Bioloģiskā vide
Pēc PVO (Pasaules Veselības Organizācijas) definīcijas - dzīvība ir nepārtraukta aminoskābju pārkārtošanās dzīvā organismā ar ūdens un aminoskābju starpniecību.
Bioloģiskā vide - tā ir vide, kurā dzīvo mūsu organisma šūnas. Katram dzīvā organisma tipam vajadzīgi noteikti vides apstākļi, lai tie varētu dzīvot. Arī labās baktērijas (acidus, bifidus) dzīvo mūsu organismā. Tām ir liela nozīme gremošanas procesos, īpaši B vitamīna sintēzē, kā arī tās tiek uzskatītas par lielāko imunitātes orgānu. Patogēnie mikroorganismi, tādi kā vīrusi, slimības izraisošās baktērijas, sēnes un parazīti labāk jūtas citādāk bioloģiskā vidē, tas ir skābākā. Ja cilvēka bioloģiskā vide izmainās par labu patogēnajai mikroflorai, neizbēgami sākas slimības.
Baktēriju izmērs ir 5 mikroni (1mm=1000mikroni), bet vairošanās ātrums, nonākot labvēlīgā vidē, var sasniegt miljons baktērijas, kas radušās no vienas baktērijas. Tas jāņem vērā inficējoties. Cilvēkam mutē atrodas pārsvarā slimības izraisošas baktērijas. Piemēram, skūpstoties cilvēki savstarpēji apmainās ar vairākiem miljoniem baktēriju, bet lielveikalu iepirkuma groziņu rokturi ir vieta, kur to ir visvairāk, turklāt tām ir liela daudzveidība. Ir arī ļoti svarīgi ievērot higiēnu, kontaktējoties ar dzīvniekiem.
Baktērijām ir tieksme kādu produktu sadalīt, no tā baroties un tajā vairoties, veidojot kolonijas. Tās sadala sarežģītas uzbūves organiskās vielas, piemēram, polisaharīdus, šķiedrvielas un olbaltumvielas hidrolīzes ceļā, tādā veidā iegūstot enerģiju. Baktēirjām svarīgāko barības elementu oglekli viena daļa baktēriju (autotrofās) var izmantot neorganiskā formā no ogļskābās gāzes un tās sāļiem, bet otra daļa (heterotrofās) spēj izmantot tikai organiskos savienojumus.
Visu aminoskābju, no kurām ir veidots cilvēka ķermenis, sastāvā ietilpst ogleklis, kas ir galvenais baktēriju patērētais ķīmiskais elements. Baktērijām noārdot slāpekļa savienojumus, vienmēr parādās smaka. No kājām, mutes, padusēm, sviedriem, krēpām, strutām - tas viss liecina, ka tur ir iemājojušas un darbojas baktērijas. Tāpēc ir bezjēdzīgi cīnīties ar nepatīkamām smakām, piemēram, ar dezodarantiem vai elpas atsvaidzinātājiem, ir jācīnās ar baktērijām.
Pastāv pieņēmums baktērijas uzskatīt par slimību izraisošiem aģentiem. Jā, tādas patogēno baktēriju sugas ir. Tās izraisa infekciozās saslimšanas, taču to nav daudz – ap simts. Lielākā to daļa palīdz mums pārstrādāt uzturu, sintezē ar pārtiku neuzņemtās barības vielas, palīdz atbrīvoties no citiem kaitīgiem mikrobiem un toksīniem. Pilna mikrobu daudzveidības uzkrāšanās organismā notiek dzīves pirmo piecu gadu laikā. Lai pareizi izveidotos mikroflora un līdz ar to arī labi darbotos imunitāte, bērnam ir ļoti svarīgi maksimāli izvairīties no antibiotiku lietošanas.
Par cilvēkam bīstamākajām baktērijām tiek uzskatītas: Sibīrijas čūla (lat. Anthrax), ešerihija (lat. Escherichia coli), klostrīdijas (lat. Clostridium), acinetobacter baumannii (lat. Acinetobacter), sifiliss, ko izraisa bālā treponēma (lat. Treponema pallidum), salmonella, stafilakoki, streptokoki, pseudomonas aeruginosa, tuberkuloze, botulisma nūjiņā (lat. Clostridium botulinum), borelioze (lat. Borrelia burgdorferi) un holēra (lat. Vibrio cholerae).
Asins šūna dzīvo 3 mēnešus, sirds šūna 2 gadus, aknu šūna 4 gadus utt. Katru dienu 100 miljoni šūnu mirst un tikpat veidojas no jauna. Tāpēc var teikt, vesels nav tas, kas neslimo, bet tas, kas māk saglabāt veselību.
Atkarībā no definīcijas, kas ir aminoskābe, skaitlis 28 var būt mazāks. Dažos informācijas avotos tas ir 26 vai 20.
