slimibuceloni
 
Ironiski izklausās – ja medicīnā vēl dažus gadsimtus senā pagātnē pie visa vainoja ļaunos garus un urba galvā caurumu, pa kuru tos izdzīt, tad mūsdienās pie visa vaino baktērijas un pārmantotos gēnus. Tā ir ērta teorija, kas neliek domāt par cilvēka kopējo stāvokli. Laimīgā cilvēkā iekļuva ļaunā baktērija un izraisīja iekaisumu vai citu patoloģisko procesu. Ārsta uzdevums ir nogalināt šo baktēriju un apturēt tās izraisīto procesu. Cilvēks kļūs atkal vesels un laimīgs. Loģika ir tāda, ka jebkurš vesels cilvēks var saslimt, ja tā organismā iekļūst baktērija. Dabā vīrusi un baktērijas nav ļauni, ja tas tā būtu, cilvēku sen vairs nebūtu.
Visas sistēmas (sirds asinsvadu, elpošanas, izvades utt.) cilvēka ķermenī normālā režīmā funkcionē ar 20 – 30% noslodzi, izņemot uztura pārstrādes sistēmu, kas mūsdienu cilvēkam darbojas ar 100% noslodzi.
Jau vairāk kā 2000 gadu senā pagātnē ārsts – medicīnas pamatlicējs Hipokrāts ir teicis, kā var cilvēku slimības saprast tas, kas nezina no kā tie pārtiek.
Katram dzīvnieku tipam, tai skaitā cilvēkam, daba ir paredzējusi un piemērojusi noteiktu uzturu. Ja tiek lietots uzturs, kas nav paredzēts, vai pat tāds uzturs, kura vispār dabā nav – rodas liels daudzums atkritumvielu, tai skaitā toksisku. Ja šīs vielas ienāk lielos daudzumos un izvades sistēma nepaspēj izvadīt, tad tās sāk uzkrāties un var izveidoties barības bāze kaut kam.
 
Daba nav paredzējusi cept un vārīt.
Ja uzvārīsim ūdeni un dzersim to, kas nogulsnējas katla apakšā, vai tad saņemsim minerālvielas. Protams, ka nē, jo tās ir transformējušās ūdenī nešķīstošā formā. Dzerot šādu ūdeni, tiek sagandētas nieres. Tieši tas pats notiek ar jebkuru produktu, to vārot un cepot. Tikai tāda starpība, ka maizē, zupā, putrā utt. to visu neredzat, bet ūdenī redzat.
Dabā nav paredzēta vārīšana un cepšana. Dabā nav tādu produktu, kā cepti vai vārīti kartupeļi, makaroni, baltmaize, grauzdiņi utt. Tā ir termiski apstrādāta ciete, kas aizsprosto aknu kanālus. Tiek traucēti vielmaiņas procesi. Aknās atmirst šūnas. Veidojas rētas (рубцы) un fibriozie audi. Paaugstinās asins spiediens. Tālāk seko problēmas ar apakšējām dobām vēnām, varikozā vēnu paplašināšanās, tromboflebīti. Apakšējo ekstremitāšu artēriju sastrēgumi, hemoroīdi.
Nedrīkst vārīt skābenes un rabarberus, jo to sastāvā esošā skābeņskābe, pārejot neorganiskā formā, nodara ļaunumu nierēm. Skābeņskābes kristāli aizdambē nieru kanālus.
 
Dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas.
Dzīvnieku izcelsmes produkti satur lielmolekulārās olbaltumvielas, kuras sastāv no garām aminoskābju spirālēm. Ikdienā lietojot šādus produktus, organismā uztura pārstrādes rezultātā, daļa to pārvēršas par kolagēniem un uzkrājas uz kapilāru sienām. Rezultātā kapilāri sašaurinās un asins sabiezē. Palielinās slodze uz sirdi. Līdz galam nesadalījušos olbaltumvielu un neorganisko minerālu nokļūšana asinīs, ir iemesli, kas paaugstina asinsspiedienu. Notiek imūnsistēmas pārslogošana, tā uztver līdz galam nesadalītās aminoskābes kā antigēnus, kuri jāiznīcina. Uz imūnsistēmas pārslodzi balstās milzīgs daudzums slimību, tai skaitā onkoloģija, autoimūnās saslimšanas utt.
 
