes veidojoši. Sākot ar spermatozoīdiem, visiem dzīvības procesiem vajadzīga viegli sārmaina vai sārmaina vide, kura arī nepieciešama ap 3000 fermentiem, kas piedalās visos cilvēka ķermenī notiekošajos vielmaiņas procesos. Organisms visiem spēkiem šādu vidi cenšas uzturēt, izmantojot visas iespējamās minerālvielu rezerves. Kad to trūkst, sākas slimības jeb brīdinājums, ka tā tālāk nedrīkst. Ja arī tas nelīdz, nostrādā dabiskās atlases mehānisms.

2.Cilvēka organismam nepieciešami ap 65 minerāli. To, kas notiek, ja kāda viena vai vairāku minerālu pietrūkst, pilnīgi aprakstīt praktiski nav iespējams. Tās ir garas un ļoti sarežģītas ķēdes reakcijas.
Lūk, daži piemēri:

  ꙰  Ja audu būvēšanai pietrūkst silīcija, tas tiek aizvietots ar kalciju, kurš bez silīcija organismā ilgi noturēties nevar, kalcijs izjūk un tiek izvadīts caur nierēm, pat ja D3 vitamīna ir pietiekoši.

  ꙰  Lai būtu magnijs, vajag cinku. Organismā cinka trūkums bloķē ap 80 dažādu procesu. Vara trūkums – oksidēšanās reducēšanās reakcijas. Hlora trūkums pilnīgi izjauc uztura pārstrādi. Joda trūkums veicina ap 40 dažādas saslimšanas. Lai jods uzsūktos, vajadzīgs selēns.

  ꙰  Selēns ietilpst ļoti daudzos fermentos un hormonos, tas nozīmē ka fermentatīvās un hormonālās sistēmas darbība atkarīga no selēna pietiekamības.

  ꙰  Litijs nepieciešams energoapmaiņā. Ja litija nebūs, adenozīntrifosfāts (ATF) nesintezēsies.

  ꙰  Ja trūkst sēra (koloidālajā formā), tiek traucēta olbaltumvielu sintēze.

  ꙰  Kalcijs ir kā līme, kas satur organismu kopā un ir visgrūtāk asimilējamais elements, jo jābūt pietiekami magnija. Magnijs un kalcijs mums ir visapkārt, zem kājām zaļajos augos. Vislielākais kalcija deficīts cilvēkiem novērojams martā, bet vismazākais augustā. Tikai jonu formā kalcijs var ienākt šūnā, līdzi nesot virkni barības vielu, tas piedalās milzīgā daudzumā reakciju. Starp citu, nierakmeņi un žultsakmeņi sastāv no kalcija, kas paņemts no kauliem. Lai asimilētu termiski apstrādātus produktus un iegūtu kalciju, vajag ļoti daudz sālsskābes kuņģī.

Daudzas saslimšanas izraisa tieši mikroelementu deficīts, piemēram, hroma un vanādija trūkums var izraisīt cukura diabētu, joda trūkums – vairogdziedzera saslimšanas, kālijs nepieciešams normālai sirdsdarbībai, vara trūkums sekmē agru matu nosirmošanu un grumbu parādīšanos, kalcija trūkums var izraisīt tādas saslimšanas kā osteoporoze, artrīts, hipertonija, kariess u.c. Selēna nepietiekamība izraisa onkoloģiskās, sirds-asinsvadu un endokrīnās saslimšanas, kas ir liela problēma visā pasaulē. Mūsu ķermenis – ir pašatjaunojoša sistēma, kurā 7 gadu laikā nomainās visas šūnas. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt tās ar visu nepieciešamo celtniecības materiālu, lai jaunās šūnas veidotots veselīgākas par iepriekšējām.

Jāveic periodiska attīrīšanās no sēnītēm, vīrusiem, baktērijām, parazītiem un šlakvielām (sviedrēšanās pirtī, antiparazitārie līdzekļi, piemēram, skudru koks, melnā rieksta lapas, propoliss ūdenī u.c.).

