30modpropoliss

Ar ko ziedputekšņi atšķiras no bišu maizes?
Bišu maize ir tie paši ziedputekšņi, tikai konservētā veidā. Konservēšanu veic bites, ziedputekšņus apstrādājot ar saviem fermentiem un sablīvējot šūnās. Fermentu iedarbības rezultātā tiek iedragāts putekšņu ārējais apvalks, paverot cilvēka organismam iespēju tos izmanto daudz efektīvāk. Fermentizācijas rezultātā parādās vitamīni D, E un K, kuru nav ziedputekšņos. Ja bišu maize tiek pareizi apstrādāta un safasēta, faktiski nav problēmu ar uzglabāšanu. Turpretī ziedputekšņus vēlams lietot svaigā veidā vai sasaldētus, jo žāvējot, strauji zūd to vērtība. Tie ir ļoti jūtīgi pret mitrumu. Nepietiekami izžāvējot un neuzglabājot vēsā vietā, ziedputekšņi uzreiz sāk pelēt un kļūst lietošanai nederīgi.

 

Kam būtu jāpievērš uzmanība, iegādājoties bišu maizi?
Nav dzirdēts, ka kāds viltotu bišu maizi. Tomēr granulas nedrīkst būt pārāk cietas (pāržāvētas) vai arī mīkstas un lipīgas (neapžāvētas). Pāržāvējot samazinās vērtība, bet, pietiekoši neapžāvējot, pastāv risks, ka uzglabājot siltā un mitrā vietā, produkts var sākt pelēt, ko nedrīkst pieļaut. Pareizi apžāvēta bišu maize ir tikpat viegli sakožama kā, piemēram, šokolāde. Granulām jābūt pilnīgi attīrītām no apvalka bez piemaisījumiem (vaska paliekām). Ilgstoši uzglabāt, protams,  ieteicams ledusskapī, kā tas ir ar visiem bioloģiski aktīvajiem produktiem.

 

Telpās ir ielidojušas bites un lapsenes. Kā dabūt tās ārā?
Atstāt vaļēju telpā tikai vienu logu, pārējos aizklāt ar necaurspīdīgu segu un izslēgt gaismu. Ideālajā variantā izvēlēties logu, kurš taisās vaļā uz ārpusi. Bites un lapsenes, tiecoties uz gaismu, uzreiz salidos pie tā. Atliek tikai atvērt logu un izlaist tās ārā.

 

Kā izvairīties no bišu dzēlieniem?
Bites, kuras aplido ziedus un dara savu darbu, cilvēkam nekad neuzbrūk. Vismaz manā pieredzē tāda gadījuma nav bijis. Taču, ja cilvēks tuvojas stropam, bites nāk aizsargāt savu ligzdu. Sevišķi jāuzmanās pēc pirmā dzēliena, kad gaisā izdalās bišu indes smaka. Tas pārējām bitēm ir kā signāls doties uzbrukumā. Arī no blakus stropiem. Ja nu gadās, ka iekož, pēc iespējas ātrāk būtu jāizvelk dzelonis, lai mazāk bišu indes iekļūtu dzēliena vietā un lai cilvēkiem, kuriem nav izstrādājusies imunitāte pret to, veidotos mazāks uzpampums. Bišu dzēlienus izmanto apiterapijā, ārstējot dažādas slimības. Ir novērots, ka biškopji, kam dzēlieni ir ikdiena, ar vairākām slimībām neslimo vispār. No savas pieredzes varu teikt, ka tā pasmagāk ap sirdi kļūst pēc 100 dzēlieniem vienā dienā. Letāla deva nealerģiskam cilvēkam ir 1400 dzēlieni. Labāk pie bitēm strādāt gaišā kokvilnas apģērbā. Visvairāk tām nepatīk tumšs vilnas apģērbs un sviedru smaka.
 

