Vīgrieze (lat. Filipendula ulmaria)
Vīgrieze ir daudzgadīgs augs, kas aug mitrās un saulainās vietās, sasniedzot līdz 1,5 metru augstumu. Tās ziediem ir patīkama un specifiska smarža, kas jūtama jau no liela attāluma, un to labprāt to apmeklē bites. Pat vīgriežu medū šī smarža ir jūtama. Arī aromterapijā to izmanto.
Vīgrieze ir kā dabīgais antibiotiķis, aspirīns un termoregulators. Tā attīra asinis, pazemina cukura līmeni, normalizē asinsspiedienu, darbojas kā dabīgais antiseptiķis, mazina karstuma viļņus menopauzes laikā, uzlabo atmiņu un ir līdzeklis pret bezmiegu. Dzerot lielos daudzumos vīgriežu tēju, mazinās tūskas. Ziedus var gan fermentēt, gan vienkārši apliet ar tīru ūdeni un turēt apmēram 12 stundas, pēc tam nokāst un dzert.
Senāk vīgriežu lapas izmantoja kā odu un dunduru atbaidīšanas līdzekli. Miecvielām, ko tās satur, ir stipri izteikts pretmikrobu potenciāls. Vīgriezēm piemīt kardiotoniska iedarbība uz sirds muskuļiem, tās izmanto arī pie saaukstēšanās slimībām.
Vīgriezes ievāc ziedēšanas laikā, bet to saknes agri pavasarī vai vēlu rudenī.
Pienenes (lat. Taraxacum officinale)
Pienenes ir unikālas ar to, ka to sakņu dziļums zemē var sasniegt pat gandrīz 9 metrus, tādā veidā pat lielā sausumā tās spēj iegūt mitrumu un barības vielas dziļi no zemes, daļēji palīdzot citiem blakus augiem. Tās labprāt ēd visi zālēdāji.
Pienenes var izmantot kā līdzekli pret bezmiegu, locītavu sāpēm, tūskām, arteriālo hipertensiju (paaugstinātu asinsspiedienu) un var lietot kā urīndzenošu līdzekli. Tajās ir daudz kālija un magnija, vitamīni A, C, K1, E, un gandrīz visas aminoskābes. Pienenēs ir saponīni un bioflavonoīds apigenīns, kam piemīt spēcīga pretvēža citostatiskā iedarbība un kas darbojas pēc līdzīga mehānisma kā ķīmijterapija vēža ārstēšanā. Pienenes uzlabo ādas tonusu, un ir labs žults izdalīšanos veicinošais līdzeklis. Tās izmantojamas sirds-asinsvadu slimību, podagras, paaugstināta estrogēna līmeņa, reimatisma un mazasinības ārstēšanā, noder nierēm, aknām (piemēram, fibrožu un holicistīta ārstēšanā), cukura diabēta slimniekiem palīdz atjaunot aizkuņģa dziedzera beta šūnas. Pienenēm piemīt spēcīgas urīndzenošas īpašības.
Vislabāk izmantot jaunās pieneņu lapas. Lai nebūtu rūgtums, var uz dažām stundām iemērkt sāļā ūdeni. Nedrīkst vārīt. Var kaltēt, nepārsniedzot +500C temperatūru. Ievārījumu no pieneņu ziediem gatavot nevajag, jo paliek tikai garša un nekas no ārstnieciskajām īpašībām, turklāt cukurs ir ļoti nevēlams produkts. Kā alternatīva cukuram, labāks variants būtu izmantot, piemēram, topinambūra sīrupu. Sablīvētos pieneņu ziedus aplej ar to, ļauj tiem ievilkties un pēc tam uzglabā ledusskapī. Visvērtīgākās ir pieneņu saknes. Vislabāk tās ievākt agri pavasarī vai vēlu rudenī, kad saknēs ir uzkrāts maksimālais daudzums ārstniecisko vielu, bet uzglabāt vislabāk sasaldētā veidā.
