8moduzturabag

Kas ir bioloģiskiaktīvās piedevas?
Uztura bagātinātāji dalās divās grupās: ķīmiski sintezētie un bioloģiski aktīvie. Viena un tā pati viela dabā var būt dažādos variantos. Organiskām vielām var būt vienāds ķīmiskais sastāvs un molekulmasa, bet dažāda struktūra, tas ir, dažāds atomu un saišu starp tiem izkārtojums molekulā, kā arī atšķirīgs telpiskais izvietojums. Šos dažādos vienas un tās pašas vielas variantus sauc par izomēriem. Piemēram, vitamīnam C ir 8 izomēri, tādi kā askorbīnskābe, kalcija askorbāts, nātrija askorbāts utt. Ķīmiski sintezēt mēs varam tikai vienu – askorbīnskābi, parējos 7 nevaram. Tos var tikai daba. Līdzīgi ir ar pārējiem vitamīniem. Vitamīnam E ir divi izomēri, tāpat vitamīnam D: D2, D3.

Nav bioloģisko struktūru, kam nav izomēru. Dabā ir divi izomēri atkarībā no vielas, vai tās šķīduma spējas griezt polarizētu gaismu vienā vai otrā virzienā, ko pirms vielas nosaukuma apzīmē ar speciāliem simboliem D (pa labi) un L (pa kreisi). D ir inerti savienojumi, kas mūsu organismā ķīmiskajās reakcijās nepiedalās, bet L ir aktīvie, kas piedalās.

Lai atsevišķā organismā pilnīgi noritētu visi bioķīmiskie procesi attiecīgā vidē, vajadzīgi visi vielas izomēri. Ja būs tikai viens izomērs, veidosies šīs vielas pārpalikums, ko organisms izvadīs, turpretī pārējo vielu pietrūks. Ja runājam par C vitamīnu, tad ķīmiski sintezētā askorbīnskābe ir tikai viens no šī vitamīna izomēriem un vajadzīgi vēl 7, kuri ir tikai dabiskās bioloģiskās sistēmās. Tas nozīmē, ka vajadzīgi visi 8 izomēri, lai C vitamīns būtu pilnvērtīgs un varētu pildīt savu funkciju.

Tātad uztura bagātinātāji dalās divās pilnīgi atšķirīgās grupās – ķīmiski sintezētie izomēri un pilnīgi nokomplektētas izomēru struktūras (dabiskie). Bioķīmiskām reakcijām der tikai pilnas izomēru struktūras. Ar mākslīgu sintēzi nevar izveidot visus dabiskās struktūras izomērus un diez vai tuvākajā nākotnē varēs. Tas attiecas uz visiem vitamīniem, peptīdiem utt. Ar ķīmiski sintezētiem atsevišķiem vitamīnu izomēriem var labākā gadījumā iegūt tikai ilūziju, ka apēdām vajadzīgo vitamīnu daudzumu, bet sliktākajā papildus veselības problēmas. 

 

Fermenti
Fermenti, kā zināms, olbaltumvielas sadala līdz aminoskābēm, taukus līdz taukskābēm un ogļhidrātus līdz vienkāršiem cukuriem. Viss, kas netiek sadalīts, tiek uztverts kā toksīni, kas pēc iespējas ātrāk ir jāizvada no organisma.

Ar fermentu kapsulām, ko bieži reklamē kā līdzekli pret pārēšanās sekām, situāciju nevar labot, jo tās sāk darboties, tikai nonākot tievajās zarnās, bet ne kuņģī, kur izveidojies sastrēgums. Fermentu kapsulas jālieto starp ēdienreizēm, sevišķi, ja ir hroniski iekaisumi 

 

Karotinoīdi
Dabiskajiem pigmentiem karotinoīdiem, kas darbojas kā antioksidanti un sastopami, piemēram,tomātos (likopēns), apelsīnos (kriptoksantīns), burkānos (kantaksantīns), hurmā, ķirbjos, aprikozēs, tiem piemīt vēža augšanu kavējošas īpašības, tomēr vienā ķīmiskā reakcijā tās var būt ļoti spēcīgas, bet citā vājas. Reakciju veidi mērojami tūkstošos. Veidojas gandrīz neatšifrējama tīklveida sistēma. Tāpēc izriet secinājums, ka viena atsevišķa karotinoīda uzņemšana uztura bagātinātāja veidā nespēj aizvietot dabiskus produktus kā veselību veicinošu uzturvielu kompleksu.

Visvairāk karotinoīdu satur spilgtas krāsas augļi un dārzeņi, to skaits sniedzas vairākos simtos. Karotinoīdi novērš brīvo radikāļu kaitīgo ietekmi. Sevišķi svarīgi tie ir acu veselības uzturēšanai. Piemēram, cilvēkam pārejot uz bioloģiski aktīvu uzturu, kas bagāts ar karotinoīdiem, acu mākulas deģenerācijas iespēju var samazināt gandrīz 10 reizes, bet kataraktas iespēju uz pusi. Dažu karotinoīdu aktivitāte atkarīga no cilvēka dzīvesveida un uztura, tāpēc to iedarbība ne vienmēr ir pozitīva, daudz drošāk tos lietot nevis kā uztura bagātinātājus, bet gan to dabiskajā formā ar augļiem un dārzeņiem.

 

Mikroelementu trūkums
Svarīgs faktors ir augsnes noplicināšana, kas izraisa minerālu trūkumu organismā. Ar intensīvām tehnoloģijām strādājošie lauksaimnieki visbiežāk augsni mēslo galvenokārt ar N-P-K (slāpeklis, fosfors, kālijs) mēslojumu, jo pārējie ap 60 augsnes minerāli ražas apjomu nedod. Sekas, lietojot uzturā šādu produkciju, ir daudzu svarīgu mikroelementu trūkums organismā. Tāpēc, lai nerastos problēmas, nekas cits neatliek, kā cerēt, ka izdosies pašam papildināt uzturu ar produktiem, kuri satur iztrūkstošos mikroelementus, bet ar uztura bagātinātājiem to var tikai piekoriģēt.

