18gremosanassis

 

                                               Gremošanas sistēma

Pasaules Veselības Organizācija kā orgānu ir klasificējusi zarnu mikrobiomu. Tas sver ap 2-3 kg. Tie ir ap 1000 dažādu veidu mikroorganismu celmi, no kuriem katram ir sava darbības sfēra, sadalāmais produktu veids, tie savā starpā ir saistīti. Uzskata, ka baktērijas sinerģijā ar fermentiem izdala elektronu plūsmu jeb enerģiju, ko uztver zarnu šūnas.

Zarnu traktā ir enterālā nervu sistēma, kas darbojas daļēji autonomi jeb neatkarīgi no CNS (centrālā nervu sistēma), piemēram, cilvēks atrodas komā, bet uztura pārstrāde uz zarnu sienām turpinās. Zem zarnu gļotādas apvalka atrodas aptuveni pusmiljards neironu, kuri uzvedās tā kā, ja tiem būtu atsevišķas smadzenes. Zarnu sienu gļotādas šūnas dzīvo tikai 3 diennaktis, pēc tam nolobās un tiek izvadītas kopā ar pārējo nevajadzīgo masu, tomēr tas nenozīmē, ka pie zarnām nekas nevar pielipt. Polipi, divertikuloze, dažādas sēņu inkrustācijas, piemēram, kandida, plus vēl fēču masu toksiskā iedarbība, tas viss zarnās rada nepietiekamu barības vielu uzsūkšanos (maldigestijas vai malabsorbcijas sindroms).

 

Populārākās gastrointestinālā trakta (uztura pārstrāde sistēmas) slimības

Kā vispopulārāko droši vien būtu jānosauc disbiozi jeb disbakteriozi, kas pamatā ir neadekvāta uztura un medikamentu lietošanas sekas. Ar šo problēmu saskaras lielākā daļa mūsdienu cilvēku, ieskaitot jaundzimušos. Arī visdažādākie iekaisumi ir bieži sastopami. Ja iekaisuma process sākas

  ►   barības vadā – ezofagīts,

  ►  kuņģi – gastrīts,

  ►  divpadsmitpirkstu zarnā – duodenīts,

  ►  ja aknās – hepatīts,

  ►  aizkuņģa dziedzerī – pankreatīts,

  ►  žultspūslī – holecistīts,

  ►  žultsvados – holangīts,

  ►  tievajā zarnā – enterīts,

  ►  resnajā zarnā – kolīts,

  ►  un, ja taisnajā zarnā – proktīts.

Visi šie iekaisuma procesi rada izmaiņas orgānu gļotādā, izraisa motilitātes jeb motoroloģijas traucējumus zarnu traktā un var veicināt kuņģa vai divpadsmit pirkstu zarnas čūlas rašanos, čūlainus kolītus, žultsakmeņu slimību.

 

Kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla

Pēc kumosa norīšanas tas vispirms nonāk barības vadā un kuņģī, tāpēc uzturam jāatbilst kuņģa fizioloģiskajai uzbūvei un iespējām. Gļotādas čūlu patoģenēzē svarīga loma ir apēstā uztura ķīmiskajam sastāvam un izraisītāju helikobaktēriju aktivitātei.

Uzturu var raksturot pēc tā ķīmiskajām īpašībām, piemēram, skābs vai sārmains, pēc sastāva: olbaltumvielas, ogļhidrāti, tauki, minerālvielas. Skābs vai sārmains nenozīmē garšu, kādu sajūt mutē, bet gan reakciju, kāda rodas sašķeļot pārtiku ar kuņģa un zarnu sulas fermentiem.

Čūlas var izraisīt paaugstināts kuņģa sulas skābums, tāpēc visbiežāk tas notiek divpadsmitpirkstu zarnā, kuras gļotādas izdalītajam sekrētam ir sārmaina reakcija.

