10mansviedlauks

 

                                                  Par lauksaimniecību

Kas notiek laukos?

Ar zemkopības ministrijas svētību laukos no horizonta arvien pazūd bijušās viensētas, kuras ar buldozeru tiek sastumtas ar ekskavatoru izraktajā bedrē. Apkārtējie vecie koki ar saknēm tiek izrauti un bieži vien jau uz vietas ar visiem zariem sadrupināti šķeldai un aizvesti, tas nozīmē, ka tiek aizvesta vērtīga biomasa augsnes dzīvības uzturēšanai, kas satur cilvēkam tik nepieciešamos un vērtīgos minerālus. Paliek tikai līdzena vieta. Lai tajā neveidotos kāds, dabas daudzveidības mini rezervāts un pieliktu galīgo punktu, šo vietu vēl nosmidzina ar herbicīdiem un fungicīdiem. Žanra klasika – jau nākamajā gadā to vietu pārņem kviešu vai rapša lauks. Tā teikt, ‘’pārtikas’’ ķīmiskai industrija pagaidām vēl vajag šādas izejvielas, lai ražotu imunitāti graujošu pseidopārtiku, tāpēc nebūtu jābrīnās par loģisku iznākumu – vides degradācija. Dabas likumus neviena saeima grozīt un atcelt nevar, bet saeimu vēlētāji gan var grozīt!

 

Vai var apmānīt dabu?

Lai arī ķīmiskās pārtikas tehnoloģiju sasniegumi ir iespaidīgi, gluži bez lauksaimniecībā ražotajām izejvielām tiem iztikt neizdodas. Bet kā sokas izejvielu ražošanā ar intensīvām tehnoloģijām strādājošajā lauksaimniecībā? Izrādās, arvien sarežģītāk. Mēģināšu paskaidrot kāpēc. Augi no augsnes spēj uzņemt aptuveni 60 minerālvielas un tikai NPK (nātrijs, fosfors, kālijs) palielina ražas apjomu. Mūsdienu industriālajā ražošanā gadu no gada vācot arvien lielāku ražas masu, atgriezti atpakaļ augsnē galvenokārt tiek tikai šie trīs minerāli. Ar pārējiem papildināt augsni ir ekonomiski neizdevīgi, jo tie reāli ražu nepalielina. Pietrūkstot vajadzīgo minerālvielu, augiem strauji pazeminās rezistence pret slimībām. Loģiski būtu augsni papildināt ar visām iztrūkstošajām minerālvielām, diemžēl tā nenotiek. Izrādās, ekonomiski izdevīgāk ir lietot fungicīdus, pesticīdus un insekticīdus (sēnīšu, augu un kukaiņu indes). Bet ar to viss nebeidzas Augu slimību izraisītāji, un kaitēkļi ar laiku kļūst imūni pret konvencionālajā lauksaimniecībā izmantojamiem preparātiem (indēm), tāpēc periodiski nākas tos nomainīt pret arvien stiprākiem līdzekļiem. Tā kā mikrobu, baktēriju, sēnīšu mūžs ir krietni īsāks par cilvēka mūžu, tie daudz ātrāk par cilvēku spēj pielāgoties pārmaiņām (indēm), rezultātā ar katru nākamo paaudzi, kļūstot izturīgāki.

Kaut arī ķīmikāliju ražošanas jaudas un iespējas paplašinās, problēmu daudzums nesamazinās. Arī indes maksā naudu. Ir padomāts arī par to, kā šīs izmaksas varētu samazināt. Tiek audzēti ĢMO augi, kas paši izstrādā indes (piemēram, kukurūzas sēklā ievada skorpiona gēnus). Vai arī pārveido gēnus, lai augs būtu izturīgs pret herbicīdiem, izdzīvotu konkrētā augu suga, bet pārējās iznīktu. Diemžēl indes, ko izstrādā paši augi, kā arī agroķīmijas indes, ar ko smidzina laukus, agrāk vai vēlāk nonāk augsnē, tālāk gruntsūdeņos.