Patogēnā mikroflora.
Patogēnās mikrofloras nomākšana un simbiozās savairošanās ir iespējama, ja ir ogļhidrātu un šķiedrvielu pietiekamība (избыток), un neliels dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu daudzums uzturā.
Savairojoties lielā daudzumā patogēnai mikroflorai, tā neizbēgami rada atkritumvielas, kas mūs indē. Attīstās disbakterioze, var būt gan caureja, gan veidoties aizcietējumi, čūlainie kolīti, trūce, apendicīts, aknu, kā arī aizkuņģa dziedzera disfunkcija un ne tikai.
 
Toksīnu uzkrāšanās organismā.
Ja vien mēs dzeram, elpojam un ēdam, atrodamies pasaules vistīrākajā reģionā, nerunājot par piesārņotajiem, 24 stundas diennaktī mums visiem bez izņēmuma izdalās atkritumvielas. Tas ir normāli, un organisms ar to tiek galā. Toksīni iedalās ūdenī šķīstošos 80% un taukos šķīstošos 20%. Tā saucamie taukos šķīstošie tiek šķīdināti ar žulti, ko izdala aknas, un ar fermentiem, ko izdala aizkuņģa dziedzeris, tie tiek izvadītas caur zarnām, bet ūdenī šķīstošie, izejot cauri nierēm, tiek izvadīti ar urīnu. Ja organisms strādā optimālā režīmā, tad tiek galā ar šo uzdevumu, un problēmu nav. Ja tas tā nav – cilvēks piekopj neveselīgu dzīvesveidu, nedzer ūdeni, nepietiek olbaltumvielu (olbaltumvielas vajadzīgas 80% toksīnu transportēšanai), sāk parādīties simptomi.
Ja mēs kaut ko pievienojam ūdenim (kafija, tēja utt.), tas vairs nav ūdens, tas ir kaut kā šķīdums ūdenī. Nieres nevar strādāt ar šķīdumiem. Nierēm jāpatērē laiks un enerģija, lai piemaisījumu atdalītu no ūdens. Tāpēc lai kaut ko izvadītu no organisma, ir vajadzīgs ūdens. Ūdens trūkums ir galvenais cēlonis, kāpēc nierēs uzkrājas neizvadītie toksīni. Cilvēkam, kurš pilnīgi nedzer ūdeni, noteikti tādi būs uzkrājušies. Jautājums tikai par to daudzumu.
Neizvadītie toksīni cirkulē asinīs, un pirmais, kas cieš, ir sirds un asinsvadi. Samazinās asinsspiediens (hipotensīvais sindroms). Ja šāds stāvoklis turpinās, organisms ieslēdz rezerves izvadīšanas sistēmu – izvadīšanu ar sviedriem caur ādu, ko pavada nepatīkama sviedru smaka un dermatiskie izsitumi, ko bieži vien maldīgi uzskata par alerģiju Alergodermatoze, bet mediķi bērnam nozīmē antibiotikas, antidepresantus, hormonālos preparātus.. Toksīni sāk nogulsnēties ādas piedevās nagos un matos. Nagi sāk noslāņoties un lūzt, bet mati izkrist un matu šampūns nepalīdzēs, ja matos ir nogulsnējušies toksiskie savienojumi.
Caur ādu var izvadīt tikai vieglos toksīnus, bet ir vēl tā saucamie smagie toksīni, jeb lielmolekulārie savienojumi, kurus izvadīt caur ādu nevar, tie nogulsnējas kaulos. Kauli ir audus savienojošā matrica, kas sastāv no kalogēna, tas ir olbaltumvielas. Kā zināms, jaundzimušajiem kaulu nav, ir skrimšļu struktūras - kaulu matricas, kas pakāpeniski aizpildās ar kalciju, fosforu, sāļiem un kļūst cietas. Toksīniem turpinot uzkrāties, organismam cits nekas neatliek, kā smagos toksīnus izvietot kaulos. Kalcijs un fosfors tiek aizstāts ar smagiem metāliem, un osteoporozes simptomi ilgi nebūs jāgaida, arī papildus kalcija lietošana nepalīdzēs. Tālāka toksīnu uzkrāšana jau robežojas ar onkoloģiju.
Toksīnu esamību visvairāk izjūt grūtnieces līdz 12 nedēļai, kad auglis ir embrionālā stadijā un sievietei strauji pieaug toksiskā slodze. Iestājoties grūtniecībai, slikta dūša ir toksikozes pazīme, nevis grūtniecības. Toksikozes pazīme arī ir, kad bērnam negaršo toksiskais piens, jo mātei ir toksikoze. Ja pēc dzemdībām sievietei straujš svara palielinājums, tas nozīmē, ka toksikoze nekur nav pazudusi. Un nekādas diētas vai medikamenti nelīdzēs, ir jāizvada toksīni. Grūtniecība, kas noritējusi toksikozē, dzimušajiem zēniem tālākā dzīvē ir tendence uz rīta kafiju un alu.
Viena no toksīnu uzkrāšanās sākotnējām pazīmēm ir asinsspiediena pazemināšanās – hipotensija, jo asins plazmā esošie toksīni traucē uzturēt normālu spiedienu. Lai, uzlabotu darbaspējas, novērstu miegainību, uzturētu tonusu, jeb lai normalizētu asinsspiedienu, daudzi cenšas to panākt ar regulāru kafijas dzeršanu. Simptomi uz pāris stundām tiek noņemti, bet problēma paliek. Nierēs veidojas kristāli, un ar laiku tās var nosēsties. Sākās pretējais process – ceļas asinsspiediens. Ideālais standarts 120/80 priekš veselajiem, jau kļūst par hipertonijas otro stadiju un spiediens turpina celties. Sīkie asinsvadi pieblīvējas ar sāļiem, parādās ateroskleroze. Asinsspiediena pazemināšana ar medikamentiem kļūst neefektīva, jo faktiski jānodarbojas ar nierēm. Ir jādzer ūdens.
 
