Slimibuceloni

 

                                                 Slimību cēloņi.
Psiholoģija.
Vēlēšanās visu dzīvi būt mundram, aktīvam un baudīt visus priekus, to vienmēr ir vēlējies cilvēks. Taču pamatu pamats visam ir psiholoģija – cilvēkam ir jāgrib būt veselam. Ja tas tā nav, neviens palīdzēt nevarēs. Var no rītiem sākt aplieties ar aukstu ūdeni vai nodarboties ar visdažādākajiem vingrinājumiem vai lietot tikai termiski neapstrādātu uzturu, bet ja jūs būsiet neapmierināti, dusmīgi, aizvainoti, tad diez vai jūs saglabāsiet jaunību ilgus gadus. Dvēseliskais komforts un iekšējā harmonija – tas ir tas, kas reāli pagarina mūžu. Visdrošākā ilga mūža recepte ir labsirdība, pieklājība un humora izjūta. Nerājiet savu organismu un savu slimību, pateicieties savai slimībai, jo tā sūta jums svarīgu vēsti – maini savas domas un uzvedību, tā ir Dieva saruna ar jums, izmantojiet slimību, kā līdzekli pašattīstībai, vairojiet sevī tādas īpašības, kā mīlestību, prieku, sirdsmieru, pacietību, labprātību, uzticamību. Uzdodiet sev šādus jautājumus - kā es izturos pret sevi, cik bieži es sevi rāju vai kritizēju, vai es sevi uzslavēju, vai es rūpējos par savu ķermeni, vai man ir kaitīgie ieradumi, kādu ūdeni es dzeru, kādu uzturu es lietoju, vai es vingroju, vai es rūpējos par savas dvēseles un gara attīstību, pieļauju postošas domas – aizvainojums, dusmas, greizsirdība, bailes. Ierakstiet dienasgrāmatā savas labās īpašības, katru dienu šo sarakstu papildiniet. Sakiet uzslavas citiem cilvēkiem. Saskatiet katrā cilvēkā tikai labu. Lai izvairītos no bailēm, iemācieties uzticēties. Gaidiet no pasaules tikai labu. Lai cilvēks būtu laimīgs un vesels, vajag mīlēt sevi un apkārtējo pasauli.
 
Acidoze.
Pēc antropologu pētījumiem senā cilvēka uzturs sastāvēja no 1/3 savvaļas dzīvnieku gaļas un 2/3 augu barības. Tas nozīmē, ka šādas apstākļos uzturs bija izteikti sārmains. Situācija kardināli izmainījās attīstoties lauksaimniecībai, kad cilvēks uzturā sāka lietot daudz graudaugu kultūru, piena produktu un mājdzīvnieku gaļu. Mūsdienu cilvēka ikdienas ēdienkarti aizpilda galvenokārt rūpnieciski apstrādātie ‘’skābie’’ produkti. Tieši uzturs kļuva par riska faktoru ‘’civilizācijas slimību’’ patoģenēzē, ieskaitot aterosklerozi, hipertoniju, osteoporozi un otrā tipa diabētu. Mūsdienu cilvēka uzturs balstās uz produktiem, kas ir piesātināti ar hidrolizētiem taukiem, vienkāršiem cukuriem, vāramo sāli un ar mazu šķiedrvielu, kālija, nātrija, magnija un kalcija saturu. Dominē rafinētie un pārstrādātie produkti: cukurs, miltu izstrādājumi un dažādie pusfabrikāti. Picas, čipsi, sieriņi glazūrā, ‘’piena brīnumprodukti’’ (nebojājās), konditorijas izstrādājumi, atspirdzinošie gāzētie dzērieni. Tas viss ir skābais ēdiens. Ikdienas ‘’skābais’’ uzturs noved pie hroniskas organisma iekšējās vides saskābšanas mūža garumā (acidoze). Produktu ‘’skābumu’’ pastiprina termiskā apstrāde (cepšana un vārīšana), cukura un konservantu pievienošana, kā arī skābās piedevas (etiķskābe, ķīmiski sintezētā citironskābe) un produktu ilgstoša uzglabāšana. Pazīstamais fitoterapeits Džetro Kloss (Jethro Kloss) rakstīja, ‘’Ikdienas devā veselam cilvēkam jābūt 75-85% sārmainu produktu, bet saslimušam cilvēkam šī deva jāpalielina līdz 90%’’.
 