Antioksidantā aizsardzība no brīviem radikāļiem. Lieto pēc iespējas vairāk uzturā svaigus augļus, dārzeņus un diedzētus graudus. Dzer negatīvi uzlādētu ūdeni.

Atpūta pie dabas. Atveseļošanās brīvā dabā sevišķi pie ūdeņiem, notiek ne tikai tāpēc, ka tur ir tīrāks gaiss. Starp ūdeni un gaisu pateicoties ūdens virsmas spraiguma koeficientam, izdalās brīvie elektroni, kuri spēj izkļūt cauri cilvēka ķermenim. Asins eritrocīti barojas ar brīvajiem elektroniem, tas ir, saņem daļu enerģijas aerojonu veidā. Cilvēkam atrodoties dabā, piemēram, pēc lietus priežu mežā vai pie ūdenskritumiem, tas sajūt enerģijas pieplūdumu, turpretī lielpilsētās notiek pretēji.

 

Veikalā ar savu izvēli jūs iespaidojat apkārtējo vidi
Ja vēlamies rūpēties par savu veselību, tad ne vien rūpīgi apsvērsim, pie kura ārsta iet un pie kura neiet, kādas zāles aptiekā pirkt vai nepirkt, vēl daudz rūpīgāk būtu jāapsver – no kura lauksaimnieka iegādāties produktus un no kurā nē. Iegādājoties produktus, kuri audzēti ar konvencionālo lauksaimniecību noplicinātajā augsnē, jūs ne vien graujat savu veselību, bet reizē ar savu naudas maku veicināt tālāku šīs lauksaimnieciskās zemes degradāciju, atstājot nepatīkamu mantojumu nākamām paaudzēm.

  

Glikoze
Šūnas elektriskais potenciāls ir aptuveni 40mV. Ja tas pazeminās, šūna zaudē savu spēku. Enerģisks cilvēks ir tāds, kam ir enerģijas rezerves. Enerģiju šūna saņem glikozes veidā, kuru organisms iegūst no taukiem un ogļhidrātiem. Glikoze ir galvenais enerģijas avots. Tā palaiž glikolīzes procesu un krebsa ciklu, nodrošinot organismu ar enerģiju. Ja nesaņem taukus un cukuru, tad glikozi var arī iegūt no olbaltumvielām ilgstoši pārveidojot aminoskābes, bet tas ir ļoti sarežģīts bioķīmisks process. Glikozes esamība ir ļoti svarīga. Piemēram, galvas smadzenes bez glikozes nevar iztikt ilgāk par minūti. Glikozes deficītu sauc par hipoglikēmiju. Ja cukura līmenis krītas zem 5,5mmol/l, iestājas nogurums, galvassāpes, nelaba dūša, enerģijas trūkums, apātija un depresija. Cukurs šajā situācijā ilgstoši neglābs. Apēdot, piemēram, cukura tējkaroti, saharoze pārvērtīsies par glikozi un ātri vien nokļūs asinīs, un organisms būs spiests to asimilēt. Tāpēc lai cukura līmenis asinīs nesvārstītos, labāk būtu lietot tā saucamos lēnos ogļhidrātus (šūnas ietvertas celulozē), piemēram, dažādi musli, apelsīni, saldie āboli, dažādi saldie augļi. Šo celulozes apvalku organismam sākumā vajag sadalīt, tāpēc glikoze asinīs nonāk pakāpeniski. Dzerot svaigi izspiestu sulu, asinīs uzreiz nonāk liels daudzums fruktozes. Turpretī, ēdot žāvētus augļus, šis process ir daudz vienmērīgāks.  

