22cukudiab                                         Cukura diabēts

Līdz ar pārtikas kvalitātes samazināšanos, kā arī neveselīgu dzīvesveidu, ir strauji saasinājusies problēma ar lieko svaru. Risinot šo problēmu ar beztauku diētām, ir strauji palielinājusies saslimstība ar cukura diabētu. Slimnieku skaits palielinās ģeometriskā progresijā. Tikai neliela daļa, ap 10% ir 1. tipa cukura diabēts, kas radies mātei lietojot neadekvātu uzturu vēl grūtniecības laikā vai arī nepareizi bērna barojot, pēc piedzimšanas. Pārējais ir tālākā dzīves laikā iegūtais, jeb 2. tipa cukura diabēts.

1. tipa cukura diabēts raksturojas ar absolūtu insulīna deficītu, kas visbiežāk parādās jau bērnībā. Aizkuņģa dziedzera Langerhansa saliņās beta šūnas izstrādā maz, vai vispār neizstrādā insulīnu.

2. tipa cukura diabēts ir heterogēna, tas ir divējāda saslimšana, kas raksturojas ar relatīvu insulīna deficītu vai arī ar insulīna rezistenci, kad šūnas nepieņem insulīnu.

Katrs insulīna palielinājums asinīs veicina insulīna rezistenci, tātad arī organisma novecošanos, bet fiziskās aktivitātes un omega-3 taukskābe palīdz to novērst. Sevišķa 2. tipa cukura diabēta riska grupa ir cilvēki ar palielinātu svaru virs 40 gadiem.

Gestācijas diabēts jeb grūtnieču diabēts attīstās grūtniecības laikā un saistās ar glikozes tolerances traucējumiem.

 

Kas ir cukura diabēts?

Cukura diabēts ir nopietna slimība, kas var novest līdz invaliditātei, jo tiek traucēta gandrīz visu organisma audu apgāde ar tiem nepieciešamo. Cukura diabēts, jeb insulārā šūnu aparāta nepietiekamība tiek iegūta daudzu gadu garumā nepareiza uztura lietošanas rezultātā. Faktiski insulārā šūnu aparāta iekaisums no aukstuma vai stresa ir tikai iegansts, īstais cēlonis ir aizkuņģa dziedzera pārslogošana, biežās uzkodas, ātrie ogļhidrāti, tas ir, produkti ar augstu glikēmisko indeksu, Langerhansa saliņu piesārņojums ar vielmaiņas atkritumiem - slāpekļa šlakvielām, kas ir olbaltumvielu sašķelšanas galaprodukts un, kurš rodas sevišķi daudz no gaļas un piena produktiem. Tie ir slāpekļa mazmolekulārie savienojumi tādi kā kreatenīns un urīnskābe, kas bojā aizkuņģa dziedzera šūnas. Vienā brīdi var notikt tā, ka imūnsistēma bojātās šūnas neatpazīst un uztver kā ne savas, tas ir atpazīst kā antigēnus, kurus jāiznīcina, jeb notiek autoimūns process.

Vai ar imūndepresantiem, nospiežot imūnsistēmu, var pārtraukt autoimūno procesu? Jā īslaicīgi piebremzēt var, ko arī ilglaicīgi dara mūsdienu medicīnā. Ekomedicīnā uzskata - kamēr saslimušais nelikvidēs slimības cēloņus, tas ir neattīrīsies un nelietos adekvātu cilvēka organismam paredzētu uzturu, cukura diabēts būs neizārstējams.

 

Kā veidojas insulīna rezistence

Pēc definīcijas:insulīna rezistence ir stāvoklis, kad asinīs ir adekvāts insulīna līmenis, uz ko nav normālas bioloģiskas reakcijas (glikozes līmeņa samazināšanās asinīs). Insulīna asinīs ir pārmērīgi daudz, bet asimilēties tas nevar, jo organisma šūnas sevī to kopā ar glikozi pārstāj uzņemt. Rezultātā veidojas hiperglikēmija, bet glikoze nenonāk šūnās, līdz ar to nepietiek enerģijas, tāpēc parādās nogurums un viltus izsalkums.

