1-32alb
2-32alb
3-32alb
4-32alb
5-32alb
6-32alb
7-32alb
8-32alb
9-32alb
10-32alb
11-32alb
12-32alb
13-32alb
14-32alb
15-32alb
16-32alb
17-32alb
18-32alb
19-32alb
20-32alb
21-32alb
22-32alb
23-32alb
24-32alb
25-32alb
26-32alb
27-32alb
28-32alb
29-32alb
30-32alb
31-32alb
32-32alb
33-32alb
34-32alb
35-32alb
36-32alb
37-32alb
38-32alb
39-32alb
40-32alb
41-32alb
42-32alb
43-32alb
44-32alb
45-32alb
46-32alb
47-32alb
48-32alb
49-32alb
50-32alb
51-32alb
52-32alb

32modbisuinde

 

Interesanti fakti par bišu dzīvi
Bišu sabiedrība veido unikālu mikropasauli ar noteiktiem likumiem un izdzīvošanas principiem, kas ir izstrādājušies vairāku tūkstošu gadu laikā. Zemāk apkopoti fakti un daži biškopju novērojumi par medus bišu (Apis mellifera) dzīvi. Daļu skaitļu dabā ietekmē laika apstākļi, šķirne un saimes stāvoklis.

 

Darba dalīšana saimē
Darba bite dzīves laikā parasti maina “profesijas”: sāk ar ligzdas darbiem (tīrīšana, barības apstrāde, peru kopšana), vēlāk pāriet uz apsardzi un tikai mūža nogalē kļūst par vācējbiti.

Jaunās bites (“aukles”) intensīvi ražo peru pieniņu un baro kāpurus; tas ir viens no energoietilpīgākajiem darbiem saimē.

Saimē svarīgākos lēmumus (piem., spietošanas sagatavošana, jaunas mātes audzēšana) nosaka kolektīva uzvedība un feromonu signāli — nevis “vienas bites griba”.

 

Aizsardzība un dzelšana
Medus bišu darba bitei ir dzelonis ar āķīšiem, tāpēc iedzeļot zīdītājā dzelonis bieži paliek ādā un bite parasti iet bojā.

Spiets parasti ir mazāk agresīvs, jo bites ir “pilnas ar medu” (barības rezerve ceļam) un fokusējas uz jaunas mājvietas meklēšanu.

Dūmi biškopībā strādā kā signāls par iespējamu ugunsgrēku: bites sāk uzņemt barību, un tas īslaicīgi mazina aizsardzības reakcijas intensitāti.

 

Lidošana un orientēšanās
Bites spārnu sitienu frekvence parasti ir ap 200–230 reizes sekundē (Hz); skaitlis mainās ar temperatūru un slodzi.

Lidojuma ātrums ir atkarīgs no vēja un kravas: bez kravas bites lido ātrāk, ar pilnu nektāra kravu — lēnāk. Praktiski biškopim svarīgāk ir zināt, ka slodze būtiski ietekmē atgriešanās laiku un saimes enerģijas bilanci.

Bites orientējas pēc Saules, polarizētās gaismas rakstiem debesīs un atmiņā saglabātiem ainavas orientieriem; tās spēj “izstāstīt” atraduma virzienu un attālumu ar deju (vagotu deju).

Bites bieži lido 1–3 km rādiusā no stropa, bet izņēmuma apstākļos spēj doties arī tālāk, ja barības avoti ir skopi.

🐝   Bites parasti lido 9 metru augstumā virs zemes.

🐝   Bitei lidojot ar pilnu nektāra kravu, kura sasniedz pat 75% no tās svara, ātrums ir līdz 30 km/h.

 

Apputeksnēšana un “ziedu uzticība”
Vācējbite bieži praktizē “ziedu uzticību” (flower constancy): vienā lidojumā tā parasti koncentrējas uz vienu augu sugu, kas uzlabo apputeksnēšanas efektivitāti un samazina laika zudumus, pārmācoties uz citu ziedu tipu.

Ir augi, no kuriem bites pārsvarā vāc putekšņus, nevis nektāru (piem., lazdas), un ir ziedi, kuros nektāra ir maz vai tas ir grūtāk pieejams — tas maina vācēju “ekonomiku”.

Bites redz arī ultravioletajā diapazonā, tāpēc daudzi ziedi tām “izskatās” citādi nekā cilvēkam — UV raksti palīdz atrast nektāra ceļu.

1 grams medus satur apmēram 10000 ziedputekšņu.