Hipoksija.
Hipoksija tas ir skābekļa trūkums organismā. Skābeklis mums vajadzīgs daudziem dzīvības procesiem, lai darbinātu muskuļus, lai darbotos smadzenes utt. Nevēlēšanās kustēties – tā ir viena no pirmajām pazīmēm, jo muskuļu darbība patērē daudz skābekļa. Arī smadzeņu darbība tērē daudz enerģijas. Ikdienā bieži dzirdētas frāzes – ‘’kaut ko noguru’’, ‘’jau galva nestrādā, aizmirsu''. Cilvēks meklē visdažādākos attaisnojumus. Bet iemesls ir skābekļa trūkums. Arī galvassāpes slikts miegs, murgi, depresija ir hipoksijas pazīmes. Vēl viena hipoksijas pazīmē ir tieksme pēc ogļhidrātiem – ātrajiem ogļhidrātiem, jo trūkst enerģijas.
Beztauku diētas faktiski ir ceļš uz hipoksiju. Plaušu alveolai iekšējais apvalks sastāv no surfaktanta, kura sastāvā ir 99% tauku un 1% olbaltumvielu. Ja trūkst tauku, skābeklis nepietiekoši nonāk asinīs. Tātad hipoksija. Ja tā turpinās grūtniecības laikā, tas ir nopietns drauds bērnam - galvas smadzeņu funkciju un visa veida atmiņas traucējumi perspektīvā.
Ja nelieto taukus, gribas saldo. Citur enerģijas nav, ir tikai saldajā vai treknajā, bet bez enerģijas nav dzīvības. Neizbēgami seko saldumi. Tāpēc par saldummīļiem varētu teikt – tie ir cilvēki, kam trūkst enerģijas.
Ar gaisu, ko ieelpojam, no plaušām skābeklis nonāk asinīs. Savukārt asinis ir universālais transportlīdzeklis, kas novada skābekli līdz šūnām. Galvenā un svarīgākā loma šajā procesā ir asinīs esošiem eritrocītiem, kuros atrodas hemoglobīns, kas ir olbaltumviela un kurš arī veic šo skābekļa novadīšanas funkciju līdz šūnai. Ja uzturā trūkst izejvielu, no kā veidot hemoglobīnu, asinis nevar pilnībā veikt savu funkciju (anēmija). Protams, var būt arī citi iemesli – parazīti, sēnītes, vīrusi utt. Šķidrajai daļai asinīs jābūt 85%, ja šī proporcija ir zemāka, tad asinis, būs biezas. Piemēram, cilvēks maz dzer ūdeni. Arī šajā gadījumā skābekļa piegāde šūnām būs apgrūtināta, jo vissīkākā asinsvada diametrs ir tikai 3 mikroni. Ja eritrocīti būs salipuši, tie neiekļūs sīkajos asinsvados. Vēl iemesls var būt – mikroelementu trūkums eritrocītu sastāvā, tādu kā nātrijs, kālijs. Rezultātā eritrocīti no ārpuses var būt dažādi lādēti, gan negatīvi, gan pozitīvi. Tas nozīmē - pretēji lādiņi savā starpā pievelkas, jeb eritrocīti salīp, veidojas eritrocītu konglomerāti. Kā vēl vienu asins sabiezēšanas iemeslu var minēt, fermentu trūkumu. Līdz galam nesadalītās dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kas nonāk asinīs, rada strutas, sabiezina asinis un apgrūtina skābekļa nokļūšanu šūnās.
Hemoglobīnam beidzot nonākot līdz šūnai, ar to nav viss. Tam jātiek cauri šūnas apvalkam - membrānai, kas sastāv no fosfolipīdiem, no kuru kvalitātes, atkarīga membrānas kvalitāte. Hemoglobīna iekļūšanai vai neiekļūšanai šūnā ir vēl nosacījums – ar uzturu pietiekoši jāsaņem lecitīns un koenzīms. Skābeklim nonākot šūnā, lai asimilētu skābekli, jābūt pietiekoši ATP (AdenozīnTrifosforSkābe) enerģija.
Tātad, lai mūsu šūnas nebūtu skābekļa badā, uzturā jālieto kvalitatīvi tauki (nevis surogāttauki), tie vajadzīgi plaušām. Jādzer pietiekoši ūdens, lai nebūtu biezas asinis. Vajadzīgi fermenti, fosfolipīdi olbaltumvielas, jeb aminoskābes. Rezumējot iepriekš teikto – normāls uzturs ir efektīvākais līdzeklis pret hipoksiju.  
 
