Par lauksaimniecību
Paliek tikai līdzena vieta. Lai tajā neveidotos kāds dabas daudzveidības minirezervāts un pieliktu galīgo punktu, šo vietu vēl nosmidzina ar herbicīdiem un fungicīdiem. Žanra klasika — jau nākamajā gadā to vietu pārņem kviešu vai rapša lauks.
Tā teikt, “pārtikas” ķīmijas industrijai pagaidām vēl vajag šādas izejvielas, lai ražotu veselību graujošu pseidopārtiku. Tāpēc nebūtu jābrīnās par loģisku iznākumu — vides degradāciju. Un katrs šāds “sakārtots” pleķis nozīmē arī mazāk ziedaugu, mazāk barības un mazāk dzīvības apputeksnētājiem.
Diemžēl šīs bažas par augsnes auglības pasliktināšanos pārsvarā ir saistītas ar ražas masas samazināšanos, nevis ar kvalitāti – piemēram, ar cilvēkam nepieciešamo mikroelementu (reto minerālvielu) daudzumu uzturā. Tie vajadzīgi nelielos un pat īpaši nelielos daudzumos; bez tiem stabilu, ilgstošu cilvēka organisma funkcionēšanu nodrošināt nevar, un sākas veselības problēmas.
Dabā ir iekārtots tā, ka, ja kādai augu vai dzīvnieku sugai sāk pietrūkt kaut vai viena barības vielu komponenta, šī suga sāk samazināties, dodot vietu citām sugām, kam to pietiek. Daba tādā veidā cenšas saglabāt līdzsvaru un daudzveidību – pretēji tam, ko cenšas darīt cilvēks.
Pasākumi, ko piedāvā “Valsts augu aizsardzības dienests” – augu seka, zaļināšana un kaļķošana – šo problēmu var risināt tikai daļēji un īslaicīgi. Vajadzīgi daudz radikālāki soļi, kas lielo konvencionālo zemnieku un mežu izcirtēju alkatības pārņemtajiem prātiem var izklausīties kā ļauns murgs. Lielu daļu degradēto lauksaimniecības zemju vajadzētu ļaut dabai sakārtot pašai, aizaudzējot tās ar krūmājiem, lai tie no zemes dzīlēm izceļ visu iztrūkstošo. Kaut kas līdzīgs šādā virzienā notika 90. gados, kad zemei tika dota neliela, īslaicīga atelpa.
Degradētajās zemēs pēc vairākiem gadiem saaugušie krūmi nebūtu jāpārvērš šķeldā, kā tas notiek pašlaik, bet jāiestrādā zemē, lai atdzīvinātu noplicināto augsni. Tas, manuprāt, būtu viens no loģiskākajiem risinājumiem pašreizējā situācijā. Ja to neizdarīsim mēs paši, to izdarīs daba pati – jo nākotnē vienkārši vairs nepaliks tie, kas turpina postīt dzīvotni. Šis process jau ir sācies: demogrāfiskā situācija ir dramatiska. Bērnu pabalstu palielināšana vai pat medicīniskā in vitro apaugļošana (IVF, ārpusķermeņa apaugļošana) šo situāciju neatrisinās.
Augiem no augsnes jāuzņem desmitiem minerālvielu un mikroelementu (nereti min vairāk nekā 60). Ražas apjomu visātrāk palielina NPK — slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K). Industriālajā ražošanā, gadu no gada no lauka iznesot arvien lielāku ražas masu, atpakaļ augsnē visbiežāk tiek atgriezti galvenokārt tieši šie trīs elementi, bet pārējo vielu līdzsvarošana bieži tiek atlikta, jo tā tūlītēju ražas pieaugumu nedod un izmaksā dārgi.
Ja augam trūkst vajadzīgo mikroelementu, samazinās dabiskā noturība (rezistence) pret slimībām un stresu. Loģiski būtu augsni papildināt ar iztrūkstošajām vielām un rūpēties par auglības atjaunošanu, taču praksē nereti ir ekonomiski izdevīgāk „nospiest” sekas ar fungicīdiem, insekticīdiem un citiem augu aizsardzības līdzekļiem.
