18modgremosan
Nieres
Nieres ir vielmaiņas galaproduktu izvadorgāns, kas parasti savu darbību nepārtrauc pēkšņi, visbiežāk aizsākumi meklējami jau bērnībā un turpmākais process turpinās slēpti daudzus gadus.

Bērnam pirmās iesnas, klepus, pirmais iekasuma process elpošanas ceļos. Vai pat angīna, gripa, skarlatīna utt. Teiksiet, kas tur neparasts. Ar to tiek ienesta pirmā porcija mikrobu nieru glomerulārajā aparātā, tas ir arteriolu tīklā. Kopā ar mikrobiem nonāk elpošanas ceļu gļotādas atmirušās šūnas, kas rodas iekaisuma procesā. Pietiek dažu šādu seansu un iekaisums glomerulos, jeb akūtais glomerulonefrīts. Tiek bojātas kapilāru sienas, un urīnā nonāk asinis. Iekaisuma procesa apturēšanai tiek izmantoti tādi medikamenti kā sulfonamīdi, kortikosteroīdi, antibiotikas. Mērķis tiek panākts, un iekaisuma process apstājas, bet nelikvidējas, jo netiek līdz galam izvadītas atmirušās šūnas un mikrobi. Pēc kāda laika jau saslimst kanāliņi - pielonefrīts vai nefrozonefrīts. Tiek traucēta arteriolu kapilāru sienu caurlaidība un tiek laistas cauri asins seruma lielās olbaltumvielu molekulas albumīni. Organisms zaudē olbaltumvielas, un tas kļūst bīstami, jo vājinās imunitāte.

Atkal talkā nāk antibiotikas, hormonālie preparāti, ķīmijterapija. Rezultātā – saistaudu izplešanās jeb nieru audu sklerozējošs hronisks iekaisums. Sekas – asinsspiediena paaugstināšanās, jeb simptomātiska vai esenciālā hipertensija jebkurā vecumā. Bojātās nieres asins plūsmā izdala hormonu renīnu, kurš sintezējas virsnieru garozā, kas izraisa asinsvadu kapilāru spazmu visā organismā un notiek asinsspiediena paaugstināšanās. Cieš asinsvadu sieniņas, var arī neizturēt un tas var notikt jebkurā vietā – smadzenes, plaušas, aknas, sirds. No asins seruma bojātajā vietā nokļūst  un nogulsnējas kalcija sāļi, holesterīns, urīnskābes kristāli. Viss šis mistrojums nogulsnējoties uz asinsvadu sienām, rada čūlas un ir kā izejmateriāls  sklerozei un  trombiem. Perspektīvā smadzeņu insults vai miokarda insults.

Daudzu gadu garumā turpinot ignorēt dabas likumus, slimības ārstējot ar antikoagulantiem un asinsvadus paplašinošiem līdzekļiem, turpinot organismu sagandēt ar dažādiem medikamentiem, ar nierēm notiek tas, kas notiek. Nieres pārstāj funkcionēt. Nieru glomeruloses nav spējīgas no asins seruma izfiltrēt ārkārtīgi indīgus mazmolekulāros slāpekļa savienojumus – tādus kā urīnskābe, kreatinīns, karbamīds utt. Iestājas visa organisma saindēšanās - urēmija. Dzīvības glābšanai tiek izmantotas mākslīgās nieres.

Nierēs var uzkrāties toksīni un dzīvot dažādi parazīti
Nierēs uzkrājas liela daļa toksīnu, kas tiek uzņemti ar pārtiku un citiem avotiem. Ideāls nieru attīrīšanas līdzeklis ir bioloģiski audzēts arbūzs. Lai efekts nebūtu pretējs, arbūzam jābūt audzētam, neizmantojot nitrātus.

Turklāt nierēs var dzīvot tādi mikroorganismi, kā ureaplazma (var veicināt nierakmeņu slimību), mikoplazmas, kandidas, zarnu nūjiņas un daudz kas cits. Taču vīrusi tur nedzīvo spēcīgās asins plūsmas dēļ, tie var tikai šķērsot nieru asinsrites sistēmu.

Daudzas slimības jāsāk ar nieru ārstēšanu
Tādām slimībām kā lumbosakrālais radikulīts, Behtereva slimība (deģeneratīvas pārmaiņas mugurkaulā, skriemeļu saaugšana un nekustība) ir līdzīgi cēloņi kā skoliozei vai krūšu radikulītam. Veicinošie faktori ir nepareiza smaguma pacelšana un stāja, vai saaukstēšanās. Visos gadījumos rodas pēkšņas, asas sāpes, ko rada straujas un ilgstošas starpskriemeļu muskuļu spazmas, kas nospiež nervus. Tādas slimības kā mugurkaula osteohondroze, dažādas radikulīta lokalizācijas, skoliozes, Behtereva slimības, kā arī daudzas citas, to ārstēšana jāsāk būtu ar pielonefrīta un nierakmeņu ārstēšanu.
 
Nieru mazspējas pazīmes
Šādas un līdzīgas izpausmes mēdz būt arī citu veselības problēmu gadījumā, taču, ja vairākas no šīm zemāk uzskaitītajām pazīmēm sakrīt, noteikti jāveic attiecīgās izmeklēšanas (ultrasonogrāfija, asins un urīna analīzes), jo nieres nesāp, līdz brīdim, kad stāvoklis jau kļuvis dramatisks. 

Ø  Paaugstināts arteriālais spiediens (hipertonija). Nefrona kanāliņu bojājumu gadījumā, nieru filtrēšanas spēja samazinās, bet, lai izfiltrētu iepriekšējo asins daudzumu ar neirohumorālās regulācijas palīdzību tiek paaugstināts arteriālais asinsspiediens, kas vēl vairāk bojā nieres. Veidojas tāds kā slēgtais sabrukšanas loks - jo lielāks arteriālais spiediens, jo vairāk tiek bojāta nefronu, tas ir, kanāliņu un sīko asinsvadu kamoliņu sistēma, tāpēc vēl vairāk paaugstinās arteriālais spiediens. Šo loku var pārraut tikai ar kardinālu uztura maiņu, bet ne ar asinsspiedienu pazeminošiem medikamentiem.

Ø  Sāpes jostasvietas apvidū, kas saistītas ar nierakmeņiem. Sāpes var būt arī urinējot.

Ø  Mutē metāliska piegarša. Tas liecina par nieru nepietiekošu funkcionēšanu, kā rezultātā pavājinās dzelzs asimilācija un sekas tam - pasliktinās hemoglobīna izstrāde, kas var izraisīt galvas reiboņus utt.

Ø  Vitamīna D3 deficīts. Ja vitamīns D2, kas nierēs ir neaktīvajā formā, netiek pietiekošā daudzumā pārvērsts aktīvajā D3 formā, veidojas kalcija deficīts, pat ja tā organismā ir pietiemi vai ir pat pārpalikums. No neaktīvā neorganiskā kalcija var veidoties asinsvadu kalcifikācija, ateroskleroze un nierakmeņi.