 

Kalcijs
Vislabākais kalcijs ir tāds, ko jau ir pārstrādājuši dzīvie organismi. Optimālais variants ir jonu jeb kolodiālā forma, piemēram, kalcija citrāts. Jo tikai citrāta, nevis karbonātu formā esošu kalciju organisms spēj asimilēt. Taču ir vēl kas. Uz tievās zarnas virsmas atrodas D vitamīna receptori. Kā zināms, D vitamīns nodrošina kalcija uzsūkšanos asinīs, un tā uzņemšanas efektivitāte ir cieši saistīta ar D vitamīna esamību. Starp šūnām pa kalcija kanāliem notiek barības vielu pārvietošana. Kalcija deficīts ir audzēja veidošanās faktors.

Galvenā ar kalciju saistītā problēma cilvēkiem nav tas, ka ar uzturu saņemam to mazos daudzumos, bet gan tas, ka mūsdienu vidēji statistiskajam cilvēkam ar tādu dzīvesveidu un uzņemto uzturu veidojas totāls silīcija un vitamīnu D3 un K2 deficīts, bez kā kalcijs organismā nevar nonākt vajadzīgajā vietā, tur noturēties un pareizi izvietoties. Tāpēc, neievērojot šo aspektu, ir bezjēdzīgi lietot kalciju uztura bagātinātāju veidā. 

 

Vitamīns D
Vitamīns D ir kā prohormons, kas regulē ap 4500 gēnus. Ar tā palīdzību organismā notiek ap 3000 dažādu reakciju. Vitamīns D piedalās dzimumhormonu izstrādē, palīdz sintezēt testosteronu un estrogēnu, regulē menstruālo ciklu.

Vitamīnam D ir sešas vitamēru formas. Svarīgākās no tām ir D2(ergokalciferols), kas organismā nonāk ar uzturu un D(holekalciferols), kas organismā nonāk gan ar uzturu, gan sintezējas zem ādas saules ultravioletā spektra iedarbībāD2 un D3, ienākot cilvēka organismā, uzreiz nav aktīvi, taču, nonākot aknās, tie pārvēršas par kalcidiolu, kurš, nonākot nierēs, pārvēršas par kalcitriolu, vitamīna D aktīvo formu, iegūstot hormonālo aktivitāti, tas darbojas līdzīgi kā hormons. Gandrīz visas cilvēka šūnas satur D vitamīna receptorus. Sevišķi tas svarīgs ir nervu sistēmas, zarnu trakta, galvas smadzeņu šūnām. D vitamīns stimulē insulīna izstrādi, tāpēc tā deficīts ir viens no faktoriem cukura diabēta attīstībai.

D vitamīns ir spēcīgs imūnstimulators.  

Vitamīns D regulē fosfora un kalcija apmaiņu organismā, tas nepieciešams kaulu augšanai un formēšanai, nodrošina to augšanas viengabalainību, kā arī pasargā kaulu audus no osteoklastu graujošās iedarbības, piedalās serotonīna (audu hormons, neiromediators), dopamīna (mērķtiecības hormons) izstrādē un aizsargā organismu no novecošanās, veicina kalcija uzsūkšanos no zarnām.

D vitamīna deficīts ir ļoti aktuāla mūsdienu problēma, 95% cilvēku pasaulē skar šī problēma, jo cilvēki maz uzturas saulē un zemādas slānis tiem ir ļoti piesārņots, tāpēc ir apgrūtināta šī vitamīna sintēze. Ja jauns, vesels cilvēks nepieciešamo D3 vitamīna daudzumu vasarā, atrodoties saulē, var iegūt gandrīz 10 minūšu laikā, tad vecākiem cilvēkiem šis laiks palielinās vairākkārt. Taču solārijs šo problēmu nerisina un drīzāk ir bīstams, jo veicina onkoloģiju. D vitamīna deficīts stimulē iekaisuma procesus organismā, kolorektālo vēzi, sievietēm veicina krūts vēzi.
 
Iemesli D vitamīna deficītam ir vairāki:
  Ð  saules aizsargkrēmu izmantošana, ar vitamīniem trūcīgais mūsdienu uzturs,

  Ð  zarnu traktā tas vāji transformējas aktīvajā formā, jo, to ietekmē, piemēram, disbakterioze,

  Ð  aknās nepietiekami sintezējas tauki,

  Ð  ar uzturu tos nepietiekami saņemam,

  Ð  asimilāciju traucē alkohols,

  Ð  pie vainas var būt parazīti un antibiotiķi,

  Ð  medikamentu (statīnu grupas) lietošana, kas bloķē holesterīnu,

  Ð  vitamīna D asimilāciju traucē autoimūnās saslimšanas,

  Ð  vitamīns D aktivizē leikocītus, galvenos vīrusu, tai skaitā Covid-19, ienaidniekus, tāpēc vīrusi cenšas nobloķēt D vitamīna asimilācijas receptorus, rezultātā veidojas šī vitamīna deficīts.

Pazīmes, kas liecina par D vitamīna deficītu:
    regulāras respiratorās saslimšanas,

    osteomalācija, kauli kļūst trausli, un palielinās kaulu lūzumu risks,

    bērniem palēnināta attīstība, deformējas kauli, vai pat attīstās rahīts,

    nespēks, pat pēc nelielas fiziskas slodzes sāp muskuļi,

    lēni dzīst rētas, bet zilumi ilgi nepāriet,

    nomāktība, depresija un pastiprināta uzbudināmība,

    pastiprināti izkrīt mati, un svīst galva,

    rodas tauku jeb lipīdu vielmaiņas traucējumi, palielinās tauku slānis, sevišķi, ja ir hroma deficīts,

    ja ir D vitamīna deficīts, nav iespējams pazemināt paaugstināto asinsspiedienu bez medikamentiem,

    ja nepietiek D vitamīna, kalcijs no uztura uzsūcas tikai dažu procentu apjomā,

   pazeminās tostesterona izstrāde, un sievietēm pazeminās olnīcu funkcionalitāte,

    tā kā kalciferola deficīts samazina kalcija daudzumu asinīs, bet epitēlijķermenīši, kas piegulst pie vairogdziedzera, lai uzturētu vajadzīgo balansu, sāk producēt paratiroīda hormonus, kas izskalo kalciju no kauliem, un, ja D hipovitaminoze turpinās, notiek nekontrolējama dziedzera audu pavairošanās un labdabīgo audzēju formēšanās, tas ir, veidojas adenoma.