Toksīnu uzkrāšanās organismā.
Ja vien mēs dzeram, elpojam un ēdam, atrodamies pasaules vistīrākajā reģionā, nerunājot par piesārņotajiem, 24 stundas diennaktī mums visiem bez izņēmuma izdalās toksīni. Tas ir normāli, un organisms ar to tiek galā. Toksīni iedalās ūdenī šķīstošos 80% un taukos šķīstošos 20%. Tā saucamie taukos šķīstošie tiek šķīdināti ar žulti, ko izdala aknas, un ar fermentiem, ko izdala aizkuņģa dziedzeris, tie tiek izvadīti caur zarnām, bet ūdenī šķīstošie, izejot cauri nierēm, tiek izvadīti ar urīnu. Ja organisms strādā optimālā režīmā, tad tiek galā ar šo uzdevumu, un problēmu nav. Ja tas tā nav – cilvēks piekopj neveselīgu dzīvesveidu, nedzer ūdeni, nepietiek olbaltuma (ar olbaltumu transportē 80% toksīnus), sāk parādīties simptomi.
Ja mēs kaut ko pievienojam ūdenim (kafija, tēja utt.), tas vairs nav ūdens, tas ir kaut kā šķīdums ūdenī. Nieres nevar strādāt ar šķīdumiem. Nierēm jāpatērē laiks un enerģija, lai piemaisījumu atdalītu no ūdens. Tāpēc lai kaut ko izvadītu no organisma, ir vajadzīgs ūdens. Ūdens trūkums ir galvenā pozīcija, kāpēc nierēs uzkrājas neizvadītie toksīni. Cilvēkam, kurš pilnīgi nedzer ūdeni, noteikti tādi būs uzkrājušies. Jautājums tikai par to daudzumu.
Neizvadītie toksīni cirkulē asinīs, un pirmais, kas cieš, ir sirds un asinsvadi. Samazinās asinsspiediens (hipotensīvais sindroms). Ja šāds stāvoklis turpinās, organisms ieslēdz rezerves izvadīšanas sistēmu – izvadīšanu ar sviedriem caur ādu, ko pavada nepatīkama sviedru smaka un dermatiskie izsitumi, ko bieži vien maldīgi uzskata par alerģiju. Toksīni sāk nogulsnēties ādas piedevās nagos un matos. Nagi sāk noslāņoties un lūzt, bet mati izkrist un matu šampūns ar ko mazgājat, nav vainīgs. Matos ir nogulsnējušies toksiskie savienojumi.
Caur ādu var izvadīt tikai vieglos toksīnus, bet ir vēl tā saucamie smagie toksīni, jeb lielmolekulārie savienojumi, kurus izvadīt caur ādu nevar, tie nogulsnējas kaulos. Kauli ir audus savienojošā matrica, kas sastāv no kalogēna, tas ir olbaltuma. Kā zināms, jaundzimušajiem kaulu nav, ir skrimšļu struktūras - kaulu matricas, kas pakāpeniski aizpildās ar kalciju, fosforu, sāļiem un kļūst cietas. Toksikozei pastiprinoties, organismam cits nekas neatliek, kā smagos toksīnus izvietot kaulos. Kalcijs un fosfors tiek aizstāts ar smagiem metāliem, un osteoporozes simptomi ilgi nebūs jāgaida, arī papildus kalcija lietošana nepalīdzēs. Tālāka toksīnu uzkrāšana jau robežojas ar onkoloģiju.
Toksīni ir savlaicīgi jāizvada, citādi tie uzkrājas. Un to visvairāk izjūt grūtnieces līdz 12 nedēļai, kad auglis ir embrionālā stadijā un sievietei strauji pieaug toksiskā slodze. Iestājoties grūtniecībai, slikta dūša ir toksikozes pazīme, nevis grūtniecības. Toksikozes pazīme ir, kad bērnam negaršo toksiskais piens, jo mātei ir toksikoze. Ja pēc dzemdībām sievietei straujš svara palielinājums, tas nozīmē, ka toksikoze nekur nav pazudusi. Un nekādas diētas vai medikamenti nelīdzēs, ir jāizvada toksīni. Grūtniecība, kas noritējusi toksikozē, dzimušajiem zēniem tālākā dzīvē ir tendence uz rīta kafiju un alu.
Viena no toksīnu uzkrāšanās sākotnējām pazīmēm ir asinsspiediena pazemināšanās – hipotensija, jo asins plazmā esošie toksīni traucē uzturēt normālu spiedienu. Lai, uzlabotu darbaspējas, novērstu miegainību, uzturētu tonusu, jeb lai normalizētu asinsspiedienu, daudzi cenšas to panākt ar regulāru kafijas dzeršanu. Simptomi uz pāris stundām tiek noņemti, bet problēma paliek. Ar laiku nieres nosēstās un parādās kristāli. Sākās pretējais process – ceļas asinsspiediens. Ideālais standarts 120/80 priekš veselajiem, jau kļūst par hipertonijas otro stadiju un spiediens ceļas arvien augstāk. Sīkie asinsvadi pieblīvējas ar sāļiem, parādās ateroskleroze. Asinsspiediena pazemināšana ar medikamentiem kļūst neefektīva, jo faktiski jānodarbojas ar nierēm. Jāsāk dzert ūdeni.
 
