1modminaug
 
Minerāli
Minerālu deficīts cilvēku uzturā ir viena no mūsdienu civilizācijas lielākajām traģēdijām, par kuru pagaidām ļoti maz runā. Dabā nav nekā lieka, jebkura minerāla deficīts vai pārpilnība cilvēka organismā izraisa problēmas. Salīdzinājumā ar pārējiem dzīvības uzturēšanai nepieciešamajiem mikronutrientiem, minerālus neviena dzīva būtne pasaulē sintezēt nespēj, tie jāsaņem ar pārtiku. Katru dienu cilvēkam ar uzturu jāsaņem ap 170 mikronutrientu. Tie ir vitamīni, taukskābes, atsevišķas aminoskābes, mikroelementi un, protams, minerāli. Kāpēc mūsdienās ir izveidojusies šāda situācija, ka cilvēka organismā katastrofāli pietrūkst daudzu mikronutrientu, bet citu, iespējams, pārpilnība - tas tiek analizēts šajā internetvietnē ‘’Ekomedicīna’’.

Lūk, dažu svarīgāko minerālu normas, ko pieaugušam cilvēkam ar uzturu katru diennakti būtu jāsaņem:

   Kalcijs – 1000 mg (1 grams = 1000 mg = 1000000 mcg)

   Magnijs – 400 mg

   Molibdēns – 45 mcg

   Dzelzs – 40 mg

   Cinks – 15 mg

   Mangāns – 2 mg

   Jods – 150 mcg

   Hroms – 50 mcg

   Selēns – 70 mcg

   Varš – 1 mg

Vēl svarīgi, lai būtu litijs, silīcijs, broms un vairāki citi ķīmiskie elementi, faktiski nelielos daudzumos gandrīz visi periodiskās tabulas ķīmiskie elementi. Gandrīz jebkura minerāla deficīts rada ‘’domino’’ efektu, tas ir problēmas ar citiem minerāliem, ar vitamīnu, aminoskābju un taukskābju sitēzi.

Katrs minerāls organismā pilda savu noteiktu funkciju. Par katru minerālu varētu izveidot šādus aprakstus. Lūk, daži piemēri.

 
Kuru minerālu deficīts ir šo slimību cēlonis?
Precīzu ainu, kādu minerālu organismā trūkst, var noskaidrot, veicot attiecīgas analīzes un izmeklēšanas. Protams, lai saprastu problēmu, jāņem vērā arī daudzi citi faktori, tādi kā vitamīnu nepietiekamība, arī tas, kā tiek pagatavots un uzglabāts ēdiens utt.

Šis saraksts veidots, balstoties uz pieredzi, kā arī veicot laboratoriskos izmeklējumus, tāpēc izvēloties ikdienā lietojamos pārtikas produktus, šo minerālu esamībai būtu jāpievērš uzmanība. Saskaroties ar attiecīgo veselības problēmu, statistiski visbiežāk pie vainas izrādījās tieši šo minerālu deficīts organismā.

Redzes pavājināšanās: cinka un selēna trūkums;

Matu izkrišana: sērs, varš, dzelzs, silīcijs, selēns un cinks;

Piena dziedzeru audzēju veicina: selēna, vara un magnija trūkums;

Plaušu slimības sekmē: selēns, sērs, cinks, kālijs;

Difūzo strumu veicina: joda, vara un selēna deficīts;

Zobu veselības problēmas veicina: fluora, cinka, vara un kalcija nepietiekamība;

Sirds veselību ietekmē: kālija, sēra, selēna, vara un magnija deficīts;

Žultsakmeņu veidošanās ir saistāma ar: cinka, magnija, hroma, vanādija, kālija, fosfora un mangāna nepietiekamību;

Aknas un nieres (saistībā ar akmeņu veidošanos tajās): nātrijs, fosfors, magnijs, dzelzs;

Cukura diabēta attīstību veicina: cinka, mangāna un selēna deficīts;

Adenoma, prostata, impotence: cinka un molibdēna trūkums;

Taisnās zarnas vēža attīstību sekmē: dzelzs, kālija un silīcija nepietiekamība organismā;

Anēmija:  dzelzs un magnija deficīts uzturā;

Osteoporoze: fluora, vara, cinka un mangāna trūkums;

Artrīta attīstību sekmē: sēra, vara un selēna trūkums;

Osteomalācija (kaulu vājināšanās): mangāna trūkums;

Sāpes muskuļos var ietekmēt: nātrija, kālija, kalcija, selēna un magnija nepietiekamība.

Sāpes locītavās var būt saistītas ar: selēna, vara un fosfora daudzuma samazināšanos organismā;

Lai būtu laba redze: nepieciešams titāns.

Vēlreiz un vēlreiz jāatgādina, ka nevar paļauties uz produkta iepakojuma sastāvā rakstīto. Pat ja cilvēka veselībai būtiskie mikroelementi augsnē ar konvencionālo lauksaimniecību noplicinātajā un izindētajā nedzīvajā augsnē vēl ir palikuši, bez augsnes mikrofloras starpniecības augi tos uzņemt nespēj. Tāpēc izvēlieties bio pārtiku! Tieši šis faktors ir tikpat svarīgs, ja ne vēl svarīgāks par pesticīdu atlieku neesamību produktā. Tieši tāpēc šajā internetvietnē EKOMEDICĪNA tiek akcentēta bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nozīmība!

 
Cinks
Diemžēl mūsdienu realitāte ir tāda, ka ar intensīvo lauksaimniecību noplicinātajā augsnē audzēto pārtiku nepieciešamo cinka daudzumu nodrošināt nav iespējams, turklāt, ja vēl šo pārtiku lieto termiski apstrādātā veidā. Tāpēc cinka deficīta problēma ir ļoti aktuāla. Sevišķi epidēmiju laikā ir pastiprināti jālieto cinks.

60% cinka cilvēka organismā izvietoti muskuļos, bet 30% kaulos. Cinka deficīta apstākļos uzturs līdz galam netiek sadalīts, tātad arī slikti asimilējas un veidojas disbakterioze, kā arī citu mikroelementu deficīts.

Cinka funkcijas cilvēka organismā:
   Veido saites starp aminoskābēm, īpaši histidīnu un cisteīnu (nodrošina olbaltumvielu stabilitāti organismā).

   Ietilpst aptuveni 250 proteīnu sastāvā (piemēram, angiotenzīnu konvertējošais enzīms, sārmainā fosfatāze), piedalās vairāk nekā 200 fermentu aktivēšanas procesā.