Tauki ir enerģijas ilgstošas uzglabāšanas forma. Ja vairāk nekā vienu diennakti cilvēks nav ēdis, organisms, lai nodrošinātos ar enerģiju, sāk izmantot rezerves taukus, un cilvēks jūtas normāli līdz 10 dienām. Ja organisms nebūs piesārņots un fermentu būs pietiekoši, tauki izšķīdīs pilnīgi. Ja tas būs citādāk, kamēr organisms pāries uz kvalitatīvu tauku sašķelšanu, badošanās otrajā dienā organismā veidosies skāba vide, jo šķeļot taukus, to metabolismā veidojas ketonskābes, piemēram, acetons. Iestāsies nespēks, galvassāpes utt.
Organisms piemērojas jūsu dienas režīmam, ēšanas paradumiem un izstrādā insulīnu tik, cik vajag. Ja uzturā lietojam cukura aizvietotājus saturošos izstrādājumus vai, piemēram, marmelādi (nevar sašķelt, jo trūkst tādu fermentu), garšas kārpiņas signalizē, ka saņemts kaut kas salds, bet enerģiju faktiski nesaņemam. Trūkst enerģijas un organisms atkal sūta signālu, ka vajadzētu kaut ko saldu. Tā var ēst un ēst. Rezultātā spēku izsīkums un organisma piesārņojums ar kaitīgām vielām (piemēram, metanols), kuras rodas cukura aizvietotāju sadalīšanās rezultātā. Citādāk tas ir ar medu. Enerģija un vajadzīgie fermenti tur tiešām ir. Tāpēc medu daudz neapēdīsiet. Saldumus var aizvietot ar taukiem (augu eļļas, sviests).
Tas viss kopā un, protams, arī ūdens ir vajadzīgs organisma šūnām katru dienu. Tā ir vienota ķēde. Fermenti aktivizē vitamīnus, kuri ar minerālu palīdzību piedalās aminoskābju pārkārtošanās ķīmiskajās reakcijās. Minerālvielu nomaiņa aminoskābes matricā rada pašas aminoskābes molekulas izmaiņu. Ja nav fermentu, vitamīni un minerāli praktiski kļūst neefektīvi. Visas barības vielas ir jāsaņem ar pārtikas produktiem. Uzturā jābūt vismaz 50% termiski neapstrādātu (‘’dzīvu’’) produktu. Lietojot uzturu ar konservantiem, aromatizatoriem, garšas pastiprinātājiem utt, noārdās organismā jau esošie vitamīni un fermenti.
Membrānu struktūras sastāvā ietilpst fosfolipīdi, glikolipīdi (ogļhidrātu savienojumi ar taukiem) un glikoproteīni, kas ir saliktie ogļhidrāti savienojumā ar olbaltumvielām. Šī sistēma ir ļoti kustīga, piemēram, fosfolipīdu molekula vienas sekundes laikā membrānas struktūrā veic apmēram miljons kustību - tas ir normāls un nepieciešams process jonu kanālu darbībai, caur kuriem tiek uzņemtas vajadzīgās barības vielas un izvadītas nevajadzīgās atkritumvielas. Ja šajā procesā parādās traucējumi, kas rodas gadījumā, ja ķīmiskās norises šūnā vairs nenotiek normāli, tas ir slimību pirmsākums. Tādēļ, lai šūnu membrānas būtu labā stāvoklī, uzturā ir jālieto gan augu, gan dzīvnieku izcelsmes tauki. Ja cilvēkam uztura sastāvā pārsvarā būs dzīvnieku izcelsmes tauki, asinsvadi kļūs trauslāki, turpretī, ja tie būs tikai augu izcelsmes tauki, šūnu membrānu plūstamība paaugstināsies un tiks traucēta jonu kanālu darbība.
Kas tad izmaina mūsu bioloģisko vidi? Pirmkārt, cilvēkam kā sugai neatbildošs uzturs, piesārņota apkārtējā vide un stress. Organisma iekšējās vides pH kļūst skābāks un šāda vide kļūst tīkamāka patogēnajai mikroflorai. Otrkārt, organismā veidojas daudz kaitīgo radikāļu, to veidošanos sekmē saules radiācija (UVS), fiziska slodze, smēķēšana (arī pasīvā), stress, ķīmiskās vielas pārtikā un ūdenī, antibiotikas, pārtikas produkti, kas satur hidrolizētos taukus un piesārņots gaiss. Katru dienu mūsu šūnas iztur miljardiem brīvo radikāļu uzbrukumu. Brīvie radikāļi ir nestabilas molekulas, kurām trūkst viena vai vairāku elektronu. Pārvietojoties organismā, tie cenšas atgūt trūkstošos elektronus, bojājot šūnu membrānas. Bioloģisko vidi raksturo trīs galvenie parametri: skābju sārmu līdzsvars, oksidēšanās - reducēšanās potenciāls ORP un īpatnējā organisma elektrovadītspēja. ORP raksturo elektronu skaitu, kurus var atdot brīvo radikāļu neitralizācijai. Kad asinīs ir pietiekoši daudz brīvo elektronu (H-), visas bioloģiskās reakcijas norit optimālā līmenī. Savukārt, ja asinīs ir par maz brīvo elektronu, bioķīmisko reakciju norise ir apgrūtināta vai pat kļūst neiespējama. Tas izraisa šūnu bojāeju. Cilvēka organismā caurmērā ORP ir no mīnus -100 līdz mīnus -200mV (mikroVolti), robežās. ORP šūnā ir no mīnus -100 līdz mīnus -150 mV, bet starpšūnu šķidrumā mīnus -80 mV. Asinīs tas ir -10 līdz -50mV siekalās -50 līdz +50mV. Dabā ūdenim ORP svārstās no mīnus -400 līdz +700 mV. Krāna ūdenim parasti šis skaitlis ir no +220 līdz +380mV, destilētajam +300 līdz +450mV, sulai tetrapakās +300mV, turpretī, piemēram, svaigi spiestai apelsīnu sulai ir +50mV un zemāks, bet svaigai burkānu sulai - 75mV. Lai šo starpību izlīdzinātu, tiek tērēta šūnu membrānas elektriskā enerģija, kas faktiski ir pārtikas vielu transformācijas enerģija bioķīmiskajās ķēdēs. Tāpēc ir ļoti svarīgi lietot negatīvi lādētu ūdeni, lai šī starpība būtu pēc iespējas mazāka un organismam nebūtu lieki jātērē enerģija.