D vitamīns var veidoties zem ādas saules staru iedarbībā. Sintezētais daudzums ir atkarīgs no diennakts laika, ģeogrāfiskā platuma. Saules stariem ir jāspīd noteiktā leņķī, turklāt jāņem vērā ādas īpatnības. Ja, piemēram, cilvēks stipri nosauļojies, melanīns aizsargā no ultravioleto saules staru iekļūšanas dziļākos ādas slāņos. Ādas pigmentam melanīnam arī vajag vitamīnu D, tāpēc melnādainiem cilvēkiem nepieciešams ilgāk atrasties saulē, lai to sintezētu.

Minimālā D vitamīna norma ir 30 nmol/l, bet ideālā ir 75nmol/l.

Dabā D vitamīns visvairāk sastopams sēnēs, sevišķi baltajās. Taču reti kurš ēd šos produktus bez termiskās apstrādes. Arī zivīs tas ir. Visvairāk mencu aknās. Agrāk, kad jūra vēl nebija tik piesārņota, plaši izplatīta bija zivju eļļas lietošana.

Var būt arī tā, ka D vitamīna koncentrācijas analīzes uzrāda, ka šī vitamīna ir pietiekami, bet faktiski ir tā deficīts. Lai vitamīns D iekļūtu šūnā, tam jāsavienojas ar šūnas receptoriem, bet gadās tā, ka šo receptoru ģenētiski ir maz un iekļūšana ir apgrūtināta, ko nosaka ar speciālām analīzēm. Tāpēc pēc viena veida analīzēm droši nevar noteikt, vai pietiek.

Lai objektīvāk novērtētu situāciju, būtu vēlams noteikt abus, gan D2, gan D3 līmeni. Ja šī vitamīna pietrūkst, vislabāk izvēlēties D3 (holekalciferolu) un lai tas būtu liposomālajā formā, tādā veidā efektīvāk asimilētos.     

 

Vitamīni K1 un K2 (forma MK-7)
Tas ir taukos šķīstošs, samērā termoizturīgs (līdz +1200 C) vitamīns, kas regulē cukura līmeni asinīs, nodrošina kalcija piesaistīšanu audos un kaulos, kā arī asins koagulāciju (asinsreci). Mūsdienās vitamīna K2 deficīts skar 60% cilvēku. Starp citu, gandrīz puse no visiem kaulu lūzumiem ir saistīta ar K2 vitamīna deficītu.

Jo lielāks vitamīna K2 deficīts, jo straujāk notiek asinsvadu kalcinoze jeb kalcifikācija, un vairāk palielinās sirds asinsvadu slimību risks, kas ir galvenais nāves cēlonis mūsdienu pasaulē.

Augu izcelsmes produktos vitamīns K ir K1 veidā (fillahinons), bet dzīvnieku izcelsmes produktos tas ir K2 veidā (menahinons). Pieaugušiem K2 vitamīnu nodrošina zarnu mikroflora, ja vien tā nav galīgi degradēta ar neadekvātu uzturu vai medikamentiem. Jaundzimušā bērna māte savam bērnam vitamīnu K nodot caur placentu, kā arī, barojot ar pienu, tā to ir paredzējusi daba. Ja māte, kas baro savu bērnu, zīdīšanas laikā lieto adekvātu uzturu, tādu, kādu cilvēkam ir paredzējusi daba, un zarnu trakts tai ir kārtībā, kā arī nelieto antibiotikas, bērnam problēmu ar K vitamīnu nebūs. Ja tas tā nav un šis mehānisms nedarbojas vai darbojas daļēji, bērnam veidojas K vitamīna deficīts, jo tikko pēc piedzimšanas zarnas ir sterilas, mikroflora iedzīvojas pakāpeniski. Tas nozīmē, ka līdz tam laikam, kamēr zarnu mikroflora sāks darboties pilnvērtīgi, vai arī bērns sāks lietot produktus, kuri satur K vitamīnu, šis vitamīns jāsaņem no ārpuses, jo tā deficīts tikko dzimušiem bērniem var apgrūtināt asins sarecēšanu, tas ir izraisīt hemorāģisko sindromu - asinsizplūdumus no nabassaites, asiņošanu aknās, plaušās vai pat smadzenēs, kas ir visbīstamāk.

Ja var tā iedalīt, ir 3 veidu K vitamīns: K1 -  fillohinons, kas ir augu izcelsmes vitamīns un satopams visvairāk zaļajos augos. Tas nodrošina asins koagulāciju. K2  – menahinons (forma MK-7) ir bakteriālas izcelsmes vitamīns, kas faktiski ir dzīvnieku zarnu traktā pārveidotais K1 vitamīns. Vitamīns K2 nodrošina pareizu kalcija nokļūšanu šūnās, audos un kaulos; K3 – menadiols (ūdenī šķīstošā K vitamīna forma). Ir vēl menadions, kas ir mākslīgi sintezētais K3 vitamīna analogs. Tam ir augstāka aktivitāte nekā dabīgajām šī vitamīna formām.

Kādu no K vitamīna veidiem ievadīs jūsu tikko piedzimušajam bērnam, jājautā atbildīgajam ārstam.

Vitamīns K2 regulē organisma homeostāzi, kas ir visu reakciju kopums, kas nodrošina iekšējās vides un organisma fizioloģisko funkciju dinamiskās stabilitātes uzturēšanu vai atjaunošanu.