Ja cilvēks apēd gan olbaltumvielas, gan ogļhidrātus saturošu ēdienu, piemēram, sviestmaizi ar desu, šokolādes tāfelīti, kafiju, tas viss nokļūst kuņģi nevis kā homogēna masa, kas sajaukta ar siekalām, bet gan pa gabaliņiem, kas rada nepieciešamību pēc lielāka kuņģa sulas daudzuma. Kuņģī piena produktiem, olām un gaļai būtu jāsašķeļas līdz aminoskābēm, bet termiski apstrādāti ogļhidrāti (maize, makaroni, vārīti kartupeļi, putras) skābā vidē nesašķeļas, tiem vajag sārmainu vidi un aizkuņģa dziedzera izdalīto fermentu amilāzi. Olbaltumvielām nonākot divpadsmit pirkstu zarnā, tās saskaras jau ar  sārmainu vidi, tas nozīmē, ka pārstrāde notiek nepilnīgi.

Termiski apstrādāti ogļhidrāti kuņģī tiek aizturēti, kamēr pārstrādājas olbaltumvielas un  tikmēr piesūcas ar kuņģa skābi, vēlāk traucējot amilāzes darbību, jo šis ferments ir aktīvs tikai sārmainā vidē. Veidojas ideāla vide rūgšanas procesam, kā rezultātā rodas etiķskābe un vīnskābe. Līdz ar to divpadsmitpirkstu zarnas iekšējā vide kļūst ievērojami skābāka. No tā cieš zarnu gļotāda un veidojas čūlas. Arī taukskābes, kas rodas, lipāzei sašķeļot taukus, sekmē skābākas vides rašanos.

Ja kuņģī trūkst pepsīna, tiek sekmēts olbaltumvielu pūšanas process. Tas saistīts ne tikai ar nepareizu uztura kombinēšanu, bet arī ar cilvēka kā sugas fizioloģiskajām īpatnībām ar tā organisma morfoloģisko uzbūvi, jo pepsīna koncentrācija cilvēka kuņģa sulā ir nepietiekama, lai pārstrādātu gaļas olbaltumvielas. Rezultātā uztura pārstrādes procesā veidojas rūgšanas un pūšanas toksiskie produkti, kuri ar asinīm nokļūstot aknu vārtu vēnā un tālāk, nonākot aknās, tiek neitralizēti, taču ar gadiem rodas problēmas pašās aknās.

Tālāk daļēji sagremotais pusšķidrais vai šķidrais saturs humuss pēc divpadsmitpirkstu zarnas nonāk 10m garajā tievajā zarnā. Tajā caur zarnu sienām notiek pārstrādātā uztura galveno komponentu uzsūkšanās asinīs un limfā. Tās ir aminoskābes, taukskābes un sašķelto ogļhidrātu produkti - monosaharīdi, disaharīdi - kuri tālāk rada skābu reakciju, kas ir viena no čūlas cēloņiem, kas izraisa kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas veidošanos. Auksts, karsts, rupjš uzturs vai  arī stresi jeb neiroreflektorā iedarbība vienīgi veicina saasinājumus. Rezultātā kuņģa sulas pH var pavirzīties uz skābo pusi pat līdz 2.0 vienībām. Tāpēc, ja bieži ēd, kuņģa sula patstāvīgi izdalās un gan kuņģī, gan divpadsmitpirkstu zarnā veidojas čūlas.

Ārsti tādos gadījumos parasti iesaka saudzējošu uzturu: vārītu, tvaicētu, bez etiķa, pipariem, sāls utt. Tas var būt dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kā tvaicētās kotletes, olas, biezpiens, arī eļļas, baltmaize, saldumi. Kādi ķīmiskie procesi attīstīsies? Tā būs pūšana, rūgšana tievajā un resnajā zarnā, toksīnu nonākšana asinīs. Viss atkārtojas, tāpēc rezultāts izpaliek, jo iepriekš minētie produkti rada skābu vidi. Bet skābes izdalīšanos bremzējošie medikamenti rada tikai īslaicīgu uzlabojumu, tāpēc čūlas ārstēšanas process turpinās ilgstoši.