Ø  Sausa āda, nieze un izsitumi uz ādas. Caur nierēm neizvadītos metabolītus organisms cenšas izvadīt caur ādu.

Ø  Caur nierēm neizvadītie metabolīti var radīt arī galvassāpes. Šīs galvassāpes var būt ilgstošas un it kā neizprotamas.

Ø  Urīnskābes pārpalikums, kas parādās uz pieres sīku kristālu veidā un atgādina sarmu. Tas liecina ka nieres vairs nespēj pilnībā ar urīnu izvadīt urīnskābi, tāpēc organisms cenšas to izvadīt caur ādu.

Ø  Amonjaka vai urīnvielas smaka no mutes, urīna un sviedriem. Tas nav saistīts ar cilvēka vecumu, kā dažkārt mēdz uzskatīt, bet gan ar neārstētām nieru problēmām.

Ø  Skābs urīns. Urīna skābuma palielināšanās notiek amonjaka samazināšanās rezultātā, jo amonjaks rada sārmainu reakciju.

Ø  Urīna putošanās. Tas liecina par lielu daudzumu olbaltumvielu urīnā, kas saistās ar slāpekli saturošo vielu sliktu pārstrādi, vienkāršāk sakot, filtri (glomerulas) ir caurumaini.

Ø  Urīns ir palicis tumšāks un duļķaināks. Tā ir tipiskākā pazīme, taču iespējamie cēloņi tam var būt arī citi, piemēram, onkoloģija vai infekcija, kas izpaužas ar biežu urinēšanu, kaut arī bieža urinēšana, protams, var būt arī saistīta ar adenomas prostatas iekaisumu.  

Ø  Roku un kāju tūskas. Tās atšķiras no tām, ko izraisa sirds problēmas. Nieru izraisītās tūskas nav tik blīvas un ir sāpīgākas. Ar pirkstu uzspiežot uz tām, paliek tāda kā bedrīte, kas kādu brīdi vēl saglabājas. Var būt arī slēptās tūskas, piemēram, cilvēks sāk mazāk ēst, bet svars palielinās.

Ø  Maisiņi zem acīm. Nejaukt šo maisiņu efektu zem acīm ar tauku bruku vai nokārušos ādu.

Ø  Insulīna nepietiekamība. Palielinoties cukura līmenim asinīs, insulīna rezistences rezultātā rodas ketoacidoze (ketonskābju uzkrāšanās organisma šķidrumos un audos). Tai nav sakara ar keto diētu.

Ø  Paaugstināts holesterīna līmenis asinīs. Nieru problēmas arī var būt cēlonis.   

Kāpēc pastāvīgi salst kājās un kāds tam sakars ar nierēm?
Ne velti saka – vienmēr kājas turiet siltumā. Sildot kājas, tiek sildītas arī nieres. Nieru problēmu biežākais cēlonis var būt nepietiekama ūdens dzeršana un aukstas kājas, bet vēl kā sekundārais cēlonis - infekcijas. Ja kājas ir aukstas, ar atdzisušajām asinīm nierēs ienāk mazāk skābekļa, cirkulācija pavājinās un attīstās infekcijas. Pastāv liela varbūtība, ka var sākt attīstīties pielonefrīts. Turklāt nieru pāratdzesēšana saistās arī ar cistītiem un urīnceļu infekcijām.

Iespējamie cēloņi, kas varētu būt par iemeslu aukstām kājām:

  ζ virsnieru hormonu deficīts,

  ζ cinka, dzelzs, nātrija trūkums organismā,

  ζ cukura diabēta izraisīts vai atarosklerozes izraisīta asinsrites pasliktināšanās pēdās,

  ζ iekaisīga kompresijas neiropātija (iekaisuma rezultātā bojāts vai saspiests nervs),

  ζ hipotireoze (pavājināta vairogdziedzera funkcija),

  ζ hipotensija (pazemināts asinsspiediens).

Paaugstināta temperatūra ir saindēšanās pazīme
Jebkura elpošanas ceļu slimība ir elpceļu gļotādas apvalka iekaisums, atmirušo audu sadalīšanās, par ko liecina atklepotās krēpas un iesnu izdalījumi no deguna. Tas notiek vīrusu (gripas, adenovīruss utt.) vai baktēriju iedarbībā, piemēram, stafilokoks, streptokoks, pneimokoks un citi. Arī aukstums un stress sekmē šo procesu,  veicinot resnās zarnas toksīnu nokļūšanu asinsritē, tālāk bronhos un deguna blakusdobumos. Asinīs nonāk indīgie monoamīni, tādi kā ptomaīns, kadaverīns, putrescīns, amonjaks.  Palielinās ķermeņa temperatūra, jo tiek traucēts tāds vielmaiņas procesa posms kā oksidējošā fosforilēšana. To pavada svīšana un drebuļi. Tādā veidā organisms cenšas atbrīvoties no toksīniem. Temperatūras paaugstināšanās nav organisma cīņa ar vīrusiem un infekcijām, bet gan saindēšanās pazīme ar iekšējiem toksīniem. Šādā gadījumā ieteicama tūlītēja attīrīšanās, ieskaitot zarnu skalošanu ar klizmām, caurejas līdzekļu izmantošana un ūdens dzeršanu lielā daudzumā.

Pastiprināti lietojot dzīvnieku izcelsmes produktus (gaļa, olas, sieri), lai kompensētu proteīnūriju vēl vairāk tiek noslogotas nieres, jo organismā tiek pastiprināti sintezētas antivielas uz ienākušajiem antigēniem (līdz galam nesadalītās olbaltumvielas).

Labākais veids, kā profilaktiski pasargāt nieres, ir vispārēja attīrīšanās. Pie akūtām un hroniskām nieru kaitēm jāatsakās no olbaltumvielu uztura. Dabīgās augļu un dārzeņu sulas ir labs līdzeklis nieru atjaunošanai, tāpēc hronisko nieru nepietiekamību nevajag uztvert kā fatālu spriedumu, kas asociējas ar nieru dialīzi vai to pārstādīšanu.  

Zarnām ir raksturīgas iestiepuma sāpes
Cilvēka zarnu gļotādas iekšējā laukuma izmērs līdzinās futbola laukumam. Uz zarnu gļotainās virsmas var dzīvot parazīti, sēnītes, atrasties nepārstrādātais uzturs. Sāpju cēlonis var būt uzkrājušās gāzes, zarnu obstrukcija (zarnu aizsprostojums) jeb ileus utt
 
Cauro zarnu sindroms
Līdz aminoskābēm nesadalītās olbaltumvielas asinsritē iekļūst galvenokārt caur patoloģiskām spraugām zarnu gļotādā, cilvēkam lietojot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (piemēram, ibuprofēns), antacīdus (neitralizē kuņģa skābi), antibiotikas, lektīnus (piemēram, glutēns, ko satur kviešu izstrādājumi), biocīdus (sadzīves antibakteriālos līdzekļus). Uz neradnieciskām olbaltumvielām (antigēniem) reaģē imūnsistēma. Tam tiek tērēts daudz organisma resursu – pārslogotas aknas un nieres, palielinās infekciju risks, tiek papildus tērēta  enerģija, minerālvielas, bet zarnu spēja uzturu absorbēt samazinās. Sekas - paātrinās organisma novecošanās un palielinās autoimūno saslimšanu risks. 
 