Nepareiza ēšana.
Jau pirms tūkstoš gadiem Avicenna ir teicis, ja cilvēks ir saslimis,
Pirmkārt. viņam jāatsakās no ēdiena.
Otrkārt, jāveic zarnu trakta attīrīšanas procedūras.
Treškārt, jāmaina ēšanas ieradumi un jāizskalo ‘’organisma kanalizācijas sistēmas’’ (limfātisko, urīnizvadsistēmu un kuņģa zarnu traktu). Un tikai tad, ja tas nav līdzējis viņš var griezties pie ārsta pēc palīdzības.
Lielākā kļūda ir lietot produktus, kuri ir nogalināti ķīmiskā ceļā, izmantojot kancerogēnas E - vielas, konservantus, kas satur formaldehīdu, krāsvielas, stabilizatorus, fermentu blokatorus, antibiotikas, hormonus, skābes utt. Pagarinot produktu derīguma termiņus, pārtikas industrija graujoši iedarbojas uz cilvēka organismu. Visas šīs piedevas grauj imunitāti. Piemēram, nātrija monoglutomāts (E-621), tiek pievienots kā garšas pastiprinātājs buljona kubiciņos, sojas mērcēs, dažādās garšvielās. Šī E piedeva bojā galvas smadzeņu šūnas, var izraisīt galvassāpes un bojājumus līdz pat Alcheimera slimībai, grauj acs tīkleni, var izraisīt glaukomu.
 
Īpaši bīstamas pārtikas piedevas.
Krāsvielas: E-103; 105; 121; 123;125; 126; 130; 131; 142; 152.
Konservanti: E–210; 211; 213-217; 240.
Skābes regulētājs (sulās): E-330.
Aizkuņģa dziedzera un kuņģa darbību ļoti negatīvi ietekmē: E - 221-226; 320-322; 338-341; 407; 450; 461-466.
Alerģiju izraisošie: E-230-232; 311-313.
Nieres un aknas graujošie: E - 171-173; 320-322.
Bojā redzi un ne tikai: E-621; 641.
 
Kas notiek organismā, ja trūkst ūdens?
Asinis sabiezē, tas izraisa asinsspiediena celšanos. Paaugstinoties asinsspiedienam, paātrinās elpošana, paātrinās sirdsdarbība, paaugstinās hemoglobīns. Organisma šūnas saņem mazāk skābekli, jo skābeklis tiek piegādāts ar ūdeni. Tā kā skābeklis dot šūnām enerģiju uzņemt barības vielas, samazinās barības vielu daudzums. Pasliktinās iespējas izvadīt atkritumvielas, jo urīna daudzums samazinās. Tas savukārt izraisa organisma vides pieskābināšanu, bilirubīna un cukura līmeņa paaugstināšanos. Skābā vide ir labvēlīga nevēlamo baktēriju, vīrusu, parazītisko sēnīšu attīstībai. Tiklīdz izjaukts skābju sārmu līdzsvars, arī sēnītes dodas uzbrukumā.
 