Hipoksija.
Hipoksija tas ir skābekļa trūkums organismā. Skābeklis mums vajadzīgsdaudziem dzīvības procesiem, lai darbinātu muskuļus, lai darbotos smadzenes utt. Nevēlēšanās kustēties – tā ir viena no pirmajām pazīmēm, jo muskuļu darbība patērē daudz skābekļa. Arī smadzeņu darbība tērē daudz enerģijas. Ikdienā bieži dzirdētas frāzes – ‘’kaut ko noguru’’, ‘’jau galva nestrādā, aizmirsu''. Cilvēks meklē visdažādākos attaisnojumus. Bet iemesls ir skābekļa trūkums. Arī galvassāpes slikts miegs, murgi, depresija ir hipoksijas pazīmes. Vēl viena hipoksijas pazīmē ir tieksme uz ogļhidrātiem – ātrajiem ogļhidrātiem, jo trūkst enerģijas.
Beztauku diēta faktiski ir ceļš uz hipoksiju. Plaušu alveolai iekšējais apvalks sastāv no surfaktanta, kura sastāvu veido 99% tauku un 1% olbaltuma. Ja trūkst tauku, skābeklis nepietiekoši nonāk asinīs. Tātad hipoksija. Ja tā turpinās grūtniecības laikā, tas ir nopietns drauds bērnam - galvas smadzeņu funkciju un visa veida atmiņas traucējumi perspektīvā.
Ja nelieto taukus, gribas saldo. Citur enerģijas nav, ir tikai saldajā vai treknajā, bet bez enerģijas nav dzīvības. Neizbēgami seko saldumi. Tāpēc par saldummīļiem varētu teikt – tie ir cilvēki, kam trūkst enerģijas.
Ar gaisu, ko ieelpojam, no plaušām skābeklis nonāk asinīs. Savukārt asinis ir universālais transportlīdzeklis, kas novada skābekli līdz šūnām. Galvenā un svarīgākā loma šajā procesā ir asinīs esošiem eritrocītiem, kuros atrodas hemoglobīns, kas ir olbaltums un kurš arī veic šo skābekļa novadīšanas funkciju līdz šūnai. Ja uzturā trūkst kvalitatīva olbaltuma, nav no kā veidot hemoglobīnu un asinis nevar pilnībā veikt savu funkciju (anēmija). Protams, var būt arī citi iemesli – olbaltums patīk parazītiem, sēnītēm, vīrusiem utt. Šķidrajai daļai asinīs jābūt 85%, ja šī proporcija ir zemāka, tad asinis, būs biezas. Piemēram, cilvēks maz dzer ūdeni. Arī šajā gadījumā skābekļa piegāde šūnām būs apgrūtināta, jo vissīkākā asinsvada diametrs ir tikai 3 mikroni. Ja eritrocīti būs salipuši, tie neiekļūs sīkajos asinsvados. Vēl iemesls var būt – mikroelementu trūkums eritrocītu sastāvā, tādu kā nātrijs, kālijs. Rezultātā eritrocīti no ārpuses var būt dažādi lādēti, gan negatīvi, gan pozitīvi. Tas nozīmē - pretēji lādiņi savā starpā pievelkas, jeb eritrocīti salīp, veidojas eritrocītu konglomerāti. Kā vēl vienu asins sabiezēšanas iemeslu var minēt, fermentu trūkumu. Līdz galam nepārstrādāts uzturs veido tā saucamos šlakus, kas nonāk arī asinīs, sabiezina to un apgrūtina skābekļa nokļūšanu šūnās.
Hemoglobīnam beidzot nonākot līdz šūnai, ar to nav viss. Tam jātiek cauri šūnas apvalkam - membrānai, kas sastāv no fosfolipīdiem, no kuru kvalitātes, atkarīga membrānas kvalitāte. Hemoglobīna iekļūšanai vai neiekļūšanai šūnā ir vēl nosacījums – ar uzturu pietiekoši jāsaņem lecitīns un koenzīms. Skābeklim nonākot šūnā, lai asimilētu skābekli, jābūt pietiekoši ATP (AdenozīnTrifosforSkābe) enerģija.
Tātad, lai mūsu šūnas nebūtu skābekļa badā, uzturā jālieto kvalitatīvi tauki (nevis surogāttauki), tie vajadzīgi plaušām. Jādzer pietiekoši ūdens, lai nebūtu biezas asinis. Vajadzīgi fermenti, olbaltums, fosfolipīdi. Rezumējot iepriekš teikto – normāls uzturs ir efektīvākais līdzeklis pret hipoksiju.  
 
