13modslimibcelon

Mikroelementu deficīts
Mikroelementu deficīts ir viens no galvenajiem slimību cēloņiem. Vesels cilvēks, kuram sakārtots zarnu trakts, kā to paredzējusi daba, spēj sintezēt visas aminoskābes, ieskaitot neaizvietojamās, tad ar makro un mikroelementiem ir citādāk – tie jāsaņem ar uzturu. Neviena dzīva būtne pasaulē tos nespēj sintezēt. Cinks, litijs, jods, broms, hroms, selēns, silīcijs, dzelzs, fluors, mangāns un citi mikroelementi, kam būtu jābūt ikdienā lietojamos produktos, to daudzums augsnes noplicināšanas rezultātā ar katru gadu katastrofāli mazinās. Arī deficīta kompensēšana ar uztura bagātinātājiem diemžēl nav visai efektīva, jo daba paredzējusi tos saņemt ar pārtiku, nevis atsevišķi atdalītus. Lauksaimniekiem papildināt augsni ar šiem mikroelementiem ir ekonomiski neizdevīgi, jo kardināli jāmaina saimniekošanas veids, kā arī zināšanu trūkst, kā to darīt. Vēl iespaido produktu termiskā un cita veida apstrāde, kā arī konservantu pievienošana, radot arvien lielāku mikroelementu deficītu.

Lūk, dažas slimības, kuru rašanos veicina mikroelementu ilgstošs deficīts:

    osteoporoze, osteohondroze, skolioze,

    liekais svars,

    diabēts,

    arteriālā hipertensija,

    sirds asinsvadu slimības,

    anēmija,

    matu, nagu un ādas slimības,

    fiziskās un garīgās attīstības atpalicība,

    neauglība un potences mazināšanās,

    imunitātes vājināšanās,

    bronhiālā astma un alerģija,

    gastrīts, disbakterioze un hroniskais kolīts.

 

Pat viena minerāla deficīts rada nopietnas problēmas
Visi orgāni un to sistēmas cilvēka organismā uzbūvēti tā, ka tie normālā ikdienas režīmā funkcionē ar aptuveni 20% no maksimālās slodzes, tas ir ar lielu izturības rezervi. Taču ja cilvēka uzturā pietrūkst, kaut vai viena minerālvielas, un tā tiek aizvietota ar citu, izturības rezerve samazinās. Piemēram, daudz lietojot termiski apstrādātu uzturu, sāk veidoties silīcija deficīts. Organisms silīciju sāk aizvietot ar kalciju. Bez magnija kalcijs kaulos neasimilēsies, bet bez silīcija nevar nostiprināties un noturēties. Pavājinās audu kvalitāte. Ja tas ir asinsvads, uz tā iekšējās virsmas endotēlija var rasties mikroplaisas, uz kurām sāk nogulsnēties aterosklerotiskās pangas. 

 

Medikamenti
Lietoto medikamentu blakusparādības ir viens no galvenajiem nāves cēloņiem daudzās valstīs. Farmaceitiskā terapija nekoncentrē medikamentu iedarbību tikai uz mērķaudiem. Tie iespaido arī sirds, asinsvadu un nervu sistēmas receptorus, traucējot to darbību. Kad organismā nonāk kāds medikaments, lai uzlabotu vai pavājinātu kādu funkciju, šis medikaments neizbēgami mijiedarbojas un iespaido vismaz vienu un, iespējams, daudzas citas funkcijas. Zāļu blakņu problēmu sarežģī tas, ka vienus signālus vai olbaltumvielu molekulas, iespējams, vienlaikus izmantot dažādos orgānos un audos, kur tie nodrošina pilnīgi atšķirīgas  funkcijas. Daudzšūnu organismi var izdzīvot ar daudz mazāku skaitu gēnu, nekā zinātnieki kādreiz domāja, jo vieni un tie paši gēnu produkti (olbaltumvielas) tiek izmantoti dažādu funkciju veikšanai. Līdzīgā veidā mēs izmantojam alfabēta burtus, lai uzrakstītu visus valodas vārdus. Farmaceitiskās zāles apspiež simptomus, bet vairums no tām nenodarbojas ar problēmas cēloni.

 

Labā, jeb simbiozā mikroflora
Cilvēkam zarnās mājo ap 3 kg, simbiozās, jeb labās mikrofloras – tie ir ap 500 veidu mikroorganismi. Vairāk nekā 95 - 98% no tām ir bifido un lakto baktērijas. 1 – 2% aizņem acidofilās nūjiņas, raugi un koli baktērijas. Labā mikroflora veic vairākas svarīgas funkcijas. Tā noklāj zarnu bārkstiņas ar plānu aizsargslāni, ko sauc par biofilmu un neļauj toksīniem, cērmju oliņām, raugiem utt. iekļūt mūsu organismā. Veic imūnstimulējošo funkciju – stimulē interferonu izstrādi, veic imūnglobulīnu sintēzi, kuri stimulē leikocītu darbību. Labā mikroflora sintezē B grupas vitamīnus, aminoskābes un fermentus. Darbojas kā sorbents, savācot, konservantus, indes, toksīnus utt. Uz labo mikrofloru negatīvi iedarbojas strauja klimata maiņa, stress, antibiotikas, hormonālā fona maiņa, parazitārās un sēnīšu invāzijas, kā arī, protams, pārtikas izvēle, kam ir ļoti svarīga nozīme.

Taču ir vēl kāds faktors - cilvēka zarnās esošās lakto un bifido baktērijas dzīvo bezskābekļa vidē, bet tās, kas izaudzētas mākslīgi skābekļa vidē, nonākot zarnu traktā bezskābekļa vidē, dzīvot nav spējīgas. Turklāt arī zarnu patogēnā mikroflora, kas ir savairojusies, lietojot neadekvātu uzturu, neļauj iedzīvoties simbiotiskajai mikroflorai. Tās bifido un lakto baktērijas, ko pievieno jogurtos un kefīros, ja to audzēšanas procesā ir bijusi saskare ar skābekli, faktiski ir mutanti, tas nozīmē, ka nepalīdzēs atbrīvoties no disbakteriozes. 

 

Baktēriju balanss zarnu traktā
Apmēram 3 gadu vecumā bērniem jau veidojas zarnu mikroflora, bet, ja tā neizveidosies līdz galam, bērns būs vārgulīgs un slimīgs. Sevišķi bīstami ir antibiotiķi, ja tos dod līdz 3 gadu vecumam. Problēmas var rasties arī, ja māte ir lietojusi antibiotiķus grūtniecības laikā vai zīdīšanas laikā, jo tie bērna organismā nonāk caur placentu vai pienu. Baktēriju balanss ir veselība, bet disbalanss, kad viena baktēriju grupa ‘’izspiež’’ citu, ir slimība.

Ir tāda baktēriju grupa firmikūti (lat. Firmicutes), kas atbildīga par tauku uzkrāšanos. Tie sintezē īsās taukskābju ķēdes no augu šķiedrvielām. Ja šīs baktērijas prevalē, tauku sintezēšana apsteidz noārdīšanos un cilvēks kļūst resnāks. Turklāt firmikūti nomāc sāta sajūtas hormonus leptīnus. Otra grupa ir bacteroidetes, kas stimulē zarnu šūnas sūtīt imūnsignālus, lai piesaistītu imūnšūnas. Uzbrūkot zarnu šūnam, sākas antigēns-antiviela autoimūna reakcija. Veidojas sistēmisks iekasums, kas pāriet pa visu organismu un izpaužas visdažādākajās slimībās. Firmikūtiem, lai tie vairotos, vajadzīgas šķiedrvielas (beta glikāni, psilijs, inulīns, pektīnvielas). Te labi iederas fermentētie augļi un dārzeņi.

