35. Par pārtiku

33parpart

Par pārtiku

Teicienu “tu esi tas, ko tu ēd” būtu jāsaprot burtiski

Pārtikas veikalos notiek apmānīšana, sākot jau, ar vitrīnas apgaismojuma krāsu, lai precei piedotu vajadzīgo izskatu, un nosauc to par veikala dizainu. Pārtikas ražotāji mākslīgi izmaina produktu garšu, smaržu, krāsu, svaru, apjomu, paildzina uzglabāšanas termiņu, jeb samazina noderīgumu utt. Pārtikas izstrādājumiem pievieno piedevas, kas nomāc sāta sajūtu un dzērieniem - vielas, kas veicina slāpes. Ēd un nevar paēst, dzer un nevar atdzerties - gribas vēl. Var jau apmānīt acis, degunu, mēli arī ausis ar reklāmu. Bet nevar apmānīt cilvēka organisma vissīkākās daļiņas – 100 triljoni (10¹⁴) dzīvu šūnu, kas ir dzīvības pamats ar simtiem miljonu gadu attīstības periodu.

Lai pārtikas ražošana kļūtu izdevīgāka, par izdomas un racionalizācijas trūkumiem šajā nozarē nudien nevar sūdzēties. Ir izgudrotas tehnoloģijas, pēc kurām var ražot, piemēram, tomātu kečupu un tam nav vajadzīgi tomāti, lētāk sanāk tos aizvietot ar banānu vai ābolu biezeni, panākot to ar mākslīgas garšas, smaržas un krāsas pievienošanu.

Iespējams, ka gaļas pārstrādātāji kļuvuši ‘’apzinīgāki’’ un, saprotot, kādu postu gaļa nodara cilvēku veselībai, cīsiņu un desu ražošanā gandrīz vairs to neizmanto, ja nu vienīgi, tīri juridiski pieejot, to turpina darīt, lai uz etiķetes varētu ierakstīt produkta sastāvā. Vecai gaļai, mērcējot to attiecīgos šķidrumos, var atgriezt iepriekšējo izskatu. Zivis un gaļu var nežāvēt īstos dūmos. Ir izgudroti šķidrie dūmi, kuru sastāvā ir formaldehīds un ķīmiski sintezētie aromatizatori, atliek tikai iemērkt. Pat sasmakojušai gaļai vai zivīm par piešķirt dūmos svaigi žāvētas produkcijas aromātu.

Spirtu var iegūt no atkritumiem. Stipro dzērienu ražotājiem atliek tikai atšķaidīt to ar ūdeni, pievienot aromatizatorus un krāsvielas. Alus ražotājiem iesalam vairs nevajag augstas kvalitātes miežu graudus. Der arī zemas kvalitātes graudi, tai skaitā kukurūza. Rūgšanas process tiek panākts ar sintētiskajiem fermentiem, kas iegūti ar ĢMO mikroorganismu palīdzību, piemēram, novozym. Arī apiņus vairs tik daudz nevajag, tos var aizvietot ar mākslīgajiem aromatizatoriem un ar spirtu regulēt alus stiprumu. Ja kādreiz alus pēc pudeles atvēršanas sāka skābt jau nākamajā dienā, tad tagad tas nenotiek vēl pēc gada. Par pārējiem alkoholiskajiem dzērieniem ir padomāts līdzīgi. Tikai problēma ir tāda, ka līdzīgi kā tas ir ar sintētiskajiem vitamīniem, cilvēka organisms šādu alkoholu, kam ir atšķirīga molekulu telpiskā orientācija, neatpazīst, salīdzinājumā ar dabisko vielmaiņas procesā radušos alkoholu. Rezultātā cilvēku degradācija notiek daudz ātrāk.

Žāvēto augļu (aprikozes, rozīnes, plūmes) žāvēšana ir laikietilpīgs un dārgs process. Jātur sausā vietā līdz 2 mēnešiem. Lai šo procesu padarītu ātru un lētu, tiek izmantota kaustiskā soda, ko lieto arī kanalizācijas cauruļu tīrīšanā. Tā tiek pievienota verdošam ūdenim. Šajā šķīdumā strauji iegremdējot augļus, veidojas mikroplaisas un tālākais žāvēšanas process ir ļoti ātrs. Lai iegūtu pievilcīgu preces izskatu, tiek veikta apstrāde ar sēra dioksīdu, kas tiek apzīmēts kā konservants E-220.