Nepareiza ēšana.
Jau pirms tūkstoš gadiem Avicenna ir teicis, ja cilvēks ir saslimis,
Pirmkārt. viņam jāatsakās no ēdiena.
Otrkārt, jāveic zarnu trakta attīrīšanas procedūras.
Treškārt, jāmaina ēšanas ieradumi un jāizskalo ‘’organisma kanalizācijas sistēmas’’ (limfātisko, urīnizvadsistēmu un kuņģa zarnu traktu). Un tikai tad, ja tas nav līdzējis viņš var griezties pie ārsta pēc palīdzības.
Ir dzirdēta paruna, mēs rokam kapu ar dakšu un karoti. Otra paruna - meklē slimību bļodas dibenā. Un tam ir dziļš pamats. Mēs uzturā lietojam ļoti maz dzīvus produktus; svaigus dārzeņus, augļus, zaļumus, ogas, mājās gatavotu sieru, svaigu gaļu, zivis, svaigi spiestas sula, riekstus. Mēs, protams, lietojam daudz ko no iepriekš minētā, bet vispirms nogalinām šo produktus. Nonāvēšanas ieroči: sāls, cukurs, etiķis, citronskābe, augsta temperatūra. Rezultātā tiek iznīcināti fermenti, vitamīni un citas bioloģiski aktīvas vielas. Termiskās apstrādes procesā tiek iznīcināti 85% uzturvielu. Daudzi no mums ir mācījušies, ka gaļa ir viens no mūsu galvenajiem olbaltumvielu avotiem, tomēr patiesība ir tāda, ka mēs saņemam ļoti maz olbaltumvielu no gaļas, ja tā tiek gatavota augstā temperatūrā. Tikai fermentu iedarbībā pārstrādājot uzturu, tiek ražota enerģija, bez kuras mēs nevarētu dzīvot. Lielākā kļūda ir lietot produktus, kuri ir nogalināti ķīmiskā ceļā, izmantojot kancerogēnas E - vielas, konservantus, kas satur formaldehīdu, krāsvielas, stabilizatorus, fermentu blokatorus, antibiotikas, hormonus, skābes utt. Pagarinot produktu derīguma termiņus, pārtikas industrija graujoši iedarbojas uz cilvēka organismu. Visas šīs piedevas grauj imunitāti. Piemēram, nātrija monoglutomāts (E-621), tiek pievienots kā garšas pastiprinātājs buljona kubiciņos, sojas mērcēs, dažādās garšvielās. Šī E piedeva bojā galvas smadzeņu šūnas, var izraisīt galvassāpes un bojājumus līdz pat Alcheimera slimībai, grauj acs tīkleni, var izraisīt glaukomu.
 