Starp citu, zinātnieku eksperimenti ar pelēm, kurām bija sterils zarnu trakts, parādīja, ka, piemēram, no vecām pelēm zarnu masu pārvietojot jaunajām pelēm ar sterilām zarnām, šīs peles strauji novecoja. No resnām pelēm, pārvietojot zarnu masu uz sterilām pelēm, tās sāka palikt resnas. Arī slimības tieši tā pat varēja pārnest.

 

Zarnu mikrofloras uzlabošanai kā palīglīdzeklis noder propoliss
Propoliss salīdzinājumā ar antibiotikām, lietojot antibiotiku dažādas to grupas, piemēram, tādas kā makrolīdi, cefalosporīni, aminoglikozīdi un citas, tiek iznīcinātas gan nevēlamās, gan vajadzīgās baktērijas, tomēr tukša vieta nepaliek. To pārņem sēnītes. Starpība tā, ka propoliss, salīdzinājumā ar antibiotikām, darbojas arī pret vīrusiem, traucējot tiem vairoties un arī neļauj sēnītēm izplatīties, tādā veidā netiek izspiestas labās baktērijas. Turklāt pret propolisu baktērijām neveidojas rezistence.

 

Kādas ir labo baktēriju (lakto un bifido) funkcijas un īpašības?
Pirmkārt tās ir anaerobas, jo tām nevajag skābekli. Otrkārt neizmanto to barības bāzi, ko izmanto cilvēks, ēd tikai šķiedrvielas, celulozi. Tām garšo kāļi, redīsi, rabarberi, topinambūri, klijas, lucerna, visi šķiedrainie augļi un dārzeņi. Labās baktērijas diennaktī sintezē ap 30 – 50 ml etilspirta, kas pasargā mūsu asinsvadus no trombozēm.  Tās sintezē B grupas vitamīnus, tai skaitā B12 un folijskābi. Izdala vielas (protektorus), kas aizsargā zarnu gļotādu no traumām, plaisām. Tādā veidā palīdz novērst čūlu un eroziju, kā arī onkoloģisko procesu rašanos.

Labo baktēriju uzturēšanai labi iederas arī biškopības produkti. Bišu maize palīdz atjaunot labo mikrofloru. Tas ir vienīgais dabā sastopamais produkts, kur šīs baktērijas atrodas konservētā veidā. Svarīgi ir ievērot, ka, ja bišu maizi lietojat kā līdzekli jeb sēklu labo baktēriju atjaunošanai, tad tā ir jākošļā minimāli, lai pasargātu baktērijas no kuņģa sulas un žults iedarbības, kas tās iznīcina.

 
Disbioze
Disbioze, jeb disbakterioze ir gan kvalitatīva, gan kvantitatīva bioloģiskā līdzsvara izjaukšana starp patogēno un simbiozo mikrofloru. Tā ir tipiska 21 gadsimta sabiedrības problēma. Disbioze sastopama gandrīz pie visām zarnu trakta slimībām. Antibiotiku un imūndepresantu lietošanas sekas vienmēr ir disbioze. Piemēram, pēc antibiotiku lietošanas vajadzīgi 2 mēneši, lai pilnībā atjaunotos labā mikroflora, jo to nomāc sēnītes, uz kurām antibiotikas parasti nedarbojas. Tāpēc šajā laikā jālieto pretsēnīšu preparāti, kaut vai propoliss. Anēmija, imūndeficīts, alerģija, bronhiālā astma, nopietnas ādas slimības, onkoloģija – šo problēmu viens no galvenajiem cēloņiem ir disbioze.

Dispeptiskais sindroms jeb dažu produktu nepanesamība (piemēram, piena) liecina par disbiozi.

Kuņģa - zarnu trakts cilvēka organismā ir viena no sarežģītākajām sistēmām, vēl sarežģītākas ir tikai smadzenes.  Bērns pirms piedzimšanas, esot mātes miesās, atrodas sterilos apstākļos. Un tikai piedzimstot, notiek pirmā saskare ar baktērijām, vīrusiem utt. Tas nozīmē, ka tikko piedzimuša bērna zarnas ir sterilas. Ar pirmo mātes piena (pirmpiena) malku bērnam tiek nodota iedzimtā imunitāte. Tiek saņemtas labās baktērijas - tādas, kā bifido, lakto baktērijas, acidofilās zarnu nūjiņas u.c. Pirmajās dzīves 24 stundās veidojas imunitāte visai dzīvei. Uz zarnu sieniņām nostiprinās labā mikroflora, kas tur atradīsies visu atlikušo dzīvi. Ja ar mātes pienu neienāks labās baktērijas, tukša vieta nepaliks, iemājosies sliktās – stafilokoki, enterokoki, streptokoki, sēnītes un tā tālāk, kuras konkurēs par barības bāzi, patērēs skābekli, kā arī izdalīs toksīnus. Ja mātes piena vietā bērnam vispirms iedos glikozi, nepareizi formēsies pirmais garšas iespaids, turpmākajā dzīvē pastāvēs liela varbūtība saslimt ar cukura diabētu.

 
Veselība nāk no dārza, bet slimības no kūts
Iekaisuma procesu cēlonis cilvēka organismā ir pārtikas produktu rūgšana un pūšana, kura vienalga notiek, tikai ne ārpusē, kad produkti paši bojājas, bet jau cilvēka iekšpusē.

Pūstošie āboli vai, piemēram, dārzeņi nerada tādu smaku, kā vārīta pūstoša gaļa, biezpiens vai olas. Olbaltumvielu uztura pūšanas produkti ir indols, skatols un merkaptāns, kuri viegli izkļūst cauri cilvēka zarnu gļotādu un nokļūst asinsritē, tādējādi pārslogo gan aknas, gan imūnsistēmu. Palielinās brīvo radikāļu daudzums, kas bojā DNS, bet tālāk jau ceļš uz onkoloģiju. Lietojot lielā daudzumā grūti sašķeļamas olbaltumvielas, pastiprinās imūnsistēmas aktivitāte. Iekšējos orgānos palielinās iekaisuma perēkļu iespējamība, kam seko iekaisušo audu tūskas, asins apgādes traucējumi, tātad arī vielmaiņas traucējumi.

Gaļa un olbaltumvielas saturošie piena produkti slikti pārstrādājas. Pūšanās rezultātā izdalās metāns, kas grauj B6 vitamīnu. Veidojas kancerogēni un ūdenī nešķīstošas gļotas. Ar gadiem tās uzkrājas, kļūst cietākas un zarnās traucē uzsūkties barības vielām. Rezultātā gribas vairāk ēst. Lipīgā masa zarnās apgrūtina peristaltiku. Gludajai zarnu muskulatūrai nepietiek spēka to izgrūst. Rodas aizcietējumi,aci un oksidējušies lipīdi caur resnās zarnas sieniņām nonāk asinīs. Tas var izpausties kā galvassāpes un asins plūsmas dinamikas samazināšanās, jo ir sabiezējušas asinis.

Normālam zarnu biezumam jābūt 2 mm Taču mūsdienu cilvēkam, tie var būt pat vairāki milimetri. Tā kā zarnu garums ir vairāki metri, cilvēki ar lieliem vēderiem sastopami itin bieži.

 

Mitohondrijs
Mitohondriji ir šūnas organoīdi, kas izdala enerģiju ATP veidā. Ja dažādu iemeslu dēļ šūna nesaņem enerģiju un barības vielas – tā pārstāj funkcionēt un iet bojā.
 