Visiem zināms, ka olbaltumvielas ir visa dzīvā pamats. Populārākie ieguves avoti ir piena un gaļas produkti, kaut gan augu izcelsmes olbaltumvielas, būtu daudz labāka izvēle. Putnu gaļa, salīdzinot ar liellopu, tiek uzskatīta par veselīgāku izvēli. Visvairāk audzētie putni ir vistas, atstājot pārējiem tikai dažus procentus tirgus nišas. Dabiskos apstākļos šie putni dzīvo gandrīz 15 gadus, bet lai sasniegtu tādu lielumu kā ierasts redzēt veikalu plauktos, vajadzīgs vairāk kā pus gads. Industriālos ražotājus šāda gaidīšana galīgi neapmierina, tāpēc termiņš tiek samazināts līdz nepilniem diviem mēnešiem. Tas tiek panākts selekcijas ceļā. selekcionējot vistu hibrīdlīnijas, kas ļoti strauji aug. Varētu pat teikt, ka ir dabas defekti, jo dabiskos apstākļos šādi putni nav dzīvotspējīgi, tie tiek forsēti baroti ar speciālo kombinēto putnu barību no ĢMO izejvielām, atrodas milzīgā stresā un sāpēs, jo kauli nespēj tikt līdzi strauji augošai masai. Šādos apstākļos augušu putnu mūžs ir tikai divi mēneši, tāpēc nedrīkst nokavēt nodošanu uz kautuvi.

Arī maizes ražošanā ar raugu un fermentiem var paātrināt rūgšanu. Tā kā gaiss un ūdens ir lētāks par miltiem, ar speciālām piedevām to var bagātīgi pievienot maizei.

Konvencionālajā lauksaimniecībā ar pesticīdiem apstrādājot graudus, indes visvairāk koncentrējas graudu apvalkos, tas ir klijās. Maize ar klijām tiek reklamēta kā veselīgs produkts, jo šķiedrvielas nepieciešamas labajām zarnu baktērijām. Tā tas ir, ja vien šīs klijas nebūtu termiski apstrādātas un minerālvielas pārgājušas neorganiskā formā. Rezultāts – saņemam toksīnus un nepabarojam labās baktērijas. Alternatīva – diedzētie graudi, kas audzēti bioloģiskajās saimniecībās ir izcils enerģijas, vitamīnu un minerālu ieguves avots, bet vēl labāk ir izmantot graudu zaļos dzinumus, lai izvairītos no lektīniem.

Lai izstrādājumam piedot vajadzīgo formu, varētu pievienot vairāk gaisa un mitruma, tiek izmantoti milti ar augstu glutēna (lektīnu) daudzumu, kas veicina zarnu bārkstiņu aplipšanu un rezultātā apgrūtina vielmaiņas procesu. Pievienotais margarīns (hidrolizētie tauki) pasliktina šūnu membrānu kvalitāti. Sekas tam – pirmsākums vairākām nopietnām saslimšanām.

Sulu ražotājiem arvien mazāk vajag dabīgo izejvielu. Garšu, smaržu un krāsu var iegūt, izmantojot ķīmiskas vielas. Arī cukuru var aizvietot ar sintētiskajiem saldinātājiem un uzglabāšanas termiņš šādai produkcijai ir ilgs.