Īpaši bīstamas pārtikas piedevas.
Krāsvielas: E-103; 105; 121; 123;125; 126; 130; 131; 142; 152.
Konservanti: E–210; 211; 213-217; 240.
Skābes regulētājs (sulās): E-330.
Aizkuņģa dziedzera un kuņģa darbību ļoti negatīvi ietekmē: E - 221-226; 320-322; 338-341; 407; 450; 461-466.
Alerģiju izraisošie: E-230-232; 311-313.
Nieres un aknas graujošie: E - 171-173; 320-322.
Bojā redzi un ne tikai: E-621; 641.
 
 
Maz vai vispār nedzeram ūdeni.
Tas ir par cēloni numur viens 90% slimībām.
Ar ūdeni ir saistīti divi riski: nepietiekams ūdens daudzums un neatbilstoša kvalitāte.
 
 
Kas notiek organismā, ja izdzeram mazāk par 1,5 litri ūdens diennaktī?
Asinis sabiezē, tas izraisa asinsspiediena celšanos. Paaugstinoties asinsspiedienam, paātrinās elpošana, paātrinās sirdsdarbība, paaugstinās hemoglobīns, organisma šūnas saņem mazāk skābekli, jo skābeklis tiek piegādāts ar ūdeni. Skābeklis dot šūnām enerģiju uzņemt barības vielas. Pasliktinās iespējas izvadīt atkritumvielas, jo urīna daudzums samazinās. Tas savukārt izraisa organisma vides pieskābināšanu, bilirubīna un cukura līmeņa paaugstināšanos. Skābā vide ir labvēlīga nevēlamo baktēriju, vīrusu, parazītisko sēnīšu attīstībai. Tiklīdz izjaukts skābju sārmu līdzsvars, arī sēnītes dodas uzbrukumā.
Ja 2 minūtes cilvēka smadzenes nesaņem skābekli, cilvēks sāk mirt. Un lēni mirst, ja diennaktī izdzer mazāk par 1 litru tīra ūdens, un ļoti lēni mirst, ja dzer tikai tēju un kafiju. Kāpēc mūsu organisms būtu jāizmanto kā staigājošs filtrs tādu ķīmisku dzērienu attīrīšanai, kā colas, krāsainās limonādes, šķīstošā kafija, aromatizēta tēja, kvass. Bet organismam to neko nevajag. Vajag tikai tīru strukturētu ūdeni. Centieties nedzert hlorēto krāna ūdeni, hlors nogalina baktērijas ne tikai ūdenī, bet arī zarnu traktā, bet zarnu trakta labās baktērijas ir lielākais imunitātes orgāns. Starp citu, hlors, vārot ūdeni, pāriet kaitīgā nešķīstošā savienojumā. Krāna ūdeni pirms vārīšanas nepieciešams turēt atvērtā traukā, lai hlors izgarotu.
Ūdens trūkuma simptomi organismā.
1. Kalst mute. (3. pakāpes organisma atūdeņošanās, kad bojā iet šūnas)
2. Aizcietējumi.
3. Paaugstināts kuņģa sulas skābums, (nemēdz būt par daudz skābes, nemēdz būt gastrīts ar paaugstinātu skābes daudzumu - vienkārši trūkst ūdens).
4. Smiltis vai akmeņi aknās un nierēs.
5. Sausa āda un mati (krēmi un šampūni, nepalīdzēs, jādzer ūdens).
6. Neelastīgi nagi.
7. Krakšķ locītavas.
 