 
Orgāni
Tā kā audi sastāv no šūnām, bojā gājušo šūnu skaitam palielinoties, tiek traucēta audu funkcija. Audi veido orgānus. Tiek traucēta orgānu funkcija. Orgāni veido sistēmas (cilvēkam ir 12 sistēmas – nervu, uztura pārstrādes, elpošanas utt.). Ja kāds orgāns slikti pilda savas funkcijas, pazeminās kopējā organisma funkcionalitāte un nākamais solis – orgānu sabrukšanas sākums. Simptomu parādīšanās var būt arī tad, kad jau ir iestājusies orgāna sabrukšanas sākuma stadija. Ja notiek izmaiņas orgānos un sistēmās, sekas var būt neatgriezeniskas.

 

Parazīti
Dabā cilvēks nedzīvo viens. Ar mums kopā dzīvo daudz dzīvu organismu, kas ir dzīvojuši uz zemes daudz senāk par mums un ir labāk pielāgojušies. Pat ja šūnas saņem pilnvērtīgu uzturu, tas var izrādīties veltīgi, ja netiek veikta organisma attīrīšana. Parazīti ir iznīcinājuši daudz vairāk cilvēku, nekā visi kari kopā visas vēstures garumā. Pēc PVO datiem trešdaļa no visiem nāves gadījumiem ir saistīta ar parazītu klātbūtni (baktērijas, vīrusi, sēnītes, helminti). Cilvēkam var būt vairāk nekā 100 veidu parazītu, sākot no mikroorganismiem un beidzot ar cērmēm un dažām lenteņu sugām pat vairāku metru garumā. Mūsu organisma audos un šūnās parazīti dzīvo, ēd un nokārtojas tāpat kā mēs. Izdalītie toksīni skābina mūsu organismu un citādi tam kaitē, samazina dzīves kvalitāti un manipulē ar mūsu smadzenēm. Inficētie cilvēki kļūst agresīvi, nevaldāmi, dusmīgi, nervozi un depresīvi. Jau Hipokrāts teicis, ja ir slimība, ir arī izraisītājs. Kā liecina statistika un pētījumi, katrs cilvēks ir kāda parazīta nēsātājs, sākot no sēnītēm un vīrusiem līdz askarīdām un lenteņiem, nereti arī to kombinācija. Parazīti dzīvo dažādos orgānos audos un šūnās, lieliski maskējas, ir lieli vitamīnu, mikroelementu cienītāji, kā arī nesmādē leikocītus un eritrocītus. Pēc vispasaules datiem 95% iedzīvotāju ir inficēti ar dažādiem parazītiem, kuri katru gadu izraisa ap 16 miljonu nāves gadījumu, tai skaitā arī tādas neparazitārās saslimšanas, kā artrīts, sirds-asinsvadu saslimšanas, vēzis, bronhiālā astma, alerģija, diabēts, kuņģa čūla, hroniska noguruma sindroms. Visas šīs slimības var būt hroniskas parazitāras infekcijas sekas.

Cilvēks var inficēties visdažādākajos veidos, piemēram, nemazgājot rokas, saskarsmē ar mājdzīvniekiem, ēdot nemazgātus augļus un dārzeņus utt. Piemēram, vienā gramā slima suņa fekāliju var būt līdz pat 40 000 tūkstoši toksokāru oliņu. Oliņās atrodamas visur – bērnu smilšu laukumos, skvēros, parkos, teritorijās ap daudzstāvu mājām. Slimību diagnosticē, nosakot antivielas pret parazītu asins serumā. Arī fēču analīzēs neatrastās cērmju oliņas vēl nenozīmē, ka nav šo parazītu, jo cērme katru dienu nedēj oliņas.

 
Kādas pazīmes liecina par parazītu esamību?
  1. Zobu griešana. Īpaši to var novērot maziem bērniem. Bērni ir kaprīzi, hiperaktīvi vai otrādi. Ātri nogurst. Raudulīgi ar bālu ādu. Ilgstošs klepus. Biežas hroniskas saslimšanas: angīnas, bronhīts, tonsillīts, haimorīts, sāpes nabas rajonā, nieze anālā rajonā.

  2. Anēmija. Daudzi parazīti ēd asins šūnas, viena askarīda diennaktī apēd 35 - 40 ml asiņu.

  3. Hronisks noguruma sindroms. Visi parazīti apēd pašu labāko, sevišķi A un B12 vitamīnus, kā arī nokārtojas mūsu organismā.

  4. Gastrointestinālais sindroms. Vairums parazītu dzīvo tievajā un resnajā zarnā, izsaucot mehānisku žults izvadceļu zarnu lūmena nosprostojumu, zarnu sieniņas erozijas, čūlas, gāzes, vēdera uzpūšanos. Cilvēkam ir aizcietējumi, caurejas.

  5. Miega traucējumi. (cilvēks naktī ceļas, lai ēstu), nervozitāte un uzbudinājums, jo šūnas ir badā un tiek indētas ar parazītu izdalītām toksiskām vielām.

  6. Problemātiska āda. Parazīti izsauc nātreni, izsitumus, ekzēmu un citas alerģiska rakstura ādas reakcijas, alopēciju, perēkļveida ādas depigmentāciju, papillomas, dermatītus, psoriāzi, neirodermatītus utt.

  7. Sāpes locītavās un muskuļos. Ir zināms, ka parazīti var pārvietoties organismā, izvēloties tiem ērtākās vielas, piemēram, locītavu šķidrums un muskuļi.

  8. Imunitātes traucējumi. Parazīti novājina imunitāti, samazinot imunoglobulīnu izdali.

Ir novērots, ka, piemēram, cukura diabēts var būt ilgstoša parazīta trematodes parazitēšana aizkuņģa dziedzera audos, kas izsūc no tā visu sev nepieciešamo, saindējot to ar saviem toksiskajiem vielmaiņas galaproduktiem.

 
Ar viena un tā paša cēloņa sekām nodarbojas visdažādākie speciālisti.
Intoksikācijai un hipoksijai, kam cēlonis ir toksīnu uzkrājums un sārmaino mikroelementu deficīts, kā arī ūdens trūkums, cilvēki ar viena un tā paša cēloņa sekām vēršas pie visdažādākajiem speciālistiem.

    aknas – pie pneimologa,

    paaugstināts cukurs – pie endokrinologa,

    spiediens un sirds ritms – pie kardiologa,

    hemoglobīns – pie hematologa,

    vēnas – pie flebologa,

    taisnā zarna – pie paraproktologa,

    holesterīns – pie visdažādākajiem speciālistiem.

 

Dzelzs deficīta anēmija
Anēmija jeb mazasinība nav īsti slimība, bet gan citu slimību simptoms, tāpēc jānoskaidro cēloņi, kas to izraisīja. Anēmija izpaužas ar zemu hemoglobīna līmeni un eritrocītu skaita samazināšanos. Hemoglobīna pārziņā ir skābekļa nogādāšana caur asinīm, un, ja šī funkcija tiek veikta nepietiekami, hipoksijas sekas var būt ļoti nopietnas.
Lūk, dažas anēmijas pazīmes:
    Ð  zems asinsspiediens,

    Ð  acis iedzeltenas, arī āda iedzeltena un bāla,

    Ð  nogurums, galvassāpes, var būt pat ģībonis vai reibonis,

    Ð  palielināta liesa,

    Ð  sirdsklauves, sāpes krūtīs, stenokardija,

    Ð  aizdusa

Eritrocītu mūžs ir ap 120 dienām, bet, ja tas ir īsāks, attīstās tāds anēmijas veids kā hemolītiskā anēmija. Šāds veids var attīstīties, ja pietrūkst vitamīnu B12 un B9 vai dzelzs. Vitamīni C un B12 ir antagonisti, tāpēc pārlieku liels daudzums C vitamīna var iespaidot. Var būt vēl dishemopoētiska anēmija (asins veidošanās traucējumi kaulu smadzenēs), posthemorāģiskā anēmija (asins zudumi), aplastiskā anēmija (asinsrades traucējumi kaulu smadzenēs).