  

Skābju un sārmu līdzsvars
Visi dzīvības procesi notiek ūdens vidē ar noteiktu ūdeņraža atomu koncentrāciju. Vielas, kuras atdot ūdeņraža atomus, sauc par skābēm, bet tās, kuras tos piesaista – bāzēm. Noteiktu skābju un sārmu attiecību kādā no šķīdumiem, sauc par skābju – sārmu līdzsvaru. To raksturo ar speciālu rādītāju pH (power Hydrogenjeb ‘’ūdeņraža spēks’’), kurš norāda ūdeņraža atomu skaitu dotajā šķīdumā. Rādītāja vērtība pH ir atkarīga no attiecības starp pozitīvi lādētiem joniem (skābu vidi veidojošie) un negatīvi lādētiem joniem (sārmainu vidi veidojošie).  Cilvēka organisms patstāvīgi cenšas uzturēt stingri noteiktu pH līmeni, jo, izjaucot līdzsvaru, rodas labvēlīgi apstākļi ļoti daudzām slimībām.  

Asinīm pH=7,43. Tas ir konstants lielums. Asins pH nobīde uz skābo pusi veicina iekaisuma procesus, bet nobīde uz sārmaino pusi veicina ātrāku izveseļošanos un pašatjaunošanās procesus.  Ja pH pazeminās līdz 7,1 - iestājas nāve. pH skalā no 1 līdz 7, ir skāba vide. 7 ir neitrāla. No 7 līdz 14 – sārmaina. Asinis ir sārmainas, turpretī limfa un starpšūnu šķidrums lielākajai daļai mūsdienu cilvēku ir skābi. Slimība draudzējas ar skābi, bet veselība ar bāzi. Cilvēka dzīvības spēks un veselība slēpjas minerālvielu un mikroelementu veidotājos sārmos. Siekalu pH= 6,0 – 7.0 (to var ātri un vienkārši novērtēt pašam ar latmusa strēmeli, paturot to dažas sekundes mutē saskarē ar siekalām), tievās zarnas sekrēti pH = 7,7 – 8,0, kuņģa sula pH = 1,5 — 2,0, urīns pH=4,5 – 8,0, žults pH= 7,8 – 8,2.

 

Kas notiek, kad mainās organisma bioloģiskās vides skābju – sārmu līdzsvars?
  1. Kad mūsu iekšējā vide top skāba, tā kļūst draudzīga patogēnai mikroflorai. Situāciju vēl vairāk pastiprina tas, ka patogēnā mikroflora izdala toksīnus, palielinot bioloģiskās vides skābumu, reizē padarot savu apkārtējo vēl tīkamāku. Skābā vidē veidojas daudz brīvo radikāļu, kas bojā šūnu membrānas, kā arī DNS un RNS struktūras, radot mutācijas šūnu līmenī, kas draud ar šūnu pārprogrammēšanu arī par tādām, kuras māk tikai ēst un vairoties, tas ir vēža šūnām.

  2. Paātrinās novecošanās procesi, piemēram, ādai tie ir tieši saistīti ar brīvo radikāļu kaitīgo ietekmi, kuri rodas saules, vēja, piesārņotas apkārtējas vides rezultātā. 

  3. Skābā vidē skābekļa atomi ir saistītā stāvoklī. Tāpēc mūsu šūnām līdzīgi kā zivīm ārpus ūdens, nav ko elpot. Arī biežāku elpošanu mēs maz ko līdzēsim. Skābekli var atbrīvot tikai sārmainie mikroelementi (kalcijs, magnijs, nātrijs, kālijs).

  4. Arī sirds infarkts un insults rodas, kad organismā ir skāba iekšējā vide. Skābās asinīs eritrocīti – sarkanie asins ķermenīši kļūst stīvi, salīp savā starpā, tie nespēj mainīt savu formu, iesprūstot sīkajos kapilāros un tos aizsprostojot. Šūnas bez skābekļa mirst (eritrocīti ir skābekļa nesēji).

  5. Jau 30. gados tika pierādīts, ka vēža rašanās process ir anaerobs (bez skābekļa).

  6. Skābā vidē lielākā daļa fermentu strauji zaudē aktivitāti. Rezultātā tiek traucēta starpšūnu mijiedarbība. Apgrūtinās vielmaiņas process.

