MANS VIEDOKLIS

Par projektu EKOMEDICĪNA  

Kāpēc es attīstu šo projektu EKOMEDICĪNA?

Mani vienaldzīgu neatstāj tas, ka vēl 90-gados mēs lepojāmies kā otra zaļākā valsts pasaulē, piekāpjoties vienīgi Šveicei. Šodien šajā globālajā sarakstā esam strauji nokrituši uz leju, nokļuvuši ceturtajā desmitā un piebiedrojušies tādām valstīm kā Turkmenistāna un Albānija. Starp ES valstīm dabas degradācijas straujumā esam nonākuši līderos. Vēl straujāku dabas degradāciju ierobežo vienīgi ES regulas un prasības attiecībā uz dabas aizsardzību un saglabāšanu. Dabas aizsardzības pārvaldei atvēlētos līdzekļos var nosaukt vienīgi par ’’bada maizi’’. Cilvēki tajā strādā galvenokārt uz entuziasma pamata. Turpretī lielākie dabas izpostītāji - mežu izcirtēji un lielie konvencionālie graudaudzētāji, kuri saņem dāsnas subsīdijas, - ir diametrāli pretējā situācijā. Viņi var uzturēt pseidoekspertus jeb ’’runasvīrus’’, tādā veidā maldināt sabiedrību un ietekmēt attiecīgos valdības lēmumus.

Ja vēl blakus lielajām apdzīvotajām vietām ar iedzīvotāju protestiem un piketiem šad un tad izdodas nosargāt bioloģiski vērtīgus mežus un citus biotopus, tad nomaļos apvidos situācija ir pavisam bēdīga.

Ja tā turpināsies un tiks ignorēti šajā internetvietnē dotie padomi attiecībā uz cilvēku veselību un ar to saistīto dzimstību, ko nevar atrisināt tikai ar veselības budžeta un sociālo atbalstu palielināšanu, ja veidosies arvien dziļākā demogrāfiskā bedre, ko mēģināsim aizpildīt ar migrantiem no eksotiskām valstīm, ar mūsu senču gadsimtiem izloloto sapni – Latviju būs cauri.

Kā radās šis projekts EKOMEDīCINA?

Atceroties tālos 80-tos gadus, kad vēl biju dzelzceļa inženiertehniskās fakultātes students Sanktpēterburgā, man bija radušās nopietnas problēmas ar veselību, tai skaitā ar muguru. Ar grūtībām varēju pāriet pāri ielai. Izrakstītās zāles nepalīdzēja. Ar augsta līmeņa ārstiem speciālistiem pat bija diskusija par iespējamo invaliditāti. Man toreiz nebija nekāda sakara ar medicīnu, zināšanas par veselību bija tikai tās, kas kādreiz iegūtas skolā. Tā kā es nevelējos samierināties ar draudošo likteni, sāku interesēties par medicīnu, centos izprast slimību rašanās mehānismus. Ļoti daudz lasīju veselības tematikai veltītās, tolaik pieejamās grāmatas un žurnālus. Bija pat kuriozs, kad vilcienā ar blakussēdētāju nejauši sākām runāt par medicīnisko tēmu, kurā biju iedziļinājies. Beigās, kad pateicu, ka neesmu ārsts, viņam kā ārstam tas bija liels pārsteigums.

Man šī tēma arvien vairāk sāka ieinteresēt. Gadu gaitā apgūti milzīgi informācijas apjomi. Par iegūtās informācijas vērtību pārliecinājos pats uz sevis. Rezultātā, arī daudzās veselības problēmas ir sen aizmirstas. Vienīgais, ko šad tad aptiekās retās reizēs pērku, ir mājas aptieciņai nepieciešamās lietas - marles pārsēji, jods un ūdeņraža pārskābe, jo vienmēr var gadīties traumas. Tas arī ir viss. No tādiem cilvēkiem, kā es, farmācijas industrija pelna tikpat kā neko. Arī uz poliklīniku nestaigāju, izņemot obligāto veselības pārbaudi, uz kuru nosūta darbavieta. Nevakcinējos, neveicu izmeklējumus. Izņēmums ir zobārsti, jaunības laika atstātās sekas liek par sevi manīt, diemžēl toreiz man šo zināšanu nebija. Saprotu, ka oficiālās medicīnas pārstāvjus šāda mana atzīšanās nesajūsminās, bet es arī neaicinu sekot savam piemēram. Es aicinu nekam akli neticēt, bet domāt un analizēt pašiem.