 

Kā bites dzeļ?
Bitēm jau nav zobu. Tām ir dzelonis, kurš atrodas ķermeņa pakaļgalā un atgādina asti. Tas ir ļoti ass un veido ap 10 atskabargas, līdzīgi kā makšķernieku āķim. Tāpēc, iedurot ādā, bite dzeloni vairs nevar izvilkt. Tas notrūkst, un vēlāk šī bite iet bojā. Inde veidojas, saplūstot divām frakcijām, kas atrodas pūslīšos uz dzeloņa un kuras katra atsevišķi nav indīgas.

 

 

Vai veikalos ir nopērkama Jūsu ražotā biškopības produkcija?
Diemžēl jāsaka, ka nē. Es nespēju saražot tādus daudzumus un par tādu cenu, kā pieprasa lielveikali. Var jau atdot pārpircējiem, bet es negribu pakļaut riskam savu logo, jo strādāju visaugstākajā produkcijas kvalitātes segmentā. Es nevēlos, lai mans medus tiktu izmantots diastāzes skaitļa (galvenais dabiskuma rādītājs) paaugstināšanai, piejaucot to medum ar apšaubāmu izcelsmi.

 

Kāpēc medu nav skārusi inflācija?
Pastiprinoties globalizācijas ietekmei ekonomikā, konkurence kļūst arvien globālāka. Ja, piemēram, kartupeļu un kāpostu audzētājiem jākonkurē ar tuvākajām kaimiņvalstīm, tad biškopjiem ģeogrāfija ir krietni plašāka – Ukraina,  Argentīna un Ķīna. Biškopji ir līdzīgā situācijā ar elektronikas, rotaļlietu un trikotāžas ražotājiem Latvijā, jo medu var ilgstoši uzglabāt, tātad arī transportēt. Pastāv iespēja, ka tuvākajos gados šī situācija var mainīties, jo daudzviet pasaulē masveidīgi izkrīt bites, sevišķi industriāli attīstītajās valstīs. Cēlonis – pakāpeniski pieaug augsnes piesārņotība ar insekticīdiem, pesticīdiem un fungicīdiem, kā arī arvien vairāk tiek izplatīti ģenētiski modificētie augi.

 

Kāpēc daļa cilvēku ļoti reti lieto medu vai vispār to nelieto?
Lietojot ikdienā produktus ar garšas pastiprinātājiem un uzlabotājiem, ar laiku veidojas garšas izjūtu notrulināšanās, pazūd sīkos garšas nianšu izjušanas spēja. Dabīgie produkti  bez šīm piedevām sāk likties pliekani un bezgaršīgi, turklāt biškopības produkcija nerada narkotisko efektu, kā tas notiek ar daudziem produktiem. Kaut arī apmēram divu nedēļu laikā cilvēkam garšas kārpiņas pakāpeniski pielāgojas, ir arī citi faktori. Lai pārietu tikai uz dabīgu produktu lietošanu, nepieciešams gribasspēks, jo ilgstoši lietojot neveselīgu uzturu un piekopjot neveselīgu dzīvesveidu, mainās arī domāšana un dzīves uztvere. Medicīniskā terminoloģijā izsakoties, mainās ķīmiskais fons organismā.

  

Kādas ir nākotnes perspektīvas biškopībā?
Apšaubāmas izcelsmes  nekvalitatīvs medus, ietērpts dažādās maskās, turpinās kropļot tirgu. Varētu būt lielāks rapša medus īpatsvars tirgū, jo ar Eiropas atbalstu palielinās šīs kultūras sējumi, kaut arī pret to iebilst zinātnieki. Iebildumi saistīti ar aprēķiniem, ka no energokultūru sējumiem ekosistēmai labuma maz, tāpēc iesaka šīs platības labāk apsēt ar mežiem. Manāmāks kļūs ekskluzīvais segments. Cilvēki, kas daudz ko dzīvē sasnieguši, arvien nopietnāk pievēršas veselībai, pieprasa visaugstākās kvalitātes produkciju un ir gatavi par to maksāt. Diemžēl ar lauksaimniecības subsīdijām atbalstītajai konvencionālajai lauksaimniecībai izplešoties gan Latvijā, gan aiz tās robežām, samazinās neizpostītu dabisku teritoriju daudzums, ietekmējot biškopju iespējas.