  7.  Kamēr skābes nav neitralizētas, tās bojā asinsvadus, piemēram, pienskābe var radīt bojājumus artērijās un organisms ‘’liek plāksterus’’ no zema blīvuma lipoproteīniem (‘’sliktā holesterīna’’), lai novērstu asiņošanu. Tātad reālais vaininieks ir skābe. Un tās parādīšanās iemesls – minerālvielu deficīts. Atceramies, kā sāp muskuļi pēc smaga fiziska darba vai sporta nodarbībām. Šajā gadījumā vainīga ir pienskābe.

  8.  Cieš arī nieres. Ir pierādīts, ka akmeņi nierēs un žultspūslī visticamāk, ka sastāv no jūsu kauliem paņemtā kalcija, bet ne no kalcija, kas organismā nonācis ar uzturu.

 

Kā pārbaudīt pH līmeni mājas apstākļos?
pH līmeni siekalās var pārbaudīt ar pH līmeņa indikatoru - speciālu lakmusa papīru – to dažas sekundes, paturot uz mēles. Atkarībā no krāsas izmantojot skalu, var noteikt pH līmeni organismā.

 

Kas tās par skābēm un kā tās rodas?
  ꙮ  Pienskābe – no fiziskas piepūles.

  ꙮ  Sālsskābe – no stresa, bailēm, dusmām.

  ꙮ  Slāpekļskābe – no sālītas gaļas, sevišķi ar kālija nitrāta piedevu (krāsviela).

  ꙮ  Etiķskābe – no saldumiem un taukiem.

  ꙮ  Miecskābe – no melnās tējas un kafijas.

  ꙮ  Urīnskābe – no gaļas produktiem.

  ꙮ  Nikotīnsskābe – no smēķēšanas.

  ꙮ  Skābeņskābe – no kakao un rabarberiem (vasaras otrā pusē palielinās tās daudzums rabarberos).

  ꙮ  Arī pretsāpju medikamenti rada skābes.

Lai negūtu ķīmiskus apdegumus, organisms šīs skābes neitralizē ar minerālvielu palīdzību. Rezultātā veidojas sāļi jeb sārņi. Minerālvielas organisms var paņemt no kauliem, nagiem (sāk lūzt), asinsvadiem, skrimšļiem, locītavām (sāk sāpēt), matiem, asinīm un ādas.

Skābes organisms izvada ar sviedriem, urīnu un izelpojot caur plaušām CO₂ veidā.

 

Kādas kaites apdraud, kad esam skābi (acidoze)?
Skābekli notur 4 galvenās minerālvielas: kalcijs, kālijs, nātrijs un magnijs. Vēl ir dzelzs un molibdēns.  Ja šo minerālvielu skābju dzēšanai pietrūkst, kalcijs tiek ņemts no kauliem, nagiem, saistaudiem un muskuļiem (piemēram, osteoporoze un osteohondroze ir tipiskas kalcija trūkuma slimības, jo kalcijs ir iztērēts skābju dzēšanai). Kālijs – no sirds, smadzenēm, aknām un nierēm, magnijs - no asinsvadiem utt.
Lūk, dažas tipiskākas problēmas.
  ֍ Kaulu–muskuļu sistēma: parodontoze, osteoporoze, zobu kariess, kaulu lūzumi, starp skriemeļu disku bojājumi, naktīs krampji kājās, sāpes locītavās, trausli nagi utt.

  ֍ Urīnizvadsistēma: uretrīts, cistīti, nierakmeņi utt.

  ֍ Gremošanas orgānu sistēma: disbakterioze, enterīti, kolīti.utt. Nogurums pēc skābju veidojošas ēdienreizes, kas galvenokārt sastāv no gaļas, taukiem, zivīm. Saldais ēdiens asiņu skābumu paaugstina vēl vairāk.

  ֍ Elpošanas orgānu sistēma: biežas saaukstēšanās, laringīts utt.

  ֍ Centrālā nervu sistēma: depresija, paaugstināta nervozitāte, galvassāpes utt.