Darbavieta mani nosūtīja uz kārtējo obligāto medicīnisko pārbaudi saistībā ar specifiku, tas ir ļoti lielu atbildību darbā. Tā ir stigrākā medicīniskā pārbaude, pie visdažādākajiem speciālistiem. Pensijas vecumu sasniegušajiem uz dzelzceļā strādājošiem šajā profesijā iziet šādu pārbaudi bija milzīga problēma, tāpēc ne velti ir samazināts pensijas vecums. Ārsti, kas beigās deva gala slēdzienu, ilgi pētīja manus pārbaužu rezultātus un nevarēja saprast, kā tas var būt pensijas vecumu sasniegušajam, turklāt visu mūžu šai profesijā nostrādājušam: asinsspiediens ideāls, kardiogrammas un visas analīzes normā, ne pa vienu parametru nav ne mazākās aizķeršanās. Par ceļu, kā līdz tam nonākt ir veltīta internetvietnes sadaļa EKOMEDICINA. Ceru, ka tajā izvietotā informācija daudziem cilvēkiem palīdzēs neciest no traģēdijām, kuras ir iespējams nepieļaut un pat novērst.

Mums nevajag daudz

Katru dienu masu informācijas līdzekļos dzirdamas vaimanas par nabadzību, taču bieži vien mēs nenovērtējam to, ka Latvijā vēl ir tas, kā sen vairs nav bagātajās ’’laimes zemēs’’, uz kurām aizmukuši daudzi mūsu tautieši. Mums vēl šur tur ir ar konvencionālo lauksaimniecību neizpostītie lauki, kādu sen vairs nav bagātajās rietumu zemēs. Uzskatu, ka mums būtu jāpriecājas par katru neuzarto, ar lapu kokiem aizaugušo lauku. Tā ir liela bagātība nākamajām paaudzēm. Tas nozīmē, ka lapu koki ar savām saknēm no vairāku desmitu metru dziļuma izcels augšā mums tik vajadzīgos mikroelementus, tas ir, atdzīvinās ar konvencionālo lauksaimniecību nopostīto augsni. Atgādināšu, ka cilvēka organisma normālai darbībai nepieciešami vairāk nekā 65 makro un mikroelementi, turklāt ūdenī šķīstošā koloidālajā jeb organiskajā formā. Ja zarnu trakts ir sakārtots, organisms kopā ar zarnu simbiozo mikrofloru, spēj sintezēt visas 28 aminoskābes, vitamīnus un taukskābes. Vienīgais, ko nevar sintezēt, ir makro un mikro elementi. Tie jāsaņem ar uzturu.

Šīs vielas organiskā formā satur dažādi savvaļas augi, ja vien tie nav iznīcināti ar herbicīdiem, piemēram, virza, balanda, nātres, pienenes. Daba mums visu nepieciešamo ir nolikusi zem kājām, vajag tikai zināt, ko paņemt, un nebūs jāiet uz aptieku.

Jo lielāka būs augu daudzveidība, jo katrs augs atsevišķi būs vērtīgāks. Piemēram, labi zināms, ka meža ogas ir vērtīgākas par dārza ogām, kas audzētas kā monokultūra. Dabā iekārtots tā, ka augi, sēnītes un pat dzīvnieki viens otram palīdz. Piemēram, mežā koki sēnēm piegādā polisaharīdus, bet sēnes kokiem dabīgās antibiotikas, kas pasargā tos no baktēriju izraisītām slimībām. Dabā ir tūkstošos mērāmu savstarpējo sinerģisko saišu, kuras ar cilvēka prātu pat grūti aptvert, un mākslīgi nav iespējams atkārtot.

Cilvēki diemžēl nesaprot, ka ir izvēlējušies visneefektīvāko olbaltumvielu iegūšanas veidu – gaļu (nogalināto dzīvnieku līķu muskuļu audus). Lietas jāsauc īstajos vārdos! Kā zināms, pasaulē vairāk nekā 80% izaudzēto graudu nonāk lopbarībā. Lai to saražotu, izcērt mežus, tiek ļoti noplicināta augsne un izjaukta ekosistēma. Tiek stāstīts, ka gaļu ir bagāts olbaltumvielu avots, kaut gan pat gurķī ir vairāk olbaltumvielu nekā gaļā, ja ņem sauso atlikumu (noņem ūdeni).