Paaugstināta riska grupa, kam varētu būt K vitamīna deficīts, ir cilvēki, kam ir disbakterioze, vai arī antikoagulantu lietotāji.

K vitamīna deficīta simptomi ir asins tecēšana no deguna, smaganu asiņošana, sievietēm pastiprināta asiņošana menstruācijas laikā, asins urīnā un fekālijās.

Ir svarīga sakarība starp K2 un D3 vitamīniem. Ja D3 ir pietiekami, bet ir K2 deficīts, tad kalcijs sāks pastiprināti uzkrāties mīkstajos audos, piemēram, var veidoties nierakmeņi, var attīstīties ateroskleroze, ja ir problēmas ar aknām. Tas saistīts ar to, ka nevis D3, bet gan K2 vitamīns ievada kalciju kaulos. Vitamīns D3 tikai aizvada kalciju līdz kaulu audiem.

K vitamīns sastopams visos zaļumos, bet čempions ir pētersīļi, tas ir olu dzeltenumos, ceļtekas lapās, ko tautas medicīnā izmanto, pieliekot pie rētas, lai apturētu asiņošanu. No biškopības produktiem tas visvairāk ir bišu maizē. 

   

Lai zinātu, ko ēst, labākais speciālists ir uztura pārstrādes reflekss.
Ēdiena garšai ir ļoti svarīga nozīme. Ir pat teiciens: ”Lai uzturs ir tavas zāles”. Katram ēdienam ir noteikta garša, ko organisms novērtē un atceras. Uzturs, izejot pārstrādes procesu kuņģa zarnu traktā, nonāk līdz šūnām. Šūnas, saņemot vai nesaņemot vajadzīgās vielas, regulē, kad, ko un cik vajag, jeb, kas tajā brīdī garšo vai negaršo. Citādāk ir ar uztura bagātinātājiem, kuri iepildīti kapsulās un uztura reflekss nevar izsekot, kas ir kas. Piemērotības noteikšana notiek pēc simptomiem, kuri parādās vēlāk.

Tāpēc labākais speciālists, kas zina, ko jums vajag, ir jūsu organisms. Ja jums gribas sāļu – trūkst nātrija, vilina šašliku smarža – B12 vitamīns, garšo kukurūzas salāti – cinks, ja slikta apetīte – B2 un B3 vitamīni, ja pārāk liela apetīte – mangāns. Neviena garšas izjūta neparādās tāpat. Organisms jūs ved pa pareizo ceļu, vajag tikai ieklausīties. Ķīmiski sintezētie garšas uzlabotāji, ar ko bagātīgi piesātināta mūsdienu industriāli ražotā pārtika, visticamāk, ievedīs strupceļā, jo to uzdevums nav rādīt pareizo ceļu, bet nest maksimālu peļņu ražotājiem un tirgotājiem. Ar uztura bagātinātājiem pēc tam var mēģināt koriģēt situāciju, bet tas nav efektīvākais un lētākais variants.

                                                       biteend

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 180 viesi un nav reģistrētu lietotāju

8uzturabag 

                                               Uztura bagātinātāji

Pirms izklāstīt tēmu par uzturu bagātinātājiem, sākumā būtu jāakcentē, ka primārais tomēr ir un paliek uzturs un tikai pēc tam uztura bagātinātāji. Pārtika ir galvenais avots, no kura mēs saņemam enerģiju un visu, no kā sastāvam, tāpēc ar uztura bagātinātājiem to aizvietot nevaram, varam tikai papildināt un koriģēt iztrūkstošo, mēģināt pietuvināt optimālajam līmenim.

Uztura asimilācija ir ļoti sarežģīta bioķīmiskā sistēma. Tajā iesaistās tūkstošiem vielu, kuras katra gan atsevišķi, gan kopā rada iespaidu uz veselību. Gandrīz nepastāv varbūtība, kad kāda atsevišķa viela pārtikas piedevu veidā aizstās pilnvērtīgu ēdienu, drīzāk tā radīs blakusiedarbības. Mūsdienu neveselīgā uztura radītās problēmas nevar atrisināt tikai ar pārtikas piedevām, lai arī ko mēģina iestāstīt uztura bagātinātāju ražotāji un izplatītāji, jo viņiem tas ir bizness.

Vielu savstarpējā mijiedarbība, kā arī to iedarbība ar organismā esošām vielām ir neiedomājami sarežģīts process. Uztura vērtību nevar tikai vērtēt pēc tajā ietilpstošo vielu kopējās summas. Šīs vielas katrā produktā savienotas dažādās kombinācijās. Uzturvielām kombinējoties, to vērtība pilnīgi izmainās. Pārtikai sajaucoties ar siekalām, sākas gremošanas process. Ķīmisko reakciju norisi, sākot ar šūnām un beidzot ar orgāniem, kā arī to sistēmām vada smalki iekšējas kontroles mehānismi, kuri nosaka, kad notikt ķīmiskai reakcijai, kur un cik daudz radušās vielas aizvadīt.

Organismam nevar dot kādu vielu atsevišķi, tā jādod kompleksi ar citām vielām. Piemēram, kā zināms, vairogdziedzera problēmas visbiežāk izraisa joda trūkums, taču jods jādod kopā ar šūnām tik ļoti nepieciešamajām barības vielām, kā lipīdiem, olbaltumvielām u.c.

Jāsaprot, ka uztura bagātinātājos ietilpstošās barības vielas ir nozīmīgas tikai tad, ja ienāk kā ēdiena sastāvdaļas. Nevienas atsevišķi ņemtās ķīmiskās vielas ievadīšana nekad nebūs līdzvērtīga uztura lietošanai, bet atsevišķu ķīmisku vielu uzņemšana zāļu veidā var būt pat bīstama.

Uztura bagātinātājus var sadalīt divās grupās: dabiskajos (nepārstrādātajos) un rūpnieciski ražotajos.