Ja ir liels eritrocītu zudums, steidzīgi jāveic imūnfermentatīvā asins analīze. Pie vainas var būt traumas vai parazīti tādi kā lamblijas, askarīdas, apistorhi, ankilastoma. Tā var būt radiācija un B12 vitamīna deficīts, tāpēc šādā situācijā gaļas ēšana un dzelzi saturošās tabletes diez vai līdzēs.

Ja kāds ārsts pasaka pacientam, ka pazemināts hemoglobīna līmenis asinīs un dzelzs daudzums, tāpēc ka neēdat gaļu, tad tas ir nopietns iemesls, lai apšaubītu šāda ārsta profesionālo kompetenci. Jo, ja nav lielu pēkšņu asins zaudējumu, lietojat zaļumus, B12 vitamīna pietiek un nav parazītu, piemēram, askarīdoze, lamblioze, tad nevar būt zems hemoglobīnā līmenis.

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 392 viesi un nav reģistrētu lietotāju

13slimibucelon

                                                 Slimību cēloņi

Ja vēl dažus gadsimtus  senā pagātnē tā laika medicīnā pie visa vainoja ļaunos garus un urba galvā caurumu, pa kuru tos izdzīt, tad mūsdienās pie visa vaino baktērijas, vīrusus un pārmantotos gēnus – laimīgā veselā cilvēkā iekļuva ļaunā baktērija un izraisīja iekaisumu vai citu patoloģisku procesu. Tā ir ērta teorija, kas neliek domāt par cilvēka kopējo stāvokli. Ārsta uzdevums ir nogalināt šo baktēriju un apturēt tās izraisīto procesu. Cilvēks kļūs atkal vesels un laimīgs. Loģika ir tāda, ka jebkurš vesels cilvēks var saslimt, ja tā organismā iekļūst baktērija. Dabā vīrusi un baktērijas nav ļauni, ja tas tā būtu, cilvēku sen vairs nebūtu.

Neviens dzīvnieks vai augs nevar būt neatkarīgs no tā, ar ko tas barojas.

Mūsdienu bērni ir jau ceturtā paaudze, kas uzaugusi ķimizētajā pasaulē: ķīmiskā pārtika, citostatiķi, hormonālie preparāti, antibiotikas, vakcīnas, gaisa un ūdens piesārņojums, dažādi elektrostarojumi. Bērnu imūnbarjeras jau ir cietušas, pirms tie piedzimst.

Visas sistēmas (sirds asinsvadu, elpošanas, izvades utt.) cilvēka ķermenī normālā režīmā funkcionē ar 20 – 30% noslodzi, izņemot uztura pārstrādes sistēmu, kas mūsdienu cilvēkam darbojas ar 100% noslodzi.

Jau vairāk kā 2000 gadu senā pagātnē ārsts un medicīnas pamatlicējs Hipokrāts ir teicis - kā var cilvēku slimības saprast tas, kas nezina no kā tie pārtiek.

Katram dzīvnieku tipam, tai skaitā cilvēkam, daba ir paredzējusi un piemērojusi noteiktu uzturu. Ja tiek lietots uzturs, kas nav paredzēts, vai pat tāds uzturs, kura vispār dabā nav – rodas liels daudzums atkritumvielu, tai skaitā toksisku. Ja šīs vielas ienāk lielos daudzumos un izvades sistēma nepaspēj izvadīt, tad tās sāk uzkrāties un veidojas barības bāze dažādiem organismiem.

 

Metabolais sindroms
Parasti sākumā cilvēkam it kā nekas nekaiš. Varētu pat teikt - ’’žanra klasika’’, mazkustīgs dzīvesveids, neadekvāts uzturs, kurā dominē ātrie ogļhidrāti un neiztiek arī bez alkohola. Tas viss ilgā laika periodā, pakāpeniski samazinoties organisma izturībai un resursiem, parādās kā:
 
Paaugstināts arteriālais asinsspiediens (arteriālā hipertensija)
Asinsspiedienam nav jābūt augstākam par 120/80 mmHg, neatkarīgi no vecuma. Asinsspiediens ir saistīts ar veselības problēmām, bet ne ar vecumu.
 
Viscerālo tauku nogulsnēšanās.
Palielināts vidukļa izmērs un nokāries vēders, kas saistīts ar viscerālo tauku nogulsnēšanos. Tas ir visbīstamāk, sevišķi, ja tauki uzkrājas uz iekšējiem orgāniem. Ne velti ir teiciens – kalsns cilvēks ne vienmēr ir vesels, toties aptaukojies cilvēks ir vienmēr slims.
 
Dislipidēmija.
Jāseko līdzi lipīdu līmeņa izmaiņām, tāpēc jāveic lipīdu spektra profila analīze jeb lipidogramma, lai noteiktu triglicerīdus (TG), augsta blīvuma lipoproteīnu holesterīnu (ABL H), zema blīvuma lipoproteīnu holesterīnu (ZBL H) un kopējo holesterīnu (KH).
 
Paaugstināts glikozētā hemoglobīna (HbA1c) līmenis asinīs.
Izmeklēšana jāveic vairākas reizeis 1 mēneša garumā, analizējot, vai nav paaugstināts glikozes līmenis asinīs. Ja augstāks par 5,5 mmol/l, norisinās virzība uz insulīnrezistenci. Vienkāršāk ir veikt glikozētā hemoglobīna testu, kurā tiek noteikts, kā eritrocīta dzīves laikā (aptuveni 120 dienās) hemoglobīna molekulas ir piesaistījušas plazmas glikozi, tā kā glikozētā hemoglobīna kopējā vērtība ir atkarīga no glikozes koncentrācijas plazmā eritrocītu dzīves laikā.
 
Insulīnrezistence.
Insulīnrezistences raksturīgākās pazīmes ir miegainība pēc ēdienreizēm, sevišķi pēc ātro ogļhidrātu lietošanas, ar grūtībām notiek liekā svara samazināšanās, izteikta tieksme uz saldumiem, bieža izsalkuma sajūta un palielināta apetīte. 

Metabolais sindroms ir enerģētiskā balansa traucējums, jo notiek liekās enerģijas pārveidošana taukos. Pārlieku lielais daudzums cukura izraisa tauku nogulsnēšanos iekšējos orgānos. Rezultātā tajās vietās audos ir apgrūtināta asinsrite un imūnsistēma provocē interleikīnu izstrādi, kas sāk bojāt visas šūnas, ar kurām tie saskaras, nonākot asinsritē. Cieš locītavas, asinsvadu sieniņas, nervu sistēma, aknas, nieres, aizkuņģa dziedzeris utt. Šāds stāvoklis ir organisma sistēmisks hroniskais iekaisums, kas ir galvenais paātrinātas novecošanās cēlonis, bet akūta iekaisuma formā tas var parādīties jebkurā ķermeņa vietā.

Rezultātā metabolais sindroms izpaužas kā locītavu problēmas, onkoloģija, demence, 2. tipa cukura diabēts, Alcheimera slimība, sirds asinsvadu slimības, visdažādākās autoimūnās saslimšanas un daudzas citas bieži dzirdētas saslimšanas. Tāpēc nav nejaušība, ka metabolo sindromu dēvē arī par (protams, jāsprot pārnestā nozīmē) pirmo zvanu no viņpasaules.

  

Daba nav paredzējusi cept un vārīt
Ja uzvārīsim ūdeni un dzersim to, kas nogulsnējas katla apakšā, vai saņemsim minerālvielas? Protams, ka nē, jo tās ir transformējušās ūdenī nešķīstošā formā. Dzerot šādu ūdeni, tiek bojātas nieres. Tieši tas pats notiek ar jebkuru produktu, to vārot un cepot. Tikai atšķirība ir tas, ka maizē, zupā, putrā un daudz kur citur to visu neredzat, bet ūdenī redzat.