Mūsu senčiem ziemā nebija pieejami eksotiskie augļi. Galvenais vitamīnu un fermentu avots, ko lika ikdienā uz galda, bija skābēti kāposti. To sagatavošanā, iespējams, pievienoja ķimenes, dzērvenes vai burkānus, un tas arī viss. Citādāk tas ir mūsdienās. Neskaitot bagātīgo toksīnu devu, kas jau pievienota kāpostiem audzēšanas laikā, sagatavošanas procesā tiek pievienota etiķskābe E-260, citronskābe E-330, kālija sorbāts E-202, sāls, cukurs utt. Šāds produkts tiek plaši izmantots visdažādākajos lielveikalos sagatavotajos salātos. Nelielos daudzumos šīs piedevas tiek uzskatītas par nekaitīgām. To mērķis ir apturēt baktēriju un fermentu darbību, lai uzglabāšanas laikā produkts nemainītu garšas īpašības. Etiķskābi saturošo (marinēto) produktu cienītājiem gan gribētu atgādināt, ka etiķis nav draugos ar asinīm. Etiķskābes iekļūšana eritrocītos palielina tur esošo osmotisko spiedienu, kam seko šķidruma ieplūšana eritrocītu iekšienē. Tā rezultātā notiek piebriešana un ārējā apvalka pārplīšana. Eritrocītos esošais hemoglobīns nokļūst asins plazmā un tālāk nierēs, kur tas mehāniski bloķē nefrona kanāliņus.

Man iespiedās atmiņā kāda radio intervija ar Latvijā plaši pazīstama saldumu zīmola darbinieku. Uz jautājumu: ‘’Kāpēc konfekšu ražošanā nevarētu izmantot vietējo sviestu?’’, tika paskaidrots, ka tehnoloģiski tā nav nekāda problēma, taču derīguma termiņš būtu tikai viens mēnesis, tāpēc tiek izmantoti augu tauki. Rezultātā derīguma termiņu var pagarināt līdz vienam gadam. Visticamāk, ka zem šī it kā nevainīgā nosaukumu ‘’augu tauki’’ slēpjas palmu eļļa, kas ir lētāka par sviestu. Ražotājam dubults ekonomiskais ieguvums.

Cinisma kalngals

Vieni no kaitīgākajiem produktiem saldie biezpiena sieriņi tiek nosaukti mīļos vārdos ‘’Mazulis’’ vai ‘’Kārums’’, kuri pozicionēti it kā bērniem. Visgrūtāk pārstrādājamā olbaltumviela kazeīns kopā ar cukuru – tā ir pūšana un rūgšana, kas garantē iekaisuma procesus, regulāras respiratorās saslimšanas un daudzas citas populāras problēmas. Loģiskāk un godīgāk būtu uz šādiem ‘’produktiem’’ likt tādus pašus uzrakstus kā uz cigarešu paciņām.

Kaķi vairs neēd peles

Tas ir mans novērojums, ka esam nonākuši līdz tam, ka kaķi, kurus baro ar lielveikalos nopērkamo kaķu barību, vairs neēd peles, to, ko tiem ir paredzējusi daba. Tā kā instinkts ir saglabājies, peles tiek noķertas un nokostas, bet atstātas. Taču, saožot kaķu barības attaisītās konservu bundžas aromātu, kaķis gatavs vai gaisā palēkties. Kaut ko tādu senāk pat iedomāties nevarēja. Naivi domāt, ka ar cilvēkiem ir citādāk. Taču jāatgādina, ka cilvēks no dzīvnieka atšķiras ar to, ka tam ir dots saprāts, un saprātīgs cilvēks nekad nedrīkst nolaisties līdz tam, kad kaut kas tam it kā liekas patīkams un garšīgs, tāpēc to ļoti grib, tādēļ savu vājumu un degradāciju cenšas attaisnot ar visdažādākajām aplamībām un muļķībām.

Kāpēc viss ir jāsabojā?

Lietojot nedzīvus produktus ikdienā, jāņem vērā, ka tur ir cits vitamīnu un fermentu daudzums. Tie jau ir citi produkti salīdzinājumā ar tiem, ko lietoja mūsu senči. Nedzīvi produkti apgrūtina to fermentu darbību, ko saražo mūsdienās jau tā pārslodzes režīmā strādājošais aizkuņģa dziedzeris. Rezultāts – toksīnu pārbagātība, minerālvielu un vitamīnu deficīts, bet zarnu traktā dominē patogēnā mikroflora, tāpēc pankreatīts, kā arī kupla slimību simptomu buķete nav nekāda nejaušība.

Kāpēc tā notiek?