Turpretī no termiski apstrādātajiem denaturētajiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, saņemam siltuma kalorijas, ko uzskaita dietologi. Tā kā cilvēks nav siltuma mašīna, bet sarežģīta bioloģiskā sistēma, siltuma enerģiju nākas pārvērst bioloģiskajā enerģijā, jeb ‘’atdzīvināt’’ jau savos audos, tērējot savus fermentus un bioloģisko enerģiju. Rezultātā veidojas bioloģiskās enerģijas deficīts. Sekas – priekšlaicīga novecošanās un slimības.
Tā kā cilvēkam nav fizioloģisko iespēju dzīvnieku izcelsmes denaturēto olbaltumvielu pilnīgai fermentatīvajai sašķelšanai, zarnu traktā veidojas pūšanas process ar no tā izrietošām sekām.
Lapu koki salīdzinājumā ar skuju kokiem daudzreiz ātrāk palielina auglīgās augsnes daudzumu. Melnzemes faktiski ir bijušās lapu koku mežiem klātās teritorijas, kurās no zemes dzīlēm izvilktie minerāli veido ļoti auglīgu augsnes slāni.
Kalnos, kur nav koku, daba paredzējusi citu augsnes bagātināšanas mehānismu ar minerāliem. Kalnu iežiem sairstot gan putekļu veidā, gan ar ūdeni no iežiem nonāk visi iespējamie minerāli. Tā veidojas kalnu ielejas ar ļoti auglīgu augsni.
Vēl tikai 150 gadus nesenā pagātnē skābekļa daudzums gaisā bija 26%, tagad tikai 21%, pilsētās šis skaitlis ir vēl zemāks. Tropiskie meži un lapu koku meži ir neitrāli – cik saražo skābekli, tik arī patērē. Skābekli dod skuju koku meži. Izcērtot kokus upju tuvumā, mainās gruntsūdeņu līmenis utt. Jebkura iejaukšanās dabā neizbēgami rada tālāku ķēdes reakciju.
Ilggadīgos lapa koku mežos starp augiem un sēnēm veidojas ļoti sarežģītas simbiotiskās attiecības mikorizas, tas ir, kad sēņu hīfas pārņem augu saknes. Augu sakņu sistēma kopā ar sēņu micēliju veido sarežģītu simbiotisko savienību. Augi sēnēm nodot olbaltumvielas, slāpekli, cukuru, bet sēnes augiem sintezē dabīgās antibiotikas, polisaharīdus un sēņu fitoncīdus, kas augus aizsargā no zemāku sēņu iedarbības, piemēram, pelējuma un rauga. Zemāko sēņu sugu skaits dabā mērojams ap 500. Dabā ir izveidojies mehānisms, kad augstākās sēnes spēj nospiest zemākās, tādas, kā rauga, pelējuma, miltrasas, rūsas sēnes utt. Daudzas no šīm vielām ir atklātas un ir zināmas to ķīmiskās formulas, taču, mākslīgi sintezējot, šīs pašas vielas, izrādās, ka tās nedarbojas, līdzīgi kā tas ir ar sintētiskajiem vitamīniem.
Aptiekās nopērkamie ārstniecības augi visbiežāk ir kultivētie, tas ir, audzēti kā lauksaimniecības kultūras un novākti ar kombainiem. Ārstnieciskā vērtība šādiem augiem būs būtiski mazāka, jo tie nav auguši sarežģītās simbiotiskās sasaitēs, kas pastāv starp kokiem, augu sakņu sistēmām un sēņu micēlijiem. Pateicoties šīm sasaitēm, veidojas unikālie barojošie elementi, ārstnieciskie fitoncīdi un citi aktīvie komponenti. Visas šīs daudzšķautņainās sasaites cilvēks savā piemājas dārzā atkārtot nevar, tāpat arī laboratorijās, nerunājot jau par konvencionālās lauksaimniecības laukiem. To var tikai neskārtā daba.