Dabā nav paredzēta vārīšana un cepšana, nav tādu produktu, kā cepti vai vārīti kartupeļi, makaroni, baltmaize, grauzdiņi utt. Tā ir termiski apstrādāta ciete, kas aizsprosto aknu kanālus. Tiek traucēti vielmaiņas procesi. Aknās atmirst šūnas. Veidojas rētas un fibrozi audi. Paaugstinās asins spiediens. Tālāk seko problēmas ar apakšējām dobajām vēnām, varikozā vēnu paplašināšanās, tromboflebīti. Apakšējo ekstremitāšu artēriju sastrēgumi, hemoroīdi.

Nedrīkst vārīt skābenes un rabarberus, jo to sastāvā esošā skābeņskābe, pārejot neorganiskā formā, veido skābeņskābes kristālus, nodara ļaunumu nierēm, aizdambē to kanālus. 

 

Kas var kaitēt cilvēka organismam?
Ne medus, ne ziedputekšņi, ne citrusaugļi, ne zemenes nevar radīt kaitējumu cilvēkam, ja vien tā organismā nav uzkrājušies mirušie un pūstošie kaitīgie produkti. Tie ir izkliedētie toksīni un atmirušās šūnas, kas nav savlaicīgi izvadīti no visdažādākajiem audiem, deguna blakusdobumiem, plaušām, bronhiem, asinsvadiem, aknām un zarnu trakta. Uzkrājoties organismā un pūstot skābekļa nepietiekamības apstākļos, atmirušās šūnas pārvēršas par strutām, kas bojā apkārtējos veselos audus, kuri kļūst ārkārtīgi jūtīgi pret jebkuru ārējo faktoru: aukstumu, karstumu, ziedputekšņiem, medu, citrusaugļiem. Jebkurš no tiem var kļūt par ieganstu alerģiskam procesam.   

 

Dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas
Dzīvnieku izcelsmes produkti satur lielmolekulārās olbaltumvielas, kuras sastāv no garām aminoskābju spirālēm. Ikdienā lietojot šādus produktus, organismā uztura pārstrādes rezultātā, daļa to pārvēršas par kolagēniem un uzkrājas uz kapilāru sienām. Rezultātā kapilāri sašaurinās un asins sabiezē. Palielinās slodze uz sirdi. Līdz galam nesadalījušos olbaltumvielu un neorganisko minerālu nokļūšana asinīs, ir iemesls paaugstinātam asinsspiedienam. Notiek imūnsistēmas pārslogošana, tā uztver līdz galam nesadalītās aminoskābes kā antigēnus, kuri jāiznīcina. Ar imūnsistēmas pārslodzi saistīts milzīgs daudzums slimību. 

 

Patogēnā mikroflora
Patogēnās mikrofloras nomākšana un simbiozās savairošanās ir iespējama, ja ir ogļhidrātu un šķiedrvielu pietiekamība, un neliels dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu daudzums uzturā.

Savairojoties lielā daudzumā patogēnai mikroflorai, tā neizbēgami rada kaitīgas atkritumvielas. Attīstās disbakterioze, var būt gan caureja, gan veidoties aizcietējumi, čūlainie kolīti, trūce, apendicīts, aknu, kā arī aizkuņģa dziedzera disfunkcija un ne tikai. 

 

No hurmas var veidoties bezuāri
Bezuāri ir blīvi un kompakti nesagremojamo šķiedrvielu sablīvējumi kuņģī. Visvairāk šādu nesagremojamo šķiedrvielu ir hurmā, bet nelielā daudzumā arī vīnogās un plūmēs.

Hurmā esošās miecvielas kuņģī sasaistās ar uzturā uzņemtajām olbaltumvielām un nogulsnējas uz hurmas šķiedrām. Veidojas savienojums, kas salīmējoties veido kamolu. Šis kamols aizkavējas kuņģī un pakāpeniski palielinās izmērā. Bezuāra svars var sasniegt pat vairāk nekā 2 kilogramus, un, lai no tā atbrīvotos, vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās. Ilgstoši atrodoties kuņģi, bezuārā iemājo dažādas baktērijas, kas rada nepatīkamu izelpu no mutes. Smakojoša izelpa no mutes, kad citu iemeslu tam nav, ir viens no bezuāra simptomiem.

Vēl viens simptoms, bezuāram palielinoties izmērā (tuvojoties 10cm), - ēdot parādās ātra sāta sajūta, ko pavada sāpes kuņģī, īpaši pēc ēdienreizēm. Iespējamas arī atraugas un slikta dūša, bet vemšana nenotiek.

Hurmu drīkst ēst tikai rīta pusē, bet ne vakarā. To nedrīkst aizdzert ar ūdeni vai pienu. Hurmu drīkst ēst tikai tādu, kas ir pilnīgi nogatavojusies. Nedrīkst ēst mizu. Šo augli nedrīkst jaukt ar citu ēdienu, sevišķi ar olbaltumvielām bagātu. Cukura diabēta slimniekiem sevišķi nav vēlama hurma. No hurmas lietošanas uzturā jāizvairās tiem, kam ir zarnu saaugumi.

Palielināts bezuāru veidošanās risks ir tiem, kam ir kuņģa-zarnu trakta kandidoze. Visefektīvākā bezuāru izmeklēšanas metode ir gastroskopija.

No bezuāriem atbrīvoties var ne tikai, iejaucoties ķirurģiski, bet arī tos izšķīdinot. Te noder citādi cilvēkam ļoti kaitīgais dzēriens Coca-Cola. Tajā ietilpstošā ortofosforskābe kopā ar ogļskābo gāzi labi šķīdina bezuārus. Vēl šķīdināšanai var arī izmantot ar ūdeni atšķaidītu ābolu etiķi.  

 

Toksīnu uzkrāšanās organismā
Ja vien mēs dzeram, elpojam un ēdam, atrodamies pasaules vistīrākajā reģionā, nerunājot par piesārņotajiem, 24 stundas diennaktī mums visiem bez izņēmuma izdalās atkritumvielas. Tas ir normāli, un organisms ar to tiek galā. Toksīni iedalās ūdenī šķīstošos (80%) un taukos šķīstošos (20%). Tā saucamie taukos šķīstošie tiek šķīdināti ar fermentiem un ar žulti, ko izdala aknas. Tālāk tie tiek izvadīti caur zarnām, bet ūdenī šķīstošie, izejot cauri nierēm, ar urīnu. Ja organisms strādā optimālā režīmā, tas ar šo uzdevumu tiek galā un problēmu nav. Ja tas tā nav – piemēram, cilvēks lieto neadekvātu uzturu, kā sekas, sāk parādīties simptomi.

Piemēram, ja mēs kaut ko pievienojam ūdenim (kafija, tēja utt.), tas vairs nav ūdens, tas ir kaut kā šķīdums ūdenī. Nieres nevar strādāt ar šķīdumiem, tām jāpatērē laiks un enerģija, lai piemaisījumu atdalītu no ūdens. Tāpēc lai kaut ko izvadītu no organisma, ir vajadzīgs ūdens.  Ūdens trūkums ir galvenais cēlonis, kāpēc nierēs uzkrājas neizvadītie toksīni. Cilvēkam, kurš pilnīgi nedzer ūdeni, noteikti tādi būs uzkrājušies. Jautājums tikai par to daudzumu.

Neizvadītie toksīni cirkulē asinīs, un pirmais, kas cieš, ir sirds un asinsvadi. Samazinās asinsspiediens (hipotensīvais sindroms). Ja šāds stāvoklis turpinās, organisms ieslēdz rezerves izvadīšanas sistēmu – izvadīšanu ar sviedriem caur ādu, ko pavada nepatīkama sviedru smaka un dermatiskie izsitumi. Toksīni sāk nogulsnēties ādas derivātos: nagos un matos. Nagi sāk noslāņoties un lūzt, bet mati izkrist un šajā gadījumā šampūns nepalīdzēs.