Par kalciju.
Kalcijs ir galvenais elements, kas cilvēka organismā uztur skābju-sārmu līdzsvaru. Pārtikas produktos kalcijs atrodas molekulārajā formā, bet organismam tas ir nepieciešams jonu formā. Lai pārveidotu no molekulārās uz jonu formu, vajag daudz kuņģa sulas, turklāt lielā koncentrācijā. Pēc savas bioloģiskās aktivitātes kalcijs ir līdzīgs astoņkājim, jo piesaista septiņas citas molekulas, tai pašā laikā pats var būt saistīts tikai ar ūdens molekulu. Neviens cits elements uz to nav spējīgs. Jau 40 gadu vecumā 50% cilvēkiem ir kalcija deficīts organismā, bet, sasniedzot 60 gadu slieksni, tie ir 90%
Kalcija deficīts ir par pamatu vairāk nekā 100 slimībām (osteoporoze, artrīts, hipertonija, krampji, grūtniecības sarežģījumi, bezmiegs, vēzis utt.). Lai kalciju sekmīgi uzņemtu organisms, ir jārūpējas par C vitamīna pietiekamību, kalcijs organismā šķīst tikai C vitamīna klātbūtnē. C vitamīns darbojas kā kalcija transport-mašīna.
 
C vitamīna trūkums.
Nemēdz būt, piemēram, parodontoze atsevišķi mutē. Ja jums tīrot zobus, asiņo smaganas, tas nozīmē, ka parodontoze ir visā organismā. Tas ir C vitamīna trūkums visā organismā. Tas nozīmē, ka ir totāls vienšūnu kapilāru sabrukums asinsvados. Ir traumēti asinsvadi, tāpēc eritrocīti un trombocīti nokļūst starpšūnu šķidrumā (asinsizplūdums jeb infarkts).
 
Par saldumiem.
Tikai treknais un saldais dot enerģiju (cukura aizvietotāji nedot). Tāpēc, ja jūs ierobežosiet taukus, jums gribēsies saldu, jo organismam vajadzīga enerģija. Samazinot holesterīna daudzumu uzturā, strauji samazinās hormona insulīna izstrāde aizkuņģa dziedzerī, tāpēc ka insulīna matrica ir holesterīns. Ir svarīga arī joda pietiekamība insulīna izstrādes procesā. Holesterīna augu izcelsmes taukos nav. Tas ir tikai dzīvnieku izcelsmes taukos. Ja apēdat daudz cukura (sevišķi dzerot saldinātās limonādes un sulas) un nelietojat holesterīnu, jūsu organismam vienkārši nav, no kā taisīt insulīnu. Izveidojas apburtais loks. Samazinājāt taukus - palielinājāt cukuru. Samazinājāt taukus – samazinājāt holesterīnu – samazinājās insulīns. Cukura līmenis augsts, bet insulīna nav (2. tipa cukura diabēts).
 
Uztura sagremošana.
Nesagremotā ēdiena un citu atkritumproduktu izvadīšana ir tikpat svarīga, kā pareiza gremošana un barības vielu uzsūkšana.
Var pat teikt, ka mums nav svarīgāka, vitāli nepieciešamāka uzdevuma, kā rūpēties par to, lai zarnas nepārpildītos ar atkritumiem. Tajos esošas kaitīgās un indīgās vielas neuzsūktos asinīs, nesaindētu jūs un nesagrautu jūsu veselību.
Tomēr tikai nedaudzi cilvēki saprot, ka nespēja efektīvi izvadīt no ķermeņa atkritumproduktus ir ārkārtīgi bīstama, ka šī nespēja resnajā zarnā izraisa spēcīgus rūgšanas un pūšanas procesus, kuri pamazām, ja zarnu satura uzkrāšanās turpinās, var novest (un bieži arī noved) cilvēku līdz nāvei, kuras cēlonis – novārtā pamestā resnā zarna. Faktiski resnā zarna ir jūsu uzturs.
Ja cilvēks ēd pārmērīgi apstrādātus, ceptus un pārvārītus ēdienus, tīru cieti, cukuru un milzums sāls (ģenētiski ieprogrammēts, cilvēkam diennaktī vajag tikai 1 - 2gr sāls, diemžēl pētījumi rāda, ka tiek lietoti 10-15gr sāls), resnā zarna nespēj darboties normāli pat tad, ja iztukšojas divas vai pat trīs reizes dienā! Šāds ēdiens var nevis piegādāt barības vielas muskuļiem, audiem un šūnām, kuri veido resnās zarnas sienu, bet likt resnās zarnas sienai badoties. Caur šādu izbadējošos zarnu nepārtrauktā straumē var plūst nesagremotas ēdiena paliekas, taču zarna nav spējīga veikt savas funkcijas un nodrošināt šo atlieku pēdējo pārstrādi. Tāpēc šūnām vajadzīgas arī tādas uzturā esošās vielas, kuras veicina nolietoto šūnu un audu likvidēšanu, kā arī to aizvirzīšanu uz resno zarnu, un izeju no ķermeņa. Šo uzdevumu veic galvenokārt šķiedrvielas jeb balastvielas. Šķiedrvielas ir absolūti nepieciešamas ēdiena pareizai sagremošanai, tās ir vajadzīgas gan resnajā, gan tievajā zarnā. Visvērtīgākās ir neapstrādātos pārtikas produktos esošās šķiedrvielas. Virzoties caur zarnām, šķiedrvielas aktivizē visus tajās notiekošos procesus. Nokļuvušas resnajā zarnā, šķiedrvielas darbojas gluži ka slota, „izslauka” zarnas visus kaktiņus un stūrīšus, noberž no zarnas sienām vecās, atmirušās šūnas.
 