Dabiskie ir, piemēram, spirulīna (jūras aļģe), lucerna, bišu maize. Tos ir veidojusi pati daba, un tur ir viss dzīvībai nepieciešamais vajadzīgajā formā. Pie dabiskiem uztura bagātinātājiem varētu pieskaitīt arī augu pulverus, kuri izgatavoti, izžāvējot un samaļot, piemēram, ziedlapas, koku mizas, pumpurus, augus utt. visdažādākajās kombinācijās, veidojot no tiem pulveru kokteiļus un tēju maisījumus. Tos lieto kā universālos līdzekļus, kuros ir plašs bioloģiski aktīvo un minerālvielu spektrs ar nosacījumu, ka augi auguši simbiozē jeb sinerģijā ar citiem organismiem, nevis kā monokultūra, pretējā gadījumā to bioloģiskā vērtība būs krietni zemāka.

Organisms vienkārši paņem to, kas tam tajā brīdī nepieciešams un savas vajadzības zina labāk par jebkuru uztura speciālistu, ziņojot par tām ar dažādiem simptomiem, tāpēc ieklausieties sava organisma dotajos signālos! Tas, protams, attiecas uz dabīgiem produktiem, nevis ķīmiskās pseidopārtikas industrijas produkciju, kurai pievienoti garšas, smaržas, krāsas, konsistences uzlabotāji, kuru uzdevums ir neesošo padarīt par vēlamo.

Rūpnieciski sagatavotie uztura bagātinātāji var būt dažādi. Viens variants ir dabisko izejvielu izžāvēšana un safasēšana. Otrs variants, kad no tām pašām izejvielām izņem kādu atsevišķu komponentu un rezultātā vienas un tās pašas vielas iedarbība ir citādāka, nekā pirms tam, kad šī viela atrodās sākotnējā produktā. Patērētāju ērtībai uztura bagātinātāji tiek sagatavoti tabletēs vai kapsulās un ir precīzi zināms to sastāvs. Piemēram, bifidobaktēriju aizsardzība ir svarīga, kad tās jānogādā uz resno zarnu, lai pasargātu no kuņģa sulas un žults iznīcinošās iedarbības, tāpēc šādas baktērijas ievieto aizsargapvalkā – speciālās kapsulās. Tas ir pluss, bet mīnuss ir būtiski lielāka cena par tām pašām bioloģiski aktīvajām vielām, kas bieži sastopamas parastos produktos.

 

Vai ir nepieciešams lietot uztura bagātinātājus?
Ja pieņemam, ka ikdienā lietojat bioloģiskām metodēm un nenoplicinātā augsnē audzētu, svaigu, termiski neapstrādātu, pareizi sagatavotu pārtiku samērīgā daudzumā un pietiekoši daudz dzerat kvalitatīvu ūdeni, esat fiziski aktīvs, jums nav kaitīgu ieradumu, un ikdienā neizjūtat spēcīgu stresu, tad uztura bagātinātājus var nelietot. Tas ir ideālais variants.

Ja tā nav, ieteicams tomēr lietot  dabiskas izcelsmes uztura bagātinātājus. Ikdienā paļaujoties tikai uz to pārtiku, kas nopērkama lielveikalos, būt veselam pat teorētiski gandrīz nav iespējams.

Vēl jau arī pastāv variants neko nedarīt. Pēc statistikas tā arī dzīvo 95% populācijas un tikai 5% cilvēku ir reāli gatavi darīt kaut ko savā labā.  Finansiāli šāds dzīvesveids, ko piekopj vairākums sabiedrības, ir ļoti neizdevīgs, jo  tiek maksāts par pārtiku, ar kuru organisms nesaņem visu vajadzīgo un iegūst veselības problēmas, bet pēc tam jāmaksā par medicīnas pakalpojumiem un zālēm. Šādā veidā tiek nelietderīgi tērēta arī nodokļu maksātāju nauda.

Uztura bagātinātāji ir vidusceļš. Kaut arī tas nav labākais un lētākais variants, tomēr tas ir populārs daudzās attīstītajās valstīs, kurās ir garš vidējais mūža ilgums un kur ekoloģiskā situācija ir vēl nelabvēlīgāka nekā Latvijā.

 

Attīrīšanās, izmantojot sorbentus un speciālās piedevas
Ja ikdienā lietojat tradicionālo uzturu, bez attīrīšanās neiztikt. Taču, ja cilvēks nevar sevi noskaņot, ilgstoši badoties (sk. sadaļā ‘’Attīrīšanās’’), laba alternatīva ir šīm nolūkam izveidotas programmas uztura bagātinātāju plānveidīgas lietošanas veidā kopā ar speciālu diētu.

Royal Society of Medicine dati liecina, ka 87 miljardi dolāru gadā pasaulē tiek tērēti tādu slimību ārstēšanai, kas saistītas ar zarnu trakta piesārņojumu (kopumā vairāk nekā 65 slimības).

Papētīsim, kas notiek resnajā zarnā. Iedomāsimies lielu kastroli, kurā ielikts viss, ko cilvēks pa dienu ir apēdis. Tajā ir raugs, jo lielākā daļa cilvēku ēd raudzētas mīklas izstrādājumus, piemēram, rauga maizi, bulciņas. Neaizmirsīsim patogēnās baktērijas un sēnītes, kas ir netīra zarnu trakta patstāvīgie iemītnieki. Zarnu masā sastopami arī pesticīdi un nitrāti, kuri lauksaimniekiem palīdz iegūt lielāku ražas masu, kā arī konservanti, aromatizatori, irdinātāji, stabilizatori, emulgatori, sintētiskās krāsvielas, skābuma regulētāji un, iespējams, agrāk lietoto medikamentu atliekas. Turpat mitinās 2 - 4 veidu zarnu parazīti un pāris miljoni to oliņu (ar tiem inficēti 95 – 100% cilvēku), pat neskatoties uz rūpīgi ievērotu personīgo higiēnu. Pievienojot 2 - 12 kg fekāliju akmeņu un, blīvi aiztaisot vāku, novieto šo kastroli siltā vietā. Tagad teiciens ‘’nāve noslēpusies zarnu traktā’’ vairs jums neradīs šaubas, ka jūsu veselības stāvokli spēcīgi ietekmē šī pūstošā un rūgstošā masa, kas rada tādas veselības problēmas kā nogurums, pirmsmenstruālo sindromu, galvassāpes, dermatoloģiskas saslimšanas (psoriāze) aizcietējumus, pastiprinātu gāzu veidošanos, lieko svaru, celulītu, rūgtu garšu mutē un citas problēmas.