Caur ādu var izvadīt tikai vieglos toksīnus, bet ir vēl tā saucamie smagie toksīni jeb lielmolekulārie savienojumi, kurus izvadīt caur ādu nevar, tie nogulsnējas kaulos.  Kauli ir audus savienojošā matrica, kas sastāv no kolagēna, tas ir olbaltumvielas. Kā zināms, jaundzimušajiem kaulu nav, ir skrimšļu struktūras - kaulu matricas, kas pakāpeniski aizpildās ar kalciju, fosforu, sāļiem un kļūst cietas. Toksīniem turpinot uzkrāties, organismam cits nekas neatliek, kā smagos toksīnus izvietot kaulos. Kalcijs un fosfors tiek aizstāts ar smagiem metāliem, un osteoporozes simptomi ilgi nebūs jāgaida, arī papildus kalcija lietošana nepalīdzēs. Tālāka toksīnu uzkrāšana jau robežojas ar onkoloģiju.

Toksīnu esamību visvairāk izjūt grūtnieces līdz 12 nedēļai, kad auglis ir embrionālā stadijā un sievietei strauji pieaug toksiskā slodze. Iestājoties grūtniecībai, slikta dūša ir grūtniecības toksikozes pazīme. Toksikozes pazīme arī ir, kad bērnam negaršo toksiskais piens, jo mātei ir toksikoze. Ja pēc dzemdībām sievietei ir straujš svara palielinājums, tas nozīmē, ka tā nekur nav pazudusi. Un nekādas diētas vai medikamenti nelīdzēs, ir jāizvada toksīni. Grūtniecībā, kas noritējusi toksikozē, dzimušajiem zēniem tālākajā dzīvē ir tendence uz rīta kafiju un alu.

Viena no toksīnu uzkrāšanās sākotnējām pazīmēm ir asinsspiediena pazemināšanās – hipotensija, jo asins plazmā esošie toksīni traucē uzturēt normālu spiedienu. Lai uzlabotu darbaspējas, novērstu miegainību, uzturētu tonusu, jeb normalizētu asinsspiedienu, daudzi regulāri dzer kafiju. Simptomi uz pāris stundām tiek noņemti, bet problēma paliek. Nierēs veidojas kristāli, un ar laiku šo izmaiņu dēļ sākas pretējais process – ceļas asinsspiediens. Ideālais standarts 120/80+/- 10 jau kļūst par hipertonijas otro stadiju. Asinsspiediena pazemināšana ar medikamentiem kļūst neefektīva, jo faktiski jānodarbojas ar nierēm, citādāk sīkie asinsvadi pieblīvējas ar sāļiem, parādās ateroskleroze. Jāveic organisma attīrīšana! 

 

Kāpēc paaugstinās ķermeņa temperatūra un kad tas notiek?
Temperatūra paaugstinās pie infekcijas slimībām un pie hroniskas vai akūtas vairogdziedzera hiperfunkcijas tireotoksikozes, jo organismā veidojas toksīni, kas paralizē oksidatīvo fosforilēšanu, tas ir ATP (enerģijas molekula) sintēzi skābekļa klātbūtnē, kas uzkrāj enerģiju, bet pēc tam pakāpeniski atdodot to organisma funkcionēšanas vajadzībām. ATF neveidojas, ja audos ir toksiskie savienojumi un ir pārmērīgs tiroksīna (vairogdziedzera hormons) daudzums. Ja nesintezējas ATF, enerģija pārvēršas siltumā un organisma audos paaugstinās temperatūra.

  

Acidoze un alkaloze
Acidoze (skāba asins reakcija) apgrūtina skābekļa nokļūšanu audos, turpretī, ja asinīs ir pārmērīgs sārmu daudzums (alkaloze), sevišķi, ja to daudzuma palielināšanās notiek strauji, var rasties arī skābekļa trūkums, jo skābeklis, ja tā var teikt, aizsprostosies, līdz ar to lipīdu komponenti sāks zaudēt konfigurāciju, jo notiek eritrocītu līze.

  

Hipoksija
Hipoksija ir skābekļa trūkums organismā. Skābeklis mums vajadzīgs daudziem dzīvības procesiem, piemēram, lai darbinātu muskuļus, smadzenes utt. Nevēlēšanās kustēties ir viena no pirmajām pazīmēm, jo muskuļu darbība patērē daudz skābekļa. Arī smadzeņu darbība tērē daudz enerģijas. Ikdienā bieži dzirdētas frāzes – ’’kaut kā noguru’’, ’’jau galva nestrādā, aizmirsu’’. Cilvēks meklē visdažādākos attaisnojumus. Bet iemesls ir skābekļa trūkums. Arī galvassāpes slikts miegs, murgi, depresija ir hipoksijas pazīmes. Vēl viena tās pazīmē ir tieksme pēc ātrajiem ogļhidrātiem, jo trūkst enerģijas.

Beztauku diētas faktiski ir ceļš uz hipoksiju. Plaušu alveolai iekšējais apvalks sastāv no surfaktanta, kura sastāvā ir 99% tauku un 1% olbaltumvielu. Ja trūkst tauku, skābeklis nepietiekoši nonāk asinīs. Tātad hipoksija. Ja tā turpinās grūtniecības laikā, tas ir nopietns drauds bērnam, iespējami galvas smadzeņu funkciju un visa veida atmiņas traucējumi.

Ar gaisu, ko ieelpojam, no plaušām skābeklis nonāk asinīs. Savukārt asinis ir universālais transportlīdzeklis, kas novada skābekli līdz šūnām. Galvenā un svarīgākā loma šajā procesā ir asinīs esošiem eritrocītiem, kuros atrodas hemoglobīns, kas ir olbaltumviela un veic šo funkciju. Ja uzturā trūkst izejvielu, no kā veidot hemoglobīnu, asinis nevar pilnībā veikt savu funkciju (anēmija). Protams, var būt arī citi iemesli – parazīti, sēnītes, vīrusi utt. Šķidrajai daļai asinīs jābūt 85%, ja šī proporcija ir zemāka, tad asinis, būs biezas. Piemēram, ja cilvēks maz dzer ūdeni. Arī šajā gadījumā skābekļa piegāde šūnām būs apgrūtināta, jo vissīkākā asinsvada diametrs ir tikai 3 mikroni. Ja eritrocīti būs salipuši, tie neiekļūs sīkajos asinsvados. Vēl iemesls var būt tādu mikroelementu trūkums kā nātrijs, kālijs eritrocītos. Rezultātā tie no ārpuses var būt dažādi lādēti, gan negatīvi, gan pozitīvi. Tas nozīmē, ka pretēji lādiņi savā starpā pievelkas jeb eritrocīti salīp, veidojas konglomerāti. Kā vēl vienu asins sabiezēšanas iemeslu var minēt fermentu trūkumu. Līdz galam nesadalītās dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kas nonāk asinīs, rada strutas, sabiezina asinis un apgrūtina skābekļa nokļūšanu šūnās.

Skābeklim beidzot nonākot līdz šūnai, nekas nebeidzas. Tam jātiek cauri šūnas apvalkam - membrānai, kas sastāv no fosfolipīdiem, no kuru kvalitātes, atkarīga membrānas kvalitāte. Hemoglobīna iekļūšanai vai neiekļūšanai šūnā ir vēl nosacījums – ar uzturu pietiekoši jāsaņem lecitīns un koenzīms. Lai asimilētu skābekli, jābūt pietiekoši ATP (AdenozīnTrifosforSkābe).