Ēšanas reizes kļūst arvien biežākas, tiek ēsts vakaros un pat naktī. Pakāpeniski palielinās viscerālo tauku (vēdera dobumā ap orgāniem) daudzums, sāk palēnināties vielmaiņas procesi, tiek traucēta augšanas hormona darbība. Izsalkušo šūnu receptori nepārtraukti sūta signālu aizkuņģa dziedzerim, ka insulīna nepietiek. Rezultātā insulīna rezistences apstākļos insulīna daudzums asinīs var pārsniegt normu desmit un pat vairāk reižu. Tā kā glikoze šūnās netiek, arī cukura līmenis asinīs būs augsts (hiperglikēmija).

Insulīns ir polipeptīdais hormons (olbaltumviela), kura sintezējas aizkuņģa dziedzera Langerhansa saliņu beta šūnās. Insulīns regulē glikozes daudzumu asinīs, nodrošinot glikozes piegādi šūnām, tai skaitā muskuļu šūnās, lai uzkrātu glikogēna veidā aknās un pārpalikumu uzkrātu taukaudos. Pie augsta cukura līmeņa asinīs tiek stimulēta holesterīna veidošanās, tāpēc no pārmērīgas saldumu lietošanas arī veidojas holesterīna pārpalikums. Turklāt insulīns aktivizē anaboliskos procesus un rezultātā tiek bremzēta autofāgija, tas ir, pašattīrīšanās šūnu līmenī, kā arī tiek traucēta normāla šūnu dalīšanās.

Augsts insulīna līmenis veicina ūdens aizturēšanu organismā, tas nozīmē, ka veidojas tūskas, asinsvadu iekaisumi, audzēji utt.

Glikozes daudzumu asinīs insulīns palielina, vai samazina atkarībā no tā, ko un cik cilvēks ēd.  Insulīns ir atkarīgs no cita aizkuņģa dziedzera sintezētā hormona glikagona. Ja organismam enerģijas nepietiek, tad glikagons atbrīvo glikozi no glikogēna uzkrājumiem galvenokārt aknās.

Jo cilvēks dzīves laikā vairāk ēd saldumus, jo ātrāk novājinās glikozes līmeņa regulācijas mehānismi un samazinās aizkuņģa dziedzera resursi, bet pie paaugstināta glikozes un insulīna līmeņa asinīs veidojas, tā teikt, pierašanas efekts. Rezultātā vajadzīgas arvien lielākas insulīna devas. Parādās nogurums un vājums. Cilvēks sāk vairāk ēst, bet, ja fizisko aktivitāšu maz, veidojas aknu taukainā distrofija.

Rodas apburtais loks: bada sajūta → ēdiens → uzkodas → vairāk glikozes → vairāk insulīna → cilvēks izjūt izsalkumu → cilvēks ēd → asinīs palielinās glikozes daudzums → palielinās insulīna daudzums → rezultātā palielinās insulīna rezistence, tas ir, šūnas neuzņem insulīnu → glikozes deficīts orgānos un arī smadzenēs → apburtais loks noslēdzas. Starp citu, plānprātības, Parkinsona un Alcheimera slimību kopsaucējs ir glikozes nepietiekamība smadzenēs. Notiek strauja novecošanās un slimību skaits, kas tieši vai netieši saistās ar insūlīna rezistenci, ir iespaidīgs – aptaukošanās, 2. tipa cukura diabēts, problēmas ar redzi, arteriālā hipertensija, paaugstināts holesterīna līmenis, trombozes, aterosklerotiskās pangas, aritmija, insulti un infarkti, aptaukojušās aknas, nieru slimības, problēmas ar asinsvadiem, autoimūnās saslimšanas, piemēram, rematoīdais artrīts, miomas un cistas sievietēm, testosterona pazemināšanās vīriešiem, turklāt, ja ir liels taukaudu slānis, tad arī fermenta aromatozes ir daudz, tas nozīmē, ka aromatoze testosteronu pārvērš estradiolā un veidojas hormonālais disbalanss.