Halitoze (nepatīkama smaka no mutes).
Ir svarīga ne tikai iekšējā, bet arī ārējā tīrība un arī nepatīkamu smaku neesamība. Mēs esam tas, ko mēs ēdam. Ja ož pēc acetona, amonjaka, sēra, tas nozīmē, ka uzturā ir daudz dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu vai arī ir problēmas ar nierēm.

Biežākais cēlonis smakai no mutes ir problēmas ar smaganām, to iekaisums gingivīts, kuru neārstējot veidojas periodontīts. Tā var būt ēdiena atlieku uzkrāšanās starp zobiem un smaganu kabatās, kur ātri vien savairojas baktērijas un izdala savus metabolisma produktus, tādus nepatīkami smakojošus kā sērūdeņradis un metil merkaptāns. Arī zobakmeņi šo procesu sekmē, jo paver spraugas starp zobu un smaganu.

Smakas cēlonis var būt aplikums uz mēles un uzbalsenes gļotādas. Aplikums ir limfātiskās sistēmas darbības atlikumprodukts, tās var būt sēnītes, to metabolisma produkti, piemēram, kandida, kas mājo zarnu traktā. Zem aplikuma veidojas anaeroba vide un tur savairojas pūšanas baktērijas, kas arī izdala vielmaiņas produktus ar nepatīkamu smaku.

Ja sāk elpot caur degunu un blakus cilvēks jūt smaku, problēmas var būt deguna dobumā. Tas var būt deguna blakusdobumu iekaisums haimorīts, mandeļu slimības, polipi, vai arī novērojami balti strutu sabiezējumi, tas nozīmē, ka imūnsistēma cīnās ar baktērijām un vīrusiem, rezultātā veidojas strutas, tātad jāmeklē iekaisuma cēloņi.

Citi halitozes cēloņi var būt nepietiekami daudz siekalu dehidratācijas dēļ, jo maz tiek dzerts ūdens. Jādzer ir ūdens un nekas cits. Tikai ūdens ir šķīdinātājs, pārējie šķidrumi ir šķīdumi. Siekalu nepietiekamību sekmē daži medikamenti, alkohols, smēķēšana un kafija.

Iemesls nepatīkamai smakai no mutes var būt sistēmiskās autoimūnās saslimšanas, nieru vai aknu mazspēja, pazemināts kuņģa sulas skābums, cukura diabēts un tuberkuloze.

Rūpnieciski ražotie mutes skalošanai paredzētie līdzekļi bieži vien satur antibakteriālos līdzekļus, kas izjauc mutes mikrofloras sastāvu. Var izvēlēties muti skalot ar eļļu, sodas šķīdumu vai propolisu ūdenī. Nevajadzētu izmantot zobu pastas, kas satur laurelsulfātu un triklozānu, jo tās iznīcina labo mikrofloru.

Disbaktereoze
Mikrobi ir mums visapkārt – gaisā, ūdenī un augsnē. Cilvēkam zarnās dzīvo ap 2000 dažādu baktēriju, bet ne visas mums palīdz pārstrādāt, sagremot un utilizēt apēsto barību. Zarnu mikroflora uztur normālu zarnu peristaltiku, jo endogēno jeb iekšējo fermentu vienmēr pietrūkst.

Disbakterioze ir zarnu mikrobioma saskaņotas darbības traucējumi, kuri parasti raksturīgi pie daļējas simbiozās zarnu mikrofloras bojāejas un tās aizvietošanas ar patogēnajām baktērijām, sēnītēm, vīrusiem, vienšūņiem un parazītiem, piemēram, helmintiem. 

Raksturīgākie disbakteriozes simptomi:

  Ω  Gāzu uzkrāšanās jeb meteorisms

  Ω  Caureja, aizcietējumi

  Ω  Apgrūtināta barības vielu uzsūkšanās asinīs no zarnām

  Ω  Nepatīkama smaka no mutes un ķermeņa

  Ω  Hronisks nogurums

  Ω  Galvassāpes

  Ω  Izsitumi uz ādas

  Ω  Smaguma sajūta vēderā pēc maltītes

  Ω  Lūpu kaktiņu plaisāšana

  Ω  Loki zem acīm

Disbakteriozi pavada novājināta imunitāte un biežas augšējo elpceļu saslimšanas. Nereti parādās alerģijas un sēnīšu slimības. Ja neārstēt disbakteriozi, nav jēgas ārstēt holecistītu,  pankreatītu, čūlaino kolītu, dzelzs deficīta anēmiju, autoimūnās saslimšanas un daudzas citas slimības.

Disbakteriozes cēloņi:

   Bērnu agri pārtrauc barot ar krūti un pāriet uz mākslīgiem piena maisījumiem

   Stress

   Rafinēts uzturs ar ķīmiskām piedevām

   Plaša spektra antibiotikas

   Kaitīgi ieradumi: alkohols, smēķēšana, narkotikas

   Ķīmijterapija, apstarošana, citostatiķī un hormonālie preparāti

   Operācijas, kas saistītas ar kuņģa zarnu traktu.

   Termiski apstrādāts (vārīts, cepts) uzturs

   Maize ar raugu, konservanti, aromatizatori, pārtikas krāsvielas, irdinātāji

   Apkārtējās vides piesārņojums, sevišķi pilsētās

Iznīcināt ar antibiotikām veco mikrofloru, iesēt jauno un turpināt dzīvot kā līdz tam. Tas būtu ērts variants. Taču dabu apmānīt nevar, var uz kādu laiku novērst uzmanību, bet pēc tam seko sods slimību veidā.  Mazs bērns, kas tādā veidā tika ‘’ārstēts’’, visdrīzāk padsmitnieka gados saskarsies ar alerģiskām reakcijām uz putekšņiem, citrusaugiem utt. Ja imūnsistēma izrādīsies spēcīga un spēs kompensēt toksisko slodzi, nekas nenotiks ilgi, līdz kādā brīdī pusmūžā imūnsistēmā iespējams parādīsies kļūme, kas var izpausties, kā apendecīts, diabēts, vēzis utt.