Tātad, lai mūsu šūnas nebūtu skābekļa badā, uzturā jālieto kvalitatīvi tauki (nevis surogāttauki), tauki vajadzīgi plaušām, sevišķi piesātinātās taukskābes.  Jādzer pietiekoši ūdens, lai nebūtu biezas asinis. Vajadzīgi fermenti, fosfolipīdi olbaltumvielas, precīzāk sakot, aminoskābes. Rezumējot iepriekš teikto – normāls uzturs ir efektīvākais līdzeklis pret hipoksiju. 

 

Nepareiza ēšana
Jau pirms tūkstoš gadiem Avicenna ir teicis, ka ja cilvēks ir saslimis:

  ψ Pirmkārt. viņam jāatsakās no ēdiena.

  ψ Otrkārt, jāveic zarnu trakta attīrīšanas procedūras.

  ψ Treškārt, jāmaina ēšanas ieradumi un jāizskalo ‘’organisma kanalizācijas sistēmas’’ (limfātisko, urīnizvadsistēmu un kuņģa zarnu traktu). Un tikai tad, ja tas nav līdzējis, viņš var griezties pie ārsta pēc palīdzības.

Lielākā kļūda ir lietot produktus, kuri ir ‘’nogalināti’’ ķīmiskā ceļā, izmantojot kancerogēnas E-vielas, konservantus, kas satur formaldehīdu, krāsvielas, stabilizatorus, fermentu blokatorus, antibiotikas, hormonus, skābes utt. Pagarinot produktu derīguma termiņus, pārtikas industrija graujoši iedarbojas uz cilvēka organismu. Visas šīs piedevas bojā imunitāti. Piemēram, nātrija monoglutomāts (E-621), tiek pievienots kā garšas pastiprinātājs buljona kubiciņos, sojas mērcēs, dažādās garšvielās. Šī E piedeva bojā galvas smadzeņu šūnas, var izraisīt galvassāpes un bojājumus līdz pat Alcheimera slimībai, grauj acs tīkleni, var izraisīt glaukomu.

 

Īpaši bīstamas pārtikas piedevas
  Θ  Krāsvielas: E-103; 105; 121; 123;125; 126; 130; 131; 142; 152.

  Θ  Konservanti: E–210; 211; 213-217; 240.

  Θ  Skābuma regulētājs (sulās): E-330.

  Θ  Aizkuņģa dziedzera un kuņģa darbību ļoti negatīvi ietekmē: - 221-226; 320-322; 338-341; 407; 450; 461-466.

  Θ  Alerģiju provocējošie: E-230-232; 311-313.

  Θ  Nieres un aknas graujošie: - 171-173; 320-322.

  Θ  Bojā redzi un ne tikai: E-621; 641.

 

Kas notiek organismā, ja trūkst ūdens?
Asinis sabiezē, tas izraisa asinsspiediena celšanos. Paaugstinoties asinsspiedienam, paātrinās elpošana, paātrinās sirdsdarbība, paaugstinās hemoglobīna līmenis. Organisma šūnas saņem mazāk skābekļa, jo tas tiek piegādāts ar ūdeni. Tā kā skābeklis dot šūnām enerģiju uzņemt barības vielas, samazinās to daudzums. Pasliktinās iespējas izvadīt atkritumvielas, jo samazinās urīna daudzums. Tas savukārt izraisa organisma vides pieskābināšanu, bilirubīna un cukura līmeņa paaugstināšanos. Skābā vide ir labvēlīga nevēlamo baktēriju, vīrusu, parazītisko sēnīšu attīstībai. Tiklīdz izjaukts skābju sārmu līdzsvars, arī sēnītes dodas uzbrukumā. 

 

Mīts par minerālu izskalošanu ar ūdeni
Tas ir mīts, ka, daudz dzerot ūdeni, ar sviedriem un urīnu no organisma izskalojas vērtīgie minerāli, nodilst iekšējie orgāni un kauli. Faktiski no organisma nekas neskalojas, ja vien tajā nenokļūst vielas, kas to nepiespiež darīt. Piemēram, cukurs (parastais), kura dēļ tiek pastiprināti izvadīts kalcijs vai arī dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kas palielina iekšējās vides skābumu organismā (slāpekļskābe), kuras neitralizācijai tiek tērēts kalcijs.

 

Sāls palielina asinsspiedienu
Apēdot lielāku daudzumu sāls, tā neizbēgami nonāk asinīs un palielina osmotisko spiedienu. Strauji izmainās visu šķidrumu balanss organismā. Organisms to nevar pieļaut un nekavējoties cenšas kompensēt, atšķaidot asinis ar ūdeni, līdz fizioloģiskajai koncentrācijai 0,9% NaCl. Kopējais asins daudzumam asinsvados palielinoties, rezultātā palielinās arī asins spiediens. Tāpēc hipertoniķiem iesaka pēc iespējas mazāk lietot sāli. Nieres šķidrumu izvada ar konstantu ātrumu.

Vēl jāievēro, ka, ja vienā ēdienreizē ēd sāļu kopā ar saldu, tas ir, sārms ar skābi, tiek izjaukts balanss, notiek uztura pārstrādes fermentu bloķēšanās. Piemēram, sāļu ēdienu  aizdzeršana ar saldu dzērienu noved pie nierakmeņu veidošanās.

 

Urīnskābe
Urīnskābe ir olbaltumvielu sašķelšanas aknās blakusprodukts. Sevišķi no gaļas liels daudzums denaturētu olbaltumvielu nonāk asinīs. Urīnskābes koncentrācija asinīs strauji palielinās un asinis sabiezē. Audu šūnas cieš no skābekļa trūkuma, un vielmaiņas procesi tiek traucēti. Tāpēc gaļas ēdājiem bieži novērojama aizdusa. Urīnskābes sāļu kristāli neizfiltrējas un paliek nierēs, jo kristalizējās agrāk un tāpēc neiziet caur membrānām, tālāk ar asinīm var iznēsāties pa visu ķermeni. Urīnskābes kristāli nosēžas locītavās un muskuļos, kas noved pie tādām populārām slimībām kā reimatisms, podagra, artrīts.

  

Gļotas
Gļotādas dziedzeri izstrādā sekrētu, kas ir pārklājošs, mitrinošs šķidrums dažādās vietās, piemēram, pleira, perikarda, vēdera dobums. Ja cilvēks ieelpo, piemēram, putekļainu gaisu, gļotādas dziedzeri pastiprināti izstrādā sekrētu, lai nomazgātu putekļus.

 

Slimības kā paātrinātā attīrīšanās
Paātrināto organisma pašattīrīšanās procesu sauc par slimībām, ko mēs pazīstam kā, piemēram, faringīts, laringīts, iesnas, klepus un citas, kad gļotas uzkrājas un apgrūtinās elpošana. Arī alerģija ir toksīnu izvadīšanas no organisma izpausme, kas var noritēt dažādos veidos: caur ādu, bronhiem, plaušām un aizdeguni. Organisms visiem iespējamiem veidiem cenšas atbrīvoties no toksīniem. Tāpēc loģiskāk būtu organismam palīdzēt attīrīties, nevis ar medikamentiem to pārtraukt.

 

C vitamīna trūkums
Nemēdz būt, piemēram, parodontoze atsevišķi mutē. Ja jums, tīrot zobus, asiņo smaganas, tas nozīmē, ka parodontoze ir visā organismā. Tas ir C vitamīna trūkums, kas izpaužas kā visaptverošs vienšūnu kapilāru bojājums. Ir traumēti asinsvadi, tāpēc eritrocīti un trombocīti nokļūst starpšūnu šķidrumā. Procesam attīstoties, var sekot jau dzīvībai bīstamas parādības: insults, infarkts.