Bet ar to viss nebeidzas. Augu slimību ierosinātāji un kaitēkļi ar laiku pielāgojas izmantotajiem preparātiem, tāpēc periodiski nākas tos mainīt vai lietot spēcīgākus. Tā kā mikrobu, baktēriju un sēnīšu paaudzes mainās daudz ātrāk nekā cilvēkam, pielāgošanās notiek strauji — un ar katru nākamo paaudzi izturība pret lietotajiem līdzekļiem mēdz pieaugt.
Kaut arī ķīmikāliju ražošanas jaudas un iespējas paplašinās, problēmu daudzums automātiski nesamazinās. Arī „ķīmija” maksā naudu, tāpēc tiek meklēti veidi, kā izmaksas mazināt. Piemēram, tiek audzēti ģenētiski modificēti (ĢMO) augi, kas paši ražo kaitēkļus ietekmējošas vielas (piem., Bt tipa olbaltumvielas), vai arī šķirnes, kas ir izturīgas pret noteiktiem herbicīdiem, lai iznīktu nezāles, bet kultūraugs izdzīvotu.
Diemžēl gan pašu augu izstrādātās vielas, gan lauku apstrādes līdzekļi agrāk vai vēlāk nonāk vidē: augsnē, pēc tam arī gruntsūdeņos. Un te vairs nav tikai par ražu — tas ir par kopējo ekosistēmas veselību.
Plašsaziņas līdzekļos Latvijā bija parādījusies informācija, ka, veicot analīzes, bioloģiski ražotie piena produkti it kā ne ar ko neatšķiras no parastajiem un tāpēc nav vērts tērēt naudu. Tas būtu ļoti jauki, ja tā tiešām vienmēr būtu. Taču ar analīzēm nav tik vienkārši.
Pesticīdi bieži sastāv no daudziem komponentiem, un ražotāji receptūras laika gaitā maina (arī tāpēc, ka kaitēkļiem pieaug noturība). Lai gatavā produkcijā atrastu visas potenciāli kaitīgās vielas jeb toksīnus, nepieciešami sarežģīti un dārgi izmeklējumi. Turklāt viena un tā pati viela laboratorijā var uzvesties vienādi, bet reālajos lauka apstākļos — citādi, jo iedarbību ietekmē daudzu vielu kombinācijas un sinerģija
Runājot par ģenētiski modificētu pārtiku (ĢMO), man bažas raisa iespējamā ietekme uz zarnu mikrobiomu un ilgtermiņa sekas, kuras ikdienā nevar sajust uzreiz. Īstermiņā organisms pārtiku patiešām pārstrādā un izvada, taču jautājums ir par to, kas notiek ilgākā laikā un vai atsevišķas sastāvdaļas var atstāt ietekmi uz organismu. Dažos dzīvnieku eksperimentos, piemēram, barojot ar ĢMO soju, ir aprakstītas pārmaiņas veselībā un vairošanās rādītājos. Izrādās, ka tik nevainīgi viss nav, atsevišķi fragmenti, dažas molekulas nonāk asinsritē un limfā. No turienes aknās, liesā, nierēs un reproduktīvajā sistēmā. To pierāda eksperimenti ar žurkām un kāmjiem, tos barojot tikai ar ĢMO soju (to, ko izmanto desās gaļas kombināti un lopbarības ražotāji pievieno kombinētajā lopbarībā). Eksperimenti jau otrajā un trešajā paaudzē pārtrūkst, jo nav ar ko eksperimentēt. Pat visizturīgākie dzīvnieki uz zemes – žurkas sāk slimot un nespēj vairoties. Nekas tamlīdzīgs nenotiek ar kontrolpartiju, kurai izbaro parasto soju.
Šai parādībai ir racionāls skaidrojums. ĢMO var tikt uzskatīti par defektiem no dabas viedokļa. Dabā pastāv mehānismi, kas samazina nopietnu ģenētisko defektu pārmantošanu nākamajām paaudzēm, tādēļ arī radikālas ģenētiskās modifikācijas var uztvert kā defektus, kas potenciāli apdraud konkrēto sugu pastāvēšanu. Lai gan nelielas ģenētiskas mutācijas ir evolūcijas sastāvdaļa, precīzi noteikt to robežu, kur var sākties sugas izzušanas risks, ir ļoti sarežģīti, bet tas ir svarīgi.