Ja augsne ir dzīva, nav noplicināta un ‘’nogalināta’’ ar pesticīdiem un, tur starp augiem un augsnes mikrofloru ir izveidota simbioze jeb sinerģija, tādā gadījumā vitamīnui B12 šādā augsnē sintezē baktērijas. Arī augos būs šis vitamīns. Daudzas vielas ārstniecības augos var veidoties tikai simbiozē ar citiem augiem un sēnēm. Piemēram, burkānu sulai ORP parasti ir -50 līdz -80 mV robežās, taču no minerāliem bagātā augsnē audzētiem burkāniem šis skaitlis var sasniegt mīnus -400 mV.
Lektīni ir olbaltumvielas, kas vāji asimilējas dzīvnieku organismā, jo fermenti tos gandrīz nespēj pārstrādāt. Cilvēka organismā to iedarbība var būt ļoti dažāda. Tie bojā zarnu bārkstiņu epitēlija apvalku, un zarnu sienas kļūst caurlaidīgākas (caurumoto zarnu sindroms). Nonākot asinsritē, tie var bojāt eritrocītus, izraisot anēmiju, bet, nonākot locītavās, tiek veicināti iekaisuma procesi, kas ir ļoti aktuāla mūsdienu problēma. Lektīniem izklīstot pa ķermeni, var ciest galvas smadzenes, nervu šūnas, sirds, vairogdziedzeris, vai arī tikt veicināti autoimūnie procesi, jo to šūnas ir bieži līdzīgas cilvēka šūnām. Lektīni var izraisīt arī celiakiju, fibromialgiju, čūlaino kolītu un Krona slimību.
Tā kā lektīni ir ūdenī šķīstoši, ar mērcēšanu tos var izšķīdināt un kopā ar ūdeni noliet. Tāpēc, lai izvairītos no lektīnu nevēlamās ietekmes, pākšaugus - pupas, soju, zirņus (izņemot zaļos) būtu vēlams savlaicīgi iemērkt, vislabāk jau iepriekšējā dienā, kā to darīja mūsu senči. Arī riekstus un graudus būtu vēlams iepriekš izmērcēt. Griķus var nemērcēt. Tāpēc, lai uzlabotu sagatavojamās mīklas vērtību un drošību, to jāgatavo iepriekšējā dienā.
Lektīni ir arī nakteņu dzimtas augos, piemēram, tomātu mizās un sēklās. Katrā augā tie ir atšķirīgi. Lektīnu negatīvo iedarbību vājina produkta termiskā apstrāde, mērcēšana un fermentēšana. Piemēram, tomātiem, lai pilnīgi izvairīties no to negatīvās iedarbības, var nolobīt mizu un atdalīt sēklas, jo mizā un sēklās koncentrējas ap 95% lektīnu. Nelielās devās lektīniem piemīt arī ārstnieciskās īpašības, piemēram, ārstējot kolorektālo vēzi.
Slāpekļa oksīdu organisms sintezē no aminoskābes L-arginīna ar fermenta NO sintāzes (NOS) starpniecību. Taču ir arī cits iegūšanas veids - to var arī iegūt utilizācijas un recirkulācijas veidā. Izstrādātais slāpekļa oksīds oksidējas un pārvēršas par nitrātiem (NO3). Daļa tā izvadās ar urīnu, bet otra daļa ar asinīm nonāk siekalu dziedzeros, kur to koncentrācija ir desmitiem reižu lielāka nekā asinīs. Šie nitrāti, nonākot mutes dobumā, mijiedarbojas ar tur mītošajām baktērijām un pārvēršas par nitrītiem (NO2). Ar siekalām nitrīti nonāk kuņģī, kuņģa sieniņās pārstrādājas par slāpekļa oksīdu (NO) un tālāk nonāk tievajā zarnā, no kurienes slāpekļa oksīds iekļūst asinsritē, bet tālāk jau visos audos.
Šis mehānisms attiecas arī uz dārzeņiem un zaļumiem, kuros ir daudz nitrātu, tāpēc no nitrātiem baidīties nevajag, tikai tie pēc iespējas ilgāk jākošļā, lai labāk sajauktos ar siekalām, jo tajās ir ne tikai ferments ptialīns, kas mutes dobumā sāk sašķelt ogļhidrātus, bet tur darbojas ap 500 – 700 sugu dažādu baktēriju un, lai baktēriju līdzsvaru neizjauktu, ir svarīgi ne tikai lietot adekvātu uzturu, bet, piemēram, nevajadzētu lietot zobu pastas, kas satur triklozānu un laurel sulfātu.