Ieskatīsimies, kas notiek piesārņotā zarnu traktā. Ēdot “nedzīvu” (vārītu, ceptu, marinētu, šķiedrvielām nabadzīgu) uzturu, zarnu trakta bārkstiņas pārklājas ar biezu gļotu plēvīti, tāpēc pirms uztura bagātinātāju lietošanas ir svarīgi attīrīt zarnu traktu. Netīrā zarnu traktā dominē rūgšanas un pūšanas procesi. Temperatūra tajā lokāli paaugstinās, ir vāja zarnu peristaltika, uzkrājas ēdiena paliekas, rezultātā siltā un smagā resnā zarna sievietēm var spiest uz dzemdi, olvadiem, urīnpūsli, izraisot tādas veselības problēmas kā iekaisumus, cistas un neauglību. Bet vīriešiem uz prostatu, izraisot prostatītu, neauglību, kā arī samazinot seksuālo aktivitāti.

Viss, ko dzeram un, kas nav ūdens, uzsūcas resnajā zarnā. Kopā ar ūdeni resnajā zarnā uzsūcas toksiskas vielas, kas bloķē fermentus, bez kuriem nevar funkcionēt neviena šūna. Šīs toksiskās vielas organisms iekapsulē, veidojot polipus, cistas, adenomas. Netīrā zarnu traktā dominē patogēnās baktērijas (kampilo baktērijas, enterokoki, klostrīdijas utt.). Vācu zinātnieki, izpētot 2000 cilvēkus, secināja, ka tikai 3% nav disbakteriozes. Bet zarnu trakta labās baktērijas ir lielākais organisma imunitātes orgāns, tā ir pirmā frontes līnija cīņā ar baktērijām un vīrusiem. Labās baktērijas izstrādā pienskābi, kas nepatīk patogēnajām, piedalās B grupas un K vitamīna sintēzē, izdala vielas, kas sekmē zarnu peristaltiku. Ja zarnu trakts ir piesārņots, aknas sāk strādāt ar pārslodzi, simptomātiski parādās galvassāpes, trūkst enerģijas, rodas problēmas ar atmiņu, uzbudināmība un aizkaitinājums. Arī nieres tiek pārslogotas, jo tām katru minūti jāattīra 1,6 litri piesārņotu asiņu, tāpēc attīstās nieru iekaisīgas saslimšanas, paaugstinās asinsspiediens.

Toksisko vielu izvades ceļš ir arī plaušas. Resnajā zarnā venozais kolektors ir izveidots tā, ka no divām trešdaļām zarnu trakta (tā kopējais garums 12m) asinis plūst caur aknām, bet no pēdējās trešdaļas (ieskaitot resno zarnu, sigmveida zarnu un taisno zarnu) venozās asinis iet caur plaušām, apejot aknas. Tāpēc problēmas zarnu traktā bieži vien izraisa plaušu slimības līdz pat bronhiālai astmai. Ja zarnu trakts ir piesārņots un aknas un nieres nestrādā, kā vajag, toksisko vielu izvades funkcijas uzņemas āda (acne, ekzēma, psoriāze utt.).

Katrs auto īpašnieks saprot, ka ir ekspluatācijas noteikumi, kurus nedrīkst pārkāpt. Jāizmanto noteiktas kvalitātes benzīns. Eļļa un filtri jāmaina pēc noteikta perioda. Ja motors visu laiku darbosies uz pilnu gāzi,  tas ātri vien nolietosies. Tikai ievērojot šos noteikumus, var cerēt, ka mašīna kalpos ilgi un droši. Tieši tas pats notiek ar cilvēka organismu, lietojot neveselīgu uzturu, organisms ir spiests strādāt ekstremālā režīmā (uz pilnu gāzi), lai neitralizētu bīstamās vielas. Attiecībā uz paša organismu, cilvēks domā, ka var visu mūžu ēst, kā pagadās, neveikt nekādas attīrīšanas procedūras. Diemžēl šādā veidā notiek organisma priekšlaicīga nolietošanās un pavājināta tā dzīvotspēja jau tā nelabvēlīgajā vidē.

 

Alberta Zēra attīrīšanās programma
Vienu no labākajām kompleksajām attīrīšanas sistēmām pasaulē šobrīd ir izstrādājis Kanādas zinātnieks Alberts Zērs (Albert Zehr). Šī programma izstrādāta pakāpeniskai organisma attīrīšanai, tā paredzēta 14 dienām, un cilvēkam nav būtiski jāizmaina sava ikdienas dzīve. Alberts Zērs ir ārsts nutriciologs. Viņš 30 gadus veltīja tādu zāļu formulu izpētei, kas ļautu efektīvi attīrīt mūsu organismu. Ir autors divām brīnišķīgām grāmatām par veselīgu uzturu. ‘’Veselības soļi’’ (Healthy Steps) un ‘’Palīdzi savai veselībai’’ (Help Yourself Healthcare). Lielāko daļu savas dzīves Alberts Zērs veltījis tam, lai palīdzētu cilvēkiem uzlabot veselību. Viņš dziļi pārliecināts, ka mūsu organismam piemīt liels pašizārstēšanās potenciāls, ja vien mēs to regulāri attīrām un piedāvājam veselīgu uzturu. Ja 300m2 lielu telpu (tik liela ir zarnu trakta kopējā platība), var iztīrīt 3 nedēļās, tas ir to vērts. Programmas laikā attīrās arī aknas, nieres un limfa. Tā paredzēta visiem, kas vēlas attīrīt savu organismu, darot to patstāvīgi, sev ērtā laikā, bez īpašas aparatūras, sanatorijām, stacionāriem, klizmām. Tajā ir iekļauta arī antiparazitārā programma. Tas ir ļoti svarīgi, jo cilvēks nedrīkst badoties kopā ar parazītiem, badošanās laikā tie izraisīs spēcīgu intoksikāciju. Programmas sastāvā ietilpst tikai dabīgie pret antiparazitārie līdzekļi: melnā rieksta lapas, skudru koka miza, ķiploks, lucerna un citi. Tradicionālo uzturu lietojošiem cilvēkiem ideālā variantā  divas reizes gadā būtu jāveic profilaktisku attārpošanos. Ķīmiskie līdzekļi ir ļoti toksiski un tos neiesaka lietot regulāri.