Kā zināms, iekaisums rodas tur, kur ir strutas. Virs kuņģa atrodas bronhi un  plaušas. Lielākajai daļai cilvēku trešdaļa bronhiālā koka ir aizpildīta ar strutainām masām, un pa asinsvadu tīklu toksīni nonāk kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas zemgļotādas slānī noteiktos posmos. Ja uz tiem nonāk kuņģa sula ar paaugstinātu skābumu, veidojas atsevišķas čūlas vai arī daudzas punktveidīgās čūlas jeb erozīvs gastrīts. Pēc tam šajās vietās apmetas nelūgti viesi: vīrusi, baktērijas, vienšūņi.  Paņemot audu paraugus (biopsija), atklāj, piemēram, helikobaktēriju, tiek izmantotas zāles, kas to nogalina un iestājas remisija, čūla pierimst, bet pēc kāda laika viss atkārtojas, jo cēlonis paliek, tāpēc jāattīra aknas, bronhi, plaušas utt. Dabīgais līdzeklis pret helikobaktēriju ir lavandas eļļa. Čūlas ārstēšana, tāpat kā jebkuras citas slimības ārstēšana, ir visa organisma ārstēšana. Nepieciešama svaiga augu izcelsmes pārtika, zāļu tējas, vēlāk arī sulas. Jāpielāgojas, lai mehāniski netraumētu čūlu.

Pareizi sagatavota piparmētru tēja ar kvalitatīvu medu ir labs audu barošanas līdzeklis. Medus dziedē čūlu un uzsūcas kuņģī, veidojot sārmaināku vidi. Pieturoties pie šādas attīrīšanās programmas, dažu nedēļu laikā pazūd acidoze, normalizējas kuņģa sulas skābums. Tā kā nav ēdiena, neizdalās kuņģa sula un sadzīst čūlas.

 

Grēmas

Jau pēc 35 gadiem cilvēkam samazinās kuņģa skābes izstrāde, kas veic svarīgu dezinfekcijas un uztura pārstrādes funkciju, tas ir, sašķeļ lielās aminoskābju molekulas sīkos, viegli asimilējamos aminoskābju fragmentos. Kuņģa sulas skābumam jābūt > pH 1-3. Ja tas samazinās, pavājinās aizsardzība pret vīrusiem, kas kuņģī iekļuvuši ar uzturu, sēnītēm un baktērijām, kā arī daļēji pret parazītiem, sevišķi to olām. Ja ir nepietiekams kuņģa skābes daudzums, arī aknas nesaņem signālu pietiekami izstrādāt žultsskābi. Rezultātā vājinās uztura asimilācija un veidojas barības vielu deficīts, kā arī cieš imunitāte. Šādam stāvoklim ilgstoši turpinoties un kļūstot hroniskam, sfinkteris starp barības vadu un kuņģi pārstāj līdz galam blīvi aizvērties un var attīstīties GERS.

Grēmas jeb gastroezofageālās refluksa slimības (GERS) būtība ir, ka barības vadā nekontrolēti atgriežas kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnās nonākušais saturs, kas kairina elpceļu gļotas un rada nepatīkamu sajūtu kaklā. Sfinkteris, kas atrodas savienojuma vietā starp barības vadu un kuņģi, atdala barības vada neitrālo vidi no kuņģa skābās vides. Barības vadā esošie muskuļi veicina siekalu un ēdiena virzīšanos uz kuņģi.

Ja ir sfinktera muskuļa trūce un tas blīvi neaiztaisās, kuņģa saturs nonāk barības vadā un pat mutē. Plānais barības vada epitēlija slānis var tikt bojāts un, ja tas turpinās ilgstoši, var pat attīstīties onkoloģija.

Lai noskaidrotu cēloņus, jāveic ezofagogastroskopija, sfinktera apskate ar endoskopu, iespējams, tās ir kādas anatomiskās izmaiņas. Varbūt tas saistīts ar medikamentu blaknēm, piemēram, sāpju remdinošie līdzekļi, kā aspirīns, vai hormonālie līdzekļi, antidepresanti, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi utt. Tāpēc vienmēr jānoskaidro medikamentu blaknes. Cēlonis var būt skābu vidi veicinoši produkti, piemēram, dzīvnieku izcelsmes produkti, tā var būt steiga ēšanas laikā, sauss vai sāļš ēdiens, gāzētie dzērieni, smēķēšana, hronisks pankreatīts, helikobaktērijas.