Parazīti.
Dabā cilvēks nedzīvo viens. Ar mums kopā dzīvo daudz dzīvu organismu, kas ir dzīvojuši uz zemes daudz senāk par mums un ir labāk pielāgojušies. Pat ja šūnas saņem pilnvērtīgu uzturu, tas var izrādīties veltīgi, ja neveikt organisma attīrīšanos. Parazīti ir iznīcinājuši daudz vairāk cilvēku, nekā visi kari kopā visas vēstures garumā. Pēc VVO datiem trešdaļa no visiem nāves gadījumiem ir saistīta ar parazītu klātbūtni (baktērijas, vīrusi, sēnītes, helminti). Cilvēkam var būt vairāk nekā 100 veidu parazītu, sākot no mikroorganismiem un beidzot ar cērmēm vairāku metru garumā. Mūsu organismā audos un šūnās parazīti dzīvo, ēd un tāpat kā mēs nokārtojas. Izdalītie toksīni skābina mūsu organismu, grauj ķermeni, samazina dzīves aktivitāti un manipulē ar mums. Inficētie cilvēki kļūst agresīvi, nevaldāmi, dusmīgi, nervozi un depresīvi. Jau Hipokrāts teicis, ja ir slimība, ir arī izraisītājs. Kā liecina statistika un pētījumi, katrs cilvēks ir kāda parazīta nēsātājs, sākot no sēnītēm un vīrusiem līdz askarīdām un lenteņiem, nereti arī to kombinācijā. Parazīti dzīvo dažādos orgānos audos un šūnās, lieliski maskējas, ir lieli vitamīnu, mikroelementu cienītāji, kā arī nesmādē leikocītus un eritrocītus. Pēc vispasaules datiem 95% iedzīvotāju ir inficēti ar dažādiem parazītiem, kuri katru gadu izraisa ap 16 miljonu nāves gadījumu, tai skaitā arī tādas neparazitārās saslimšanas, kā artrīts, sirds-asinsvadu saslimšanas, vēzis, bronhiālā astma, alerģija, diabēts, kuņģa čūla, hroniska noguruma sindroms. Visas šīs slimības ir hroniskas parazitāras infekcijas sekas.
Pēdējos gados strauji pieaugusi saslimstība ar toksokarozi. Cilvēks var inficētēties no suņa. Slimības izpausmes ir dažādas alerģijas, tai skaitā plaušu pataloģijas un bronhiālā astma, acu bojājumi un citi smagi veselības traucējumi. Vienā gramā slima suņa fekālijās ir līdz 40 000 tūkstoši toksokāru oliņu. Oliņās atrodamas visur – bērnu smilšu laukumos, skvēros, parkos, teritorijās ap daudzstāvu mājām. Slimību diagnosticē, nosakot antivielas pret parazītu asins sērumā. Arī fēču analīzēs neatrastās cērmju oliņas vēl nenozīmē, ka nav šo parazītu, jo cērme katru dienu nedēj oliņas.
Kādas pazīmes liecina par parazītu esamību.
1. Zobu griešana. Īpaši to var novērot maziem bērniem. Bērni ir kaprīzi, hiperaktīvi vai otrādi. Ātri nogurst. Raudulīgi ar bālu ādu. Ilgstošs klepus. Biežas hroniskas saslimšanas - angīnas, bronhīts, tonzilīts, haimarīts, sāpes nabas rajonā, nieze anālā rajonā.
2. Anēmija. Daudzi parazīti ēd asins šūnas, viena askarīda diennaktī apēd 35 - 40 ml asiņu.
3. Hronisks noguruma sindroms. Visi parazīti apēd pašu labāko sevišķi A un B12 vitamīnus, kā arī nokārtojas mūsu organismā.
4. Gastrointestinālais sindroms. Vairums parazītu dzīvo tievajā un resnajā zarnā, izsaucot mehānisku žults izvadceļu zarnu lūmena nosprostojumu, zarnu sieniņas erozijas, čūlas, gāzes, vēdera uzpūšanos. Cilvēkam ir aizcietējumi, caurejas.
5. Miega traucējumi. ( cilvēks naktī ceļas, lai ēstu), nervozitāte un uzbudinājums, jo šūnas ir badā un tiek indētas ar parazītu izdalītām toksiskām vielām.
6. Problemātiska āda. Parazīti izsauc nātreni, izsitumus, ekzēmu un citas alerģiska rakstura ādas reakcija, alopēciju, perēkļveida ādas depigmentāciju, papilamas, dermatītus, psoriāzi, neirodermatītus utt.
7. Sāpes locītavās un muskuļos. Ir zināms, ka parazīti var pārvietoties organismā, izvēloties tiem ērtākās vielas, piemēram, locītavu šķidrums un muskuļi. Cilvēkam sāp locītava un cilvēks domā, ka ir artrīts.
8. Imunitātes traucējumi. Parazīti novājina imunitāti, samazinot imunoglobulīna izdali.
Mūsdienās daudzi ārsti, kuri pēta parazitārās infekcijas, apgalvo, ka, piemēram, cukura diabēts – var būt ilgstoša parazīta - trematode parazitēšana aizkuņģa dziedzera audos, kas izsūc no tā visu sev nepieciešamo, saindējot to ar saviem vielmaiņas toksiskiem produktiem.
 