Tāda unikāla ārstēšanas metode, kā īslaicīga badošanās, ir pazīstama daudzās valstīs kopš seniem laikiem. Pārvērtēt badošanos nozīmi nav iespējams. Badošanās laikā notiek kuņģa-zarnu trakta, asiņu, limfas attīrīšanās, atjaunojas visu organisma sistēmu darbība, samazinās iekaisums, notiek imunitātes nostiprināšanās un daudz citu labu lietu. Tomēr jāsaprot, ka badoties vajag pareizi, ievērojot organisma fizioloģiskās prasības. Otrajā-trešajā badošanās dienā parasti notiek uzkrāto toksisko savienojumu izvade. Ja badošanās notiek nepareizi, tas var radīt sarežģījumus. Alberts Zērs ir ņēmis vērā šo apstākli un programmā iekļāvis sorbentu kaolīnu (baltos mālus). Mālu ārstnieciskās īpašības zināmas kopš Ķīnas imperatoru dinastiju laikiem, kuri pēc nostāstiem esot zinājuši mūžīgās jaunības un ilga mūža noslēpumu. Kaolīns ir sorbents, kam piemīt unikālas īpašības palielināt savu apjomu, piesaistīt un absorbēt toksiskās vielas, pēc tam tās izvadīt no organisma. Tas būtiski samazina badošanās krīzes iespēju. Ļoti svarīga šīs programmas īpatnība ir tā, ka tajā iekļauti fermenti un derīgās baktērijas.

Programma sastāv no trīs etapiem.

1) Pirmais etaps ’’sagatavošanās’’ ilgst 7 dienas. Tajā ievēro diētu, no uztura izslēdzot, gaļu, piena produktus, maizi, saldumus. Ēdam biezputras, dārzeņus, zivis, zaļumus. Programmā ietilpstošie komponenti atbrīvos no parazītiem un toksiskām vielām zarnu traktā un pabaros šūnas ar vitamīniem un mikroelementiem, kā arī atmiekšķēs zarnu traktu. Šai etapā visas toksiskās vielas no orgāniem un audiem tiek izvadītas uz resno zarnu. Protams, cilvēkam vienlaikus diennaktī jālieto 2-3 litri kvalitatīva ūdens.

2) Otrais etaps’’attīrīšanās’’ ilgst 4 dienas. Bads bez bada sajūtas. Šajā laikā neēd, bet ēdienreizes vietā 4 reizes dienā lieto pulveri, kas izšķīdināts ūdenī. Iedzerot tas uzbriest, un rodas sāta sajūta. Pulveris satur kaolīnu (baltos mālus), kas absorbē 40 reižu vairāk toksisko vielu, nekā pats sver. Tas iespiežas visās zarnu krociņās, savāc parazītus un kā ar birsti izslauka zarnu traktu. Par tīrām asinīm bezgala pateicīgas ir nieres un aknas. Šūnas tiek pabarotas, jo tiek lietoti dabīgi vitamīni, mikroelementi, labās baktērijas un citas labas lietas.

3) Trešais - ‘’atjaunošanās’’. Notiek pakāpeniska atgriešanās pie parastās ēdienkartes. Tiek turpināta mikroelementu un vitamīnu saņemšana, bet labās baktērijas un fermenti šajā periodā paredzēti dubultdevā, lai atjaunotu barības sagremošanas procesus. Arī šajā etapā, tāpat kā visos pārējos, paredzēts lietot daudz ūdens.

Jau pēc mēneša var sajust enerģijas pieplūdumu un miega uzlabošanos, āda ir tīrāka un elastīgāka, samazinās smaka no mutes, nav sviedru aromāta un vēdera pūšanās, asinsspiediens stabilizējas, samazinās aizdusa, normalizējas aknu, sirds un nieru darbība, asinsvadu stāvoklis, locītavas kļūst mīkstākas un lokanākas, mazinās alerģiskās izpausmes, nostiprinās imunitāte. Pēc programmas iziešanas daudzi atvadās no cistām (cistas un adenomas ir 4. organisma piesārņotības pakāpe). Programmas laikā attīrās starpšūnu limfa, kur uzkrājas ap 80% toksīnu. Organisma detoksikācijas rezultātā atjaunojas hormonālās sistēmas darbība un pāriem, kuri sirgušu ar neauglību bieži vien paveras priecīgs blakusefekts – iespēja piedzimt bērniņam, turklāt ar brīnišķīgu veselību. Svarīgi ir atcerēties, ka, lietojot tradicionālo uzturu tādu, kādu diemžēl lieto mūsdienu sabiedrības vairākums, organisma attīrīšanas programmas būtu jāveic regulāri un pat obligāti.

 

Kā darbojas koenzīms Q10
Koenzīms Q10 ir taukos šķīstošs, vitamīniem līdzīgs hinons jeb organisks savienojums, kas ir viens no galvenajiem komponentiem mitohondriju elpošanas ķēdē, kurš nodrošina enerģētisko apmaiņu šūnās, kā arī pilda antioksidanta un stabilizatora funkcijas šūnu membrānās. Turklāt Q10 pārveido vitamīnu E aktīvajā formā, palielina limfocītu daudzumu, tai skatā NK šūnas (natural killer cells - NK), kas iznīcina vēža šūnas. Q10 palielina slāpekļa oksīda sintēzi, tādā veidā paplašinot asinsvadus, līdz ar to iespējams samazināt arteriālo asinsspiedienu. 