   Piedalās šūnu dalīšanās un apoptozes (bojāejas) procesos.

   Cinks paaugstina imūnsistēmas spējas, tas sevišķi svarīgi priekš imūnsistēmas šūnām leikocītiem.

   Cinks novājina vīrusus, ja tā nepietiek, vīrusi, baktērijas un sēnītes aktīvāk v

   Cinks stimulē kolagēna izstrādi un izlīdzina sīkās grumbas.

  Aizsargā no iekaisuma procesiem.

   Stiprina imūnsistēmu.

  Paātrina vitamīna A asimilāciju.

    Aptur mākulas deģenerāciju.

  Piemīt spēcīgas antioksidanta funkcijas.

    Mazina stresa hormona kortizola daudzumu.

    Normalizē hormona estrogēna balansu, kas ir svarīgi sievietēm pēc menopauzes.

    Cinks cilvēka organismā ietilpst vairāk nekā 300 fermentu un hormonu sastāvā.

 
Raksturīgākās cinka deficīta sākuma pazīmes:
   Mati tie lēnāk aug, vairāk blaugznu

   Nelielu čūlu veidošanās mutē

   Pavājinās sāta sajūta, cilvēkam gribas vairāk ēst, kā sekas iespējama svara palielināšanās

   Roku un kāju nagu noslāņošanās, balti punkti uz nagiem

   Ja cinka vai selēna trūkst, hormonu sintēze nenotiek

   Straujāk attīstās dermatoloģiskās slimības

   Var rasties disbakterioze, kas vēl vairāk pastiprina cinka deficītu

   Palielinās kuņģa skābes daudzums

   Vāji asimilējas A vitamīns, kas rada problēmas ar redzi

   Miega, atmiņas traucējumi, paaugstinās uzbudināmība, pastiprinās nogurums, veidojas depresīvs stāvoklis

   Vāji dzīst rētas, paātrināta novecošanās

 
  Raksturīgākās cinka deficīta pazīmes (smagākos gadījumos):
   Augšanas aizture bērniem, aizkavēta pubertāte

   Neauglība, hipogonādisms (pazemināta dzimumhormonu veidošana), oligospermija (zema spermatozoīdu koncentrācija)

   Matu izkrišana

   Izmainīta garšas un smaržas sajūta

   Imunitātes traucējumi. Pētījumi rāda, ka cinks ir nozīmīgs imunitātes procesos, tomēr tā lietošana infekcijas slimību gadījumos ir maz efektīva

   Matu trauslums un krāsas izmaiņas

   Izsitumi uz ādas, visbiežāk uz ekstremitātēm un ap ķermeņa atverēm (eritematozi, vezikulāri, bullozi, pustulāri), nagu izmaiņas

Cinka trūkums ir vidēji 45% populācijas. Kopumā cilvēka ķermenī ir 1,5 - 2,5g cinka, līdzīgi kā dzelzs. Dienas deva: vismaz 8mg dienā sievietēm un vismaz 11mg dienā vīriešiem.

Lietojot daudz cukura, tiek patērēts daudz cinka, palielinās cukura diabēta risks. Cinka deficīts raksturīgs pacientiem ar 1. un 2.tipa cukura diabētu, jo ar urīnu vairāk izvadās cinks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cukura diabēta pacientiem biežāk raksturīgas infekcijas slimības. Cinka nepietiekamība mūsdienās plaši izplatīta pat jauniešu vidū, tā ir problēma sportistiem, jo ar sviedriem tiek zaudēts daudz cinka. Cinka trūkums izraisa dzimumhormona testosterona un libido samazinājumu un ir saistīts ar prostatas hiperplāziju jeb adenomu, bet prostatas vēzis ir visbiežāk sastopamākā onkoloģiskā slimība vīriešiem. Grūtniecēm cinka deficīts var izraisīt augļa patoloģijas un priekšlaicīgas dzemdības.

Cinka patēriņu pastiprina saldinātie dzērieni, visi graudu izstrādājumi un dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kas veicina skābāku organisma iekšējo vidi jeb acidozi.

Visvairāk cinka ir austerēs, ķirbju, sezama, saulespuķu sēklās, lēcās. Kā uztura bagātinātāju, cinku vislabāk izvēlēties organiskā formā (cinka glikonāts), taču papildus vienlaicīgi ieteicams lietot varu, jo cinks to nomāc. 

 

Jods
Joda augsnē, izņemot okeānu piekrastes, mūsdienās katastrofāli pietrūkst. Tas ir ļoti svarīgs mikroelements. Joda daudzumu organismā nosaka ar urīna analīzēm (jābūt 100-200 µg/l). Jods vajadzīgs visām organisma šūnām un, jo sevišķi, vairogdziedzerim hormonu tiroksīna (T4) un trijodtironīna (T3) sintēzei, kuri regulē nervu un kaulu attīstību bērniem.

Vesela cilvēka organismā atrodas aptuveni 15-20mg joda. 80% no tā atrodas vairogdziedzerī koloīda veidā, diemžēl jods neuzkrājas, izņemot nedaudz piena dziedzeros sievietēm, tāpēc tas ir regulāri jāsaņem ar uzturu. Jods vajadzīgs dzimumdziedzeriem un dažādiem vielmaiņas procesiem, ieskaitot cukura līmeņa regulēšanu asinīs. Tas palīdz izvadīt smagos metālus, piedalās olbaltumvielu un daudzu fermentu sintēzē, ja tā pietrūkst, bērniem var veidoties garīgā atpalicība. Fibrocistozās mastopātijas cēlonis var būt joda deficīts.

Hormons tiroksīns (T4), ko izdala vairogdziedzeris, nav īpaši aktīvs. Aktīvāks tas kļūst, nonākot žultspūslī, žultsvados un nierēs, tāpēc tiroksīna (T4) aktivitāte saistīta ar situāciju šajos orgānos un, protams, ar joda pietiekamību – tas viss ir savstarpēji saistīts. Lai pārveidotu tiroksīnu (T4par trijodtironīnu (T3), vajadzīgs viens no svarīgākajiem mikroelementiem - selēns. Vairogdziedzera funkcijas regulē tireotropais hormons TTH (izstrādājas hipofīzes priekšējā daivā), kurš nodrošina to, ka vairogdziedzeris uzņem jodu no asins plūsmas, kur tas nonācis ar uzturu. Ja joda nepietiek, TTH līmenis paaugstinās, un tas izraisa vairogdziedzera palielināšanos un izkliedēto goiter.