Plašsaziņas līdzekļos Latvijā bija parādījusies informācija, ka, uztaisot analīzes, gan bioloģiski ražotajiem piena produktiem, gan parastajiem, tie ne ar ko neatšķiras un nav vērts tērēt naudu. Tas būtu ļoti jauki, ka tas tā būtu. Taču ar analīzēm nav tik vienkārši. Pesticīdi sastāv no daudz un dažādiem komponentiem un to ražotāji nepārtraukti uzlabo un papildina savu produkciju, jo arī kaitēkļiem uzlabojas rezistence. Lai atrastu gatavajā lauksaimniecības produkcijā visas kaitīgās vielas, jeb toksīnus, nepieciešams veikt ļoti sarežģītus un dārgus izmeklējumus. Ir tā, ka viena un tā pati viela laboratorijas apstākļos uzvedas tā, bet uz lauka pilnīgi citādi, jo iespaido daudzās sinerģiskās saites. Kaut arī Latvijas produkcija vēl pagaidām ir krietni tīrāka salīdzinājumā ar citām valstīm, taču, ja pesticīdus lieto, to atliekas neizbēgami ir. Nav kaitīgu vai nekaitīgu toksīnu. Tie organismā krājas un dara savu. Onkoloģijas statistika ir briesmīga.

 

ĢMO pārtika

Cilvēkā zarnu traktā mājo gandrīz 500 baktēriju sugas, kā arī dažādi mikroorganismi, kas palīdz uzturēt vajadzīgo mikrofloru, tas ir izstrādā imūnvielas un daudzus vitamīnus. Faktiski zarnās dzimst mūsu imunitāte. Sastopoties ar ĢMO pārtiku, vājinās baktēriju spēja vairoties. Daudzas baktēriju sugas pazūd pavisam. Savairojās patogēnās baktērijas. Tas ir starts daudzām slimībām. Es piekrītu ĢMO atbalstītājiem, ka šādu pārtiku organisms neatšķir, pilnīgi pārstrādā un izvada ārā. Nākamajā dienā nekādu problēmu, arī pēc vairāk nedēļām tā pati situācija. Tomēr izrādās, ka tik nevainīgi viss nav, atsevišķi fragmenti, dažas molekulas nonāk asinsritē un limfā. No turienes aknās, liesā, nierēs un reproduktīvajā sistēmā. To pierāda eksperimenti ar žurkām un kāmjiem, tos barojot tikai ar ĢMO soju (to, ko izmanto desās gaļas kombināti un lopbarības ražotāji pievieno kombinētajā lopbarībā). Eksperimenti jau otrajā un trešajā paaudzē pārtrūkst, jo nav ar ko eksperimentēt. Pat visizturīgākie dzīvnieki uz zemes – žurkas sāk slimot un nespēj vairoties. Nekas tamlīdzīgs nenotiek ar kontrolpartiju, kurai izbaro parasto soju.

Lauksaimniekiem, kuri domā audzēt ĢMO augu kultūras, būtu jāzina, ka raža būs lielāka tikai pirmos divus, trīs gadus. Tālāk atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Ģenētiski modificētās sēklas pašiem iegūt nevar. Ja izdomā, tomēr atgriezties pie iepriekšējām augu kultūrām, jārēķinās ar ievērojamu ražas daudzuma kritumu, jo augsnē strauji samazinās mikroorganismu daudzums, augsne kļūst mazāk dzīva, pazūd vairākas kukaiņu sugas utt. Notiek nekontrolēta augu krustošanās ar līdzīgiem brīvā dabā esošiem augiem (aborigēniem). Tālākais process kļūst nekontrolējams un grūti prognozējams. Tas pilnībā attiecas arī uz ĢMO energokultūrām, kas kļūst arvien populārākas.

Ne tikai augkopībā, bet arī lopkopībā darbojas ģenētiskā inženierija. Piemēram, lai govīm pastiprinātu laktāciju, jeb lai vairāk iegūtu pienu, tika izveidots mākslīgais hormons, liellopa gēns (rBGH), kuru implantē zarnu nūjiņā, tas ir, apvienojot govs un baktērijas ģenētisko materiālu. Tādā veidā tiek izveidota jauna baktēriju forma, kas spēj saražot lielos daudzumos hormonu izslaukuma palielināšanai. Diemžēl liela daļa antibiotiku un hormonu, pasterizējot pienu, neaiziet bojā un turpina darbību cilvēka organismā. Sekas var būt, piemēram, sirpjveida šūnu anēmija, Alcheimera slimība, onkoloģija utt.