Ieteikumi līdzīgi kā pie citām veselības problēmām: nedrīkst pēc ēšanas gulēt, adekvāts uzturs, intervālā badošanās, pusstundu pirms ēšanas lietot ābolu etiķi.

 

Helikobaktērijas

Helicobacter pylori ir obligāts patogēns, ar ko asimptomātiski (bez klīniskiem simptomiem) inficēta gandrīz puse pasaules iedzīvotāju, īpaši vietās ar sliktiem sanitārajiem apstākļiem.

Helikobaktērijas dzīvo kuņģa pylor daļā un divpadsmitpirkstu zarnā. Lai izdzīvotu kuņģa skābajā vidē, tās aizsargājas no skābes kuņģa gļotādas gļotu slānī, bet tālāk divpadsmit pirkstu zarnā jau ir sārmaina vide. Problēma tā, ka, palielinoties šo baktēriju skaitam, uzreiz nav novērojami nekādi simptomi, bet, progresējot vēl tālāk, tikai tad sāk parādīties. Ir pierādīta baktērijas saistība ar kuņģa un 12 pirkstu zarnas čūlu, akūtu un hronisku gastrītu, kuņģa gļotādas limfomu utt.

Helikobaktērijas ir sastopamas arī dzīvniekiem, bet cilvēka organismā visbiežāk nokļūst, nepietiekami ievērojot personīgo higiēnu. Iespējami simptomi (atkarīgi no baktērijas izraisītās slimības) sāpes vai diskomforts vēdera augšējā daļā (epigastrijā), dedzināšana (grēmas), vēdera pūšanās pēc ēšanas, slikta dūša. Ārstēšanai parasti nozīmē antibiotikas kombinācijā ar protonu sūkņu inhibitoriem.

Ekomedicīnā pielieto lavandas eļļu (vienu pilienu pirms ēšanas, sajaucot to ar ūdeni, pakāpeniski palielinot pilienu daudzumu). Kurss ilgst 2 mēnešus, kursa beigās devu pakāpeniski samazinot.

Gastrīts

Kuņģa svarīgākā funkcija ir aizsardzība, lai zarnu traktā neiekļūtu infekcijas, tas ir lielmolekulārie aminoskābju savienojumi ar svešu programmu, kas veidota svešā organismā. Tāpēc, lai nerastos problēmas tie ir jāiznīcina.

Par gastrītu tiek uzskatīts kuņģa gļotādas apvalka iekaisums. Tas gan ir vispārināts jēdziens, jo iekaisuma izcelsmei un norisei var būt ļoti dažādi varianti.

  ♦   Atrofiskais gastrīts ir, kad uz kuņģa gļotādu iedarbojas antivielas, tas ir mūsu imūnšūnas, tātad autoimūnais process. Rezultātā tiek zaudētas šūnas, kas izstrādā skābi. Pie riska grupas pieskaitāmi tie, kam veikta kuņģa operācija (rezekcija) un veci cilvēki. Atrofiskais gastrīts bieži vien izraisa perniciozo anēmiju, kad tiek traucēta vitamīna B12 uzsūkšanās no uztura.

  ♦  Sēnīšu vai vīrusu izraisītais gastrīts.

  ♦  Ir baktēriju izraisīts gastrīts, kas visbiežāk saistās ar heliko baktērijām.

  ♦  Akūts gastrīts. Parasti rodas pēc smagām traumām, kaulu lūzumiem, apdegumiem vai kādām smagām slimībām.

  ♦  Eozinofīlais gastrīts. Tā ir alerģiska reakcija uz inficēšanos ar helmintiem. Par to liecina eozinofīlo leikocītu palielināts daudzums asins analīzēs.

  ♦  Palielinās limfātiskie mezgli un uz kuņģa sienām veidojas lielas ieloces, kā arī ar šķidrumu pildītas cistas, kas bieži vien pārvēršas par ļaundabīgām.

    Ir gastrīta forma, kad kuņģa sienās uzkrājas plazmas šūnas plazmocīti, kas ir leikocītu veids, ko parasti izraisa kodīgu šķidrumu nonākšana kuņģī, piemēram, no sadzīves ķīmijas. Tie var būt mazgāšanas līdzekļi utt.  Tās arī var būt staru terapijas izraisītās sekas.