Maziem bērniem disbakterioze rodas tāpēc, ka resnajā zarnā ir normālajai mikroflorai nepieņemama vide. Piemēram, zarnu nūjiņai, kas no augu šķiedrvielām mums sintezē nepieciešamās aminoskābes, kā arī C un B12 vitamīnu. Kur lai ņem zarnu nūjiņa sev barību, ja bērnu barojam ar vārītu uzturu un gaļas, piena produktiem, bez kuriem bērns it kā nevar attīstīties. Pat suņiem un kaķiem ar laiku no vārītās gaļas sākas veselības problēmas. Pat tikko piedzimušais govs teļš, barojot to ar veikalos nopērkamo pasterizēto govs pienu, neizdzīvo. Vai tas neliek par kaut ko aizdomāties?

Cilvēka kuņģī nav tik spēcīga skābe un tik daudz fermentu, lai pārstrādātu gaļu. Tas nozīmē, ka zarnu traktā tā nonāk līdz aminoskābēm nesadalīta un pūst. Pa to laiku organismā nāk klāt putras, piena produkti, maize, konditorijas izstrādājumi, kas ir mirušie produkti, kam nav bioloģiskās enerģijas. Visas termiski apstrādātās cietes kļūst ļoti kaitīgas, traucē asins sarecēšanu, ir gļotas veidojošas un bojā audu struktūru. Šādam kokteilim sajaucoties, notiek pūšanas un rūgšanas procesi un ar antibakteriālo līdzekli, piemēram, furazolidonu diez vai varēs ieviest kārtību zarnu traktā. Starp citu, pūšanas process ir vienīgais apendicīta iemesls, vienalga, vai tas ir peritonīts (iekaisums vēdera dobumā) vai katarālais apendicīts.

Zarnu nūjiņas, skalojot zarnu traktu ar klizmām, neizskalojas. Noskalojas tikai pūstošā masa no resnās zarnas gļotādas, radot vietu un apstākļus normālai mikroflorai.

                                                                            biteend

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 158 viesi un nav reģistrētu lietotāju

18gremosanassis

                                               Gremošanas sistēma

Pasaules Veselības Organizācija kā orgānu ir klasificējusi zarnu mikrobiomu. Tas sver ap 2-3 kg. Tie ir ap 1000 dažādu veidu mikroorganismu celmi, no kuriem katram ir sava darbības sfēra, sadalāmais produktu veids, tie savā starpā ir saistīti. Uzskata, ka baktērijas sinerģijā ar fermentiem izdala elektronu plūsmu jeb enerģiju, ko uztver zarnu šūnas.

Zarnu traktā ir enterālā nervu sistēma, kas darbojas daļēji autonomi jeb neatkarīgi no CNS (centrālā nervu sistēma), piemēram, cilvēks atrodas komā, bet uztura pārstrāde uz zarnu sienām turpinās. Zem zarnu gļotādas apvalka atrodas aptuveni pusmiljards neironu, kuri uzvedās tā kā, ja tiem būtu atsevišķas smadzenes. Zarnu sienu gļotādas šūnas dzīvo tikai 3 diennaktis, pēc tam nolobās un tiek izvadītas kopā ar pārējo nevajadzīgo masu, tomēr tas nenozīmē, ka pie zarnām nekas nevar pielipt. Polipi, divertikuloze, dažādas sēņu inkrustācijas, piemēram, kandida, plus vēl fēču masu toksiskā iedarbība, tas viss zarnās rada nepietiekamu barības vielu uzsūkšanos (maldigestijas vai malabsorbcijas sindroms). 

Populārākās gastrointestinālā trakta (uztura pārstrāde sistēmas) slimības
Kā vispopulārāko droši vien būtu jānosauc disbiozi jeb disbakteriozi, kas pamatā ir neadekvāta uztura un medikamentu lietošanas sekas. Ar šo problēmu saskaras lielākā daļa mūsdienu cilvēku, ieskaitot jaundzimušos. Arī visdažādākie iekaisumi ir bieži sastopami.
Ja iekaisuma process sākas:

     barības vadā – ezofagīts,

    kuņģi – gastrīts,

    divpadsmitpirkstu zarnā – duodenīts,

    ja aknās – hepatīts,

    aizkuņģa dziedzerī – pankreatīts,

    žultspūslī – holecistīts,

    žultsvados – holangīts,

    tievajā zarnā – enterīts,

    resnajā zarnā – kolīts,

    un, ja taisnajā zarnā – proktīts.

Visi šie iekaisuma procesi rada izmaiņas orgānu gļotādā, izraisa motilitātes jeb motoroloģijas traucējumus zarnu traktā un var veicināt kuņģa vai divpadsmit pirkstu zarnas čūlas rašanos, čūlainus kolītus, žultsakmeņu slimību. 

Kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla
Pēc kumosa norīšanas tas vispirms nonāk barības vadā un kuņģī, tāpēc uzturam jāatbilst kuņģa fizioloģiskajai uzbūvei un iespējām. Gļotādas čūlu patoģenēzē svarīga loma ir apēstā uztura ķīmiskajam sastāvam un izraisītāju helikobaktēriju aktivitātei.

Uzturu var raksturot pēc tā ķīmiskajām īpašībām, piemēram, skābs vai sārmains, pēc sastāva: olbaltumvielas, ogļhidrāti, tauki, minerālvielas. Skābs vai sārmains nenozīmē garšu, kādu sajūt mutē, bet gan reakciju, kāda rodas sašķeļot pārtiku ar kuņģa un zarnu sulas fermentiem.

Čūlas var izraisīt paaugstināts kuņģa sulas skābums, tāpēc visbiežāk tas notiek divpadsmitpirkstu zarnā, kuras gļotādas izdalītajam sekrētam ir sārmaina reakcija.

Ja cilvēks apēd gan olbaltumvielas, gan ogļhidrātus saturošu ēdienu, piemēram, sviestmaizi ar desu, šokolādes tāfelīti, kafiju, tas viss nokļūst kuņģi nevis kā homogēna masa, kas sajaukta ar siekalām, bet gan pa gabaliņiem, kas rada nepieciešamību pēc lielāka kuņģa sulas daudzuma. Kuņģī piena produktiem, olām un gaļai būtu jāsašķeļas līdz aminoskābēm, bet termiski apstrādāti ogļhidrāti (maize, makaroni, vārīti kartupeļi, putras) skābā vidē nesašķeļas, tiem vajag sārmainu vidi un aizkuņģa dziedzera izdalīto fermentu amilāzi. Olbaltumvielām nonākot divpadsmit pirkstu zarnā, tās saskaras jau ar  sārmainu vidi, tas nozīmē, ka pārstrāde notiek nepilnīgi.

Termiski apstrādāti ogļhidrāti kuņģī tiek aizturēti, kamēr pārstrādājas olbaltumvielas un  tikmēr piesūcas ar kuņģa skābi, vēlāk traucējot amilāzes darbību, jo šis ferments ir aktīvs tikai sārmainā vidē. Veidojas ideāla vide rūgšanas procesam, kā rezultātā rodas etiķskābe un vīnskābe. Līdz ar to divpadsmitpirkstu zarnas iekšējā vide kļūst ievērojami skābāka. No tā cieš zarnu gļotāda un veidojas čūlas. Arī taukskābes, kas rodas, lipāzei sašķeļot taukus, sekmē skābākas vides rašanos.

