Propoliss

Propoliss ir bišu ievākts un pārstrādāts augu izcelsmes sveķains materiāls, ko bites izmanto kā stropa “būvmateriālu” un higiēnas instrumentu: ar to aiztaisa spraugas, piestiprina konstrukcijas un lokāli ierobežo mikroorganismu attīstību vietās, kur nepieciešama papildu aizsardzība. Propoliss palīdz uzturēt līdzsvaru un mazināt patogēnu slodzi bišu kolonijā.

Bišu stropā ir ideāla vide, kur varētu vairoties patogēnā mikroflora (baktērijas, sēnītes, vīrusi). Tur ir siltums, barība, enerģija, mitrums un nav tiešas saules staru iedarbības. Taču daba ir atradusi ģeniālu risinājumu, izveidojot visdziednieciskāko un sterilāko produktu - propolisu. Bites ar to dezinficē savu mājokli un aizlīmē caurumus. Pateicoties propolisam, bites stropā spēj nodrošināt tādu sterilitāti, ka tur varētu uzglabāt pat ķirurģiskos instrumentus.

Dabā jaunie augu dzinumi un pumpuri, lai aizsargātos no patogēnās mikrofloras iedarbības, ir pārklāti ar aromātisku, plānu virskārtu ar antibakteriālām īpašībām, kas vizuāli līdzinās sveķiem. Tās sastāvā ir polifenoli, kam raksturīga stipra pretmikrobu iedarbība, kā arī bioflavonoīdi, jeb antioksidanti, kuri samazina uzņēmību pret infekcijām. Ir arī kaitīgos kukaiņus atbaidošas vielas. Bites šo virskārtu ievāc, apstrādā ar saviem fermentiem, pievieno vasku un izmanto stropa dezinfekcijai un spraugu aiztaisīšanai. Dažādās sezonās ievāktais propoliss atšķiras pēc krāsas un smaržas. Piemēram, egļu un priežu jauno pumpuru smarža propolisā, kurš iegūts laikā, kad tie veidojas, ir tiešām sajūtama. Pēc izskata propoliss ir ļoti neviendabīgs, pārsvarā brūnganpelēkos toņos. Pie temperatūras +30⁰C ir lipīgs un grūti atmazgājams, bet pie 0⁰ C trausls un ciets.

Propolisa sastāvs: balzami un sveķi 55%, vasks 30%, ēteriskās eļļas 10% un ziedputekšņi  5% Tās ir vispārējās pamatsastāvdaļas, bet, ja skatās sīkāk, propolisa sastāvā ir ap 400 vielu. Tā kā patogēnā mikroflora, veidojot ģenētiskas mutācijas, nepārtraukti maina savu jutību pret mikrobicīdām vielām, augi, lai aizsargātos, arī ir spiesti piemēroties. Tas nozīmē, ka arī propoliss mainās līdzi, tāpēc ir efektīvākais līdzeklis pret patogēno mikrofloru.

Propolisu zināja jau senajā Ēģiptē un izmantoja mumificēšanai – faraonu iebalzamēšanai. Propolisam ir ļoti plašs pielietošanas spektrs, sevišķi ārstniecībā, jo salīdzinājumā ar antibiotikām, mikrobiem pret to neizstrādājas rezistence. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka augu dažādības dēļ tā sastāvs ir ļoti mainīgs, jo nav iespējams savākt divus pēc sastāva vienādus propolisa paraugus. Propoliss ir spēcīgs antioksidants ar reģenerējošu efektu. Apiterapijā to izmanto kā pretsāpju, antibakteriālu, pretvīrusu, pretsēnīšu un imūnmodulējošu līdzekli, jo neizraisa blakusparādības. Zinātnieki arī ir atklājuši ļoti spēcīgas pretvēža īpašības un turpina pētījumus par propolisa izmantošanu onkoloģijā.

Ap 30% no propolisa sastāva ir fenolu savienojumi, kam ir spēcīgas antioksidantu īpašības. Tas nozīmē, ka tam piemīt spēcīgas pretnovecošanas īpašības, reizē arī samazinās onkoloģiskās saslimšanas risks. Uzlabojas organisma spēja pretoties radiācijas iedarbībai. Ir izpētīts, ka, izmantojot propolisu, var veiksmīgi risināt neauglības problēmas sievietēm.