  Erozīvs gastrīts. Rodas dažādu kairinātāju rezultātā. Attīstās lēni, taču, ja neko nedara, parādās čūlas. Pie šādiem kairinātājiem pieskaitāmi daudzie aptiekās nopērkamie nesteroīdie pretiekaisuma preparāti ar visdažādākajiem nosaukumiem, piemēram, pazīstamais aspirīns. Attīstību var stimulēt bakteriālās un vīrusu infekcijas. Kairinājumam ilgstoši turpinoties var pat attīstīties Krona slimība (autoimūns process).

Ekomedicīnā gastrīta ārstēšanai var izmantot augu maisījumu, piemēram, no pelašķa, kliņģerītēm un asinszāles, šos augus sasmalcinot un samaisot vienādās proporcijās. Tos ieber termosā un aplej ar karstu ūdeni +700C, ļauj ievilkties vismaz stundu, periodiski maisot. Šādi pagatavotu tēju lieto regulāri pirms ēšanas vairākas nedēļas, ideālā variantā kopā ar propolisu medū. Paralēli tukšā dūšā var lietot kartupeļu un kāpostu sulu. Vēl izmanto alvejas sulu (divas ēdamkarotes dienā). Lai patīkamāk lietot, var sajaukt ar medu. Lai rezultāts būtu pozitīvs, tāpat kā pie citām slimībām, uz ārstēšanās periodu pilnīgi jāatsakās vai vismaz jāsamazina dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas saturošu produktu lietošana.

 

Kuņģa sulas skābums

Kad gatavojamies ēst vai jau ēdam, izdalās siekalas un vienlaicīgi arī hormons gastrīns, kas sintezējas kuņģa vārtnieka daļas dziedzeros G-šūnās. Tas stimulē arī histamīna izdali, kas veicina sālsskābes sekrēciju.

Ļoti svarīga funkcija, ko veic kuņģa skābe (sālsskābe jeb HCl), ir aizsargfunkcija (dezinfekcija).

Ja ir kuņģa sulas skābums ir pazemināts, ir traucēta uzņemtā uztura pārstrāde un tālākā uzsūkšanās, veidojas atsevišķu barības vielu deficīts, kā arī tiek provocētas daudzas slimības. Kuņģa sulas pH optimāli jābūt 1-3.

Sālsskābe ir vienīgā skābe, ko organisms izstrādā. Pārējās skābes rodas metabolisma rezultātā kā atkritumvielas, kas jāizvada no organisma. Jau pēc 35 gadu vecuma samazinās kuņģa sulas izstrāde. Veicinošie faktori ir regulāra pārēšanās, saldumi, ēšana pirms gulētiešanas, zaļumu trūkums ēdienkartē un nepareiza produktu kombinēšana (piemēram, olbaltumvielas kopā ar ogļhidrātiem).

 

Kas nepatīk aknām un kāpēc tās saslimst?

Lietojot nedabīgu uzturu, turklāt nepareizi to kombinējot, rūgšanas procesā izdalās tādi toksīni kā aldehīdi, metāns, metilspirts, etiķskābe. Tās ir indes, kas var novest pie letāla iznākuma, bet nemirstam tikai tāpēc, ka ir aknas, kas šīs indes neitralizē, savienojot tās ar glikuronskābi, lai izvadītu caur nierēm.

Asinis no tievās un resnās zarnas uzreiz nenonāk lielajā asinsrites lokā, bet caur vārtu vēnu dodas uz aknām. Lielākā daļa olbaltumvielu no mūsu uztura pilnīgi neasimilējas un aknām tiek papildus vēl viens nevajadzīgs darbs – olbaltumvielu pārstrāde par urīnvielu, ko izvada caur nierēm. Regulāri pārslogojot aknu šūnas hepatocītus ar organisma, tā teikt, glābšanu, paliek novārtā citas to funkcijas: olbaltumvielu, hormonu, fermentu, glikogēna, žults sintēze. Tās izpaužas kā galvassāpes, novājēšana, bulīmija, bezmiegs, nogurums.