Sabiedrībā pastāv mīts, ka zaļumi un dārzeņi ar lielu nitrātu daudzumu ir bīstami. Tomēr tādi tie ir tikai, ja tiek lietoti kopā ar lielmolekulārajiem aminoskābju savienojumiem (gaļa, biezpiens, siers utt.), jo apgrūtinās skābekļa asimilācija no gaisa, var kļūt slikta dūša un rasties caureja. Citādi tie ir vērtīgi un vajadzīgi. Ar dabiskā veidā augušiem dārzeņiem un zaļumiem nitrātu daudzumu pārdozēt nevar.
Cilvēkam jaunībā, kamēr aminoskābes arginīna un NO sintāzes ferments izstrādājas pietiekamā daudzumā, problēmu ar slāpekļa oksīdu nav, taču ar gadiem šī problēma kļūst aktuāla, tāpēc jāsekmē visi tā iespējamie iegūšanas veidi organismā. Ļoti svarīgas ir ikdienas fiziskās aktivitātes. Jālieto nitrātus saturoši produkti (dārzeņi, zaļumi). Čempions nitrātu daudzumā ir biešu sula. Tikai tai jābūt svaigi spiestai, jo termiskās apstrādes rezultātā nitrāti sairst. Sula jādzer ļoti lēni, maksimāli sajaucot to ar siekalām. Vidēji ar 100ml sulas var nodrošināt pieaugušam cilvēkam nepieciešamo diennakts daudzumu (6,2mg nitrātu uz 1kg svara).
Ja ir nitrātu deficīts, samazinās fiziskā izturība, darba spējas, palielināsies asinsspiediens, bet jāņem vērā, ka, ja nepietiek slāpekļa oksīda, nedarbojas hipotensīvie preparāti, tas ir, sliktāk darbojas asinsspiedienu samazinoši medikamenti.
Ja nu tomēr jūs māc bažas par kādu produktu, kurā varētu būt pārmērīgi liels daudzums nitrātu, to iespējamo negatīvo ietekmi labi neitralizē produkti, kas satur daudz C vitamīna, kā arī augu eļļas, kurās ir daudz nepiesātinātās omega-3 taukskābes.
Izņemot kuņģa sulu, asaras, sviedrus un urīnu, visi šķidrumi organismā ir sārmaini. Diemžēl mūsdienās 95% dzērienu un 90% ēdienu ir skābes veidojoši. Sākot ar spermatozoīdiem, visiem dzīvības procesiem vajadzīga viegli sārmaina vai sārmaina vide, kura arī nepieciešama ap 3000 fermentiem, kas piedalās visos cilvēka ķermenī notiekošajos vielmaiņas procesos. Organisms visiem spēkiem šādu vidi cenšas uzturēt, izmantojot visas iespējamās minerālvielu rezerves. Kad to trūkst, sākas slimības jeb brīdinājums, ka tā tālāk nedrīkst. Ja arī tas nelīdz, nostrādā dabiskās atlases mehānisms.
꙰ Ja audu būvēšanai pietrūkst silīcija, tas tiek aizvietots ar kalciju, kurš bez silīcija organismā ilgi noturēties nevar, kalcijs izjūk un tiek izvadīts caur nierēm, pat ja D3 vitamīna ir pietiekoši.
꙰ Lai būtu magnijs, vajag cinku. Organismā cinka trūkums bloķē ap 80 dažādu procesu. Vara trūkums – oksidēšanās reducēšanās reakcijas. Hlora trūkums pilnīgi izjauc uztura pārstrādi. Joda trūkums veicina ap 40 dažādas saslimšanas. Lai jods uzsūktos, vajadzīgs selēns.
꙰ Selēns ietilpst ļoti daudzos fermentos un hormonos, tas nozīmē ka fermentatīvās un hormonālās sistēmas darbība atkarīga no selēna pietiekamības.
꙰ Litijs nepieciešams energoapmaiņā. Ja litija nebūs, adenozīntrifosfāts (ATF) nesintezēsies.
꙰ Ja trūkst sēra (koloidālajā formā), tiek traucēta olbaltumvielu sintēze.
꙰ Kalcijs ir kā līme, kas satur organismu kopā un ir visgrūtāk asimilējamais elements, jo jābūt pietiekami magnija. Magnijs un kalcijs mums ir visapkārt, zem kājām zaļajos augos. Vislielākais kalcija deficīts cilvēkiem novērojams martā, bet vismazākais augustā. Tikai jonu formā kalcijs var ienākt šūnā, līdzi nesot virkni barības vielu, tas piedalās milzīgā daudzumā reakciju. Starp citu, nierakmeņi un žultsakmeņi sastāv no kalcija, kas paņemts no kauliem. Lai asimilētu termiski apstrādātus produktus un iegūtu kalciju, vajag ļoti daudz sālsskābes kuņģī.