Mīts par minerālu izskalošanu ar ūdeni.
Tas ir mīts, ka, daudz dzerot ūdeni, it kā ar sviedriem un urīnu no organisma izskalojas vērtīgie minerāli, nodilst iekšējie orgāni un kauli. Faktiski no organisma nekas neskalojas, ja vien tajā nenokļūst vielas, kas to piespiež darīt. Piemēram, cukurs (parastais), no kura skalojas kalcijs vai arī dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kas palielina iekšējās vides skābumu organismā (slāpekļskābe), un skābes neitralizācijai tiek tērēts kalcijs.
 
Sāls palielina asinsspiedienu.
Apēdot lielāku daudzumu sāls, tā neizbēgami nonāk asinīs un palielina osmotisko spiedienu. Strauji izmainās visu šķidrumu balanss organismā. Organisms to nevar pieļaut un nekavējoties cenšas kompensēt, atšķaidot ar ūdeni asinis līdz fizioloģiskajai koncentrācijai 0,9% sāls daudzumam asinīs. Kopējam asins daudzumam asinsvados palielinoties, rezultātā palielinās arī asins spiediens. Tāpēc hipertoniķiem iesaka pēc iespējas mazāk lietot sāli. Nieres šķidrumu izvada ar konstantu ātrumu.
Vēl jāievēro, ja vienā ēdienreizē ēd sāļo kopā ar saldo, tas ir kopā sastopas sārms ar skābi, tiek izjaukts balanss, notiek uztura pārstrādes fermentu bloķēšanās. Piemēram, sāļu ēdienu aizdzeršana ar saldu dzērienu, noved pie nierakmeņu veidošanās.
 
Urīnskābe.
Urīnskābe ir olbaltumvielu sašķelšanas aknās blakusprodukts. Sevišķi no gaļas, liels daudzums denaturētu olbaltumvielu nonāk asinīs. Urīnskābes koncentrācija asinīs strauji palielinās un asinis sabiezē. Audu šūnas cieš skābekļa trūkumu,un vielmaiņas procesi tiek traucēti. Tāpēc gaļas ēdājiem bieži novērojama aizdusa. Urīnskābes sāļu kristāli, kas neizfiltrējas un paliek nierēs, jo kristalizējās agrāk un neiziet caur membrānu, tālāk ar asini var iznēsāties pa visu ķermeni. Urīnskābes kristāli nosēžas locītavās un muskuļos, kas noved pie tādām populārām slimībām kā reimatisms, podagra, artrīts.
 
Gļotas.
Gļotādas dziedzeri (Железы слизистой оболочки) izstrādā sekrētu. Gļotu sekrēts ir pārklājošs mitrinošs šķidrums dažādās vietās, piemēram, pleira, perikarda, vēdera dobums. Ja cilvēks ieelpo, piemēram, putekļainu gaisu, gļotādas dziedzeri pastiprināti izstrādā sekrētu, lai nomazgātu putekļus.
Alerģija ir toksīnu izvadīšana no organisma dažādos veidos - caur ādu, bronhiem, plaušām un aizdeguni. Organisms visiem iespējamiem veidiem cenšas atbrīvoties no toksīniem. Paātrināto attīrīšanās procesu sauc par slimībām, ko mēs pazīstam kā, faringīti, laringīti, iesnas, klepus un citas, kad gļotas uzkrājas un apgrūtinās elpošana.
Gļotas ir cēlonis aizcietējumiem, liekam svaram, pumpām, prostatītam, dažādām sieviešu slimībām utt.
 
C vitamīna trūkums.
Nemēdz būt, piemēram, parodontoze atsevišķi mutē. Ja jums tīrot zobus, asiņo smaganas, tas nozīmē, ka parodontoze ir visā organismā. Tas ir C vitamīna trūkums visā organismā. Tas nozīmē, ka ir totāls vienšūnu kapilāru sabrukums asinsvados. Ir traumēti asinsvadi, tāpēc eritrocīti un trombocīti nokļūst starpšūnu šķidrumā (asinsizplūdums jeb infarkts).
 