  

Kāpēc bišu maize globālā mērogā ir reti kur nopērkama?
Ierīces, ar ko dabūt ārā bišu maizes granulas no šūnām, pasaulē nekur sērijveidā neražo, vienīgi ja nu kāds kaut ko uzkonstruē individuāli. Tā ir aktuāla problēma daudziem biškopjiem.  Arī Latvijā. Turpretī dienvidos, no kurienes ienāk lētais medus, bitēm gandrīz nav jāveido bišu maizes uzkrājumi, lai pavasarī uzaudzētu jauno paaudzi, ienesums turpinās gandrīz visu gadu. Tāpēc bišu maize ir ziemeļvalstu prioritāte.

 

Vai pašreizējā situācijā ir ekonomiski izdevīgi nodarboties ar biškopību?
Strādājot visaugstākās kvalitātes segmentā, diemžēl jāsaka gandrīz nē, tāpēc ir jāveic ļoti nopietns darbs sabiedrības izglītošanā. Nepamest iesākto ļauj ticība, ka cilvēki sāks saprast, kas ir kas, arvien augstāk novērtēs veselīgās pārtikas nozīmi un ar tirgus ekonomikas svirām koriģēs pārtikas piedāvājumu.

                                                                              biteend

Tiešsaitē pašlaik...

Klātienē 37 viesi un nav reģistrētu lietotāju

30propoliss

                                      Propoliss

Bišu stropā ir ideāla vide, kur varētu vairoties patogēnā mikroflora (baktērijas, sēnītes, vīrusi). Tur ir siltums, barība, enerģija, mitrums un nav tiešas saules staru iedarbības. Taču daba ir atradusi ģeniālu risinājumu, izveidojot visdziednieciskāko un sterilāko produktu - propolisu. Bites ar to dezinficē savu mājokli un aizlīmē caurumus. Pateicoties propolisam, bites stropā spēj nodrošināt tādu sterilitāti, ka tur varētu uzglabāt pat ķirurģiskos instrumentus.

Dabā jaunie augu dzinumi un pumpuri, lai aizsargātos no patogēnās mikrofloras iedarbības, ir pārklāti ar aromātisku, plānu virskārtu ar antibakteriālām īpašībām, kas vizuāli līdzinās sveķiem. Tās sastāvā ir polifenoli, kam raksturīga stipra pretmikrobu iedarbība, kā arī bioflavonīdi, jeb antioksidanti, kuri samazina uzņēmību pret infekcijām. Ir arī kaitīgos kukaiņus atbaidošas vielas. Bites šo virskārtu ievāc, apstrādā ar saviem fermentiem, pievieno vasku un izmanto stropa dezinfekcijai un spraugu aiztaisīšanai. Dažādās sezonās ievāktais propoliss atšķiras pēc krāsas un smaržas. Piemēram, egļu un priežu jauno pumpuru smarža propolisā, kurš iegūts laikā, kad tie veidojas, ir tiešām sajūtama. Pēc izskata propoliss ir ļoti neviendabīgs, pārsvarā brūnganpelēkos toņos. Pie temperatūras +300C ir lipīgs un grūti atmazgājams, bet pie 00 C trausls un ciets.

Propolisa sastāvs: balzami un sveķi 55%, vasks 30%, ēteriskās eļļas 10% un ziedputekšņi  5% Tās ir vispārējās pamatsastāvdaļas, bet, ja skatās sīkāk, propolisa sastāvā ir ap 400 vielu. Tā kā patogēnā mikroflora, veidojot ģenētiskas mutācijas, nepārtraukti maina savu jutību pret mikrobicīdām vielām, augi, lai aizsargātos, arī ir spiesti piemēroties. Tas nozīmē, ka arī propoliss mainās līdzi, tāpēc ir efektīvākais līdzeklis pret patogēno mikrofloru.