Tā kā propoliss ir visspēcīgākais dabiskais pretiekaisuma līdzeklis, to veiksmīgi izmanto endometriozes ārstēšanā.  Endometrioze ir izplatīta sieviešu slimība, kas saistās ar sāpēm vēdera lejasdaļā, sliktu pašsajūtu un neauglību. Tautas medicīnā šī slimība jau sen tiek veiksmīgi ārstēta ar propolisu. Tas tikai pareizi jāsagatavo, lai nezaudētu dziednieciskās īpašības.

Salīdzinājumā ar ķīmiski sintezētajiem medikamentiem, ko plaši izmanto medicīnā, propolisam nav blakusefektu. Tas neatstāj negatīvu ietekmi uz nierēm, aknām un liesu. Citādāk tas ir ar antibiotikām. Pēc PVO (Pasaules Veselības Organizācija) datiem pasaulē antibiotiku izlietojums pēdējos 10 gados palielinājies par vairāk nekā 30%. Mirstība mikrobu rezistences dēļ palielinās.

Propolisu īsti nevar saukt par antibiotiku, jo tas iznīcina tikai patogēnās baktērijas, bet labās ne vien neaiztiek, bet veicina to augšanu, turklāt vienlaikus darbojas kā pretsēnīšu un pretvīrusu līdzeklis. Precīzāk būtu propolisu saukt par dabisku pretiekaisuma preparātu.

Propolisu visbiežāk sagatavo, to izšķīdinot spirtā vai eļļā, kā arī iestrādājot medū vai pat košļājamajā gumijā. Izšķīdinot to spirtā vai eļļā, tiek zaudēta vairāk nekā puse vērtības. Tāpēc ir izstrādātas tehnoloģijas, pēc kurām propolisu var sajaukt ūdenī, nesildot vairāk par +35⁰C, tādējādi tiek saglabāta 99% propolisa vērtības.

Praktiskais princips ir vienkāršs: propolisu pēc iespējas smalki sasmalcina un sajauc ar tīru, pārtikai paredzētu ūdeni. Tā kā ūdenī nešķīstošā daļa neveido īstu šķīdumu, bet gan dispersiju, uzglabāšanas laikā smagākās daļiņas mēdz nosēsties. Tāpēc pirms lietošanas maisījumu rūpīgi jāsakrata, lai saturs būtu vienmērīgāks.

Ūdens dispersijas priekšrocība ir lietošanas ērtums: produktu var lietot nelielās porcijās un tas viegli izkliedējas mutes dobumā vai gremošanas traktā. Vienlaikus jāņem vērā, ka propolisa taukos šķīstošās frakcijas gremošanas procesā var emulģēties ar žults palīdzību, tāpēc “nešķīstošais” nenozīmē “neizmantojams”.

Ūdens propolisa preparātus visbiežāk izmanto:
  🟫 mutes dobuma kopšanai (skalošanai kā papildinājumu higiēnai),
  🟫 lokālai lietošanai uz ādas (atkarībā no konkrētā produkta un panesības),
  🟫 kā uztura papildinājumu nelielās devās tiem, kas nevēlas alkohola tinktūras.
Mutes skalošana ar propolisa preparātiem var būt labs papildinājums ikdienas higiēnai, jo propoliss bieži tiek lietots mutes dobuma kopšanas produktos.

5% propolisa šķīdums ūdenī paredzēts ikdienas profilaktiskai lietošanai, gan ārējai, gan iekšējai. Ieteicams izmantot kā ikdienas antipararazitāro līdzekli pret sēnītēm, vīrusiem un patogēnām baktērijām

Propoliss pats par sevi ir sveķains un vaskains, tāpēc, ja to lieto gabaliņos, tas mēdz lipināties un nevienmērīgi izkliedēties. Smalka sasmalcināšana palielina virsmas laukumu un uzlabo vienmērīgu sajaukšanos. Atšķirībā no ūdens dispersijas, kur daļiņas mēdz nosēsties un maisījums pirms lietošanas jāsakrata, medū propolisa pulveris parasti saglabājas vienmērīgāk sadalīts (īpaši, ja medus ir viskozs vai jau daļēji kristalizējies).

Propolisu medū visbiežāk lieto kā uztura papildinājumu — nelielās porcijās, starp ēdienreizēm vai kopā ar tēju (siltu, nevis ļoti karstu). To mēdz izmantot arī lokāli (piemēram, mutes dobumā) atbilstoši panesībai. Izmantojams pie visdažādākajiem iekaisuma procesiem, iederas dažādās attīrīšanās programmās, kā arī ikdienas profilaksei. Lieto gan ārēji, gan iekšēji.
Ja cilvēks propolisu lieto pirmo reizi, ieteicams sākt ar ļoti mazu daudzumu (piem., ¼ tējkarotes), lai izvērtētu panesību.