Par saldumiem.
Tikai treknais un saldais dot enerģiju (cukura aizvietotāji nedot). Tāpēc, ja jūs ierobežosiet taukus, jums gribēsies saldu, jo organismam vajadzīga enerģija. Samazinot holesterīna daudzumu uzturā, strauji samazinās hormona insulīna izstrāde aizkuņģa dziedzerī, tāpēc ka insulīna matrica ir holesterīns. Ir svarīga arī joda pietiekamība insulīna izstrādes procesā. Holesterīna augu izcelsmes taukos nav. Tas ir tikai dzīvnieku izcelsmes taukos. Ja apēdat daudz cukura (sevišķi dzerot saldinātās limonādes un sulas) un nelietojat holesterīnu, jūsu organismam vienkārši nav, no kā taisīt insulīnu. Izveidojas apburtais loks. Samazinājāt taukus - palielinājāt cukuru. Samazinājāt taukus – samazinājāt holesterīnu – samazinājās insulīns. Cukura līmenis augsts, bet insulīna nav (2. tipa cukura diabēts).
 
Herbicīds raundaps.
Intensīvajā lauksaimniecībā plaši izmantojamais herbicīds raundaps veicina vēža attīstību dažādos veidos. Pirmkārt tas ir antibiotiķis, tātad palielina patogēnās zarnu mikrofloras īpatsvaru. Tas savukārt saistās ar kolorektālā vēža formu riska palielināšanos. Patogēno baktēriju savairošanās var sekmēt tādas olbaltumvielu savairošanos kā zonulīns, kas rada paaugstinātu zarnu caurlaidības sindromu. Līdz galam nesadalītas olbaltumvielas nonāk asinsritē un pārslogo imūnsistēmu.
 
Parazīti.
Dabā cilvēks nedzīvo viens. Ar mums kopā dzīvo daudz dzīvu organismu, kas ir dzīvojuši uz zemes daudz senāk par mums un ir labāk pielāgojušies. Pat ja šūnas saņem pilnvērtīgu uzturu, tas var izrādīties veltīgi, ja neveikt organisma attīrīšanos. Parazīti ir iznīcinājuši daudz vairāk cilvēku, nekā visi kari kopā visas vēstures garumā. Pēc VVO datiem trešdaļa no visiem nāves gadījumiem ir saistīta ar parazītu klātbūtni (baktērijas, vīrusi, sēnītes, helminti). Cilvēkam var būt vairāk nekā 100 veidu parazītu, sākot no mikroorganismiem un beidzot ar cērmēm vairāku metru garumā. Mūsu organismā audos un šūnās parazīti dzīvo, ēd un tāpat kā mēs nokārtojas. Izdalītie toksīni skābina mūsu organismu, grauj ķermeni, samazina dzīves aktivitāti un manipulē ar mums. Inficētie cilvēki kļūst agresīvi, nevaldāmi, dusmīgi, nervozi un depresīvi. Jau Hipokrāts teicis, ja ir slimība, ir arī izraisītājs. Kā liecina statistika un pētījumi, katrs cilvēks ir kāda parazīta nēsātājs, sākot no sēnītēm un vīrusiem līdz askarīdām un lenteņiem, nereti arī to kombinācijā. Parazīti dzīvo dažādos orgānos audos un šūnās, lieliski maskējas, ir lieli vitamīnu, mikroelementu cienītāji, kā arī nesmādē leikocītus un eritrocītus. Pēc vispasaules datiem 95% iedzīvotāju ir inficēti ar dažādiem parazītiem, kuri katru gadu izraisa ap 16 miljonu nāves gadījumu, tai skaitā arī tādas neparazitārās saslimšanas, kā artrīts, sirds-asinsvadu saslimšanas, vēzis, bronhiālā astma, alerģija, diabēts, kuņģa čūla, hroniska noguruma sindroms. Visas šīs slimības ir hroniskas parazitāras infekcijas sekas.
Cilvēks var inficēties visdažādākajos veidos, piemēram, nemazgājot rokas vai no suņa. Vienā gramā slima suņa fekālijās ir līdz 40 000 tūkstoši toksokāru oliņu. Oliņās atrodamas visur – bērnu smilšu laukumos, skvēros, parkos, teritorijās ap daudzstāvu mājām. Slimību diagnosticē, nosakot antivielas pret parazītu asins sērumā. Arī fēču analīzēs neatrastās cērmju oliņas vēl nenozīmē, ka nav šo parazītu, jo cērme katru dienu nedēj oliņas.
Kādas pazīmes liecina par parazītu esamību.
1. Zobu griešana. Īpaši to var novērot maziem bērniem. Bērni ir kaprīzi, hiperaktīvi vai otrādi. Ātri nogurst. Raudulīgi ar bālu ādu. Ilgstošs klepus. Biežas hroniskas saslimšanas - angīnas, bronhīts, tonzilīts, haimarīts, sāpes nabas rajonā, nieze anālā rajonā.
2. Anēmija. Daudzi parazīti ēd asins šūnas, viena askarīda diennaktī apēd 35 - 40 ml asiņu.
3. Hronisks noguruma sindroms. Visi parazīti apēd pašu labāko sevišķi A un B12 vitamīnus, kā arī nokārtojas mūsu organismā.
4. Gastrointestinālais sindroms. Vairums parazītu dzīvo tievajā un resnajā zarnā, izsaucot mehānisku žults izvadceļu zarnu lūmena nosprostojumu, zarnu sieniņas erozijas, čūlas, gāzes, vēdera uzpūšanos. Cilvēkam ir aizcietējumi, caurejas.
5. Miega traucējumi. ( cilvēks naktī ceļas, lai ēstu), nervozitāte un uzbudinājums, jo šūnas ir badā un tiek indētas ar parazītu izdalītām toksiskām vielām.
6. Problemātiska āda. Parazīti izsauc nātreni, izsitumus, ekzēmu un citas alerģiska rakstura ādas reakcija, alopēciju, perēkļveida ādas depigmentāciju, papilamas, dermatītus, psoriāzi, neirodermatītus utt.
7. Sāpes locītavās un muskuļos. Ir zināms, ka parazīti var pārvietoties organismā, izvēloties tiem ērtākās vielas, piemēram, locītavu šķidrums un muskuļi. Cilvēkam sāp locītava un viņš domā, ka ir artrīts.
8. Imunitātes traucējumi. Parazīti novājina imunitāti, samazinot imunoglobulīna izdali.
Ir novērots, ka, piemēram, cukura diabēts – var būt ilgstoša parazīta - trematode parazitēšana aizkuņģa dziedzera audos, kas izsūc no tā visu sev nepieciešamo, saindējot to ar saviem vielmaiņas toksiskiem produktiem.
 