  ֍ Reproduktīvā sistēma: nieze ģenitālijās, vulvīts, neauglība (ļoti skābs vagīnas pH un spermatozoīdi iet bojā) utt.

  ֍ Asinsrites orgānu sistēma: duršana un spiešana sirds rajonā (stenokardija). Sirds ritma traucējumi (aritmijas). Nepatīkamas sajūtas sirds rajonā, guļot uz kreisā sāna. Organisma pieskābināšanas sekas ir arī augsts asinsspiediens, jo cita veida organismam vienkārši nav, kā vien paaugstināt asinsspiedienu, lai caur sīkajiem kapilāriem izgrūst sabiezējušās asinis.

 

Kādi produkti organismā rada sārmainu un kādi skābu vidi?
Šādu striktu sagrupējumu izveidot nav nemaz tik vienkārši, jo izrādās vieni un tie paši produkti var būt gan sārmaini, gan skābi. Piemēram, piena produkti, kamēr tie ir svaigi, veido sārmainu vidi, bet jau pie nedaudz ilgākas uzglabāšanas – skābu. Graudi un no tiem pagatavotie produkti rada skābu vidi, bet diedzētie graudi  ļoti sārmainu. Svaigi spiesta citrona sula – sārmainu, bet, tiklīdz tai pievieno cukuru, notiek pretējais process. Olas dzeltenums (termiski neapstrādāts) – ir sārmains, bet baltums ir skābs. Augļus un dārzeņus termiski apstrādājot, tie kļūst skābu vidi veidojoši produkti. Jāiegaumē, ka visi produkti, kas uzsildīti virs +650C, vienmēr veido skābu vidi, jo minerāli, kas nodrošina sārmainību (nātrijs, kālijs, magnijs, kalcijs utt.) pāriet neorganiskā formā. Minerāliem jābūt organiskajā, tas ir, ūdenī šķīstošā, jonu jeb koloidālajā formā. Tikai šādā formā gan cilvēks, gan visi dzīvnieki spēj tos asimilēt.

 

 

Kā darbojas soda nonākot cilvēka organismā?
Kuņģī soda reaģē ar sālsskābi un izveidojas parastais sāls, ūdens un ogļskābā gāze.

NaHCO3 + HCL → NaCL + H2O + CO2 (soda + sālsskābe → sāls + ūdens + ogļskābā gāze).

Sodai nonākot kuņģī un reaģējot ar sālsskābi, tiek sasaisti ūdeņraža joni, kuriem ir pozitīvs lādiņš. Lādiņam neitralizējoties izveidojas ūdens, bet kuņģa šūnas, kas izstrādā sālsskābi – polarizējas, tā kā tās atdot pozitīvo lādiņu protona veidā (H+un rada negatīvi lādētu kuņģa sienu, kurā iekšējās virsmas mizotēlija šūnas iegūst negatīvu lādiņu un tālāk pārvada uz citiem orgāniem, tai skaitā uz liesu. Lādiņš tiek nodots arī imunitātes šūnām, tai skaitā lielajām imūnšūnām makrofāgiem un regulējošām T-šūnām, kuras atrodas lielā daudzumā liesā, kā arī sintezējas tajā,. Makrofāgi polarizējas un, iegūstot negatīvu lādiņu, maina savas īpašības – no iekaisumu veicinošām kļūst par iekaisumu mazinošām, bet T regulējošās šūnas aktivizējas un nomāc pārmērīgi aktīvās imūnšūnas un neļauj attīstīties autoimūnām saslimšanām.

Jādzer lēnām, lai strauji neizdalītos ogļskābā gāze un ne vēlāk kā 20 minūtes pirms ēšanas, lai saglabātu kuņģa pH, kas nepieciešams normālam gremošanas procesam. Ūdens temperatūra nedrīkst pārsniegt +600C, lai soda nepārvērstos par kalcinēto sodu, kuru izmanto rūpniecībā un mājsaimniecībā kā mazgāšanas līdzekli.

Pēc līdzīga principa darbojas negatīvi lādēts ūdens, tādā veidā sekmējot iekaisuma procesu mazināšanu.