 

Šūnas, vasks un ģeometrija
Šūnu sešstūra forma ir izcili efektīva: tā ļauj maksimāli izmantot telpu ar minimālu materiāla patēriņu un vienlaikus veido ļoti stabilu struktūru.

Bišu saliktajās acīs ir tūkstošiem mazu sešstūrveida fasetu (ommatīdiju) — bieži ap 5–6 tūkstošiem darba bitei; precīzs skaits atkarīgs no bites izmēra un šķirnes.

Vienā rāmī šūnu skaits tiešām ir liels (tūkstošos), tāpēc vaska būve saimei ir dārga “investīcija” — un biškopim tas atgādina, kāpēc kvalitatīvs vasks un šūnu atjaunošana ir būtiska dravas higiēnai.

 

Biškopju novērojumi
Daži biškopji atzīmē, ka regulāri dzēlieni var mainīt organisma reakciju (daļai cilvēku jutība samazinās), taču tas nav universāls likums: bišu inde var izraisīt arī smagas alerģiskas reakcijas. Ja ir elpas trūkums, ģībonis, plaša nātrene vai straujš pietūkums — tā ir neatliekama medicīniska situācija.

 

Vēl citi fakti
Peru ligzdā bites uztur ļoti stabilu temperatūru (aptuveni 34–35 °C), sildot ar muskuļu darbu vai dzesējot ar ventilāciju un ūdens iztvaikošanu.

⚛   Bites, kas atlido uz svešu stropu ar pilnu medus kravu, tur tiek ielaistas un uzņemtas saimē.

⚛   Ja bitēm pietrūks barības, pēdējā medus lāse tiks atdota bišu mātei. Jo, ja izdzīvos māte, izdzīvos arī bišu saime.

⚛   Bites dzīvo ideālā sabiedrībā, kurā valda kolektīvais saprāts. Jebkura bite bez svārstīšanās var ziedot savu dzīvību, aizstāvot kolektīva intereses.

⚛   Ja bite jūt savu nāvi, tā pēdējiem spēkiem cenšas izrāpot no stropa, lai citām bitēm nav jāizvāc.

⚛   Jo tālāk uz ziemeļiem, jo vērtīgāks medus (nektārs no ziediem izdalās lēnāk, tāpēc vairāk piesātinās ar minerālvielām). Tā ir vispārēja dominējoša tendence, protams, ir izņēmumi, jo tas atkarīgs no daudziem papildus faktoriem.

Māte pārojas pārošanās lidojumos ar vairākiem traniem; tas palielina ģenētisko daudzveidību saimē, kas bieži uzlabo noturību un darba efektivitāti.

Propolisa “apvalks” (propolis envelope) stropā var samazināt mikrobu slodzi uz virsmām — bites ar propolisu burtiski izveido papildus higiēnas barjeru.

Ziemā saime veido ziemas kamolu un ar muskuļu darbību ražo siltumu; barības patēriņš un mitruma vadība ir izdzīvošanas pamats.

biteend

 

Pašlaik tiešsaitē

Klātienē 142 viesi un nav reģistrētu lietotāju

32bisuinde
 

Bišu inde  

Bišu inde jeb apitoksīns ir bišu aizsardzības sekrēts — sarežģīts peptīdu, enzīmu un mazu bioaktīvu molekulu maisījums. Apiterapeiti, kas cilvēkus ārstē ar bišu produktiem uzskata, ka tas ir vērtīgs ārstniecisks līdzeklis, kas mobilizē organisma aizsardzības spēkus veselības uzturēšanai. Galvenās apitoksīna ārstnieciskās īpašības: palielina hemoglobīna saturu asinīs un samazina viskozitāti, uzlabo vielmaiņu, kavē aterosklerozes attīstību un palielina organisma kopējo rezistenci pret slimībām.

Vairumam cilvēku bišu dzēliens izraisa vietēju reakciju: sāpes, apsārtumu un niezi. Ja iepriekš nav iekodušas bites, koduma vietā var veidoties pietūkums. Protams, reakcija var mainīties individuāli, taču pēc daudzkārtējiem kodieniem parasti divu nedēļu laikā attīstās rezistence un tūskas vairs neveidojas. Tomēr jāuzmanās cilvēkiem ar alerģiju pret bišu indi, jo var attīstīties anafilaktiskais šoks, kas var būt dzīvībai bīstams. Ja pēc dzēliena parādās elpas trūkums, sēkšana, ģībonis, straujš pietūkums (seja, rīkle), plaša nātrene vai strauja pašsajūtas pasliktināšanās — jāizsauc neatliekamā palīdzība.