Pieaugušam cilvēkam ar uzturu jāsaņem 150 µg/l joda, bet mātēm, kas baro bērnu ar krūti, jāsaņem 300 µg/l joda diennaktī. Pārdozēšana iespējama, ja diennaktī tiek saņemti vairāki grami joda, turpretī, ja saņemtais daudzums ir nepietiekams, tad hipofīze palielina hormona TTH izstrādi, kurš palielina lietderības koeficientu joda asimilācijai no asins plūsmas, un, lai to panāktu, palielinās vairogdziedzeris. Viens no radiācijas bīstamības faktoriem ir radioaktīvā joda nonākšana vairogdziedzerī, kur tas var izraisīt vairogdziedzera vēzi.

Joda asimilāciju traucē baiļu hormons kortizols, hormonālie medikamenti, pretapaugļošanās līdzekļi, kā arī hormoni, kas nonāk ar gaļas un piena produktiem. Kavē paaugstināts estrogēna līmenis. Par iemeslu nepietiekamībai var būt aknu bojājumi un žults nepietiekamība. Diēta, kurā tiek izslēgts sāls, arī neveicina joda asimilāciju. Ar jodēto sāli jodu uzņemt nevar, jo tas ir neorganiskā formā. Joda asimilāciju traucē lauksaimniecībā izmantojamie pesticīdi, jo neļauj vairogdziedzera receptoriem piekļūt pie joda. Arī fluors, hroms un broms traucē joda asimilāciju. Starp citu, mūsdienās bromu pievieno visos miltu izstrādājumos. Olbaltumviela izolāts, kas sastopama nefermentētā sojā, kavē joda asimilāciju.

Joda deficīta iespējamās pazīmes:
   Palielināts, palpējams vairogdziedzeris (struma)

   Garīgā atpalicība (bērniem)

   Palielināts svars, neskatoties uz samazinātu apetīti

   Nogurums, miegainība

   Atmiņas traucējumi

   Vēsa, bāla āda, samazināta svīšana

   Trausli mati un nagi, uzacu laterālo daļu izkrišana

   Periorbitāla tūska

   Smagos gadījumos miksedēma (tūska sakarā ar glikozaminoglikānu uzkrāšanos zem ādas)

   Koagulācijas traucējumi

   Anēmija

   Bradikardija (palēnināta sirdsdarbība)

   Slikta slodzes tolerance, elpas trūkums

   Aizcietējumi (ļoti bieži sastopams simptoms)

   Menstruālā cikla traucējumi

   Samazināts libido un erektīlā disfunkcija

   Karpālā kanāla sindroms

Produkti, kas satur jodu: visvairāk jūras kāpostos (laminārija), feijoa, jūras zivis, olu dzeltenumi. Joda daudzums viena un tā pašā produkta dažādos tā paraugos, atkarībā no joda daudzuma augsnē un dzīvnieku barībā, šis rādītājs var būt svārstīgs. 

 

Silīcijs
Izteikts silīcija deficīts mūsdienu cilvēku ikdienas uzturā ir visaktuālākā problēma, ko radījusi konvencionālā lauksaimniecība, noplicinot augsni un barbariski iznīcinot bioloģisko daudzveidību. 

Pieaugušam cilvēkam ikdienā nepieciešami ap 30-40 mg silīcija. Bez silīcija nespēj asimilēties kalcijs, hlors, kobalts, sērs, molibdēns, mangāns, cinks un daudzi citi mikro un makro elementi, bez kuriem veselības problēmas ir nenovēršamas. Silīcijs nepieciešams visiem savienotājaudiem, locītavām un kauliem, skrimšļiem, osteopēnijas un osteoporozes profilaksei, kā arī kolagēna sintēzei. Bez silīcija zobi būs neizturīgi pret kariesu, noslāņosies nagi un āda zaudēs noturību, kļūstot grumbaina. Silīciju var lietot arī kā pret pretparazitāru līdzekli. Silīcija deficīta apstākļos organisms var sākt to aizvietot ar kalcija sāļiem, kas var izpausties kā nelīdzenumi uz asinsvadu iekšējām sieniņām, dodot iespēju nostiprināties aterosklerotiskām pangām.

No augiem visvairāk silīciju spēj piesaistīt maura sūrene (lat. Polygonum aviculare)  un tīruma kosa (lat. Equisetum arvense).

 

Varš
Varš ir ļoti svarīgs mikroelements, kura deficīts izraisa daudzas slimības. Ja aknās, kur tas visvairāk uzkrājas, tā pietrūkst, tas ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas izraisa matu nosirmošanu. Varu satur termiski neapstrādāti produkti: zaļumi, rieksti, zaļie zirņi, griķi, bet čempions vara daudzumā ir ozolzīles, tāpēc tā rezervju papildināšanai labi iederas, piemēram, pareizi sagatavota ozolzīļu kafija. Piena un skābpiena produktos vara ir ļoti maz, turklāt šie produkti izraisa vara vielmaiņas procesu traucējumus aknās. Arī parazīti, piemēram, apistorki, var traucēt šo procesu.

Vara traukus cilvēki lieto kopš seniem laikiem un ir ievērojuši, ka tiem piemīt dezinficējošas īpašības, tikai ir svarīgi, lai tas būtu tīrs varš bez piemaisījumiem.

 

Selēns
Selēns nesintezējas un nav aizvietojams ar citiem mikroelementiem. Ja tā nepietiek, samazinās glutationa līmenis un oksidēšanās procesi smadzenēs paātrinās, tādā veidā tiek pastiprināti bojāti neironi. Selēns tos aizsargā, jo darbojas kā antioksidants. Selēns sasaista smago metālu dzīvsudrabu, tādā veidā veicina tā izvadīšanu. Tas ir nozīmīgs mikroelements melanīna izstrādē un ir svarīgākais šūnas ģenētiskā aparāta aizsargātājs, jo ir spējīgs atjaunot bojāto šūnas DNS, selēns piedalās daudzos citos vielmaiņas procesos. Piemēram, ja cinka vai selēna trūkst, hormonu sintēze nenotiek. No pārtikas produktiem selēns visvairāk ir brokoļos, brūnajos rīsos, auzu pārslās, zirņos, ķirbju sēklās, Brazīlijas riekstos, dillēs, sīpolos, ķiplokos, sojā diedzētos graudos, kāļos, redīsos, topinambūros, sēnēs. Ja šādi produkti jūsu ikdienas ēdienkartē aizņem mazu īpatsvaru, šie mikroelementi, jālieto uztura bagātinātāju veidā, tāpēc ka konvencionālajā lauksaimniecībā ar šo mikroelementu augsni nepapildina, jo tas ir dārgs un būtiski nepalielina ražu, tādēļ ir svarīgi, lai iepriekš minētie produkti būtu audzēti nenoplicinātā augsnē.