Ja cilvēkam ir hiperglikēmija, izdalās daudz sorbīta. Tas ir specifisks spirts, kas bojā acu tīkleni un kopā ar piena cukuru galaktozi ir viens no kataraktas veidošanās cēloņiem.

Stresa hormons kortizols noārda šūnas, bet nojaukšanas procesā arī tiek tērēts insulīns, un insulīna rezistentas var būt visa organisma šūnas vai arī atsevišķu orgānu vai audu šūnas, tāpēc, ilgstoši nesaņemot glikozi, tās var pat atmirt, rezultātā notiek strauja novecošanās.

Paaugstinātais cukura līmenis asinīs ir labvēlīgs arī vēža šūnām un rauga sēnītēm, tomēr ir viens pozitīvs aspekts – vēža šūnas un sēnītes nespēj enerģiju iegūt no taukiem, toties to spēj cilvēks.

Kā glābiņš šajā situācijā ir veģetārā keto diēta, obligāti saņemot organismam visas nepieciešamās barības vielas jeb nutrientus, tikai jāievēro, lai nebūtu neizmantoto kaloriju pārpalikums. Fiziskās aktivitātes un intervālā badošanās palīdzēs organismam attīrīties no visa nevajadzīgā. Vajadzīgs tikai gribasspēks, vēlēšanās un pacietība, gada laikā ir iespējams kardināli uzlabot veselību.

 

Pazīmes, kas liecina par iespējamu insulīna rezistenci

2. tipa cukura diabēts neparādās pēkšņi, tas ir pakāpenisks process. Sākotnēji ir pirmsdiabēta stadija, kas izpaužas kā pakāpeniski pieaugoša insulīna rezistence, kuru sekmē mazkustīgs dzīvesveids kopā ar ilgstošu, ātriem ogļhidrātiem bagātu diētu un kaitīgiem vides faktoriem (vides piesārņojums, sadzīves ķīmija, elektromagnētiskais starojums utt.)

Diemžēl mūsdienās insulīna rezistence skar vairāk nekā 90% vispārējās populācijas. Tā ir kā pamats metabolajam sindromam, kas ir ļoti aktuāla mūsdienu problēma.

Pat ja esat novērojis/usi tikai dažas no tālāk minētājām pazīmēm, ir pamats aizdomāties par dzīvesveida maiņu, lai izvairītos no tālākiem negatīviem iznākumiem.

Pazīmes, kas liecina par iespējamu insulīna rezistenci (nespecifiskas):

  ▼ Tieksme uz saldumiem un konditorejas izstrādājumiem no miltiem, līdzīgi kā alkoholiķim uz alkoholu.

  ▼  Pastāvīga, nepārējoša izsalkuma sajūta (vēlme našķoties ēdienreižu starplaikos).

  ▼ Pasliktināta barības vielu uzsūkšanās zarnās (disbakterioze, tievās zarnas baktēriju proliferācijas sindroms, kas var izpauzties kā vēdera pūšanās, flatulence jeb pastiprināta gāzu veidošanās, diareja, steatoreja).

  ▼ Miegainība pēc maltītes

  ▼ Augsts insulīna līmenis asinīs un augsts insulīna rezistences indekss

  ▼ Nav sāta sajūtas pēc ēšanas. Veidojas enerģijas trūkums, jo alternatīvais enerģijas iegūšanas mehānisms no taukiem (ketoze) darbojas vāji vai nedarbojas vispār.

  ▼ Augsts cukura līmenis asinīs (veicina tā saucamie ātrie ogļhidrāti - produkti ar augstu glikēmisko indeksu jeb spēju ātri palielināt glikozes līmeni asinīs, kā konditorejas izstrādājumi, baltmaize, sāļās uzkodas, saldumi utt. Tāpēc, kamēr nebeigsiet lietot ātros ogļhidrātus, mainīt neko neizdosies.).

  ▼ Augsts kopējā holesterīna (KH laboratorijas analīzēs) līmenis, augsts triglicerīdu (TG) līmenis, pazemināts augsta blīvuma lipoproteīnu (ABL) līmenis, paaugstināts zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) līmenis.