Salīdzinājumā ar sīkajiem ražotājiem, lieltirgotājiem ir milzīgs kapitāls ar varenu reklāmas mašinēriju, kuru vada mārketinga speciālisti un psiholoģi, Protams, ir ieguldīta milzīga nauda tirdzniecības tīklu izveidē, kurai ir jādod peļņa. Klāt vēl pārdevēju algas un tirdzniecības objektu uzturēšanas izmaksas. Ja ņem vērā vēl veselībai draudzīgās pārtikas mazos piegādes apjomus un īso realizācijas termiņu, kā arī augļiem un dārzeņiem ne vienmēr ideālo izskatu, prioritāti gūst veikala finanšu veselība, bet ne pircēja veselība. Un, ja vēl piesummē farmācijas kompāniju intereses (pasaulē tās apgroza vēl lielāku naudu par naftas industriju un lobēšana notiek visaugstākajā līmenī). Kas tad sanāk? Veltīgi ir gaidīt izmaiņas.

Teorētiski jau tas ir iespējams ar tirgus ekonomikas svirām piespiest ražotājus un tirgotājus mainīties, kad pircējs šādu produkciju vienkārši nepērk, bet priekš tam valstiskā līmenī ir jāveic ļoti milzīgs darbs patērētāju izglītošanā. Pagaidām atliek vien rūpēties katram pašam par sevi un nelolot cerības uz valsti.

Kad cilvēkam zūd veselība, viss pārējais kļūst mazvērtīgs. Cik labi būt veseliem, parasti cilvēki apjēdz, kad jau ir sākušās problēmas ar veselību. Vai bieži mēs dzenoties pēc naudas, iedomājamies, kāda gan jēga ekskluzīviem kustāmiem un nekustāmiem īpašumiem, ja nav veselības, jo slimības gultā cilvēks var atdot visu. Vai esam gatavi saprast, ka, investējot savā veselībā gan naudu, gan laiku, tas viss noteikti atmaksāsies ar uzviju.

Vai var kaut ko izmainīt?

Jā, var! Tā ir sabiedrības izglītošana. Vajadzīgi harizmātiski līderi, kuros tauta ieklausās, kuri uzdrošinās un spēj pateikt, kas ir kas, atsviežot malā farmācijas industrijas un pseidopārtikas ražotāju intereses. Skolās jāsāk ar pedagogu izglītošanu. Tas ir ļoti grūts uzdevums – iemācīt jau skolā cilvēkam neapmaldīties starp daudziem vilinājumiem, mūsdienu pārtikas veikalā vēl atrast to 1% procentu produktu, kurus lietojot ir cerības, ka ilgstoši var nodrošināt normālu organisma funkcionēšanu un daudz retāk būs jādodas uz aptieku vai poliklīniku. Diemžēl tāda ir šī drausmīgā proporcija 1 pret 99 procenti To nevar izmainīt tikai ar aizliegumiem. Tas ir sabiedrības pašreizējās veselības un domāšanas spogulis. Tāpēc vajadzīga tā saucamā ‘’mūža izglītošana’’. Jo nekas nestāv uz vietas. Nepārtraukti rodas ar vien jauni vilinājumi un krāpšanām veidi.

Lai kaut nedaudz šo proporciju izmainītu, mans ieteikums būtu - neatkarīgu pārtikas un veselības ekspertu nutriciologu saites norāde internetā uz anotāciju par šo produktu līdzās sastāvam un derīguma termiņam, ko norāda uz iepakojuma. Vadīšanās pēc E burtu daudzuma ir ļoti subjektīva, bet atšifrēšana un sevišķi to savstarpējā savienojamība prasa ļoti nopietnas priekšzināšanas. Tikai ar E – vielu norādīšanu, nevar objektīvi informēt patērētāju. Svarīgākais, lai šo galīgo spriedumu, jeb verdiktu par produktu, veiktu nevis ražotājs vai izplatītājs, bet neatkarīgi eksperti, līdzīgi kā tiesā tiesneši.