Visvairāk selēna ir pākšaugos. Arī graudaugos un nakteņu dzimtas augos ir daudz selēna.

 
Kālijs
Kālijs mūsu organismam ir ļoti svarīgs makroelements. Tas nodrošina stabilu sirds, aknu, nieru un nervu sistēmas darbību, pasargā no osteoporozes, cukura diabēta un, tā kā tas ir antagonists nātrijam, arī no arteriālās hipertensijas. Kālijs nepieciešams sirds muskuļu darbībai (pie saraušanās). Hipertoniķiem sevišķi jārūpējas par kālija un magnija pietiekamību.

Liela kālija koncentrācijas starpība šūnas iekšienē un ārpusē dod iespēju veidoties elektriskajam lādiņam. Tādā veidā tiek izplatīts uzbudinājuma vilnis pa nervu un muskuļu šķiedrām.   

Fiziski aktīvam cilvēkam diennaktī nepieciešami ap 4500 mg kālija. Par kālija pārdozēšanu, ja nieres ir veselas, nebūtu jāuztraucas. Ja ir kālija deficīts, veidojas insulīna nepietiekamība un mazinās šūnu jūtība pret insulīnu.

Kālija deficīts var izpausties arī kā sirds sinusa tahikardija (paātrināts pulss), sevišķi tas attiecas uz cilvēkiem, kuri ikdienā lieto daudz sāls un cukura, bet maz zaļumu un dārzeņu, līdz ar to viņiem ir izjaukts nātrija un kālija balanss. Kālija deficītu sekmē arī urīndzenošu līdzekļu lietošana un vitamīna B1 nepietiekamība.

Ja organismā ir kālija trūkums, nieres sāk izdalīt daudz kalcija. Savukārt kalcijs aktīvi piedalās kalcija fosfāta un kalcija oksalātu veidošanās procesā, paaugstinot nierakmeņu veidošanās risku. Ja kaulos ir maz kālija, tad maz ir arī kalcija. Tādējādi izmainās arī kaulu blīvums.

Visvairāk kāliju saturošie produkti ir avokado, ciedru rieksti, lēcas, galda biešu lapas, aprikozes un, protams, visdažādākie zaļumi.

 

Magnijs
Kā hlorofila sastāvdaļa magnijs ir plaši sastopams visos zaļumos, veidojot to zaļo krāsu. Problēma ir tā, ka cilvēki maz ēd zaļumus.

Ja cilvēkam nākas saskarties kaut vai dažām no tādām parādībām kā bezmiegs, depresija, apātija, patstāvīgs nogurums, muskuļu spazmas (paaugstināts muskuļu tonuss jeb sasprindzinājuma stāvoklis), paaugstināts asinsspiediens, sirds aritmija, tad pastāv liela varbūtība, ka ir magnija deficīts. Ja nepietiek magnija, organismā palielinās arī stress, jo paaugstinās stresa hormona kortizola līmenis.

Magnijs nepieciešams nervu impulsu vadītspējas uzlabošanai, lai, izvairītos, piemēram, no muskuļu krampjiem un sirds aritmijas. Tas vajadzīgs arī olbaltumvielu sintēzei, tai skaitā DNS un RNS sintēzei. Magnijs kā komponents ietilpst vairāk nekā 300 dažādu fermentu sastāvā un ir iesaistīts to izstrādē. Magnijs aktivē kalciju un vitamīnu D3, mazina nierakmeņu veidošanās risku, aizsargā no osteomalācijas un osteoporozes, kā arī mazina insulīnrezistenci un tādā veidā pazemina cukura līmeni asinīs, atslogojot aizkuņģa dziedzeri un mazinot 2. tipa cukura diabēta risku.

Magnijs paplašina asinsvadus un samazina asinsspiedienu, tāpēc ir svarīgs tiem, kam ir arteriālā hipertensija. Tas ir iesaistīts mitohondriju fermentu darbībā, tādā veidā nodrošina ATF enerģiju arī kālija – nātrija sūknim, kam ir saistība ar muskuļu krampjiem. Arī kalcija nonākšanai kaulu audos un D vitamīna aktivācijai ir nepieciešams magnijs.

Cukurs un alkohols palielina magnija patēriņu.

 

Radons
Radons ir radioaktīvā gāze (8 reizes smagāka par gaisu), kas veidojas, sadaloties rādijam, kas ir ķīmiskais elements ar simbolu Ra un atomskaitli 88. Savukārt rādijs parādās, sadaloties urānam, ko parasti satur kalnu ieži, it sevišķi granīts. Visvairāk radons sastopams kalnainos reģionos. Caur iežu plaisām tas nonāk ūdeni un augsnē. Radona pussabrukšanas periods ir 84 stundas. Tam sabrūkot veidojas 6 radioaktīvie izotopi – polonijs, bismuts, tallijs, dzīvsudrabs, astats un svins.

Radonam nav ne smaržas, ne garšas, ne krāsas, tādēļ to nevar pamanīt, var tikai noteikt ar speciālu dozometru (maksimāli pieļaujamā norma ir 0,1-0,3 mikrozīverti stundā). Visbiežāk radons uzkrājas zemākajos stāvos, it sevišķi pagrabtelpās un tur, kur celtniecībā izmantots granīts, betons un ķieģeļi, tāpēc ir ļoti svarīga telpu vēdināšana. Var būt tā, ka radona nav, bet zemē parādās plaisas vai notiek rakšanas darbi, un radons parādās.

Pēc smēķēšanas radons tiek uzskatīts par otro galveno plaušu vēža izraisītāju.

                                                                              biteend

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 210 viesi un nav reģistrētu lietotāju

1minaugsne

                                           Minerāli un augsne

Augsne
Iespējams, viens no lielākajiem brīnumiem cilvēka acīs ir mazas sēkliņas spēja kļūt par varenu koku – jau Bībelē kā viens no Dieva brīnumiem bija aprakstīta sinepju sēkliņas tapšana par diženu koku, kurā patveras putni. Patiešām, varam vien brīnīties, kā daži desmiti centimetru biezs zemes slānis zem kājām spēj pabarot visu planētu un uzturēt miljoniem dzīvnieku sugu un arī mūs pašus – cilvēkus.