Ja kuņģī trūkst pepsīna, tiek sekmēts olbaltumvielu pūšanas process. Tas saistīts ne tikai ar nepareizu uztura kombinēšanu, bet arī ar cilvēka kā sugas fizioloģiskajām īpatnībām ar tā organisma morfoloģisko uzbūvi, jo pepsīna koncentrācija cilvēka kuņģa sulā ir nepietiekama, lai pārstrādātu gaļas olbaltumvielas. Rezultātā uztura pārstrādes procesā veidojas rūgšanas un pūšanas toksiskie produkti, kuri ar asinīm nokļūstot aknu vārtu vēnā un tālāk, nonākot aknās, tiek neitralizēti, taču ar gadiem rodas problēmas pašās aknās.

Tālāk daļēji sagremotais pusšķidrais vai šķidrais saturs humuss pēc divpadsmitpirkstu zarnas nonāk 10m garajā tievajā zarnā. Tajā caur zarnu sienām notiek pārstrādātā uztura galveno komponentu uzsūkšanās asinīs un limfā. Tās ir aminoskābes, taukskābes un sašķelto ogļhidrātu produkti - monosaharīdi, disaharīdi - kuri tālāk rada skābu reakciju, kas ir viena no čūlas cēloņiem, kas izraisa kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas veidošanos. Auksts, karsts, rupjš uzturs vai  arī stresi jeb neiroreflektorā iedarbība vienīgi veicina saasinājumus. Rezultātā kuņģa sulas pH var pavirzīties uz skābo pusi pat līdz 2.0 vienībām. Tāpēc, ja bieži ēd, kuņģa sula patstāvīgi izdalās un gan kuņģī, gan divpadsmitpirkstu zarnā veidojas čūlas.

Ārsti tādos gadījumos parasti iesaka saudzējošu uzturu: vārītu, tvaicētu, bez etiķa, pipariem, sāls utt. Tas var būt dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kā tvaicētās kotletes, olas, biezpiens, arī eļļas, baltmaize, saldumi. Kādi ķīmiskie procesi attīstīsies? Tā būs pūšana, rūgšana tievajā un resnajā zarnā, toksīnu nonākšana asinīs. Viss atkārtojas, tāpēc rezultāts izpaliek, jo iepriekš minētie produkti rada skābu vidi. Bet skābes izdalīšanos bremzējošie medikamenti rada tikai īslaicīgu uzlabojumu, tāpēc čūlas ārstēšanas process turpinās ilgstoši.

Kā zināms, iekaisums rodas tur, kur ir strutas. Virs kuņģa atrodas bronhi un  plaušas. Lielākajai daļai cilvēku trešdaļa bronhiālā koka ir aizpildīta ar strutainām masām, un pa asinsvadu tīklu toksīni nonāk kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas zemgļotādas slānī noteiktos posmos. Ja uz tiem nonāk kuņģa sula ar paaugstinātu skābumu, veidojas atsevišķas čūlas vai arī daudzas punktveidīgās čūlas jeb erozīvs gastrīts. Pēc tam šajās vietās apmetas nelūgti viesi: vīrusi, baktērijas, vienšūņi.  Paņemot audu paraugus (biopsija), atklāj, piemēram, helikobaktēriju, tiek izmantotas zāles, kas to nogalina un iestājas remisija, čūla pierimst, bet pēc kāda laika viss atkārtojas, jo cēlonis paliek, tāpēc jāattīra aknas, bronhi, plaušas utt. Dabīgais līdzeklis pret helikobaktēriju ir lavandas eļļa. Čūlas ārstēšana, tāpat kā jebkuras citas slimības ārstēšana, ir visa organisma ārstēšana. Nepieciešama svaiga augu izcelsmes pārtika, zāļu tējas, vēlāk arī sulas. Jāpielāgojas, lai mehāniski netraumētu čūlu.

Pareizi sagatavota piparmētru tēja ar kvalitatīvu medu ir labs audu barošanas līdzeklis. Medus dziedē čūlu un uzsūcas kuņģī, veidojot sārmaināku vidi. Pieturoties pie šādas attīrīšanās programmas, dažu nedēļu laikā pazūd acidoze, normalizējas kuņģa sulas skābums. Tā kā nav ēdiena, neizdalās kuņģa sula un sadzīst čūlas. 

Grēmas
Jau pēc 35 gadiem cilvēkam samazinās kuņģa skābes izstrāde, kas veic svarīgu dezinfekcijas un uztura pārstrādes funkciju, tas ir, sašķeļ lielās aminoskābju molekulas sīkos, viegli asimilējamos aminoskābju fragmentos. Kuņģa sulas skābumam jābūt > pH 1-3. Ja tas samazinās, pavājinās aizsardzība pret vīrusiem, kas kuņģī iekļuvuši ar uzturu, sēnītēm un baktērijām, kā arī daļēji pret parazītiem, sevišķi to olām. Ja ir nepietiekams kuņģa skābes daudzums, arī aknas nesaņem signālu pietiekami izstrādāt žultsskābi. Rezultātā vājinās uztura asimilācija un veidojas barības vielu deficīts, kā arī cieš imunitāte. Šādam stāvoklim ilgstoši turpinoties un kļūstot hroniskam, sfinkteris starp barības vadu un kuņģi pārstāj līdz galam blīvi aizvērties un var attīstīties GERS.

Grēmas jeb gastroezofageālās refluksa slimības (GERS) būtība ir, ka barības vadā nekontrolēti atgriežas kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnās nonākušais saturs, kas kairina elpceļu gļotas un rada nepatīkamu sajūtu kaklā. Sfinkteris, kas atrodas savienojuma vietā starp barības vadu un kuņģi, atdala barības vada neitrālo vidi no kuņģa skābās vides. Barības vadā esošie muskuļi veicina siekalu un ēdiena virzīšanos uz kuņģi.

Ja ir sfinktera muskuļa trūce un tas blīvi neaiztaisās, kuņģa saturs nonāk barības vadā un pat mutē. Plānais barības vada epitēlija slānis var tikt bojāts un, ja tas turpinās ilgstoši, var pat attīstīties onkoloģija.

Lai noskaidrotu cēloņus, jāveic ezofagogastroskopija, sfinktera apskate ar endoskopu, iespējams, tās ir kādas anatomiskās izmaiņas. Varbūt tas saistīts ar medikamentu blaknēm, piemēram, sāpju remdinošie līdzekļi, kā aspirīns, vai hormonālie līdzekļi, antidepresanti, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi utt. Tāpēc vienmēr jānoskaidro medikamentu blaknes. Cēlonis var būt skābu vidi veicinoši produkti, piemēram, dzīvnieku izcelsmes produkti, tā var būt steiga ēšanas laikā, sauss vai sāļš ēdiens, gāzētie dzērieni, smēķēšana, hronisks pankreatīts, helikobaktērijas.