Daudzas saslimšanas izraisa tieši mikroelementu deficīts, piemēram, hroma un vanādija trūkums var izraisīt cukura diabētu, joda trūkums – vairogdziedzera saslimšanas, kālijs nepieciešams normālai sirdsdarbībai, vara trūkums sekmē agru matu nosirmošanu un grumbu parādīšanos, kalcija trūkums var izraisīt tādas saslimšanas kā osteoporoze, artrīts, hipertonija, kariess u.c. Selēna nepietiekamība izraisa onkoloģiskās, sirds-asinsvadu un endokrīnās saslimšanas, kas ir liela problēma visā pasaulē. Mūsu ķermenis – ir pašatjaunojoša sistēma, kurā 7 gadu laikā nomainās visas šūnas. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt tās ar visu nepieciešamo celtniecības materiālu, lai jaunās šūnas veidotots veselīgākas par iepriekšējām.
Jāveic periodiska attīrīšanās no sēnītēm, vīrusiem, baktērijām, parazītiem un šlakvielām (sviedrēšanās pirtī, antiparazitārie līdzekļi, piemēram, skudru koks, melnā rieksta lapas, propoliss ūdenī u.c.).
Antioksidantā aizsardzība no brīviem radikāļiem. Lieto pēc iespējas vairāk uzturā svaigus augļus, dārzeņus un diedzētus graudus. Dzer negatīvi uzlādētu ūdeni.
Atpūta pie dabas. Atveseļošanās brīvā dabā sevišķi pie ūdeņiem, notiek ne tikai tāpēc, ka tur ir tīrāks gaiss. Starp ūdeni un gaisu pateicoties ūdens virsmas spraiguma koeficientam, izdalās brīvie elektroni, kuri spēj izkļūt cauri cilvēka ķermenim. Asins eritrocīti barojas ar brīvajiem elektroniem, tas ir, saņem daļu enerģijas aerojonu veidā. Cilvēkam atrodoties dabā, piemēram, pēc lietus priežu mežā vai pie ūdenskritumiem, tas sajūt enerģijas pieplūdumu, turpretī lielpilsētās notiek pretēji.
Asinīm pH=7,43. Tas ir konstants lielums. Asins pH nobīde uz skābo pusi veicina iekaisuma procesus, bet nobīde uz sārmaino pusi veicina ātrāku izveseļošanos un pašatjaunošanās procesus. Ja pH pazeminās līdz 7,1 - iestājas nāve. pH skalā no 1 līdz 7, ir skāba vide. 7 ir neitrāla. No 7 līdz 14 – sārmaina. Asinis ir sārmainas, turpretī limfa un starpšūnu šķidrums lielākajai daļai mūsdienu cilvēku ir skābi. Slimība draudzējas ar skābi, bet veselība ar bāzi. Cilvēka dzīvības spēks un veselība slēpjas minerālvielu un mikroelementu veidotājos sārmos. Siekalu pH= 6,0 – 7.0 (to var ātri un vienkārši novērtēt pašam ar latmusa strēmeli, paturot to dažas sekundes mutē saskarē ar siekalām), tievās zarnas sekrēti pH = 7,7 – 8,0, kuņģa sula pH = 1,5 — 2,0, urīns pH=4,5 – 8,0, žults pH= 7,8 – 8,2.
2. Paātrinās novecošanās procesi, piemēram, ādai tie ir tieši saistīti ar brīvo radikāļu kaitīgo ietekmi, kuri rodas saules, vēja, piesārņotas apkārtējas vides rezultātā.
3. Skābā vidē skābekļa atomi ir saistītā stāvoklī. Tāpēc mūsu šūnām līdzīgi kā zivīm ārpus ūdens, nav ko elpot. Arī biežāku elpošanu mēs maz ko līdzēsim. Skābekli var atbrīvot tikai sārmainie mikroelementi (kalcijs, magnijs, nātrijs, kālijs).
4. Arī sirds infarkts un insults rodas, kad organismā ir skāba iekšējā vide. Skābās asinīs eritrocīti – sarkanie asins ķermenīši kļūst stīvi, salīp savā starpā, tie nespēj mainīt savu formu, iesprūstot sīkajos kapilāros un tos aizsprostojot. Šūnas bez skābekļa mirst (eritrocīti ir skābekļa nesēji).
5. Jau 30. gados tika pierādīts, ka vēža rašanās process ir anaerobs (bez skābekļa).
6. Skābā vidē lielākā daļa fermentu strauji zaudē aktivitāti. Rezultātā tiek traucēta starpšūnu mijiedarbība. Apgrūtinās vielmaiņas process.
7. Kamēr skābes nav neitralizētas, tās bojā asinsvadus, piemēram, pienskābe var radīt bojājumus artērijās un organisms ‘’liek plāksterus’’ no zema blīvuma lipoproteīniem (‘’sliktā holesterīna’’), lai novērstu asiņošanu. Tātad reālais vaininieks ir skābe. Un tās parādīšanās iemesls – minerālvielu deficīts. Atceramies, kā sāp muskuļi pēc smaga fiziska darba vai sporta nodarbībām. Šajā gadījumā vainīga ir pienskābe.