  ▼ Organisma ‘’paskābināšanās’’ (skābju-sārmu līdzsvara izjaukšana), tā izraisītās sēnīšu slimības.

  ▼ Muskuļu masas zaudēšana un locītavu sāpes (kolagēna zudums).

  ▼ Tauki uz vēdera priekšējās sienas, viscerālie tauki (ap iekšējiem orgāniem) palielinātā daudzumā.

  ▼ Aknu aptaukošanās (ne alkohola taukainā hepatoze), tai sekojoša aknu fibroze.

  ▼ Labdabīgie audzēji (papilomas, cistas, polipi, fibromas).

  ▼ Kakla hiperpigmentācija.

  ▼ Akne (pinnes), policistisku olnīcu sindroms, paaugstināts androgēnu līmenis.

  ▼ Arteriālā hipertensija, samazināts artēriju sieniņu elastīgums.

  ▼ Palēnināts metabolisms un nepalīdz pat intervālā badošanās ar samazinātu kaloriju daudzumu ikdienas uzturā (lai izkļūtu no šāda stāvokļa, īslaicīgi jāpāriet uz ēšanas režīmu reizi 2 dienās, lietojot veselīgu uzturu).

  ▼ Izteikts nogurums pat pēc nelielām fiziskām slodzēm (bieži dzirdēta atruna no 40-60 gadīgiem ‘’jau vecums nāk’’, kaut gantā nav vecuma pazīme).

  ▼ Vajadzība naktīs apmeklēt tualeti (niktūrija).

  ▼ Obstruktīva miega apnoja.

  ▼ Zems testosterona līmenis.

  ▼ Sāpes, ko izraisa visdažādākie iekaisuma procesi organismā (artrīts – locītavu iekaisums, otīts – ausu iekaisums, gingivīts – smaganu iekaisums utt.).

  ▼ Slikta atmiņa, vājas koncentrēšanās spējas, vecuma demence.

  ▼ Stress, reibonis, spriedze, slikta miega kvalitāte.

 

1. tipa cukura diabēts

Tradicionālā medicīna uzskata, ka pirmā tipa cukura diabēts tiek diagnosticēts pirmskolas vecuma bērniem, sākot no viena gada vecuma, tiek pārmantots ģenētiski pa mātes līnijai un nav ārstējams, saslimušie bērni ir sociāli adaptīvi un dzīvotspējīgi tikai ikdienā saņemot insulīna terapiju, ar gadiem pakāpeniski palielinot tā daudzumu. Var lietot parastu jaukto uzturu, kas bagāts ar pilnvērtīgām dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām, taukiem un ogļhidrātiem, ierobežojot tikai cukuru, saldumus un balto miltu izstrādājumus. Aptuveni šāds ir mūsdienu farmācijas medicīnas skatījums, savukārt ekomedicīnas uzskats atšķiras.

Sākas viss, kad auglis atrodas vēl dzemdē. Mātei lietojot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kas līdz galam nesadalītas, nonāk arī nedzimušā bērna asinsritē un bojā topošos aizkuņģa dziedzera audus. Kad sāk darboties jaunpiedzimušā bērna imūnsistēma, tā vēršas pret šiem bojātiem audiem. Faktiski aizsākas autoimūns process, kas pēc vairākiem gadiem attīstās pilnībā, un to sauc par insulārā aparāta nepietiekamību, jeb 1. tipa diabētu. 

1. tipa cukura diabētam ir raksturīgs totāls insulīna deficīts. Maziem bērniem saslimšana ar 1. tipa cukura diabētu, līdzīgi kā aptaukošanās nav ģenētiski pārmantota slimība. Tās ir nepareiza uztura lietošanas sekas, kas tiek pārmantotas ģimenes tradīciju veidā no paaudzes paaudzē. Aizsākumi meklējami bērnam vēl esot mātes miesās, kad māte intensīvi lieto gaļu un termiski apstrādātu cieti saturošus produktus. No to radītiem toksīniem cieš arī topošā bērna aizkuņģa dziedzeris. Nākamā kļūda, ko izdara māte bērnam jau piedzimstot, ir bērna barošana ar govs pienu, vai to saturošiem maisījumiem, kas vairākkārt palielina saslimšanas risku. Starp citu agrāk, kad mātei pietrūka piena, izmantoja no kaņepēm pagatavoto pienu.