Anotāciju saturs diemžēl sanāktu, ne tāds, kā to stāsta reklāmās. Piemēram, kūkai, ko ražo kāds populārs lielražotājs, varētu pievienot šāda anotāciju: «’’Baudas’’ gūšanas līdzeklis. Acidezi organismā veidojošs ‘’pārtikas’’ produkts, kas veicina saslimšanu ar aptuveni 150 slimībām. Lietojot to, šūnas nesaņem vajadzīgās vielas dzīvības procesu nodrošināšanai (ar konservantiem viss ir nogalināts). Pievienotie spēcīgie konservanti, garšas uzlabotāji, krāsvielas, aromatizatori un cukura aizvietotāji apgrūtina nieru darbību un veicina organisma piesārņošanu ar kaitīgām vielām, kā arī vājina imūnsistēmu. Satur hidrolizēto palmu eļļu (pasliktina asins kvalitāti, jo veidojas nešķīstoši tauku plankumi). Sastāvā ietvertais sojas lecitīns un zemesrieksti – ir GMO produkti, kas var neatgriezeniski ietekmēt reproduktīvo sistēmu un ne tikai. Šo ‘’produktu’’ nedrīkst ietvert ikdienas uzturā, sevišķi bērniem. Regulāra šādu produktu lietošana izraisa dzīvības procesam svarīgu mikroelementu deficītu, kas garantēti izraisa nopietnas veselības problēmas. Regulāri lietojot šādus produktus, papildus jāveic organisma attīrīšanās programmas.»

Vēl daži piemēri. Krabju nūjiņas. Anotācijā būtu jāraksta – ‘’Zivju pārstrādes atkritumi ar pievienotiem ķīmiski sintezētiem garšas un smaržas imitatoriem, kas atgādina krabju nūjiņas.’’

Uz baltmaizes un bulciņām anotācijā būtu jāraksta – ‘’Satur lipekli (lektīnus), kas sekmē organismā iekaisuma procesus. Produktam ir augsts glikēmiskais indekss, kas strauji paaugstina cukura līmeni asinīs, izmantots termofilais raugs, kas ļoti negatīvi iespaido zarnu mikrofloras sastāvu un vājina imunitāti. Graudu audzēšanā izmantoti glifosātu saturoši herbecīdi, kas bojā šūnu molekulas DNS un negatīvi iedarbojas uz hormonālo sistēmu.’’

Par desām šāda anotācija sanāktu pārāk gara. Var tikai apbrīnot ražotāju izdomu, kā viņi panāk, ka tie visi komponenti turas kopā un neizjūk.

Šie mani nosauktie piemēri neattiecas uz kādu konkrētu ražojumu un nav arī fantāzija. Tā ir skumja realitāte, produkti, uz kuriem būtu jāliek šādas līdzīgas anotācijas, dominē gandrīz katra veikala preču sortimentā.

Vēl skumjākā ir realitāte, ir tā ka ‘’pārtikas’’ veikalu un ēdināšanas iestāžu piedāvājuma sortiments ir precīzs sabiedrības domāšanas un veselības spogulis. Tirgotāji piedāvā to, ko pērk, bet pircēji pērk to, ko piedāvā, jo nav izvēles. Un kontrolējošās iestādes vien nodrošina tikai to, ka, ja to visu ēdīsi un dzersi, tuvākajās dienās nopietnas sekas vēl nebūs pamanāmas

Vai var iztikt bez lielveikaliem?

Mūsdienu cilvēki ar lielveikaliem ir saraduši tik tālu, ka šāds jautājums daudziem pat prātā nevar ienākt. Lielveikals, blakus aptieka, par visu padomāts, ērti, vai ne. Taču paskatīsimies uz to citā rakursā – veikalā piedāvāto pārtikas produktu bioloģiskā vērtība 10 baļļu skalā pamatojoties uz to, kāds labums tiek organismam no bioķīmijas skatupunkta, kādu ietekmi tas atstāj uz organismu kopumā. Pēc aptuvenām aplēsēm, ap 90% produktiem bioloģiskā vērtība ir nulle vai tuvu nullei. Tas nozīmē, ka šie produkti perspektīvā neizbēgami izraisa veselības problēmas. Ja tā, tad šādu produktus nedrīkst pirkt. Un, ja pircējs to sāk saprast un nepērk, sanāk, ka tik lieli veikali nemaz nav vajadzīgi.