8. Cieš arī nieres. Ir pierādīts, ka akmeņi nierēs un žultspūslī visticamāk, ka sastāv no jūsu kauliem paņemtā kalcija, bet ne no kalcija, kas organismā nonācis ar uzturu.
ꙮ Sālsskābe – no stresa, bailēm, dusmām.
ꙮ Slāpekļskābe – no sālītas gaļas, sevišķi ar kālija nitrāta piedevu (krāsviela).
ꙮ Etiķskābe – no saldumiem un taukiem.
ꙮ Miecskābe – no melnās tējas un kafijas.
ꙮ Urīnskābe – no gaļas produktiem.
ꙮ Nikotīnsskābe – no smēķēšanas.
ꙮ Skābeņskābe – no kakao un rabarberiem (vasaras otrā pusē palielinās tās daudzums rabarberos).
ꙮ Arī pretsāpju medikamenti rada skābes.
Lai negūtu ķīmiskus apdegumus, organisms šīs skābes neitralizē ar minerālvielu palīdzību. Rezultātā veidojas sāļi jeb sārņi. Minerālvielas organisms var paņemt no kauliem, nagiem (sāk lūzt), asinsvadiem, skrimšļiem, locītavām (sāk sāpēt), matiem, asinīm un ādas.
Skābes organisms izvada ar sviedriem, urīnu un izelpojot caur plaušām CO₂ veidā.
֍ Urīnizvadsistēma: uretrīts, cistīti, nierakmeņi utt.
֍ Gremošanas orgānu sistēma: disbakterioze, enterīti, kolīti.utt. Nogurums pēc skābju veidojošas ēdienreizes, kas galvenokārt sastāv no gaļas, taukiem, zivīm. Saldais ēdiens asiņu skābumu paaugstina vēl vairāk.
֍ Elpošanas orgānu sistēma: biežas saaukstēšanās, laringīts utt.
֍ Centrālā nervu sistēma: depresija, paaugstināta nervozitāte, galvassāpes utt.
֍ Reproduktīvā sistēma: nieze ģenitālijās, vulvīts, neauglība (ļoti skābs vagīnas pH un spermatozoīdi iet bojā) utt.
֍ Asinsrites orgānu sistēma: duršana un spiešana sirds rajonā (stenokardija). Sirds ritma traucējumi (aritmijas). Nepatīkamas sajūtas sirds rajonā, guļot uz kreisā sāna. Organisma pieskābināšanas sekas ir arī augsts asinsspiediens, jo cita veida organismam vienkārši nav, kā vien paaugstināt asinsspiedienu, lai caur sīkajiem kapilāriem izgrūst sabiezējušās asinis.
NaHCO3 + HCL → NaCL + H2O + CO2 (soda + sālsskābe → sāls + ūdens + ogļskābā gāze).
Sodai nonākot kuņģī un reaģējot ar sālsskābi, tiek sasaisti ūdeņraža joni, kuriem ir pozitīvs lādiņš. Lādiņam neitralizējoties izveidojas ūdens, bet kuņģa šūnas, kas izstrādā sālsskābi – polarizējas, tā kā tās atdot pozitīvo lādiņu protona veidā (H+) un rada negatīvi lādētu kuņģa sienu, kurā iekšējās virsmas mizotēlija šūnas iegūst negatīvu lādiņu un tālāk pārvada uz citiem orgāniem, tai skaitā uz liesu. Lādiņš tiek nodots arī imunitātes šūnām, tai skaitā lielajām imūnšūnām makrofāgiem un regulējošām T-šūnām, kuras atrodas lielā daudzumā liesā, kā arī sintezējas tajā,. Makrofāgi polarizējas un, iegūstot negatīvu lādiņu, maina savas īpašības – no iekaisumu veicinošām kļūst par iekaisumu mazinošām, bet T regulējošās šūnas aktivizējas un nomāc pārmērīgi aktīvās imūnšūnas un neļauj attīstīties autoimūnām saslimšanām.
Jādzer lēnām, lai strauji neizdalītos ogļskābā gāze un ne vēlāk kā 20 minūtes pirms ēšanas, lai saglabātu kuņģa pH, kas nepieciešams normālam gremošanas procesam. Ūdens temperatūra nedrīkst pārsniegt +600C, lai soda nepārvērstos par kalcinēto sodu, kuru izmanto rūpniecībā un mājsaimniecībā kā mazgāšanas līdzekli.
Pēc līdzīga principa darbojas negatīvi lādēts ūdens, tādā veidā sekmējot iekaisuma procesu mazināšanu.
Rezistentās cietes
Rezistentās cietes jeb saliktie ogļhidrāti salīdzinājumā ar parastajiem jeb ātrajiem ogļhidrātiem iziet cauri tievajai zarnai neskarti, jo iztur tādu fermentu kā amilāze iedarbību, kas noārda saliktās cieties. Tas nozīmē, ka asinīs nenonāk liels daudzums cukura jeb asinīs nepaaugstinās cukura un insulīna līmenis.