Lauksaimniekiem, kuri apsver ĢMO augu kultūru audzēšanu, ir vērts rēķināties ne tikai ar solīto ražu, bet arī ar ilgtermiņa blaknēm. Dažkārt ieguvums (ražība, vienkāršāka nezāļu kontrole u. tml.) ir izteiktāks pirmajos gados, bet vēlāk sāk ietekmēt augsnes nogurums, kaitēkļu un nezāļu pielāgošanās, kā arī izmaksas.
Ģenētiski modificētās sēklas parasti nav paredzētas sēklai “no savas ražas”, un zemnieks kļūst atkarīgs no piegādes un licencēm. Ja pēc laika grib atgriezties pie iepriekšējām šķirnēm vai tehnoloģijām, var nākties saskarties ar ražas kritumu un augsnes “dzīvības” mazināšanos (mikroorganismu, kukaiņu un citu organismu daudzveidība). Pastāv arī krustošanās risks ar radniecīgiem savvaļas augiem, un tad process kļūst grūtāk prognozējams. Tas pilnībā attiecas arī uz ĢMO energokultūrām, kuras dažviet kļūst arvien populārākas.
Ne tikai augkopībā, bet arī lopkopībā tiek izmantoti ģenētiskās inženierijas risinājumi. Piemēram, lai palielinātu izslaukumu, pasaulē ir lietots rekombinants liellopu augšanas hormons (rBGH/rBST), ko ražo ģenētiski modificētas baktērijas. Šādu preparātu ievada dzīvniekam, un tas var mainīt vielmaiņu un slodzes līdzsvaru ganāmpulkā. Tādā veidā tiek izveidota jauna baktēriju forma, kas spēj saražot lielos daudzumos hormonu izslaukuma palielināšanai. Diemžēl liela daļa antibiotiku un hormonu, pasterizējot pienu, neaiziet bojā un turpina darbību cilvēka organismā. Sekas var būt neprognozējamas.
Pat ja konkrētais hormons kā olbaltumviela pārtikā noārdās, patērētājiem bažas mēdz radīt kopējā sistēma: dzīvnieku veselības problēmas, biežāka medikamentu lietošana, kā arī tas, cik caurspīdīgi tiek kontrolētas atliekvielas un riski. Tāpēc sabiedrībai ir vajadzīga skaidra izsekojamība, neatkarīga kontrole un godīga marķēšana, lai pircējs var izvēlēties informēti.
Bizness uz cilvēku veselības rēķina
Konvencionālo graudaudzētāju alkatībai un nekaunībai nav robežu. Tiek pat rupji pārkāpta darba drošības tehnika, nerunājot jau par dabas aizsardzības prasībām attiecībā uz upju krastiem.
Starp citu, tas ir Rēzeknes upes krasts Griškānu pagastā, ko apsaimnieko zemnieku saimniecība, no kuras nācis jaunais klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis. Graudaudzētājiem šādi rīkojoties, Latvijā gandrīz 70% ūdeņu ir tiktāl piesārņoti, ka tas apdraud cilvēku veselību. ES prasa 10 m aizsargjoslu, bet Latvijā pat 3 m aizsargjoslas uzturēšana ir liela problēma. Turpretī biologi uzskata: lai reāli pasargātu ūdeņus, šai joslai jābūt ap 50 m. Biedrības „Zemnieku saeima” līderiem pat pietiek cinisma jautāt: „Kas mums kompensēs šādas joslas ievērošanu?” Bizness uz cilvēku veselības rēķina.
Kad stājāmies Eiropas Savienībā, mēs lepojāmies kā otra „zaļākā” valsts pasaulē aiz Šveices. Pašlaik, pateicoties konvencionālajiem lauksaimniekiem un mežu izcirtējiem, esam nonākuši ceturtajā desmitā un ierindojamies blakus tādām valstīm, kur apkurē izmanto pat nolietotās automašīnu riepas.