 

Rezistentās cietes

Rezistentās cietes jeb saliktie ogļhidrāti salīdzinājumā ar parastajiem jeb ātrajiem ogļhidrātiem iziet cauri tievajai zarnai neskarti, jo iztur tādu fermentu kā amilāze iedarbību, kas noārda saliktās cieties. Tas nozīmē, ka asinīs nenonāk liels daudzums cukura jeb asinīs nepaaugstinās cukura un insulīna līmenis.

Ar rezistentajām cietēm, ko lielā daudzumā satur zaļumi, dārzeņi pākšaugi, kā arī prosa, basmati rīsi, kviešu šķirne “Spelta”, mūsu zarnu traktā barojas zarnu mikroflora jeb probiotiķi. Metabolisma rezultātā veidojas tādas īso ķēžu taukskābe kā butirāts, kas ir ļoti labs barības avots galvas smadzeņu neironiem.

  

Šķiedrvielas - labas veselības pamats
Šķiedrvielas iedalās šķīstošajās (piem. augļi) un nešķīstošajās (piem. klijas), fermentējamās (piem. sēnes) un nefermentējamās (piem. psilijs).

Lūk, dažas vērtīgas īpašības, kas piemīt šķiedrvielām jeb balastvielām:

  • sekmē sāta sajūtu,
  • normalizē zarnu mikrofloru,
  • stimulē zarnu peristaltiku,
  • absorbē toksīnus un palīdz tos izvadīt no organisma,
  • veicina vitamīnu, aminoskābju un taukskābju sintēzi,
  • normalizē žults izvadīšanu un aizkavē žultsakmeņu veidošanos,
  • balansē insulīna un glikozes līmeni asinīs
  • sekmē ‘’sliktā’’ holesterīna izvadīšanu.
  • Šķiedrvielas ir dārzeņos, ābolos, diedzētos graudos, pareizi sagatavotās graudaugu putrās utt. Ir zinātniski pierādīts, ka šķiedrvielas samazina sirds asinsvadu un onkoloģisko saslimšanu risku.  

     

    Ar ko mēs, viens no otra, atšķiramies?
    Primitīvi skatoties, faktiski viss ir pavisam vienkārši. Dzīvnieki pamatā sastāv no olbaltumvielām, ko veido aminoskābes, bet augi no ogļhidrātiem. Tauki ir garās ogļhidrātu ķēdes, bet olbaltumvielas - tās ir aminoskābes, kuras atšķiras no ogļhidrātiem ar to, ka tām ir pievienots slāpeklis. Visas aminoskābes veido četri elementi – ūdeņradis, skābeklis, ogleklis, slāpeklis un tikai divu aminoskābju sastāvā ir sērs (cisteīns un metionīns). Lai to saliktu kopā ar vitamīnu un fermentu starpniecību, jāiesaista ap 65 makro un mikroelementi, bet, lai tie būtu uzturā, nepieciešams, lai augsnē, no kuras uzturs iegūts, jābūt gandrīz visiem Mendeļejeva tabulas elementiem.

    Mēs, viens no otra, atšķiramies tikai ar minerālu un enerģijas rezervēm, kā arī ar organisma piesārņojumu. No tā ir atkarīgs, kāpēc viens cilvēks saslimst, bet cits nesaslimst. Citu iemeslu nav. Pieļauju, ka uzreiz kāds tādam apgalvojumam iebildīs – bet kā ir ar parazītiem, vīrusiem, infekcijām utt. Tie darbojas kā papildus faktori, kas paņem minerālus un enerģiju, bet rada toksīnus.

     

    Vai tu to zināji?
      ꙰ Sējot monokultūras (viena veida augus), baktērijas un sevišķi sēnītes ātri piemērojas, jo nekā cita nav. Ja augsnes mikroflora ar pesticīdiem ir izjaukta, pārsvaru gūst patogēnā mikroflora. No augsnes augi vitamīnu B12(kobalamīns) var iegūt tikai, ja tajā ar fungicīdiem un minerālmēsliem nav iznīcināta dabīgā simbiotiskā mikroflora, bet konvencionālās lauksaimniecības laukos jau sen tas izdarīts. No šejienes arī sākas B12 vitamīna deficīts.