Kopīgs ir laiks. Jāsaprot, ka ne propoliss, ne vakcīnas, ne arī medikamenti vīrusus neiznīcina. To dara imūnsistēma. Taču, lai to izdarītu, imūnsistēmai jāsagatavo attiecīgās antivielas, bet šim procesam ir nepieciešams laiks, kas dažreiz mērāms pat vairākās dienās un ir atkarīgs no imūnsistēmai pieejamajiem resursiem (enerģija, barības vielas, noslogotība uc.). Vakcīnas trenē imūnsistēmu iepriekš. Tas nozīmē, ka pēc vakcinācijas veidojas imūnā atmiņa — atmiņas B un T šūnas un antivielu atbilde, kas palīdz ātrāk reaģēt, ja organisms saskaras ar konkrētu patogēnu vai tā komponentēm. Rezultātā infekcija biežāk norit vieglāk, un samazinās smagas slimības risks.

Vakcīnu mīnuss ir tas, ka tās darbojas tikai pret konkrētu vīrusu, turklāt jāņem vērā, ka nepārtraukti notiek vīrusu mutācijas process,. Tā kā

Vakcīnas ne vienmēr pilnībā novērš inficēšanos, īpaši, ja vīruss mainās (mutē) un veidojas jauni, atšķirīgi štammi vai ja laika gaitā mazinās antivielu līmenis, taču imūnā atmiņa joprojām var pasargāt no smagākām sekām. Tas ir iemesls, kāpēc dažām infekcijām tiek lietotas balstdevas. Taču problēma ir tā, ka dabā apzināto vīrusu skaits mērāms tūkstošos, loģiski, ka pret tiem visiem vakcinēties nevar.

Propoliss darbojas citādāk, tas nav vakcīna un tas “nesagatavo antivielas” mērķtiecīgā veidā. Propoliss ar antioksidatīvu un antimikrobiālu aktivitāti traucē vīrusu replikāciju, neļaujot tiem, strauji savairoties. Pa to laiku imūnsistēmai ir iespēja sagatavot attiecīgās antivielas. Rezultātā slimība norit vieglākā formā vai pat bez simptomiem.  Taču jāņem vērā, ka propolisa sastāvs ir mainīgs (atkarīgs no augu avotiem, sezonas, reģiona), un līdz ar to nav viena “standarta propolisa”.

Arī ķiplokiem daļēji piemīt līdzīga īpašība kā propolisam, taču dodoties sabiedriskā vietā, kur visbiežāk parasti notiek inficēšanās ar vīrusiem, apkārtējiem cilvēkiem diez vai patiks specifiskā smaka. Toties propolisam ir patīkama smarža.

Šādas sedziņas var izmantot inhalācijām, tās nedaudz sasildot un turot sev tuvumā, lai ieelpotu propolisa aromātiskos izgarojumus, kuri noder pie saaukstēšanās simptomu parādīšanās, aizlikta deguna un kakla kairinājumiem (iekaisuma). Tās ir noderīgas arī pie viegla klepus un atveseļošanās periodā pēc bronhīta.

Propolisa sedziņu var pielietot kā kompresi, pirms tam to nedaudz uzsildot (piemēram, uz radiatora vai virs silta ūdens tvaikiem, bet neslapināt), Kombinācijā ar siltumu propolisa pretiekaisuma vielas veicina labāku asinsriti un palīdz mazināt stīvumu. Sedziņu iesaka likt uz saspringtiem muskuļiem, locītavām, kur jūtamas sāpes vai muguras sāpju vietās.

Gadījumos, kad tiek novērotas ādas problēmas (piemēram, sausums, kairinājums, viegla ekzēma bez atvērtām brūcēm), sedziņu nav ieteicams uzklāt tieši uz ādas virsmas. Starp ādu un sedziņu jāliek plāna tīra kokvilnas drāna.

Daži cilvēki sedziņu novieto pie gultas vai darba vietā, lai telpā radītu vieglu bišu stropa aromātu, kas tiek uzskatīts par nomierinošu un antibakteriālu. Novērotais efekts ietver nomierinošu iedarbību, vieglāku iemigšanu un mazāku stresu.

Bišu sedziņu nav ieteicams izmantot, ja ir augsta temperatūra, akūtas bakteriālas infekcijas vai atvērtas brūces. Tāpat jāievēro piesardzība, ja iepriekš novērota alerģija pret bišu produktiem.Uzglabāt sedziņas vēlams sausā un vēsā vidē, izvairoties no tiešiemsaules stariem.