Eiropas Savienība ir uzsākusi pārkāpuma procedūru pret Latviju par Eiropas nozīmes biotopu iznīcināšanu. Tajā pašā laikā Latvijā pieaug ostās pārkrauto kokmateriālu un šķeldas apjoms (par 20-40% gadā). Lobiju ietekmē likumi par biotopu aizsardzību joprojām nav pilnībā sakārtoti. Rezultāts ir paredzams: biotopi zūd, bet atbildība izšķīst.
Mikroorganismiem nepieciešama enerģija, ko tiem dod augi – arī polisaharīdu veidā. Ja augsne tiek pastāvīgi apstrādāta ar herbicīdiem, kas likvidē nezāles un samazina bioloģisko daudzveidību, bet raža tiek pilnībā novākta, mikroorganismiem trūkst barības un augsne noplicinās. Lai to kompensētu, no ārzemēm tiek importēti dārgi minerālmēsli, kas palielina ražas masu, bet ne vienmēr uzlabo augu veselību. Tādēļ tiek lietoti arī arvien dārgāki pesticīdi. Ar laiku daļa šo vielu no augsnes izskalojas un nonāk ūdeņos, bet tālāk uz jūrā, pastiprinot piesārņojumu.
Zemgalē, kas agrāk tika uzskatīta par maizes klēti, bioloģisko saimniecību paliek arvien mazāk. Saimniekošana bieži ir orientēta uz tūlītēju peļņu, un tas, ka šāda prakse var radīt nopietnas sekas nākamajām paaudzēm, daudzus diemžēl neuztrauc. Par ražas pārdošanu iegūtie līdzekļi galvenokārt tiek novirzīti minerālmēslu, pesticīdu un arvien modernākas tehnikas iegādei, kas samazina laukos strādājošo skaitu. Rezultātā izzūd viensētas, kas veido lauku ainavu un uztur bioloģisko daudzveidību. Vienlaikus tiek piesārņotas upes un jūra.
Manuprāt, cilvēka uztura pamats vēsturiski ir bijuši augu valsts produkti, tomēr mūsdienās ēdienkartē bieži dominē gaļa. Tajā pašā laikā lopi, kuru dabiskā barība ir zāle, lielās saimniecībās nereti tiek baroti ar graudiem. Intensīvās lauksaimniecības fermās dzīvnieki nereti sauli savā mūžā gandrīz neredz, jo viss ir pakārtots iespējami lielākai un ātrākai peļņai.
Šādu saimniekošanas modeli subsidē ar nodokļu maksātāju naudu. Loģiskāk būtu daļu subsīdiju pārorientēt uz dārzeņu un augļu audzētājiem, jo pieprasījumu pašlaik nespējam nodrošināt bez importa. Starp citu, pēc dažādiem vērtējumiem Latvija sevi ar dārzeņiem nodrošina tikai aptuveni par 60%.
Ja gribam noturēt augsnes auglību, tīrus ūdeņus un dzīvotspējīgus laukus, politikai jāatbalsta augsni saudzējošas prakses: daudzveidīga augu seka, segkultūras, organiskās vielas atgriešana augsnē un motivācija mazināt ķīmijas atkarību. Pretējā gadījumā maksāsim divreiz – vispirms par subsīdijām, pēc tam par seku novēršanu.
Loģika man saka priekšā, ka subsīdijas ir mehānisms, kā ar sabiedrības (tas ir, nodokļu maksātāju) naudu atbalstīt šīs pašas sabiedrības intereses. Subsīdijām būtu jākalpo kā kompasam: ko valsts uzskata par sabiedrībai vajadzīgu un vēlamu. Manā izpratnē tas nozīmē veselībai draudzīgu pārtiku par pieņemamu cenu un, pie reizes, arī uzskaiti par to, kas notiek laukos. Tik tālu man viss ir saprotams. Taču reālajā dzīvē, braukājot pa laukiem, es redzu pilnīgi ko citu. Populārākās sējumu platības ir kvieši un rapsis — kultūras, kuras uztura ziņā nav no veselībai draudzīgākajām un kuras ekonomiski skaitās visizdevīgāk audzēt. Pēc tādas loģikas sanāk: marihuānu būtu vēl izdevīgāk audzēt — tikai ko teiktu starptautiskā sabiedrība.