Šis lielais dzīvības noslēpums ik dienu ir mums zem kājām – tā ir augsne. Unikāla minerālu, organisko vielu, ūdens un gāzu sistēma, kas nodrošina dzīvības pastāvēšanu uz zemes. Šis unikālais, pāris desmitu centimetru biezais veidojums ir tapis daudzu gadu tūkstošu laikā ilgu sarežģītu procesu rezultātā. Dzīvība sākas augsnē, un no tās sastāva ir atkarīgs, kādi augi būs sastopami konkrētajā apgabalā, no augiem – kukaiņi, no kukaiņiem – dzīvnieki. Barības ķēžu daudzums uz sauszemes ir neizmērojami liels, taču viss sākas augsnē. Tas ir faktors, kas nosaka bioloģisko daudzveidību uz sauszemes, tomēr uz zemes ir sastopama kāda suga, kurai ir labpaticies degradēt un pat iznīcināt neizmērojamas platības šī unikālā veidojuma. Tas ir cilvēks.

Kaut arī Latvijas platība nav liela, augšņu daudzveidība ir ievērojama – pie mums ir sastopamas 17 no 32 pasaules starptautiskajā klasifikācijā esošajām augšņu pamatgrupām. Tik liela augšņu daudzveidība nozīmētu ļoti lielu bioloģisko daudzveidību, jo to ietekmē arī faktors, ka Latvija atrodas joslā starp taigas zonu un platlapju meža zonu, t.i. pie mums ir sastopamas gan dienvidu, gan ziemeļu sugas, turklāt vērojams gan kontinentāls, gan piejūras klimats, kas dod iespēju vairoties sugām ar visdažādākajām prasībām, taču kāpēc bioloģiskā daudzveidība arvien turpina sarukt? Šis jautājums būtu jāuzdod tiem cilvēkiem, kuru darbs saistās ar augsnes kopšanu un apstrādāšanu – zemniekiem un mežu izcirtējiem (kailcirtes). Tieši viņu rokās ir atslēga uz bioloģisko daudzveidību – augsne. Vai tas vien fakts neliek aizdomāties, ka pasaulē cilvēku darbības rezultātā katru diennakti pazūd gandrīz 200 augu un dzīvnieku sugas?

Šobrīd pasaulē apmēram 40% zemes ir atvēlēta lauksaimniecības vajadzībām. Augsne tiek arta, mēslota un ecēta, tātad bioloģiskā sistēma, kas ir veidojusies gadu tūkstošiem, tiek traucēta, taču cilvēks ar lauksaimniecību nodarbojas vismaz jau 12 000 gadus. Tad kāpēc bioloģiskās daudzveidības milzīgais kritums ir attiecināms tikai uz pēdējiem gadu desmitiem? Viens no cēloņiem tam ir ķīmisko elementu disbalanss augsnē, ko rada intensīvā mēslošana, organiskās vielas daudzuma kritiska samazināšanās, ko rada ilgstoša, ikgadēja monokultūras audzēšana, kā arī pesticīdi, kas rada bioloģiskās daudzveidības samazināšanos pašā augsnē, kas ir mājvieta ceturtdaļai sauszemes dzīvo organismu sugām, kuras dabiskos apstākļos nodrošina minerālelementu, gāzu un organisko vielu balansu augsnē, tātad  – atslēgu uz bioloģisko daudzveidību.

Vai augsnes mēslošana un attiecīgi lielākas ražas iegūšana var radīt kādas problēmas? Jā, minerālelementu disbalansu augsnē. Dabiskos apstākļos minerālelementu koncentrācija augsnē ir atkarīga no cilmieža un tā dēdēšanās procesiem. Visi šie elementi pie auga saknēm savstarpēji mijiedarbojas: viens mikroelements var samazināt cita makrokomponenta uzņemšanu augā un otrādi. Dabā tūkstošu gadu laikā ir izveidojušies unikāli pašregulēšanās mehānismi, kurus zemnieks ar intensīvo lauksaimniecību cenšas izjaukt. Bet kā viņš to dara?

Viens no veidiem ir intensīva neorganiskā minerālmēslojuma izmantošana, kas augsnē rada daudzu ķīmisko elementu pārbagātību, bet vienlaikus arī daudzu elementu trūkumu, jo viens ķīmiskais elements veicina cita elementa pastiprinātu uzņemšanu, piemēram, slāpeklis veicina sēra, kalcija un magnija uzņemšanu. Turpretī paaugstināts fosfora daudzums, kas nonāk augsnē, kavē cinka uzņemšanu, ko zemnieks kompensē, mēslojot ar kāliju. Patiešām, augsnes intensīva bagātināšana ar NPK (slāpekli, fosforu un kāliju) dod lielāku ražu. Zemnieks ir it kā iemācījies apmānīt augus, taču kas notiek ar augsnē esošajiem mikroelementiem? Tiem, kuru daudzums augsnē uz kilogramu ir pat miligrama desmitdaļa, bet tiem tik un tā ir milzīga loma auga funkciju nodrošināšanā. Visiem monokultūrā augošajiem augiem ir nepieciešami vieni un tie paši mikroelementi lielā daudzumā, un to rezerves diemžēl ir izsmeļamas, bet pirmās pazīmes, kas par šo disbalansu liecina, nebūt nav mazāka raža, bet gan slimības, ar kurām zemnieks cenšas cīnīties, ik gadu palielinot pesticīdu daudzumu, aizmirstot, ka monokultūra ir absolūti pretdabisks veidojums dabā, kuru daba ar pašregulācijas mehānismiem cenšas iznīcināt, atbrīvojot vietu bioloģiskajai daudzveidībai.

Lauksaimniecībā arvien pieaugošās pesticīdu devas liecina par augu nespēju pretoties kaitēkļiem, taču cēloņi šai nespējai ir jāmeklē pašā augsnē, tās sastāvā un tajā dzīvojošo mikroorganismu daudzveidībā. Ir jāsaprot, ka kaitēkļi dabā ir absolūti dabiski un nepieciešami organismi, kas veicina sugu dabisko atlasi. Turklāt pašiem augiem ir daudzi aizsargmehānismi, kurus tie izmanto, lai pretotos to uzbrukumiem. Viens no tiem ir ciets ārējais apvalks, kura veidošanai tiek izmantots silīcijs, taču, ja augsnē šī mikroelementa trūkst, augi nespēj veidot tik blīvu ārējo apvalku, kā rezultātā tajā viegli var iekļūt dažādas sēnītes un citi slimības veicinoši organismi, augs kļūst arī mehāniski daudz vieglāk bojājams. Gala rezultātā no silīcija trūkuma pārtikā, cieš arī cilvēks, jo bez silīcija kalcijs organismā nevar nostiprināties un noturēties. Rezultātā pavājinās audu kvalitāte. Kalcijs organismā ir galvenais sārmainās vides uzturētājs, jo spēj piesaistīt pat divus skābekļa atomus, salīdzinājumā ar pārējiem minerāliem, kuri var piesaistīt  tikai vienu atomu. Tāpēc kalcijam ir ļoti svarīga loma skābju-sārmu pH līdzsvara nodrošināšanā. Ja šis līdzsvars tiek izjaukts, organisms vairs nespēj nodrošināt homeostāzi un tas savukārt sekmē ļoti daudzas mūsdienu populāras slimības.