Langerhansa saliņu beta šūnās, kas izstrādā hormonu insulīnu, aminoskābju posmu secība ir identiski līdzīga govs pienā esošās olbaltumvielas kazeīna aminoskābju molekulu posmiem. Tā kā imūnsistēma jau tā ir noslogota ar antigēniem, dažreiz sanāk kļūme, tā sāk iznīcināt sava organisma šūnas un attistās 1. tipa cukura diabēts, tāpēc govs pienu bērnu uzturā lietot nav vēlams.

 

Kā izvairīties no cukura diabēta?

Cukura diabēta cēloņi, kā jau iepriekš minēti: dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, ātrie ogļhidrāti aizkuņģa dziedzera darbošanās pārslodzes režīmā, stress, mazkustība, nepareizs uzturs, kā arī vīrusi (citomegalovīruss, herpes, adenovīruss utt.). Vīrusiem nokļūstot aizkuņģa dziedzerī, netiek izstrādāts insulīns. Arī tad, ja baktērijas, sēnītes vai parazīti nokļūst aknās vai aizkuņģa dziedzerī, sākas problēmas ar insulīna izstrādi. Kamēr organisms nav pilnīgi pārslēdzies uz veselīgu uzturu, un aknas nespēj nodrošināt organismu ar nepieciešamo holesterīna daudzumu, jālieto dzīvnieku izcelsmes tauki, jo augu izcelsmes tauki vājāk asimilējas un tajos nav holesterīna. Līdzīgi kā pie citām slimībām jāierobežo ātrie ogļhidrāti.

Medu cukura diabēta slimnieki ierobežotā daudzumā lietot var, jo tas pieskaitāms drīzāk pie lēnajiem ogļhidrātiem, kuri ļoti strauji nepalielina cukura līmeni asinīs.

 

Kāpēc cukura diabēta slimnieki var lietot fruktozi?

Augos esošais polisaharīds inulīns (artišoki, batātes, topinambūrs, portulaka) ir fruktozes, bet ne glikozes polimērs. Tas nozīmē, ka inulīns sastāv no daudziem fruktozes monomēriem, tātad no fruktozes. Ciete (maize, makaroni, kartupeļi) sastāv no daudziem glikozes monomēriem.

Glikozei un fruktozei ir vienāds atomu skaits, bet atšķiras struktūra. Glikozei ir pa labi sagriezta izomēriskā (telpiskā) konfigurācija, bet fruktozei pa kreisi, tāpēc tai, lai iekļūtu šūnās, insulīnu nevajag.

Ārstējot diabētu, jāņem vērā, ka medus, ja vien tas ir kvalitatīvs un nesildīts, pārsvarā satur fruktozi. Tas nozīmē, ka tam insulīnu nevajag, tāpēc diabēta slimnieki medu ierobežotā daudzumā lietot var.

 

Pazīmes, kas liecina par cukura diabētu

    Pastiprināta apetīte.

    Palielinās vai samazinās ķermeņa svars.

  ▲ Patstāvīgi slāpes, sausums mutē.

  ▲ Raksturīga bieža urinēšanadienā un naktī (poliūrija), tā kā liels insulīna daudzums asinīs izraisa urīnpūšļa gludās muskulatūras spazmu, muskulatūra neatslābst un urīns pilnā apjomā netiek izvadīts.

    Vājuma sajūta, kas saistīta ar hipoglikēmiju un hiperglikēmiju.

    Redzes asuma pavājināšanās.

    Slikti dzīst rētas.

    Ekstremitāšu nejūtīgums un tirpšana.

Protams, arī pie citām slimībām var būt dažas līdzīgas pazīmes, tāpēc galīgo slēdzienu var izdarīt tikai pēc attiecīgo analīžu veikšanas.

                                                                                                                                                                         biteend