Mēs uztraucamies par katastrofālajām demogrāfiskajām problēmām valstī un nevaram saprast, kur ņemt naudu to risināšanai. Tai pašā laikā no nodokļu maksātāju naudas tiek subsidēti lielie konvenciālie graudaudzētāji, kas savu produkciju lielā mērā sūta uz valstīm, kur demogrāfiskās problēmas ir diametrāli pretējas Latvijas situācijai. Rezultātā iznīcinām bioloģisko daudzveidību, noplicinām un indējam augsni, piesārņojam ūdeņus, kā arī degradējam dabisko ainavu, padarot to par nepievilcīgu dzīvesvietu.
Covid-19 mums labi parādīja, kādā “bedrē” ir cilvēku imūnsistēma un veselība kopumā. Šis vīruss ir kā pirmā sniegpulkstenīte lavīnveidīgam procesam, kas draud, ja neko nemainīsim: vienu vīrusu apslāpēsim, trīs būs vietā. Ne jau aptiekās un slimnīcās jāmeklē veselība, bet lauku vidē, no kurienes mēs visi nākam. Ar subsīdijām jāatbalsta tie cilvēki, kas cenšas sakārtot lauku vidi, nevis tie, kas šo vidi degradē, nogalinot tajā visu dzīvo. Ir naivi cerēt, ka pilsētniekus tas neskars.
Esam nonākuši līdz absurdam: eļļas linus, kas kādreiz Latvijā bija ļoti populāri, tagad gandrīz vairs neaudzē, bet linsēklas eļļas vajadzībām iepērk no Kazahstānas, Ukrainas un Kanādas. Veselības kontekstā linsēklu eļļa ir TOP produkts Nr. 1. Ir arī citas kultūras, ko masveidā vajadzētu audzēt: kaņepes, mārdadži, kvinoja, amarants, prosa, lēcas, brokoļi. Dārzeņi jāaudzē dzīvā, minerāliem bagātā augsnē. Starp citu, mūsu senčiem fermentēti kāposti ziemā bija pamatēdiens — tajos nepievienoja ne sāli, ne etiķi, ne cukuru; cilvēki neēda baltmaizi un bija daudz veselāki. Lūk, par šīm un līdzīgām kultūrām būtu jāmaksā dāsnas subsīdijas, bet par kviešiem un rapsi loģiskāk būtu maksāt akcīzes nodokli, līdzīgi kā alkoholam un tabakai.
Es vēršos pie Zemkopības un Izglītības ministriju atbildīgajām amatpersonām, pat ne pie Veselības ministrijas, jo tā galvenokārt nodarbojas ar seku novēršanu. Vai tiešām ar neseno Covid-19 pandēmiju, ar šo dabas brīdinājumu, nepietieka? Vai jūs gribat, lai diennakts upuru skaits būtu mērāms nevis viencipara un divciparu skaitļos, kā tas bija, bet trīs- un četrciparu skaitļos? Mēs nevaram izmainīt dabas likumus — mums ar tiem ir jāsadzīvo. Arī Saeima tos grozīt un atcelt nevar, bet Saeimas sastāvu vēlētāji gan var grozīt. Ja izveidojas piemērota vide pandēmijai, tad tā noteikti būs — baidos, ka ne viena vien, turklāt arī smagākas. Tad varonīgi cīnīsimies kā pasakā ar daudzgalvu pūķi: vienu galvu nocērt, divas ataug vietā. Šajā internetvietnē visdažādākajos rakursos ir aprakstīts, kā sadzīvot ar dabu; viss ir izskaidrots soli pa solim. Tur nav nekā jauna — par to godīgi zinātnieki jau sen ceļ trauksmi. Vajag tikai vēlēšanos to darīt un pieturēties pie loģikas!