Tomēr no mikroelementu trūkuma necieš tikai augi un cilvēki, arī augsnē dzīvojošos mikroorganismus tas ietekmē tikpat ļoti. Mehānisms ir pavisam vienkāršs – ja nav ķieģeļu, māju uzbūvēt nevar. Taču augsnes mikroorganismu bioloģiskajai daudzveidībai ir liela nozīme augu dabisko aizsargmehānismu nodrošināšanā. Tie augsnē izdala visdažādākās vielas, kuras augs, uzņemot caur saknēm, izmanto aizsargmehānismu nodrošināšanā. Jo vairāk ir šo organismu un jo lielāka ir to daudzveidība, jo veiksmīgāk augs spēj pretoties kaitēkļiem, taču pesticīdi šos organismus nogalina. 

Mikroelementi un makrokomponenti ir tiešā veidā atkarīgi no augsnes organiskās vielas, kas ir to avots augsnē. Augsnē dzīvojošie mikroorganismi mineralizē organiskās vielas, atbrīvojot ķīmiskos elementus tiem pieejamā formā. Tas ir dabisks vielu aprites cikls, kas dabā pastāv jau miljoniem gadu, ļaujot izveidoties miljoniem sugu lielai bioloģiskajai daudzveidībai, taču kas tad īsti ir organiskā viela augsnē? Tie ir visi augsnē dzīvojošie organismi un mirušo organismu atliekas dažādās sadalīšanās pakāpēs. Šīm vielām samazinoties, augsne zaudē savu auglību. Organisko vielu funkcijas augsnē ir ļoti nozīmīgas, bez tās augsnē nav iespējama dzīvība. Tās absorbē lielu daudzumu ūdens, ļaujot augiem izdzīvot pat sausā un smilšainā augsnē, samazina augsnes sablīvēšanos, erozijas risku. Pateicoties organiskajām vielām, pasaules augsnēs ir pat 2 reizes vairāk oglekļa nekā atmosfērā, bet kas notiek ar augsnes organiskajām vielām konvencionālajā lauksaimniecībā?

Organisko vielas samazināšanās ir viena no nopietnākajām augsnes problēmām pasaulē, tomēr, ņemot vērā pašreizējās konvecionālās lauksaimniecības saimniekošanas metodes, šī problēma nav nekas negaidīts. Atšķirībā no bioloģiskās lauksaimniecības, raža tiek iegūta, lietojot neorganisko, nevis organisko mēslojumu, tātad organiskās vielas zemei netiek atdotas atpakaļ, to daudzums samazinās un notiek augsnes sablīvēšanās – tās degradācija. Šis process nelabvēlīgi iedarbojas uz augsnes organismiem, jo tiem samazinās piekļuve ūdenim un skābeklim, un pamazām to skaits augsnē samazinās, to veicina arī arvien pieaugošās pesticīdu devas. Bez šiem organismiem apstājas vielu aprite augsnē, tātad arī organisko vielu augsnē nav.

Tomēr ir vēl kāda būtiska problēma. Līdz ar organisko vielu samazināšanos, augsnē vairs nespēj noturēties minerālvielas, un intensīvajā lauksaimniecībā lietotais mēslojums arvien vairāk no augsnes nonāk upēs, ezeros, jūrā, izraisot eitrofikāciju un līdz ar to skābekļa trūkumu ūdenī, radot mirušās zonas, kurās nevar pastāvēt dzīvība, kā tas jau milzīgās platībās notiek Baltijas jūrā, bet nedrīkst aizmirst, ka šis mēslojums nonāk arī gruntsūdeņos, tātad – mūsu ūdens glāzē.

Tiek uzskatīts, ka dzīvība uz zemes sākusies okeānā, tomēr laiks, kad sauszemes procesi maz ietekmēja okeānā notiekošo, ir miljoniem gadu sena pagātne. Šodien gan sauszeme, gan atmosfēra, gan pasaules ūdeņi savstarpēji ir izveidojuši tik unikālu dzīvības ciklu, ka ikkatram organismam – vissīkākajai baktērijai un lielākajam zīdītājam - uz planētas ir sava ekoloģiskā niša un no tā sugas pastāvēšanas ir atkarīga neskaitāmu organismu garas barības ķēdes. Mūsu planēta ir unikāla dzīvības sistēma. Augsne ir saistīta ar ūdeņiem un atmosfēru vistiešākajā veidā.

Atšķirībā no mums, daba var lieliski izdzīvot bez cilvēka. Varam vien minēt, kā, piemēram, augi izdzīvo un vairojas smilšainās, neauglīgās augsnēs. Kā šādiem augiem lapās var būt visu reto minerālelementu pārbagātība, kuras nekad nebūs tiem augiem, kas auguši monokultūru laukos? Un ne jau tikai tajos, kas jau ir degradēti, bet arī pavisam nesen iekoptos, ar vēl neiztukšotām minerālelementu rezervēm. Augsnē ir kāds unikāls, neredzams veidojums, kas ar augiem dzīvo simbiozē un apgādā tos ar barības vielām un ūdeni, bet no augiem tas saņem ogļhidrātus. To sauc par mikorizu- sēņu hifu un augu sakņu pinumu. Tā ir unikāla sistēma, kurā ir iesaistīti aptuveni 90 % pasaules augu, ķērpju, paparžu un sūnu sugu. Pasaulē ir veikts daudz pētījumu par mikorizas nozīmi minerālelementu uzņemšanā. Mikorizas sēnes hidrolizē organiskos savienojumus un veicina, piemēram, fosfora un slāpekļa pieejamību augiem, arī cinka uzņemšanu veicina mikoriza. Kā tas notiek? Pavisam vienkārši - sēnes hifas paaugstina sakņu uzsūkšanās virsmu, un augam līdz ar to visi augsnē esošie minerālelementi kļūst pieejami, nav nepieciešams papildus mēslojums, bet kāpēc konvencionālās lauksaimniecības monokultūrās tā nenotiek? Katru reizi, mehāniski apstrādājot augsni, sēņu tīkls tiek izjaukts. Jāņem vērā arī atsevišķu fungicīdu veidu ietekme uz augsnē esošo mikorizu. Mūsdienās ir aktuāli vairāki pētījumi par hifām kā veidu augu savstarpējai komunikācijai. Hifu tīkls augsnē savieno visu augu saknes, un caur šo tīklu augi spēj nodot brīdinājuma signālus citiem augiem, un tie augi, kuri šo signālu ir saņēmuši, sāk pastiprināti izstrādāt vielas, ar kurām pretoties kaitēkļu ietekmei. Šis ir dabisks mehānisms, ar kuru daba pati spēj apturēt kaitēkļu uzbrukumus.