Ieteikumi līdzīgi kā pie citām veselības problēmām: nedrīkst pēc ēšanas gulēt, adekvāts uzturs, intervālā badošanās, pusstundu pirms ēšanas lietot ābolu etiķi. 

 
Helikobaktērijas
Helicobacter pylori ir obligāts patogēns, ar ko asimptomātiski (bez klīniskiem simptomiem) inficēta gandrīz puse pasaules iedzīvotāju, īpaši vietās ar sliktiem sanitārajiem apstākļiem.

Helikobaktērijas mājo kuņģa pylor daļā uz iekaisušas kuņģa iekšējās virsmas (gļotādas) un divpadsmitpirkstu zarnā. Lai izdzīvotu kuņģa ļoti skābajā un agresīvajā vide, šī baktērija gļotādas gļotu slānī, apkārt sev veido sārmainu kapsulu. Tālāk divpadsmit pirkstu zarnā jau ir sārmaina vide. Problēma tā, ka, palielinoties šo baktēriju skaitam, uzreiz nav novērojami nekādi simptomi, bet, progresējot vēl tālāk, tikai tad sāk parādīties. Ir pierādīta baktērijas saistība ar kuņģa un 12 pirkstu zarnas čūlu, akūtu un hronisku gastrītu, kuņģa gļotādas limfomu utt. Galvenais inficēšanās veids ar helikobaktēriju ir higiēnas neievērošana.

Helikobaktērijas ir sastopamas arī dzīvniekiem, bet cilvēka organismā visbiežāk nokļūst, nepietiekami ievērojot personīgo higiēnu. Iespējami simptomi (atkarīgi no baktērijas izraisītās slimības) sāpes vai diskomforts vēdera augšējā daļā (epigastrijā), dedzināšana (grēmas), vēdera pūšanās pēc ēšanas, slikta dūša. Ārstēšanai parasti nozīmē antibiotikas kombinācijā ar protonu sūkņu inhibitoriem. Diemžēl šādu ārstēšanu pavada daudz blakņu.

Ekomedicīnā pielieto lavandas eļļu (vienu pilienu pirms ēšanas, sajaucot to ar ūdeni, pakāpeniski palielinot pilienu daudzumu). Kurss ilgst 2 mēnešus, kursa beigās devu pakāpeniski samazinot. Vienlaikus jāizvairās no asiem ēdieniem un jāēd nelielās porcijās. Sevišķi ieteicams ēst sinepju lapas un brokoļu dīgstus.

 
Gastrīts
Kuņģa svarīgākā funkcija ir aizsardzība, lai zarnu traktā neiekļūtu infekcijas, tas ir lielmolekulārie aminoskābju savienojumi ar svešu programmu, kas veidota svešā organismā. Tāpēc, lai nerastos problēmas tie ir jāiznīcina.

Par gastrītu tiek uzskatīts kuņģa gļotādas apvalka iekaisums. Tas gan ir vispārināts jēdziens, jo iekaisuma izcelsmei un norisei var būt ļoti dažādi varianti.

     Atrofiskais gastrīts ir, kad uz kuņģa gļotādu iedarbojas antivielas, tas ir mūsu imūnšūnas, tātad autoimūnais process. Rezultātā tiek zaudētas šūnas, kas izstrādā skābi. Pie riska grupas pieskaitāmi tie, kam veikta kuņģa operācija (rezekcija) un veci cilvēki. Atrofiskais gastrīts bieži vien izraisa perniciozo anēmiju, kad tiek traucēta vitamīna B12 uzsūkšanās no uztura.

    Sēnīšu vai vīrusu izraisītais gastrīts.

    Ir baktēriju izraisīts gastrīts, kas visbiežāk saistās ar heliko baktērijām.

    Akūts gastrīts. Parasti rodas pēc smagām traumām, kaulu lūzumiem, apdegumiem vai kādām smagām slimībām.

    Eozinofīlais gastrīts. Tā ir alerģiska reakcija uz inficēšanos ar helmintiem. Par to liecina eozinofīlo leikocītu palielināts daudzums asins analīzēs.

    Palielinās limfātiskie mezgli un uz kuņģa sienām veidojas lielas ieloces, kā arī ar šķidrumu pildītas cistas, kas bieži vien pārvēršas par ļaundabīgām.

    Ir gastrīta forma, kad kuņģa sienās uzkrājas plazmas šūnas plazmocīti, kas ir leikocītu veids, ko parasti izraisa kodīgu šķidrumu nonākšana kuņģī, piemēram, no sadzīves ķīmijas. Tie var būt mazgāšanas līdzekļi utt.  Tās arī var būt staru terapijas izraisītās sekas.

  Erozīvs gastrīts. Rodas dažādu kairinātāju rezultātā. Attīstās lēni, taču, ja neko nedara, parādās čūlas. Pie šādiem kairinātājiem pieskaitāmi daudzie aptiekās nopērkamie nesteroīdie pretiekaisuma preparāti ar visdažādākajiem nosaukumiem, piemēram, pazīstamais aspirīns. Attīstību var stimulēt bakteriālās un vīrusu infekcijas. Kairinājumam ilgstoši turpinoties var pat attīstīties Krona slimība (autoimūns process).

Ekomedicīnā gastrīta ārstēšanai var izmantot augu maisījumu, piemēram, no pelašķa, kliņģerītēm un asinszāles, šos augus sasmalcinot un samaisot vienādās proporcijās. Tos ieber termosā un aplej ar karstu ūdeni +700C, ļauj ievilkties vismaz stundu, periodiski maisot. Šādi pagatavotu tēju lieto regulāri pirms ēšanas vairākas nedēļas, ideālā variantā kopā ar propolisu medū. Paralēli tukšā dūšā var lietot kartupeļu un kāpostu sulu. Vēl izmanto alvejas sulu (divas ēdamkarotes dienā). Lai patīkamāk lietot, var sajaukt ar medu. Lai rezultāts būtu pozitīvs, tāpat kā pie citām slimībām, uz ārstēšanās periodu pilnīgi jāatsakās vai vismaz jāsamazina dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas saturošu produktu lietošana. 

Kuņģa sulas skābums
Kad gatavojamies ēst vai jau ēdam, izdalās siekalas un vienlaicīgi arī hormons gastrīns, kas sintezējas kuņģa vārtnieka daļas dziedzeros G-šūnās. Tas stimulē arī histamīna izdali, kas veicina sālsskābes sekrēciju.

Ļoti svarīga funkcija, ko veic kuņģa skābe (sālsskābe jeb HCl), ir aizsargfunkcija (dezinfekcija).

Ja ir kuņģa sulas skābums ir pazemināts, ir traucēta uzņemtā uztura pārstrāde un tālākā uzsūkšanās, veidojas atsevišķu barības vielu deficīts, kā arī tiek provocētas daudzas slimības. Kuņģa sulas pH optimāli jābūt 1-3.