Pat viena minerāla deficīts rada nopietnas problēmas.
Visi orgāni un to sistēmas cilvēka organismā uzbūvēti tā, ka tie normālā ikdienas režīmā funkcionē ar aptuveni 20% no maksimālās slodzes, tas ir ar lielu izturības rezervi. Taču ja cilvēka uzturā pietrūkst, kaut vai viena minerālvielas, un tā tiek aizvietota ar citu, izturības rezerve samazinās. Piemēram, daudz lietojot termiski apstrādātu uzturu, sāk veidoties silīcija deficīts. Organisms silīciju sāk aizvietot ar kalciju. Bez magnija kalcijs kaulos neasimilēsies, tas ir nenostiprināsies, bet bez silīcija noturēties nevar. Pavājinās audu kvalitāte. Ja tas ir asinsvads, uz tā iekšējās virsmas endotēlija var rasties mikroplaisas, uz kurām sāk nogulsnēties aterosklerotiskās pangas.
Intoksikācijai un hipoksijai, kam cēlonis ir ūdens un sārmaino mikroelementu deficīts, cilvēki ar viena un tā paša cēloņa problēmām vēršas pie visdažādākajiem speciālistiem. Aknas – pie gastroendokrinologa, cukurs – pie endokrinologa, spiediens un sirds ritms – pie kardiologa, hemoglobīns – pie hematologa, holesterīns – pie visdažādākajiem speciālistiem.
 
Dzelzs deficīta anēmija.
Ja ir dzelzs deficīta anēmija, steidzīgi jāveic imūnfermentatīvā asins analīze. Pie vainas var būt parazīti tādi kā lamblijas, askarīdas, apistorhi, ankilastoma. Tā var būt radiācija un B12 vitamīna deficīts. Gaļas ēšana un dzelzi saturošās tabletes diez vai līdzēs.
Ja kāds ārsts pasaka pacientam, ka pazemināts hemoglobīna līmenis asinīs un dzelzs daudzums, tāpēc ka neēdat gaļu, tad tas ir nopietns iemesls, lai apšaubītu šāda ārsta profesionālo kompetenci. Jo, ja nav lielu pēkšņu asins zaudējumu, lietojat zaļumus, pietiek B12 vitamīna un nav parazītu, piemēram, askarīdoze, lamblioze, tad nevar būt zems hemoglobīnā līmenis.
 