Apitoksīns ir ļoti spēcīga antibakteriāla viela. Tas ir ļoti efektīvs līdzeklis pret stafilokokiem, streptokokiem, tuberkulozes un difterijas ierosinātājiem. Zinātniekiem pat līdz galam nav zināms bišu indes sastāvs. Apitoksīnam un daļai tā ķīmisko savienojumu nav analogu dabā. Tas ir sarežģīts tauku, aminoskābju un olbaltumvielu savienojums. Bišu indi pat vārot vai sasaldējot, bet tā ļoti minimāli maina savu sastāvu un īpašības. Tā ir noturīgākā un stiprākā dezinficējošā viela dabā. Cilvēka kuņģī bišu inde pārstrādājas pilnīgi.

Mēs zinām, ka ar ērču piesūkšanos izplatās encefalīts un Laima slimība. Ja pret encefalītu var potēties, tad pret Laima slimību ilgstoša imunitāte izstrādāties nevar, tātad vakcīnas nav pieejamas. Ir novērots, ka apitoksīns iznīcina borēlijas (Borrelia burgdorferi), kas ir Laimas slimības ierosinātāji. Tāpēc tautas medicīnā uzreiz pēc piesūkušās ērces izvilkšanas blakus šai vietai pieliek biti, lai ievadītu apitoksīnu (iedzeltu) un samazinātu risku saslimt ar Laimas slimību, pret kuru nedarbojas vakcīnas. Tas saistīts ar to, ka borēliju virsma ir ļoti mainīga. Ja, piemēram, streptokokam ir tikai 8 gēni, tad borēlijai ap 800 gēnu. Imūnsistēmai pret šādu antigēnu ir ļoti grūti izstrādāt antivielas, ja nu vienīgi pašā inficēšanās sākuma, kad ir neliels daudzums borēliju un ir ļoti spēcīga imunitāte. Arī ķīmiski sintezētie preparāti ir maz efektīvi, jo tiklīdz tie organismā ienāk, tā borēlija iekapsulējas un ir pasargāta, turpretī no dabiskiem preparātiem tā neslēpjas, tādā veidā pastāv iespēja to iznīdēt.

Apitoksīns ļoti labvēlīgi iedarbojas uz cilvēka organismu kopumā, stimulē nervu šūnu darbību, imūnsistēmu, paaugstina darbaspējas un kopējo tonusu. Uzlabojas miegs un apetīte. Nonākot cilvēka organismā, apitoksīns paplašina asinsvadus. Asinīs palielinās hemoglobīna daudzums, palēninās eritrocītu nogulsnēšanās ātrums un palielinās leikocītu līmenis asinīs. Bišu inde stimulē sirds muskuli, pazemina paaugstināto arteriālo spiedienu un samazina aterosklerozes risku.

Starp citu, pētot ilgdzīvotājus, kuri pārsnieguši 100 gadu slieksni, pārsteidzoši atklājies, ka divas trešdaļas no viņiem ir biškopji vai cilvēki, kuriem nācies daudz saskarties ar bišu kodieniem.

 
Bišu indes sastāvs
Svarīgākie komponenti:

☣️  1. Melitīns. Veido gandrīz pusi no visa sastāva. Tas iedarbojas uz perifēro nervu sistēmu. Pastiprina asins cirkulāciju, uzlabo kapilāru caurlaidību un samazina asins koagulāciju (sarecēšanu), samazina asinsspiedienu. Ir atklāts, ka melitīns izmantotojams arī kā pretvēža preparāts.

☣️  2. Histamīns. Uzlabo asinsriti, paplašina asinsvadus.

☣️  3. Apamīns. Sastāv no 18 aminoskābēm. Satur sēru. Spēcīgi kairina nervu sistēmu. Veicina stresa hormona kortizola izdalīšanos.

☣️  4. Hialuronidāze. Palielina kapilāru caurlaidību un veicina ievadītās inde izplatīšanos apkārtējos audos.

☣️  5. Adolapīns. Proteīns, kas mazina iekaisumu un sāpes. Neļauj salipt eritrocītiem, tādējādi kavē trombu veidošanos.

☣️  6. Fospolipāze A2. Veido ap 12% no kopējā apitoksīna sastāva. Tā ir ferments, kuram piemīt neirotropās īpašība. Tas sagrauj fosfolipīdus, kuri veido šūnu membrānas. Fospolipāze A2 samazina asins koagulāciju (sarecēšanu).

☣️  7. Noradrenalīns. Hormons, kas neitralizē adrenalīna izraisīto iedarbību.

☣️  8. Dopamīns. Hormons, kas stimulē mērķtiecību un rada apmierinātības sajūtu.