Vārpata (lat. Elytrigia)
Vārpata starp augiem izceļas ar lielu dzīvotspēju. Dārzkopji zina, ka, zemē paliekot pat nelielam vārpatas saknes gabalam, tā atkal ataug. Tā iztur arī lielu salu, tāpēc tā ir sastopama arī tālu ziemeļos. Vārpatai sakņu sistēma ir plaša un dziļa, tāpēc tā spēj izcelt dziļi no zem zemes daudzus vērtīgus minerālus, tai skaitā silīciju, tādējādi uzlabojot augsni. Saknes satur polisaharīdu inulīnu.
Vārpatu izmanto podagras ārstēšanā, jo šis augs palīdz izvadīt urīnskābi. To var izmantot arī reimatisma un artrīta gadījumos. Tā attīra ādu, ārstē ekzēmas un diatēzes, ir spēcīgs pretiekaisuma, urīndzenošs un sviedrus dzenošs līdzeklis. Aizkavē matu nosirmošanu un veicina to augšanu. Silīcijskābe (H2SiO3) veicina audu reģenerāciju, mazina iekaisuma procesus organismā un nostiprina mazo asinsvadu – kapilāru - sieniņas.
Vārpatas saknes ievāc agri pavasarī vai vēlu rudenī un kaltē. To labprāt ēd zālēdāji dzīvnieki, ēd pat kaķi un suņi, lai attīrītu nieres.
Ceļmallapa (lat. Plantago major L)
Ceļmallapa ir ceļteku ģints augs, kas sastopama visos kontinentos. Izplatās ar sēklām.
Vecāki cilvēki no bērnības droši vien atceras, ka uz skrāpējuma vietas lika ceļmallapu, lai drīzāk sadzīst, taču ceļmallapai ir daudz citu vērtīgu īpašību. Ceļmallapas mazina slikto holesterīnu un iekaisumus. Tās sēklas izmanto liekas tauku masas samazināšanai un kā ļoti noderīgu barību simbiozajai zarnu mikroflora. Šīs sēklas ir labs absorbents.
Ceļmallapām ir spēcīgas antiseptiskās īpašības. To sulu izmanto vairumam zarnu trakta slimību ārstēšanā. Tā uzlabo kuņģa sekrēciju. Lieto pa karotei pirms ēšanas. Sulu var izmantot gan svaigu, gan atsaldētu. Var pievienot medu.
Ceļmallapas izmanto pie bronhu plaušu saslimšanām, tādām kā tuberkuloze, augšējo elpceļu katars, pleirīts un bronhiālā astma. Ceļmallapu novārījums un sula ļauj aktivizēt limfas izvadsistēmu, bronhus un pastiprina sekrēciju. Tādā veidā atvieglo gļotu jeb krēpu izvadīšanu no bronhiem un plaušām.
Ceļmallapas sabiezina asinis, taču šo blakni ir viegli novērst, dzerot pietiekami ūdens.
Dadzis (lat. Arctium lappa)
Dadzis ir divgadīgs augs. Ārstniecībā vislabāk izmantot lapas no pirmā gada augiem, bet saknes - no otrā gada augiem. Dadža lapu sulai piemīt urīndzenošas, pretsēnīšu un pretvēža īpašības, tā, noder čūlu ārstēšanai. Dadža lapu tēju izmanto audzēju ārstēšanā. Lapas izmanto kompresēm, piemēram, uz savainojumiem, uz sāpošām locītavām un pie šķiedru-cistiskās mastopātijas.
Dadžu lapu sulu spiež no jaunajām lapām un lieto pa ēdamkarotei trīs reizes dienā. To var uzglabāt ledusskapī vairākas dienas. Lai tā būtu patīkamāka, var pievienot nedaudz medu. Dadžus arī izmanto nieru slimību gadījumā, apdegumiem, pilina degunā, kā arī izmanto kā profilaktisku līdzekli. Biškopji dadžus pazīst arī kā nektāraugu.
Salātos izmanto jaunās dadžu lapas un nomizotus lapu kātus, tādā veidā uzlabojot simbiozās mikrofloras darbību un uztura pārstrādi.