Vitamīns B12.
Neironu apvalki nevar sintezēties bez B12 vitamīna. Augos B12 vitamīns visvarāk ir nātrēs, kaņepēs, linos. Dzīvniekiem B12 sintezējas zarnās pateicoties tur dzīvojošajai mikroflorai. Vitamīnu B12 sintezē augsnes baktērijas, kuras atrodas simbiozē ar citiem organismiem sēnītēm, mikozēm un augu sakņu sistēmām. Ja augsne bagāta ar šādu mikrofloru un tajā pietiek mikroelementu, problēmu ar B12 vitamīnu nav. Agrāk, kad ar intensīvo lauksaimniecību nebija sagandēta augsne, tā arī bija.
B12 vajadzīgs pareizai nervu sistēmas funkcionēšanai. Mielīna nervu apvarlks nevar pareizi sintezēties bez B12. Viena no B12 deficīta pazīmēm ir apakšējo ekstremitāšu spazmas. B12 sintezē ne tikai zarnu mikrofloras, bet arī vairākas augsnes baktērijas, kuras atrodas simbiozē ar augu saknēm, sēnēm, mikorizām. Jautājums tikai – vai šis mikrofloras pietiek. Agrāk tādas problēmas nebija, tagad ir.
 
Kazeīns.
Kazeīns ir brīnišķīga celtniecības līme, ko var izmantot galdniecībā. Govs pienā kazeīns aizņem 87% no visa kopējā olbaltumvielu sastāva. Piemēram, biezpiens ir koncentrēts kazeīns. Kancerogēni kopā ar kazeīnu veido ļoti bīstamu kombināciju.
 
Sēnītes.
Sēnītes veselu cilvēku organismā ir kā ‘’obligātie parazīti’’. Tās ar savu saimnieku – cilvēku dzīvo savienībā, no kura labumus iegūst abas puses, bet sēnītes dodas uzbrukumā, tikko organismā ir izjaukts skābju sārmu līdzsvars, to savukārt izjauc stress, operācijas, brūces, narkotikas, smēķēšana, neveselīgs uzturs. Skābā vidē ‘’obligātie parazīti’’ pārveidojas no derīgās pirmatnējās formas uz patogēno formu, kurā uzbrūk savam saimniekam. Strauja patogēno sēnīšu vairošanās novērojama arī pēc antibiotiku lietošanas. Sēnītes pārtiek no antibiotiķiem (streptocimīns, tetraciklīns, penicilīns) un no bojā gājušiem mikroorganismiem. Ir ārējās sēnīšu saslimšanas (ādā, gļotādā) un iekšējās (asinīs, zarnu traktā), kuras izplatās pa visu ķermeni. Organismam ir spēkā likums - sēnītes vienmēr izvadīt caur ādu. Tāpēc viss, kas parādās uz ādas, lobās, zvīņojas, plaisā, niez, jebkurā ķermeņa vietā: uz delnām, pēdām, starp pirkstiem, padusēs – tas viss ir sēnītes. To mēs traktējam kā psoriāze, dermatīts. Arī diatēze ir sēnīšu infekcija kopā ar imunitātes traucējumiem.
Kādi produkti patīk sēnītēm?
Ar raugu cepta maize, bulciņas, gaļa. Nelieto uzturā bojātus ābolus un banānus ar brūniem plankumiem. Daudzas sēnītes nodara ļaunumu ne tikai ar izplatīšanos audos, bet indīgi ir arī to izdalītie toksīni. Šobrīd ārsti spēj atšķirt ap 400 toksīnu veidu. Piemēram, aflatoksīns, ko izdala pelējuma sēnītēs, var izraisīt aknu vēzi! Tāpēc nekad neēdiet sapelējušus produktus!
Organismam pēdējā iespēja atbrīvoties no toksīniem, ir izvadīt tos caur ādu.
Viss, kas parādās uz ādas, alerģijas, psoriāzes, neirodermīti – nozīmē, ka organismu piemeklējušas sēņu infekcijas. Toksīni, kas pilnīgi nevar iziet caur izvades sistēmām, pēdējā iespēja organismam atbrīvoties no tiem ir izvadīt tos caur ādu. Sevišķi tas izpaužas vietās, kur ir lieli limfmezgli – elkoņu locītavas, ceļu locītavas, vaigi.
 
                                                                                                                                        maize150