Ne jau visi toksīni, kas nonāk aknu parenhīmā, tiek neitralizēti, tāpēc nonāk kopējā asinsritē un izkliedējas pa visu organismu, izraisot populāras veselības problēmas. Endogēnajiem toksiskajiem vielmaiņas galaproduktiem pievienojas arī eksogēnie: alkohols, rūpnieciskā un sadzīves ķīmija, nikotīns un narkotikas, kas var izraisīt dažādas aknu saslimšanas. Tas izpaužas kā aknu audu iekaisums – hepatīts. Ja to aizlaiž vai ārstē ar antibiotikām un hormonālajiem preparātiem, tas var pārvērsties cirozē, tas ir, atmirušo aknu šūnu vietā ieaug saistaudi.

Žultsakmeņu slimība, strutaini sabiezējumi žultspūslī un žults ceļos, kas sastāv no holesterīna, kalcija sāļiem un žults, sākas ar žultspūšļa iekaisumu, kas izpaužas kā spēcīgas sāpes labajā sānā. Šādā gadījumā pacientam iesaka lietot pretsāpju preparātus, žultspūsli izoperē, tomēr cēloni šādā veidā nenovērš. Ja vien neesat nonākuši tik tālu līdz situācijai, kad jāsauc ātrās palīdzības mediķus, lai glābtu dzīvību, holangīts un holecistīts ir ārstējams bez ķirurģiskas iejaukšanās, tai skaitā laparoskopiskas (ar minimāliem griezumiem). Arī akmeņu drupināšana ar ultraskaņu nav nekaitīga, jo negatīvi iedarbojas uz apkārtējiem audiem.

Līdzīgi kā pārējos orgānus, aknas nevar attīrīt atsevišķi. Ir jāveic kopējā organisma attīrīšana un jāpārtrauc to piesārņot. Attīrot aknas, vienlaicīgi atbrīvosieties no tādām atkarībām kā smēķēšana, alkohols, narkomānija. Jo ne jau ar pārliecināšanu, kodēšanu vai citu psiholoģisku iedarbību uz cilvēku aknas var attīrīt. Tiklīdz aknu un smadzeņu šūnas attīrīsies no alkohola, narkotiku un cigarešu radītiem toksīniem, tieksme pēc šādiem kaitīgiem ieradumiem visdrīzāk atkritīs vienkārši pati par sevi.

Žultsakmeņi

Pazīmes, kas var liecināt, ka ir izveidojušies žultsakmeņi:

  Ο     maisiņi zem acīm,

  Ο   pigmentācijas plankumi uz sejas un rokām, kas bieži novērojami veciem cilvēkiem,

  Ο   plikpaurība,

  Ο   strauja nosirmošana,

  Ο   cistu un audzēju veidošanās,

  Ο   blāvas acis,

  Ο   aplikums uz mēles,

  Ο   nepatīkama izelpa no mutes,

  Ο   bieži parādās herpes izsitumi,

  Ο   plaisā lūpu kaktiņi un papēži.

Žultsakmeņu rašanās cēloņi:

  ▲   organisma dehidrācija, trūkst ūdens, tāpēc žults sabiezē un sākas kristalizācija,

  ▲  neadekvāts uzturs, pārēšanās, liels olbaltumvielu īpatsvars uzturā,

  ▲  rafinētie produkti,

  ▲  izjaukts ēšanas un miega režīms,

  ▲  saldinātie dzērieni,

  ▲  medikamenti.

 

Aizkuņģa dziedzeris

Uzskata, ka dzīves ilgums ir tieši saistīts ar aizkuņģa dziedzera stāvokli. Dabā ir iekārtots tā, ka dzīvās šūnas, ja tās tiek bojātas, pašpārstrādājas (autolīzes process). Tas nozīmē, ka, ja uzturā lieto “dzīvus” produktus, to pārstrādei vajag minimālu daudzumu aizkuņģa dziedzera fermentu, lai noārdītu tikai dažas šūnas un aizsāktu līdzīgu reakciju kaskādi.

Bieži vien aizkuņģa dziedzeris tiek bojāts jau agrā vecumā, kad bērnu baro, piemēram, ar pienā vārītām saldajām putrām (mannas, auzu, rīsu), kas vārot zaudējušas bioloģisko vērtību, pārslogo aizkuņģa dziedzeri, un zarnu traktā izraisa pūšanas, rūgšanas procesus.