Koenzīms Q10 veic vairākas funkcijas: tas nepieciešams ATF sintēzei, piedalās organisma termoregulācijā, palīdz uzturēt stabilu sirds, nieru, aknu, smadzeņu un citu svarīgu orgānu darbību. Q10 ir visās organisma šūnās, jo ir saistīts ar mitohondrijam. Savā struktūrā tas satur 10 oglekļa atomus, kā arī spēj viegli piesaistīt un atdot ūdeņraža jonus. Svarīga funkcija, ko pilda Q10, ir šūnu membrānu stabilizācija, lai saglabātu lādiņu.

Koenzīms Q10 izvada protonus H+ uz iekšējo membrānas virsmu, transportē elektronu uz pašu membrānu, veidojot potenciālu starpību. Protoniem H+ izejot caur membrānu un nonākot uz šūnas iekšējās virsmas, mijiedarbībā ar membrānas elektroniem veidojas ATF. Šo reakciju rezultātā veidojas arī blakusprodukti. Membrānu elektroni iedarbojas uz atomāro skābekli, un, skābeklim O2 pārejot atomārajā formā O, tas perspektīvā savienojas ar ūdeņradi. Tādējādi izveidojas ūdens. Tādā veidā neitralizējas blakusprodukti mitohondrijos. Ja starp membrānām izveidojas daudz atomārā skābekļa, var veidoties reaktīvā skābekļa savienojumi, tas ir brīvie radikāļi, kuru neitralizācijas funkciju pilda Q10.

Koenzīms Q10 spēj arī bez fermenta ATF sintāze atpakaļ cauri membrānai izvadīt ūdeņraža jonus bez ATF ģenerēšanās, taču rezultātā paaugstinās temperatūra. Tādā veidā notiek termoregulācija ķermenī.

Reaktīvā skābekļa veidošanos veicina ilgstoša un nogurdinoša fiziskā slodze, bet mērena regulāra slodze veicina Q10 veidošanos, protams, kopā ar pilnvērtīgu uzturu. 

 

Antioksidants glutations
Ar gadiem cilvēkam glutationa izstrāde organismā samazinās, bet tiem, kas ignorē veselīgu dzīvesveidu, šis process notiek daudzreiz straujāk. Glutationa sintēze cilvēka organismā notiek aknās, un, tiklīdz aknu funkcijas ir traucētas, veidojas tā deficīts.

Glutationa molekula sastāv no 3 aminoskābēm: cisteīna, glutamīna un glicīna. Šāda molekula darbojas kā sava veida slazds, kas atpazīst un pārtver toksiskos metabolītus, pesticīdus un kancerogēnus, tai skaitā arī tos, kas rodas, lietojot medikamentus, kas var izpausties kā blaknes.

Glutations mazina iekaisuma procesus, neitralizē brīvos radikāļus, palēnina novecošanos, piemēram, uz ādas tas izpaužas kā pigmentācijas traucējumu samazināšanās un elastīguma uzlabošanās.

Glutations uzlabo pašsajūtu, atmiņu, prāta spējas, reakcijas ātrumu un izturību.

Tā izstrādi organismā veicina fiziskās aktivitātes un adekvāts uzturs, bet tiem, kam ar to ir, kā ir, glutations jālieto kā uztura bagātinātājs, bet vislabāk izvēlēties to, kas ir liposomālajā formā.

 

Vitamīnu un minerālu liposomālā forma
Liposoma ir doba sfēriska nanodaļiņa, kuras iekšiene ieslēgta aktīva viela vitamīns vai minerāls. Liposomas darbojas kā nano kapsulas, kas visos uztura pārstrādes posmos pasargā vitamīnu no iznīcināšanas. Aktīvās vielas tiek nogādātas tieši šūnā tūlītējai asimilācijai. Liposomas apvalks ir pilnīgi identisks cilvēka šūnu membrānām. Tas sastāv no fosfolipīdiem un ir pilnīgi dabīgs komponents ar ļoti labām iekļūšanas spējām, kas aknām un nierēm nerada toksisko slodzi.

Nonākot līdz šūnai, liposomas fosfolipīdu apvalks saplūst ar tai bioloģiski draudzīgu šūnas membrānu un atbrīvo aktīvo vielu, turklāt fosfolipīdi no liposomas iekārtojas brīvo radikāļu bojātajā šūnas membrānas struktūrā un atjauno tās aizsargfunkciju.

Starp citu, 1 nm (nanometrs) ir 1 miljardā daļa no 1metra. Mata diametrs ir 100000 nm, bet mati aug ar ātrumu 10 nm vienā sekundē.

 

Iegādājoties uztura bagātinātājus, jāņem vērā kofaktors
Piemēram, cinks un varš ir antagonisti, tāpēc jāņem vērā – ja lieto tikai cinku, tad jālieto arī varš, citādāk vara daudzums strauji samazināsies un otrādi. Tāpēc abi šie produkti jālieto vienlaicīgi. Ja, piemēram, nepieciešama dzelzs, tad, lai tas labāk asimilētos, jāpievieno cinks un varš. Šādu nianšu, kas ar ko der un neder, ir tūkstošiem. Sertificēti uztura bagātinātāju ražotāji šīs nianses zina un pievienotajās anotācijās parasti arī norāda, tomēr katra situācija ir individuāla, tāpēc der uzklausīt arī speciālista viedokli.

Citādāk ir ar dabiskajiem uztura bagātinātājiem, jo tajos par kofaktoru ir parūpējusies pati daba, visu sabalansējot optimālajās kombinācijās un proporcijās. Protams, izņēmumi, kad kaut kas nesader, ir iespējami, jo cilvēks ir stipri attālinājies no dabas.