Ar rezistentajām cietēm, ko lielā daudzumā satur zaļumi, dārzeņi pākšaugi, kā arī prosa, basmati rīsi, kviešu šķirne “Spelta”, mūsu zarnu traktā barojas zarnu mikroflora jeb probiotiķi. Metabolisma rezultātā veidojas tādas īso ķēžu taukskābe kā butirāts, kas ir ļoti labs barības avots galvas smadzeņu neironiem.
Lūk, dažas vērtīgas īpašības, kas piemīt šķiedrvielām jeb balastvielām:
Šķiedrvielas ir dārzeņos, ābolos, diedzētos graudos, pareizi sagatavotās graudaugu putrās utt. Ir zinātniski pierādīts, ka šķiedrvielas samazina sirds asinsvadu un onkoloģisko saslimšanu risku.
Mēs, viens no otra, atšķiramies tikai ar minerālu un enerģijas rezervēm, kā arī ar organisma piesārņojumu. No tā ir atkarīgs, kāpēc viens cilvēks saslimst, bet cits nesaslimst. Citu iemeslu nav. Pieļauju, ka uzreiz kāds tādam apgalvojumam iebildīs – bet kā ir ar parazītiem, vīrusiem, infekcijām utt. Tie darbojas kā papildus faktori, kas paņem minerālus un enerģiju, bet rada toksīnus.
꙰ Smagais metāls dzīvsudrabs un cinks atrodas Mendeļejeva tabulas vienā un tajā pašā vertikālajā rindā. Tiem ir līdzīgas bioķīmiskā funkcijas un īpašības, tāpēc bieži vien notiek cinka aizvietošana ar dzīvsudrabu. Organismā cinks piedāļās ap 80 bioķīmiskās reakcijās, tai skaitā imunitātes veidošanā.
꙰ Zarnās mājo ap 100 dažādu simbiotisko baktēriju, 60 veidu zarnu nūjiņas, piemēram, resnās zarnas ielocēs dzīvo slāpekli fiksējošās baktērijas, kuras dabā sastopamas uz dažiem augiem, kā lucerna, āboliņš, nātres, arī uz pākšaugiem. Tās spēj piesaistīt slāpekli no atmosfēras.
꙰ Šķiedrvielas nesatur ne taukus, ne olbaltumvielas, arī ne ogļhidrātus. Cilvēka organismā nav fermentu, lai sašķeltu šķiedrvielas, tas ir lai sašķeltu polisaharīdu celulozi. Dzīvniekiem zālēdājiem tādi ir.
꙰Tā saucamās labās baktērijas, kas mājo zarnās un barojas ar šķiedrvielām, pēc kāda laika mirst uz rezultātā parādās visas aminoskābes, tai skaitā tās, ko sauc par neaizvietojamām un vēl ir labāk izmantojamas nekā augļos esošās.
꙰ Baktērijas dzīvo gan skābā, gan sārmainā vidē, leikocīti tikai sārmainā vidē.
꙰ Cilvēkam, salīdzinājumā ar plēsējiem, kuņģī ir vāji skāba vide.
꙰ Varde plēsējdzīvnieka kuņģa sulā sadalās 1 stundas laikā, bet vārīta varde nesadalās 24 stundu laikā, jo pēc termiskās apstrādes tajā nav vairs savu fermentu un autolīzes preces nenotiek.
꙰ Simetriskā dalīšanās tipa cilmes šūnas un vēža šūnas var dalīties neierobežoti, ir autonomas un neatkarīgas no kaimiņu šūnām, ja vien ir ar ko baroties. Pārējām šūnām ir ierobežots dalīšanās potenciāls, ko nosaka specializēti nukleoproteīnu kompleksi telomēri, kas atrodas hromosomu beigu posmos un ir kā aizsarguzgaļi. Tie netieši norāda šūnu dalīšanos skaitu, jo ik reizi šūnai daloties telomēri saīsinās, līdz šūnas vairs nespēj dalīties. Tādā veidā tiek ierobežots šūnu dalīšanās reižu
꙰ Minerālus, kas temperatūrā virs +650 C ir pārgājuši karbonātu un sulfātu formā, asimilēt spēj tikai augi kopā ar simbiozo mikrofloru.
꙰ Ja dabā atrodamais ūdens ir siltāks par +100 C, pastāv liela varbūtība inficēties ar vīrusiem un baktērijām, tāpēc jālieto speciālie filtri.
꙰ Dabīgā rūgšana var notikt tikai tad, ja šajā šķidrumā ir mazāk par 11% spirta. Spirts ir rauga sēnīšu fekālijas. Koncentrācijā virs 11% sēnītes iet bojā. Bioloģijā to sauc par reakcijas normu.
꙰ Tauki tieša saskarē ar gaisu oksidējas gandrīz 10 reizes ātrāk nekā tad, ja tie atrodas ūdenī.
꙰ Maziem bērniem, kamēr vēl aknās nav izstrādājies glikogēna sintezēšanas mehānisms, glikogēna funkciju pilda galaktoze.