Sālsskābe ir vienīgā skābe, ko organisms izstrādā. Pārējās skābes rodas metabolisma rezultātā kā atkritumvielas, kas jāizvada no organisma. Jau pēc 35 gadu vecuma samazinās kuņģa sulas izstrāde. Veicinošie faktori ir regulāra pārēšanās, saldumi, ēšana pirms gulētiešanas, zaļumu trūkums ēdienkartē un nepareiza produktu kombinēšana (piemēram, olbaltumvielas kopā ar ogļhidrātiem).

Lai izvairītos no skābes samazināšanās kuņģa sulā, ieteicams:

  ψ  Klusēt ēšanas laikā.

  ψ  Nedzert sārmainu ūdeni maltītes laikā un uzreiz pēc tās.

  ψ  Rūpīgi sakošļāt ēdienu.

  ψ  Neēst pārāk karstu ēdienu, jo tādējādi tiek iznīcinātas kuņģa parietālās šūnas, kas izstrādā sālsskābi. Nedrīkst lietot uzturu, kura temperatūra augstāka par +400C. Pie +600C sāk sarecēt olbaltumvielas. Ja jūs dzerat +600C karstu ūdeni, barības vada un kuņģa šūnas, kas ražo sālsskābi, momentāli iet bojā
 
Kas nepatīk aknām un kāpēc tās saslimst?
Lietojot nedabīgu uzturu, turklāt nepareizi to kombinējot, rūgšanas procesā izdalās tādi toksīni kā aldehīdi, metāns, metilspirts, etiķskābe. Tās ir indes, kas var novest pie letāla iznākuma, bet nemirstam tikai tāpēc, ka ir aknas, kas šīs indes neitralizē, savienojot tās ar glikuronskābi, lai izvadītu caur nierēm.

Asinis no tievās un resnās zarnas uzreiz nenonāk lielajā asinsrites lokā, bet caur vārtu vēnu dodas uz aknām. Lielākā daļa olbaltumvielu no mūsu uztura pilnīgi neasimilējas un aknām tiek papildus vēl viens nevajadzīgs darbs – olbaltumvielu pārstrāde par urīnvielu, ko izvada caur nierēm. Regulāri pārslogojot aknu šūnas hepatocītus ar organisma, tā teikt, glābšanu, paliek novārtā citas to funkcijas: olbaltumvielu, hormonu, fermentu, glikogēna, žults sintēze. Tās izpaužas kā galvassāpes, novājēšana, bulīmija, bezmiegs, nogurums.

Ne jau visi toksīni, kas nonāk aknu parenhīmā, tiek neitralizēti, tāpēc nonāk kopējā asinsritē un izkliedējas pa visu organismu, izraisot populāras veselības problēmas. Endogēnajiem toksiskajiem vielmaiņas galaproduktiem pievienojas arī eksogēnie: alkohols, rūpnieciskā un sadzīves ķīmija, nikotīns un narkotikas, kas var izraisīt dažādas aknu saslimšanas. Tas izpaužas kā aknu audu iekaisums – hepatīts. Ja to aizlaiž vai ārstē ar antibiotikām un hormonālajiem preparātiem, tas var pārvērsties cirozē, tas ir, atmirušo aknu šūnu vietā ieaug saistaudi.

Žultsakmeņu slimība, strutaini sabiezējumi žultspūslī un žults ceļos, kas sastāv no holesterīna, kalcija sāļiem un žults, sākas ar žultspūšļa iekaisumu, kas izpaužas kā spēcīgas sāpes labajā sānā. Šādā gadījumā pacientam iesaka lietot pretsāpju preparātus, žultspūsli izoperē, tomēr cēloni šādā veidā nenovērš. Ja vien neesat nonākuši tik tālu līdz situācijai, kad jāsauc ātrās palīdzības mediķus, lai glābtu dzīvību, holangīts un holecistīts ir ārstējams bez ķirurģiskas iejaukšanās, tai skaitā laparoskopiskas (ar minimāliem griezumiem). Arī akmeņu drupināšana ar ultraskaņu nav nekaitīga, jo negatīvi iedarbojas uz apkārtējiem audiem.

Līdzīgi kā pārējos orgānus, aknas nevar attīrīt atsevišķi. Ir jāveic kopējā organisma attīrīšana un jāpārtrauc to piesārņot. Attīrot aknas, vienlaicīgi atbrīvosieties no tādām atkarībām kā smēķēšana, alkohols, narkomānija. Jo ne jau ar pārliecināšanu, kodēšanu vai citu psiholoģisku iedarbību uz cilvēku aknas var attīrīt. Tiklīdz aknu un smadzeņu šūnas attīrīsies no alkohola, narkotiku un cigarešu radītiem toksīniem, tieksme pēc šādiem kaitīgiem ieradumiem visdrīzāk atkritīs vienkārši pati par sevi.

 
Podagra ir urīnskābes nogulsnēšanās
Urīnskābe ir metabolisma produkts, kas rodas olbaltumvielu sadalīšanās procesā un organismā veido bezkrāsainus kristālus, kas slikti šķīst ūdeni, etanolā un dietilēterī, bet izšķīst glicerīnā, karstā sērskābē un sārmā. Ja urīnskābes daudzums organismā pārsniedz normu, tā sāk nogulsnēties mīkstajos audos, kas aptver locītavas. Nogulsnēšanās notiek skrimšļos, adatas atgādinošu kristālu veidā. Tas ir viens no podagras rašanās mehānismiem.

Lietojot uzturā lielu daudzumu lielmolekulāro aminoskābju savienojumu (dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas), notiek aknu pārslogošana, tās pastiprināti sāk sintezēt urīnskābi, bet nieres nespēj to izvadīt tik lielos daudzumos. Turklāt, ja vēl ņem vērā, ka tiek izjaukts skābju-sārmu līdzsvars, var secināt, ka šāda situācija ir labvēlīga podagras un daudzu citu slimību attīstībai. Urīnskābe nogulsnējās arī vietās, kur ir vāja asinsrite (ausis, roku un kāju pirksti), piemēram, uz pirkstiem tofusu veidā, deformējot locītavas. Var veidoties apsārtumi, iekaisumi un tūskas.

Nierēs urīnskābes mikro kristāli rada bojājumus, kas var sekmēt iekaisumu, kas vēl vairāk apgrūtina nieru darbību, tādā veidā veicina daudzas citas slimības. 

Hronisks pārlieku liels daudzums urīnskābes organismā – tās ir nieru problēmas (pielonefrīts un glomerulonefrīts).