Aizkuņģa dziedzera svars ir ap 70g Tā nelielajā endokrīnajā  astes daļā Langerhansa saliņu beta šūnās tiek producēts hormons insulīns, kas ir universāls anabolistisks hormons, kurš veicina sadalīto uztura elementāro sastāvdaļu iekļūšanu šūnās caur to membrānām. Aizkuņģa dziedzera galvas daļā tiek izstrādāti galvenie uztura pārstrādes fermenti lipāze, amilāze un tripsīns.

Fermentu un hormona insulīna sintēze ir energoietilpīgs process. Piemēram, priekš termiski apstrādāto augļu pārstrādes vajag līdz pat 100 reižu vairāk fermentu, nekā tad, ja tie būtu bijuši svaigi. Cilvēki, fizioloģijas procesu nezināšanas dēļ aizkuņģa dziedzerim daudz nodara pāri, jo vadās tikai pēc apetītes, nenojaušot līdz kam tas var novest, bet novest var līdz cukura diabētam, vēzim, pankreatītam un arī nekrozei, kura var rasties aizkuņģa dziedzeri regulāri pārslogojot, sevišķi ar gaļas produktiem. Izdaloties milzīgam daudzumam fermentu, var sākties ļoti bīstams process nekroze, kad izdalītie fermenti, sāk pārstrādāt pašu aizkuņģa dziedzeri. No nekrozes var viegli izvairīties (ar mērenību ēšanā), bet ir grūti izārstēt.

 

Kā pasargāt aizkuņģa dziedzeri?

Jau agrāk ārsti zināja, ka aizkuņģa dziedzeri no akūtā pankreatīta vislabāk var paglābt badošanās. Mūsdienās ir parādījušies dažādi preparāti, tai skaitā hormonālie, kas vēl vairāk paplašina iespējas akūtā situācijā glābt pacientu. Lai gan mediķu iespējas ir paplašinājušās, taču vienalga, ja nenovērš pirmcēloni, situācija var kļūt nepatīkama. Hroniskais pankreatīts mūsdienās ir ļoti bieži sastopama problēma, un, lai nenonāktu līdz dzīvības un nāves robežai, ir jāpāriet uz ciklisku, dabiski nosacītu ēšanas režīmu, nokoriģējot uztura sastāvu.

Lai aizkuņģa dziedzeris spētu reģenerēties, ideāli būtu jau pēcpusdienā no pl. 16.00 neko neēst, jo, ēdot vēlāk, ēdiens paliek divpadsmitpirkstu zarnā līdz rītam, kaut gan priekšā vēl ir ceļš - 5 metri pa tievo zarnu un 2 metri pa resno zarnu. Organismam tas ir ļoti postoši. Sākas rūgšana, pūšana un gāzu veidošanās. Tādā veidā rodas baktēriju pāraugšanas sindroms (SIBO), kairināto zarnu sindroms un disbakterioze. Protams, šo procesu intensitāti iespaido faktors – kas, cik un kādā kombinācijā tika apēsts. Rezultātā veidojas barības vielu deficīts, bet toksiskās vielas ar asins plūsmu pa portāla vēnu, kas ir kā venozais kolektors, no zarnu trakta nonāk uz organisma galveno filtru – aknām. Lai pārstrādātu toksiskos metabolītus, aknām jāstrādā ar lielāku slodzi, tāpēc daudzas citas funkcijas paliek novārtā. Rodas dažādas aknu slimības, tādas kā hepatoholecistīts, kaļķains holecistīts un pat ciroze. Tas viss pēc gadiem neizbēgami atstāj iespaidu uz visu organismu.

Aizkuņģa dziedzera pašatjaunošanās var notikt tikai badojoties, tāpēc uz nakti nav jāēd un jādzer. Pa nakti visiem orgāniem jāatpūšas un jāpašatjaunojas, nevis jānodarbojas ar uztura pārstrādi un utilizāciju, tāpēc labi iederas intervālā badošanās (skat. sadaļā attīrīšanās).