Dzeltenā kaķpēdiņa(lat. Helichrysum arenarium)
Dzeltenā kaķpēdiņa jeb dzeltenā salmene. Tai patīk augt sausā augsnē vai uz pauguriem. Tās lapas un stiebrs ir noklāts ar tādu kā vaska filca pārklājumu. Kaltējot dzeltenā kaķpēdiņa nezaudē ne formu, ne krāsu. Senāk cilvēki to izmantoja dezinfekcijai, piemēram, apdūmoja kūtis vai arī kaitēkļu atbaidīšanai, piemēram, lai pasargātu drēbes no kodēm.
Ārstniecībā izmanto tikai ziedus, turklāt tikko izplaukušos. Ārstniecisko īpašību ir tik daudz, ka būtu grūti tās visas uzskaitīt. Dzeltenā kaķpēdiņa ir visspēcīgākais žulti dzenošais līdzeklis no visiem ārstniecības augiem. Tā palielina žultsskābju koncentrāciju žultī, uzlabojot aknu un žults izvadceļu darbību, kā arī žultspūšļa darbaspēju. To izmanto pie paaugstināta bilirubīna, žultsceļu diskinēzijas (žultspūšļa un žultsvadu motorikas traucējumiem), cirozes, dzeltenās kaites, holecistīta un hepatīta. Dzeltenā kaķpēdiņa palīdz novērst spazmas žultsvados, asinsvados un zarnās, kā arī palīdz novērst aizcietējumus. Mazina sliktu dūšu, vemšanu un kaitīgo holesterīnu, dziedē rētas, kā arī uzlabo tauku jeb lipīdu vielmaiņu. To izmanto pret parazitārajāprogrammās, tā noder reimatisma ārstēšanā, bet osteohondrozes gadījumā to izmanto starpskriemeļu disku šķidruma palielināšanai.
Kontrindikācijas, kad šis augs nebūtu jālieto, ir šādas:
❗kuņģa gastrīts saasinājuma periodā,
❗pankreatīts akūtā formā,
❗žultsakmeņu slimības,
❗kuņģa un divpadsmit pirkstu zarnas čūla,
❗grūtniecēm un bērniem līdz 12 gadiem,
❗individuālās nepanesības gadījumos.
Sagatavošana:
1 karoti sausu dzeltenās kaķpēdiņas ziedu aplej ar 200ml karsta ūdens 700-800C un liek nostāvēties 2 - 3 stundas, nokāš un dzer pusstundu pirms ēšanas 3 reizes dienā. Plašāku informāciju par ārstniecisko pielietojumu var iegūt pie ārsta homeopāta.
Māllēpe (lat. Tussilago farfara)
Māllēpes ir kurvjziežu dzimtas lakstaugs. Tai patīk mitrums un mālaina augsne. Lapu augšējā daļa ir gluda, bet apakšējā tūbaina (sīkiem matiņiem izklāta). Māllēpei ir dziļa sakņu sistēma. Ziedēt tā sāk agri pavasarī. Vispirms parādās ziedi un tikai vēlāk lapas.
Māllēpes ir labākais bronhu-plaušu saslimšanas ārstēšanas līdzeklis. Labi darbojas kā atkrēpošanas un klepu atvieglojošs līdzeklis. Māllēpes satur daudz ārstniecisku komponentu – saponīnus, glikozīdus, tanīnus, fitosterīnus un organiskās skābes. Tāpēc tām piemīt daudz ārstniecisku īpašību – žulti dzenošu, pretiekaisuma, atkrēpojošu, rētas dziedējošu. To var lietot kā sviedrēšanas līdzekli. Māllēpes izmanto pie laringīta, bronhīta, traheīta, pneimonijas, bronhiālās astmas un pat pie plaušu vēža. Koncentrētu un nostādinātu novārījumu, ietrinot matos, var izmantot kā līdzekli pret blaugznām un alopēciju. Lapas izmanto, aptinot locītavas, trofiskās čūlas un paplašinātās vēnas (varikoze). Lapu sulu pilina degunā pie iesnām un haimorīta.
Lapas vāc vasaras sākumā, bet ziedus agri pavasarī. Ārstnieciskās īpašības gan ziediem, gan lapām ir līdzīgas. Māllēpes gandrīz nerada blakusparādības. Tā kā to sastāvā ir alkaloīdi, tās nevajadzētu lietot maziem bērniem un jaunajām mammām, kā arī tiem, kam ir toksiskais hepatīts vai ciroze.