Uzskatu, ka cilvēkam diennaktī nav jāuzņem noteikts daudzums olbaltumvielu, kā apgalvo uztura speciālisti. Apskatot aminoskābju ķīmiskā formulas, redzams, ka tās sastāv no 5 ķīmiskiem elementiem - ūdeņraža, skābekļa, oglekļa, slāpekļa un sēra - kuri visi ietilpst elpojamā gaisa sastāvā, gaisa, kuru mēs elpojam. Sanāk, ka mums jāēd, lai barotu simbiotisko mikrofloru (labās baktērijas), kuras savukārt pabaros mūs, sintezējot aminoskābes. Lai to izdarītu, nepieciešami ap 65 makro un mikroelementi, kā arī enerģija. Tie atrodami augos ar nosacījumu, ka apkārtējā augsnē ir ap 90 un vairāk mikroelementu, gandrīz viss, kas ir Mendeļejeva ķīmisko elementu periodiskajā tabulā.

Ir pat aprēķini, ka, lai vajadzīgo uzturvielu daudzumu un daudzveidību iegūtu no mūsdienu pārtikas, kas ražota ar intensīvām tehnoloģijām un ko ikdienā galvenokārt lietojam, būtu katru dienu jāapēd 50 kg, kas fiziski nav iespējams.

Pēc speciālistu aplēsēm, pie pašreizējās pārtikas aprites, mēs asimilējam tikai 5% no apēstā. Tas nozīmē, ka mums pietiek ar stipri mazāku daudzumu, taču svarīga ir kvalitāte. Uzturam jāsatur visas nepieciešamās bioloģiski aktīvās vielas, un vienlaikus nedrīkst pārmērīgi piesārņot organismu.

Pasaulē esot saskaitītas vairāk nekā 300 dažādas diētas, tomēr jāsaprot, ka cilvēkam kā sugai ir sava specifiskā pamat ēdienkarte – augļi. Tikai problēma ir tāda, ka uz lielveikalos nopērkamajiem ar pesticīdiem piesātinātajiem un lielu cukura daudzumu saturošiem augļiem, paļauties ir bīstami. Cilvēks nav ne zālēdājs, ne graudēdājs, ne gaļēdājs. Zāle, graudi un gaļa ir kā rezerves variants izdzīvošanai ekstremālos bada periodos. Daba nav paredzējusi neko cept, vārīt, sautēt utt. Dzeršanai ir paredzēts ūdens un nekas cits, tāpat kā pārējiem 96 tūkstošiem dzīvnieku uz zemeslodes.

Vai cilvēki kļūs veselāki, palielinot veselības budžetu?

Es saprotu, ka sadaļā EKOMEDICINA izvietotā informācija ir pretrunā ar globālās ekonomikas interesēm. Šāda sabiedrības izglītošana diez vai patiks farmācijai, ķīmiskās pārtikas industrijai un lieltirgotājiem, kas ir galvenie reklāmdevēji komerciālajos masu medijos. Ir naivi cerēt, ka tie upurēs savas ekonomiskās intereses, kaut arī varbūt klusībā domā līdzīgi.

Diemžēl oficiālā medicīna bieži vien balstās uz saviem postulātiem, dogmām un pseidozinātniskiem pētījumiem, tas ir vadās pēc ’’nopirkto’’ zinātnieku pētījumiem, tādu, kas ’’pārdevušies’’ farmācijas un industriālās pārtikas ražošanas korporācijām. Pie šādas sistēmas darbs visiem nodrošināts un nevienam nenāk prātā, ka vajag citādāk, tas ir, neslimot un mirt nevis no slimībām, bet no vecuma. Tā tas bija pusotru gadsimtu nesenā pagātnē, simtgadnieki bija sastopami katrā sādžā. Tikai par šo tematu saprotamu iemeslu dēļ tagad daudz nerunā. Oficiālajai medicīnai tā būtu pat traģēdija, ja cilvēki līdz 80 gadu vecumam praktiski neslimotu. Kad es uzdevu jautājumu kādai Latvijas augsti stāvošai amatpersonai atbildīgai par veselības nozari – kā mainītos ikgadējā jaunu saslimšanas gadījumu statistika populārāko slimību segmentā (sirds asisnsvadu slimības, onkoloģija, cukura diabēts utt.), ja notiktu brīnums un veselības budžetu paaugstinātu trīs reizes. Sekoja klusums un tad atbilde – nekas nemainītos. Tā bija vismaz godīga atbilde, paldies par to. No šīs atbildes izriet loģisks jautājums: kā var citā veidā ietekmēt šo bēdīgo statistiku? Atbildi uz šo jautājumu esmu centies sniegt šajā internetvietnē EKOMEDICINA.

Pieļauju, ka par paveikto saņemšu apvainojumus un kritiku, taču stingri palieku pie uzskata, ka citādāk tas nav iespējams, kā vien dzīvot saskaņā ar dabu.

                                                                                           Jānis Pentjušs