      ꙰ Smagais metāls dzīvsudrabs un cinks atrodas Mendeļejeva tabulas vienā un tajā pašā vertikālajā rindā. Tiem ir līdzīgas bioķīmiskā funkcijas un īpašības, tāpēc bieži vien notiek cinka aizvietošana ar dzīvsudrabu. Organismā cinks piedāļās ap 80 bioķīmiskās reakcijās, tai skaitā imunitātes veidošanā.

      ꙰ Zarnās mājo ap 100 dažādu simbiotisko baktēriju, 60 veidu zarnu nūjiņas, piemēram, resnās zarnas ielocēs dzīvo slāpekli fiksējošās baktērijas, kuras dabā sastopamas uz dažiem augiem, kā lucerna, āboliņš, nātres, arī uz pākšaugiem. Tās spēj piesaistīt slāpekli no atmosfēras.

      ꙰ Šķiedrvielas nesatur ne taukus, ne olbaltumvielas, arī ne ogļhidrātus. Cilvēka organismā nav fermentu, lai sašķeltu šķiedrvielas, tas ir lai sašķeltu polisaharīdu celulozi. Dzīvniekiem zālēdājiem tādi ir.

      ꙰Tā saucamās labās baktērijas, kas mājo zarnās un barojas ar šķiedrvielām, pēc kāda laika mirst uz rezultātā parādās visas aminoskābes, tai skaitā tās, ko sauc par neaizvietojamām un vēl ir labāk izmantojamas nekā augļos esošās.

      ꙰ Baktērijas dzīvo gan skābā, gan sārmainā vidē, leikocīti tikai sārmainā vidē.

      ꙰ Cilvēkam, salīdzinājumā ar plēsējiem, kuņģī ir vāji skāba vide.

      ꙰ Varde plēsējdzīvnieka kuņģa sulā sadalās 1 stundas laikā, bet vārīta varde nesadalās 24 stundu laikā, jo pēc termiskās apstrādes tajā nav vairs savu fermentu un autolīzes preces nenotiek.

      ꙰ Simetriskā dalīšanās tipa cilmes šūnas un vēža šūnas var dalīties neierobežoti, ir autonomas un neatkarīgas no kaimiņu šūnām, ja vien ir ar ko baroties. Pārējām šūnām ir ierobežots dalīšanās potenciāls, ko nosaka specializēti nukleoproteīnu kompleksi telomēri, kas atrodas hromosomu beigu posmos un ir kā aizsarguzgaļi. Tie netieši norāda šūnu dalīšanos skaitu, jo ik reizi šūnai daloties telomēri saīsinās, līdz šūnas vairs nespēj dalīties. Tādā veidā tiek ierobežots šūnu dalīšanās reižu

      ꙰ Minerālus, kas temperatūrā virs +650 C ir pārgājuši karbonātu un sulfātu formā, asimilēt spēj tikai augi kopā ar simbiozo mikrofloru.

      ꙰ Ja dabā atrodamais ūdens ir siltāks par +100 C, pastāv liela varbūtība inficēties ar vīrusiem un baktērijām, tāpēc jālieto speciālie filtri.

      ꙰ Dabīgā rūgšana var notikt tikai tad, ja šajā šķidrumā ir mazāk par 11% spirta. Spirts ir rauga sēnīšu fekālijas. Koncentrācijā virs 11% sēnītes iet bojā. Bioloģijā to sauc par reakcijas normu.

      ꙰ Tauki tieša saskarē ar gaisu oksidējas gandrīz 10 reizes ātrāk nekā tad, ja tie atrodas ūdenī.

      ꙰ Maziem bērniem, kamēr vēl aknās nav izstrādājies glikogēna sintezēšanas mehānisms, glikogēna funkciju pilda galaktoze.