Par sēnītēm.
Sēnītes veselu cilvēku organismā ir kā ‘’obligātie parazīti’’. Tās ar savu saimnieku – cilvēku dzīvo savienībā, no kura labumus iegūst abas puses, bet sēnītes dodas uzbrukumā, tikko organismā ir izjaukts skābju sārmu līdzsvars, to savukārt izjauc stress, operācijas, brūces, narkotikas, smēķēšana, neveselīgs uzturs. Skābā vidē ‘’obligātie parazīti’’ pārveidojas no derīgās pirmatnējās formas uz patogēno formu, kurā uzbrūk savam saimniekam. Strauja patogēno sēnīšu vairošanās novērojama arī pēc antibiotiku lietošanas. Sēnītes pārtiek no antibiotiķiem (streptocimīns, tetraciklīns, penicilīns) un no bojā gājušiem mikroorganismiem. Ir ārējās sēnīšu saslimšanas (ādā, gļotādā) un iekšējās (asinīs, zarnu traktā), kuras izplatās pa visu ķermeni. Organismam ir spēkā likums - sēnītes vienmēr izvadīt caur ādu. Tāpēc viss, kas parādās uz ādas, lobās, zvīņojas, plaisā, niez, jebkurā ķermeņa vietā: uz delnām, pēdām, starp pirkstiem, padusēs – tas viss ir sēnītes. To mēs traktējam kā psoriāze, dermatīts. Arī diatēze ir sēnīšu infekcija kopā ar imunitātes traucējumiem.
Kādi produkti patīk sēnītēm?
Ar raugu cepta maize, bulciņas, gaļa. Nelieto uzturā bojātus ābolus un banānus ar brūniem plankumiem. Daudzas sēnītes nodara ļaunumu ne tikai ar izplatīšanos audos, bet indīgi ir arī sēnīšu izdalītie toksīni. Šobrīd ārsti spēj atšķirt ap 400 toksīnu veidu. Piemēram, aflatoksīns, ko izdala pelējuma sēnītēs, var izraisīt aknu vēzi! Nekad neēdiet sapelējušus produktus!

maize150