Podagra pārsvarā skar cilvēkus, kas uzturā lieto daudz gaļas, neēd zaļumus un dzer maz ūdens. Arī alkohols sekmē podagras attīstību, paātrinot purīnu (slāpekli saturošie heterocikli) vielmaiņu, tādā veidā veicinot urīnskābes sintēzi aknās. Sevišķi kaitīgs ir alus, jo tas satur ne tikai alkoholu, bet arī purīnus un darbojas kā katalizators. Tāpēc ne velti senatnē podagru dēvēja par bagātnieku slimību, jo kungi bieži rīkoja dzīres, kurās galdi bija pārpildīti ar gaļas cepešiem, alkoholu un rezultātā jau toreiz slimoja ar mūsdienās populārām slimībām.

Dažas slimības, kuru ietekmē strauji atmirst un atjaunojas šūnas, tas ir, apritē nonāk daudz olbaltumvielu, arī veicina podagras attīstību, piemēram, leikoze un psoriāze.

Podagru diagnosticē, veicot asins analīzes (urīnskābe nedrīkst pārsniegt 300μmol/L), urīnanalīzes (diennaktī jāizdalās ne mazāk kā 600µg un ne vairāk kā 900µg urīnskābes), kā arī urātu un oksalātu analīzes un locītavu ultrasonogrāfija (USG).

 
Žultsakmeņi
Pazīmes, kas var liecināt, ka ir izveidojušies žultsakmeņi:

  Ο   maisiņi zem acīm,

  Ο   pigmentācijas plankumi uz sejas un rokām, kas bieži novērojami veciem cilvēkiem,

  Ο   plikpaurība,

  Ο   strauja nosirmošana,

  Ο   cistu un audzēju veidošanās,

  Ο   blāvas acis,

  Ο   aplikums uz mēles,

  Ο   nepatīkama izelpa no mutes,

  Ο   bieži parādās herpes izsitumi,

  Ο   plaisā lūpu kaktiņi un papēži.

Žultsakmeņu rašanās cēloņi:

     organisma dehidrācija, trūkst ūdens, tāpēc žults sabiezē un sākas kristalizācija,

    neadekvāts uzturs, pārēšanās, liels olbaltumvielu īpatsvars uzturā,

    rafinētie produkti,

    izjaukts ēšanas un miega režīms,

    saldinātie dzērieni,

    medikamenti. 

Aizkuņģa dziedzeris
Uzskata, ka dzīves ilgums ir tieši saistīts ar aizkuņģa dziedzera stāvokli. Dabā ir iekārtots tā, ka dzīvās šūnas, ja tās tiek bojātas, pašpārstrādājas (autolīzes process). Tas nozīmē, ka, ja uzturā lieto “dzīvus” produktus, to pārstrādei vajag minimālu daudzumu aizkuņģa dziedzera fermentu, lai noārdītu tikai dažas šūnas un aizsāktu līdzīgu reakciju kaskādi.

Bieži vien aizkuņģa dziedzeris tiek bojāts jau agrā vecumā, kad bērnu baro, piemēram, ar pienā vārītām saldajām putrām (mannas, auzu, rīsu), kas vārot zaudējušas bioloģisko vērtību, pārslogo aizkuņģa dziedzeri, un zarnu traktā izraisa pūšanas, rūgšanas procesus.

Aizkuņģa dziedzera svars ir ap 70g Tā nelielajā endokrīnajā  astes daļā Langerhansa saliņu beta šūnās tiek producēts hormons insulīns, kas ir universāls anabolistisks hormons, kurš veicina sadalīto uztura elementāro sastāvdaļu iekļūšanu šūnās caur to membrānām. Aizkuņģa dziedzera galvas daļā tiek izstrādāti galvenie uztura pārstrādes fermenti lipāze, amilāze un tripsīns.

Fermentu un hormona insulīna sintēze ir energoietilpīgs process. Piemēram, priekš termiski apstrādāto augļu pārstrādes vajag līdz pat 100 reižu vairāk fermentu, nekā tad, ja tie būtu bijuši svaigi. Cilvēki, fizioloģijas procesu nezināšanas dēļ aizkuņģa dziedzerim daudz nodara pāri, jo vadās tikai pēc apetītes, nenojaušot līdz kam tas var novest, bet novest var līdz cukura diabētam, vēzim, pankreatītam un arī nekrozei, kura var rasties aizkuņģa dziedzeri regulāri pārslogojot, sevišķi ar gaļas produktiem. Izdaloties milzīgam daudzumam fermentu, var sākties ļoti bīstams process nekroze, kad izdalītie fermenti, sāk pārstrādāt pašu aizkuņģa dziedzeri. No nekrozes var viegli izvairīties (ar mērenību ēšanā), bet ir grūti izārstēt.

Kā pasargāt aizkuņģa dziedzeri?
Jau agrāk ārsti zināja, ka aizkuņģa dziedzeri no akūtā pankreatīta vislabāk var paglābt badošanās. Mūsdienās ir parādījušies dažādi preparāti, tai skaitā hormonālie, kas vēl vairāk paplašina iespējas akūtā situācijā glābt pacientu. Lai gan mediķu iespējas ir paplašinājušās, taču vienalga, ja nenovērš pirmcēloni, situācija var kļūt nepatīkama. Hroniskais pankreatīts mūsdienās ir ļoti bieži sastopama problēma, un, lai nenonāktu līdz dzīvības un nāves robežai, ir jāpāriet uz ciklisku, dabiski nosacītu ēšanas režīmu, nokoriģējot uztura sastāvu.

Lai aizkuņģa dziedzeris spētu reģenerēties, ideāli būtu jau pēcpusdienā no pl. 16.00 neko neēst, jo, ēdot vēlāk, ēdiens paliek divpadsmitpirkstu zarnā līdz rītam, kaut gan priekšā vēl ir ceļš - 5 metri pa tievo zarnu un 2 metri pa resno zarnu. Organismam tas ir ļoti postoši. Sākas rūgšana, pūšana un gāzu veidošanās. Tādā veidā rodas baktēriju pāraugšanas sindroms (SIBO), kairināto zarnu sindroms un disbakterioze. Protams, šo procesu intensitāti iespaido faktors – kas, cik un kādā kombinācijā tika apēsts. Rezultātā veidojas barības vielu deficīts, bet toksiskās vielas ar asins plūsmu pa portāla vēnu, kas ir kā venozais kolektors, no zarnu trakta nonāk uz organisma galveno filtru – aknām. Lai pārstrādātu toksiskos metabolītus, aknām jāstrādā ar lielāku slodzi, tāpēc daudzas citas funkcijas paliek novārtā. Rodas dažādas aknu slimības, tādas kā hepatoholecistīts, kaļķains holecistīts un pat ciroze. Tas viss pēc gadiem neizbēgami atstāj iespaidu uz visu organismu.

Aizkuņģa dziedzera pašatjaunošanās var notikt tikai badojoties, tāpēc uz nakti nav jāēd un jādzer. Pa nakti visiem orgāniem jāatpūšas un jāpašatjaunojas, nevis jānodarbojas ar uztura pārstrādi un utilizāciju, tāpēc labi iederas intervālā badošanās (skat. sadaļā attīrīšanās).