 

Par subsīdijām lauksaimniekiem un loģiku

Visi zina, ka sportā ir aizliegts lietot dopingu, jo, tie, kas sasnieguši rezultātus saviem spēkiem, nokļūst zaudētājos. No savas pieredzes varu teikt, man kā sīkajam ražotājam, kurš veiksmīgi attīstījies saviem spēkiem bez subsīdijām, ir grūti konkurēt pat ar nelielu subsīdiju saņēmējiem, taču šoreiz ne par to. Es negrasos sev pieprasīt kaut kādas subsīdijas. Es vēlos valdības lēmumos saskatīt loģiku un tālejošu domāšanu.

Loģika man saka priekšā, ka subsīdijas ir mehānisms, kā ar sabiedrības, tas ir, nodokļu maksātāju naudu atbalstīt šīs pašas sabiedrības intereses, pie reizes arī veikt uzskaiti, kas notiek laukos, tā es to saprotu. Pēc manas loģikas sabiedrībai būtu nepieciešama veselībai draudzīga pārtika par pieņemamu cenu. Tik tālu man viss saprotams, taču reālā dzīvē, braukājot pa laukiem, es redzu pilnīgi ko citu. Populārākās lauksaimniecības kultūru sējumu platības ir kvieši un rapsis, veselību visvairāk graujošās kultūras, kuras ekonomiski esot visizdevīgāk audzēt. Pēc tādas loģikas sanāk, ka marihuānu būtu ekonomiski vēl izdevīgāk audzēt, tikai, ko teiktu starptautiskā sabiedrība.

Covid-19 mums labi parādīja, kādā ‘’bedrē’’ ir cilvēku imūnsistēma un visa veselība kopumā. Šis vīruss ir kā pirmā sniegpulkstenīte tam lavīnveidīgajam procesam, kas draud, ja neko nemainīsim un ne jau ar vakcīnām paglābsimies, vienu vīrusu apslāpēsim, trīs būs vietā. Ne jau aptiekās un slimnīcās jāmeklē veselība, bet lauku vidē, no kurienes mēs visi nākam. Ar subsīdijām jāatbalsta tos cilvēkus, kas cenšas sakārtot lauku vidi, bet ne jau tos, kas šo vidi degradē, nogalinot tajā visu dzīvo, un ir naivi cerēt, ka pilsētniekus tas neskars.

Esam nonākuši līdz tādam absurdam, ka eļļas linus, kas kādreiz bija ļoti populāri, Latvijā gandrīz vairs neaudzē, linsēklas eļļas vajadzībām iepērk no Kazahstānas. Veselības kontekstā linsēklu eļļa ir top produkts nr.1. Vēl var nosaukt, ko masveidīgi vajadzētu audzēt, tās ir kaņepes, mārdadži, kvinoja, amarants, prosa, lēcas, brokoļi. Dārzeņi jāaudzē dzīvā, minerāliem bagātā augsnē. Starp citu, mūsu senčiem fermentēti kāposti ziemā bija pamatēdiens, tajos nepievienoja, ne sāli, ne etiķi, ne cukuru, cilvēki neēda baltmaizi un bija daudz veselāki.  Lūk, par šīm un līdzīgām kultūrām jāmaksā dāsnas subsīdijas, bet par kviešiem un rapsi loģiskāk būtu maksāt akcīzes nodokli, līdzīgi kā alkoholam un tabakai.

Es vēršos pie Zemkopības un Izglītības ministriju atbildīgajām amatpersonām, pat ne pie Veselības ministrijas, jo viņi nodarbojas ar seku novēršanu. Vai tad tiešām jums ar šo pandēmiju, ar šo dabas brīdinājumu, nepietiek? Vai jūs gribat, ka diennakts upuru skaits būtu mērāms nevis viencipara un divciparu skaitļos, kā tas ir pašlaik, bet 3 un 4 ciparu skaitļos? Nu nevaram mēs izmainīt dabas likumus, mums ar tiem jāsadzīvo. Ja ir izveidojusies vide pandēmijai, tad tā noteikti būs, baidos, ka ne viena vien, turklāt smagākas, ar kurām tad varonīgi cīnīsimies kā pasakā ar daudzgalvu pūķi, vienu galvu nocērt, divas ataug vietā. Šajā internetvietnē visdažādākajos rakursos ir aprakstīts, kā sadzīvot ar dabu, tas viss ir izskaidrots soli pa solim. Tur nekā nav jauna, par to godīgi zinātnieki jau sen ceļ trauksmi. Vajag tikai vēlēšanos gribēt darīt un pieturēties pie loģikas!

                                                                                                                                                                        biteend