 

Saldumi
Tikai treknais un saldais dod enerģiju (cukura aizvietotāji nedod). Tāpēc, ja jūs ierobežosiet taukus, jums gribēsies saldumus, jo organismam vajadzīga enerģija. Samazinot holesterīna daudzumu uzturā, strauji samazinās hormona insulīna izstrāde aizkuņģa dziedzerī, jo holesterīns ir hormonu izejmateriāls. Ir svarīga arī joda pietiekamība insulīna izstrādes procesā. Holesterīna augu izcelsmes taukos nav. Tas ir tikai dzīvnieku izcelsmes taukos. Ja apēdat daudz cukura (sevišķi dzerot saldinātās limonādes un sulas) un nelietojat holesterīnu, jūsu organismam vienkārši nav, no kā sintezēt insulīnu. Cukura līmenis augsts, bet insulīna nav (2. tipa cukura diabēts). 

 

Herbicīds raundaps
Konvencionālajā lauksaimniecībā plaši izmantojamais herbicīds raundaps veicina vēža attīstību dažādos veidos. Pirmkārt tas palielina patogēnās zarnu mikrofloras īpatsvaru. Tas savukārt saistās ar kolorektālā vēža formu riska palielināšanos. Patogēno baktēriju savairošanās var sekmēt tādas olbaltumvielu savairošanos kā zonulīns, kas var izraisīt paaugstinātu zarnu caurlaidības sindromu, rezultātā līdz galam nesadalītas olbaltumvielas nonāk asinsritē un pārslogo imūnsistēmu.

Raundaps rada destruktīvu procesu ķēdes gan dabā, gan cilvēka organismā.

 

Kazeīns
Starp galvenajiem iekaisuma procesu izraisītājiem - ātrajiem ogļhidrātiem un lektīniem - ir arī kazeīns, kas cilvēka organismā ir grūti pārstrādājama olbaltumviela, toties ir brīnišķīga celtniecības līme, ko var izmantot galdniecībā. Govs pienā kazeīns aizņem 87% no visa kopējā olbaltumvielu sastāva. Piemēram, biezpiens un sieri ir koncentrēts kazeīns. Kancerogēni kopā ar kazeīnu veido ļoti bīstamu kombināciju. 

 

Sēnītes
Sēnītes veselu cilvēku organismā ir kā ‘’obligātie parazīti’’. Tās ar savu saimnieku cilvēku dzīvo savienībā, no kura labumus iegūst abas puses, bet sēnītes dodas uzbrukumā, tikko organismā ir izjaukts skābju sārmu līdzsvars, to savukārt izjauc stress, operācijas, brūces, narkotikas, smēķēšana, neveselīgs uzturs. Ja organismā ir skābā vidē ‘’obligātie parazīti’’ pārveidojas no derīgās pirmatnējās formas uz patogēno formu, kurā uzbrūk savam saimniekam. Strauja patogēno sēnīšu vairošanās novērojama arī pēc antibiotiku lietošanas. Sēnītes pārtiek no antibiotiķiem (streptocimīns, tetraciklīns, penicilīns) un no bojā gājušiem mikroorganismiem. Ir ārējās sēnīšu saslimšanas (ādā, gļotādā) un iekšējās (asinīs, zarnu traktā), kuras izplatās pa visu ķermeni. Organismam ir spēkā likums - sēnītes vienmēr izvadīt caur ādu. Tāpēc viss, kas parādās uz ādas, lobās, zvīņojas, plaisā, niez, jebkurā ķermeņa vietā: uz delnām, pēdām, starp pirkstiem, padusēs – tas viss ir sēnītes. To mēs traktējam kā psoriāze, dermatīts. Arī diatēze kopā ar imunitātes traucējumiem ir sēnīšu infekcija.

 

Kādi produkti patīk sēnītēm?
Ar raugu cepta maize, piena produkti ar cukuru, saldējums, bulciņas, gaļa. Nelieto uzturā bojātus ābolus un banānus ar brūniem plankumiem. Daudzas sēnītes nodara ļaunumu ne tikai ar izplatīšanos audos, bet indīgi ir arī to izdalītie toksīni. Šobrīd ārsti spēj atšķirt ap 400 toksīnu veidu. Piemēram, aflatoksīns, ko izdala pelējuma sēnītēs, var izraisīt aknu vēzi! Tāpēc nekad neēdiet sapelējušus produktus!

 

Kandidoze
Ja nedaudz vairāk nekā pirms 100 gadiem kandidoze skāra ap 10% populācijas, tad mūsdienās šis skaitlis tuvojas 90%, un cēlonis tam ir uztura maiņa.

Galvenie kandidozes ierosinātāji ir C. tropicalis, C. albicans, C. glabrata, C. parapsilosis, C. krusei. Tās ir raugveida sēnes. Ierosinātāji mēdz būt arī pelējuma sēnes, piemēram, aspergillus, botrytis utt. Tas ir normāli, ka organismā mājo kandidas. Galvenās to kolonijas mājo zarnu traktā. Zināmas ir vairāk nekā 100 kandidas, un tām vēl jāpieskaita kādas 50 retāk sastopamas.

Pavājinoties imunitātei, kandidoze var parādīties jebkurā organisma daļā. Piemēram, no rītiem balts aplikums uz mēles, nešaubīgi norāda, ka ir kandidoze. Tā skar gan sievietes, gan vīriešus.

Viena kandidu daļa ir simbionti, bet otra daļa ir kā parazīti, galvenais, lai tās būtu līdzsvarā. Līdzsvaru uztur imunitāte un simbiozās baktērijas, ja vien nav iznīcinātas ar antibiotikām. Diemžēl ar toksiskajiem preparātiem, ko ārsti izraksta, kandidas līdz galam iznīcināt nevar. Piemēram, piena sēnītes parādīšanās ir sistēmiskās kandidozes apliecinājums organismā.

Tāpat kā visu hronisko iekaisumu, arī tādu ādas slimību kā psoriāze, dermatīts, neirodermīts cēlonis ir sēnītes, bet pēc gadiem tie nereti beidzas ar audzējiem. Kandidozei izplatoties pa iekšējo orgānu gļotādu un ieaugot tajā, tiek veicināta mutes dobuma, piena dziedzeru, sieviešu dzimumorgānu, kā arī urīnpūšļa (gan vīriešu, gan sieviešu) onkoloģiskās saslimšanas.

Populārākie kandidozes simptomi:
     nieze intīmajās vietās,

     regulāra saldumu kāre,

     balts vai pelēks aplikums uz mēles,

     dažādi izsitumi uz ādas (pumpas, dermatīti, pinnes utt.),

     regulāri aizlikts deguns,

     urīnceļu un dzimumorgānu infekcijas, cistīti,

     vēdera uzpūšanās, disbakterioze,

     regulārs nogurums,

     amonjaku atgādinoša izelpa no mutes,

     sāp locītavas.

Profilakse – kardināli samazināt saldumu lietošanu, pāriet uz adekvātu uzturu, fiziskās aktivitātes un apģērbs no dabīgiem materiāliem. Kandidozei nepatīk ķiploki, krustnagliņas, propoliss, timiāns un mārrutki.

 

Organismam pēdējā iespēja atbrīvoties no toksīniem, ir izvadīt tos caur ādu
Viss, kas parādās uz ādas, alerģijas, psoriāzes, neirodermīti – nozīmē, ka organismu piemeklējušas sēņu infekcijas. Toksīni, kas pilnīgi nevar iziet caur izvades sistēmām, pēdējā iespēja organismam atbrīvoties no tiem ir izvadīt tos caur ādu. Sevišķi tas izpaužas vietās, kur ir lieli limfmezgli: elkoņu locītavas, ceļu locītavas, vaigi. Tāpēc, piemēram, ja ir alergodermatoze no tās ar antibiotikām, antidepresantiem vai hormonālajiem preparātiem  izārstēties nevar.
                                                                                                      biteend