Pārtikas veikalus, ja tos tā var nosaukt, drīzāk vajadzētu saukt kaut kā citādāk. Tajos veselībai draudzīgu produktu tikpat kā nav. Pat augļi, kas tiek uzskatīti par veselīgu pārtiku, zinot, kā tos audzē, šis ilūzijas pagaist. Piemēram, lai iegūtu banānu ražu, uz vienu hektāru tiek patērēti 32 kg pesticīdu, attiecīgi ananāsu ražai – 20 kg, bet zemeņu ražai tiek izlietots pat 300 kg pesticīdu. Taču Latvijā var izaudzēt zemenes arī bez neviena kg pesticīdu un es to esmu redzējis ar savām acīm, kā tas notiek. Vienīgā problēma, ka svaigu ogu nav dažus mēnešus gadā.

Lielveikaliem esot ekonomiski neizdevīgi sīkajiem pārtikas ražotājiem piedāvāt plauktus, bet varbūt pircējiem, tālredzīgi skatoties, ir ekonomiski neizdevīgi doties uz šādiem veikaliem.

Visiem ir izdevīgi neko nemainīt

Visbiežāk pirktajā produktā maizē, tās sastāvā esošajā glutēnā (lipeklī) ir gliadīns (lasiet sadaļā ‘’Uzturs’’), kas ir galvenais sirds asinsvadu slimību izraisītājs. Šīs slimības ir biežākais nāves cēlonis Latvijā. Visu cieņu Maxima traģēdijas upuriem un to tuviniekiem, kurus nomocījuši gadiem ieilgušie tiesas procesi, taču atļaušos būt cinisks un teikšu, ka tādu pašu cilvēku skaitu (vairāk nekā 50) Latvijā katru dienu apbērējam, pateicoties tam, ko tirgo šajā un pārējos lielveikalos. Tiesas procesi, protams, nenotiek, jo sistēmā, kurā apgrozās astronomiskas naudas summas, tiktu iedragātas daudzu dalībnieku finansiālās intereses. Sākot ar konvencionālajiem graudaudzētājiem, gaļas un piena ražotājiem, līdz pat globālajiem pārtikas ražotājiem un izplatītājiem, ieskaitot arī farmācijas industriju. Lai neko nemainītu un nezaudētu ienesīgo biznesu, tiek ietekmēti politiķi, izmantoti pseidozinātnieku pakalpojumi un attiecīgi piekoriģēta masu informācijas telpa.

Kāda ir alternatīva?

Tiešā pirkšana no ražotāja. Šādu sistēmu iestrādes jau pastāv, un ir dažādi piedāvājumi, atliek tikai tos tālāk attīstīt. Sevišķi tas būtu aktuāli tiem cilvēkiem, kas nolēmuši lūkoties adekvāta uztura virzienā, kuri grib atteikties no ķimizētās pārtikas. Daudzus dārzeņus, augļus arī biškopības produktus var taču iegādāties uzreiz lielākā daudzumā ilgākam laikam. Ir dažādi veidi, kā var ilgstoši produktus saglabāt, gandrīz nezaudējot to vērtību, piemēram, šoka sasaldēšana vai dehidrēšana, jeb sublimācija (žāvēšana vakūmā). Patērētāji mājās var veidot rezerves un neiet katru dienu uz veikaliem. Tas pavērtu plašas iespējas sīkražotājiem, kurus ignorē lielveikalu ķēdes. Tādā veidā apejot lielveikalus, pa tiešo produkciju piegādājot patērētājam bez starpniekiem. Ar iztrūkstošo sortimentu tiktu galā mazie veikali. Patērētājam ar ražotāju veidotos savstarpējā uzticība un atbildība.

Ja cilvēks pāriet uz adekvātu uzturu, tam mainās domāšana, viņam vienkārši nevajag tos daudzos ‘’labumus’’, ko plaša sortimentā piedāvā lielveikali. Pietiek ar augļiem, ogām, dārzeņiem, graudiem diedzēšanai, biškopības produktiem un dažiem citiem produktiem. Arī aptiekas daudz retāk jāapmeklē.

biteend

Tiešsaitē pašlaik...