Tomēr mikorizai ir vēl kāda ļoti būtiska funkcija, kas ir ļoti aktuāla. Tā spēj absorbēt smagos metālus, izolējot tos sēnes struktūrās, tādā veidā samazinot metālu koncentrāciju auga saknēs un attiecīgi visā augā, taču diemžēl neorganiskais mēslojums un pesticīdi veicina mikorizā notiekošo vielu aprites ciklu aizstāšanu ar baktērijām saistītajiem cikliem, kas ir mazāk efektīvi un produktīvi. Konvencionālās lauksaimniecības monokultūrās mikoriza nespēj pilnvērtīgi veikt savas funkcijas.

Ierīkojot monokultūras, pēc laika iestājas minerālu disbalanss, kas veicina dažādu slimību un kaitēkļu parādīšanos, zemnieki ir spiesti izmantot pesticīdus arvien pieaugošās devās, jo augi kļūst arvien vājāki. Pateicoties pesticīdiem, ražas kādu laiku nekļūst mazākas, taču organiskās vielas daudzums turpina samazināties, izraisot augsnes sablīvēšanos, tās dzīvo organismu bojāeju. Zemnieki, cenšoties glābt nesaglābjamo, turpina mēslot laukus, kas ir sablīvējušies un vairs nespēj sevī saglabāt šo mēslojumu, un tas arvien vairāk nonāk ūdeņos, izraisot eitrofikāciju un strauju sugu bojāeju ne tikai Latvijas, bet visas pasaules ūdeņos. Augsne, kas veidojusies tūkstošiem gadu, ir degradēta un pārvērtusies par neauglīgu tuksnesi, tā arvien vairāk kļūst par masu augu sakņu nostiprināšanai, bet viss, ko zemnieks ir augsnē izsmidzinājis un piebēris, nekur nepazūd. Visas šīs vielas ir nonākušas globālajā vielu cirkulācijā, ietekmē mūs vistiešākajā veidā, piemēram, caur ūdeni, ko no akas ielejam glāzē un izdzeram. 

Monokultūras ir pretdabisks veidojums, kas daudz jutīgāk reaģē uz visām vides pārmaiņām, jo cilvēks tajās ir iznīcinājis bioloģisko daudzveidību – dabas doto aizsargbarjeru pret tās pašas radītajiem kaitēkļiem un slimībām. Degradētā augsne, protams, spēj atjaunoties. Daba ir gudrāka par cilvēku, taču tas nenotiek vienas vai divu paaudžu laikā. Vienīgais ilgtspējīgais saimniekošanas veids ir bioloģiskā lauksaimniecība, kurā no augsnes paņemt tik, cik tai spēj atkal atdot atpakaļ. Cilvēks cenšas mainīt dabas pašregulācijas procesus, kas veidojušies miljoniem gadu, taču daba ir gudrāka un cīņā ar intensīvo lauksaimniecību tāpat uzvarēs, bet cilvēks šajā cīņā atdos dārgāko – savu veselību. Šis process ir jau diemžēl sācies.

 

Noskūpsti Zemi!
‘’Noskūpsti Zemi!’’ (‘’Kiss the Ground’’) tā saucas nupat nesen iznākusī dokumentālā zinātniski-pētnieciskā filma. Tiem, kam nesanāk iespēja noskatīties šo filmu, lūk īsa šīs filmas anotācija.

Augsne ir pamats, uz kā balstās dzīvība uz sauszemes. Diemžēl Apvienoto Nāciju Organizācijas pētījuma rezultāti nebūt nav iepriecinoši – ja cilvēks nemainīs esošos lauksaimniecības stratēģiju, augsne no zemeslodes izzudīs pēc 60 gadiem, proti, izmirs arī cilvēks, jo cilvēka kā sugas eksistence ir pilnīgi atkarīga no augsnes. Taču kāda tad ir mūsdienu lauksaimniecības problēma? Kāpēc cilvēkiem draud bada nāve, ja ik gadu atkritumos tiek izmesta piektdaļa no pasaulē saražotās pārtikas? Atbilde ir pavisam vienkārša: vēlme no zemes iegūt vairāk nekā tā spēj dot. Šim nolūkam lauksaimnieki izmanto divus ieročus: minerālmēslojumu un pesticīdus. Taču abu šo ieroču sekas nav tikai ūdenstilpju eitrofikācija un kaitējums cilvēka veselībai. Pesticīdi nav tikai stāsts par kukaiņu bojāeju, tas ir stāsts par visas mūsu planētas bojāeju, un izskaidrojums tam ir gaužām vienkāršs. Lauksaimnieki izmanto pesticīdus, lai iznīcinātu kaitēkļus, bet kaitēkļi var viegli kaitēt lauksaimniecības kultūrai tikai tāpēc, ka tā ir vāja. Un cēlonis tās vājumam ir samazināta vai pat iznīcināta augsnes bioloģiskā daudzveidība, jo tieši augsnē dzīvojošie mikroorganismi ir tie, kas ražo vielas, ar kurām augs pats var dabiski aizsargāt sevi no kaitēkļiem. Ilgstoši izmantojot pesticīdus, augsnes mikroorganismi tiek iznīcināti, un, ja nav mikroorganismu, nav arī organiskās vielas. Galarezultāts šādai lauksaimniecības stratēģijai ir degradēta augsne – tuksnesis.

1augsne

Šajā filmas kadrā var redzēt, kas pēc dažiem gadu desmitiem notiek ar augsni, izmantojot pesticīdus un minerālmēslus (pa kreisi), bet blakus (pa labi) redzama tāda paša augsne tādā pašā laika periodā, tikai bioloģiski pareizi apsaimniekota.

Bet degradēta augsne nozīmē ne tikai badu cilvēkam, tas ir arī iznīcināts mikroklimats – daļa no kopējā klimata, kas uztur uz planētas notiekošos procesus un pamazām tiek sagrauts. Tad atliek vien skumjām acīm noraudzīties uz dabas katastrofām, ko rāda ziņās un par kurām stāsta klimata konferencēs, taču šajās konferencēs neviens nekad neparāda NASA satelītuzņēmumus, kuros redzams, ka tieši pavasarī, tas ir, aršanas laikā, zemeslode ir iekrāsojusies sarkana no CO2 emisijām. Kungi uzvalkos turpina gadiem runāt par vecām automašīnām un to “milzīgajām” emisijām. Neviens jau nepagalvo, ka ir jāatsakās no lauksamniecības, gluži pretēji – lauksaimniecība ir mūsu pēdējā iespēja izglābt planētu no traģiskas bojāejas, jo tieši augsnē ir iespējams noglabāt milzīgu daudzumu CO2 emisiju. Atslēga tam ir bioloģiskā lauksaimniecība, mežu izciršanas pārtraukšana un to stādīšana līdz šim degradētajā augsnē, kā arī tādu tehnoloģiju popularizēšana, kā No-Till, ar kurām iespējams audzēt lauksaimniecības kultūras bez aršanas, un tādas jau sen ir izgudrotas. Augsnes iznīcināšana ir jāpārtrauc, planētai ir jāatgūst zaļums. Pretējā gadījumā planēta izmirs, un tas notiks jau pavisam drīz, tomēr, kā tika teikts filmā “Kiss the Ground”, tad “save our soil in hopes the soil might just save us’’, tulkojumā – izglābt mūsu augsni cerībā, ka augsne izglābs mūs.

1lauks

Vai par tādu, kā šajā dokumentālajā filmā redzamo zemi, par šādu mantojumu būtu priecīgi mūsu bērni un mazbērni?

 
Lepnums vai posts?
Masu medijos ne reizi nācies dzirdēt zemniekus, kuri lepojas, ka ir iznīdējuši visas nezāles, lauki nu ir ideāli tīri, apkārtnē neviena krūma un nu nav kauns paveikto rādīt ārzemniekiem. Šāds zemnieks ievācis 10 tonnu no ha, pats sev sit pie krūtīm un domā – cik es esmu varens un gudrs. Citādāk gan to uztver cilvēka organisms, kas saskaras ar šādi ražoto produkciju,. Uzturs, kurā nav tā, kas organismam vajadzīgs, un ir tas (toksīni), kas nav vajadzīgs, organisma izpratnē ir ‘’tualetes masa’’, no kuras steidzīgi jāatbrīvojas. Rezultāts – izpostīti dabas resursi un labākajā gadījumā nekāda labuma cilvēkam.

Pat ja šādu zemnieku laukos būtu visi cilvēka organismam trūkstošie minerāli, bet, ja augsne ar pesticīdiem un monokultūrām ir degradēta un ir iznīcināta bioloģiskā daudzveidība, augi nespēj uzņemt visus minerālus nepieciešamajā daudzumā, jo nedarbojas sinerģija jeb augu un mikroorganismu savstarpējā sadarbība. Augi slimo. Vai pesticīdi un medikamenti ir īstais risinājums?

 

Kāda ir saistība starp vakcīnām un hidroponiku?
Hidroponika ir lauksaimniecības sistēma bez augsnes, uz kuru pašlaik virzās konvencionālā lauksaimniecība, jo augsne ir tik ļoti degradēta, ka bez minerālmēsliem un pesticīdiem iegūt lielu ražu ir kļuvis neiespējami, raža ir pieticīgāka nekā kolhozu laikos. Gandrīz sanāk, ka augsne pilda tādu kā balsta funkciju, uz kā augam nostiprināties.  Izklausās jau skaisti – nav augsnes, nav problēmu, jo nav augu slimību. Tomēr, kā izrādās, viena problēma diemžēl ir – slimības parādās cilvēkiem, kuri lieto hidroponikā audzētus augļus un dārzeņus, jo tajos pietrūkst ļoti daudz mikroelementu, kurus daba ir paredzējusi un kurus augi bez dzīvajā augsnē mītošo mikroorganismu līdzdalības nespēj uzņemt. Galarezultāts ir šāds – jo vairāk degradēta ir augsne, jo slimāki ir cilvēki, tāpēc ka ir vājāka imunitāte. Protams, ka arī rezistence pret vīrusiem būs zemāka. Vakcīnas šādā situācijā ir labākais veids, kā radīt jaunus vīrusu paveidus.

Varbūt pandēmijas vaininieki būtu jāpameklē arī Zemkopības ministrijā, ar kuras svētību dāsni tiek atbalstīti konvencionālie lauksaimnieki, kuri degradē augsni.   

 

Aicinājums
Es vēršos pie visiem saprātīgi domājošiem cilvēkiem. Jūs katrs kā vēlētājs ar savu balsi vēlēšanās, gan kā pircējs veikalā ar savu izvēli varat palīdzēt novērst šo neprātu, kas ar Zemkopības ministrijas svētību ir pārņēmis konvenciālos lauksaimniekus, kuri nežēlīgi iznīcina bioloģisko daudzveidību, atstājot to tikai ceļu grāvmalās.  Latvijā veidojas reģioni, kur vairs pavasaros nekurkst vardes, nesisina sienāži, nečivina putni un zemē vairs nav slieku. Ja vēl pirms iestāšanās ES mēs lepojāmies ar zaļu Latviju, tad tagad pēc augsnes piesārņotības ar pesticīdiem esam gandrīz apsteiguši Dāniju. Par to liecina šoķējošie pavasara biškopju konferencē sniegtie pētījuma rezultāti – no 9 dažādām Latvijas vietām savākto ziedputekšņu padziļinātās analīzes uz pesticīdu atliekvielām, kas tika veiktas Itālijas un Vācijas laboratorijās. Starp citu, ziedputekšņi ir ļoti precīzs apkārtējās vides stāvokļa indikators. Konvenciālo zemnieku attaisnošanās, ka, ja neizmantot pesticīdus, pārtika būs ļoti dārga, ir pilnīga demagoģija. Šādu ‘’lēto’’ pārtiku ikdienā lietojot, cilvēku imunitāte ar katru gadu paliek vājāka, un pandēmijas ir likumsakarīgs rezultāts. Vai tad cīņa ar pandēmijām ir lēta?

                                                                    Jānis Pentjušs