Propolisu zināja jau senajā Ēģiptē un izmantoja mumificēšanai – faraonu iebalzamēšanai. Propolisam ir ļoti plašs pielietošanas spektrs, sevišķi ārstniecībā, jo salīdzinājumā ar antibiotikām, mikrobiem pret to neizstrādājas rezistence. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka augu dažādības dēļ tā sastāvs ir ļoti mainīgs, jo nav iespējams savākt divus pēc sastāva vienādus propolisa paraugus. Propoliss ir spēcīgs antioksidants ar reģenerējošu efektu. Apiterapijā to izmanto kā pretsāpju, antibakteriālu, pretvīrusu, pretsēnīšu un imūnmodulējošu līdzekli, jo neizraisa blakusparādības. Zinātnieki arī ir atklājuši ļoti spēcīgas pretvēža īpašības un turpina pētījumus par propolisa izmantošanu onkoloģijā.

Ap 30% no propolisa sastāva ir fenolu savienojumi, kam ir spēcīgas antioksidantu īpašības. Tas nozīmē, ka tam piemīt spēcīgas pretnovecošanas īpašības, reizē arī samazinās onkoloģiskās saslimšanas risks. Uzlabojas organisma spēja pretoties radiācijas iedarbībai. Ir izpētīts, ka, izmantojot propolisu, var veiksmīgi risināt neauglības problēmas sievietēm.

Tā kā propoliss ir visspēcīgākais dabiskais pretiekaisuma līdzeklis, to veiksmīgi izmanto endometriozes ārstēšanā.  Endometrioze ir izplatīta sieviešu slimība, kas saistās ar sāpēm vēdera lejasdaļā, sliktu pašsajūtu un neauglību. Tautas medicīnā šī slimība jau sen tiek veiksmīgi ārstēta ar propolisu. Tas tikai pareizi jāsagatavo, lai nezaudētu dziednieciskās īpašības.

Salīdzinājumā ar ķīmiski sintezētajiem medikamentiem, ko plaši izmanto medicīnā, propolisam nav blakusefektu. Tas neatstāj negatīvu ietekmi uz nierēm, aknām un liesu. Citādāk tas ir ar antibiotikām. Pēc PVO (Pasaules Veselības Organizācija) datiem pasaulē antibiotiku izlietojums pēdējos 10 gados palielinājies par vairāk nekā 30%. Mirstība mikrobu rezistences dēļ palielinās.

Propolisu īsti nevar saukt par antibiotiku, jo tas iznīcina tikai patogēnās baktērijas, bet labās ne vien neaiztiek, bet veicina to augšanu, turklāt vienlaikus darbojas kā pretsēnīšu un pretvīrusu līdzeklis. Precīzāk būtu propolisu saukt par dabisku pretiekaisuma preparātu.

Propolisu visbiežāk sagatavo, to izšķīdinot spirtā vai eļļā, kā arī iestrādājot medū vai pat košļājamajā gumijā. Izšķīdinot to spirtā vai eļļā, tiek zaudēta vairāk nekā puse vērtības. Tāpēc ir izstrādātas tehnoloģijas, pēc kurām propolisu var sajaukt ūdenī, nesildot vairāk par +350C, tādējādi tiek saglabāta 99% propolisa vērtības.

 

Propoliss ūdenī
Propolisa sajaukumu ar ūdeni pagatavo, maksimāli sasmalcinot propolisu un, sajaucot to ar kvalitatīvu ūdeni, kuram izmainītas īpašības (cilvēka organismam labvēlīgākā virzienā). Tā kā neviens propolisā esošais komponents netiek noņemts, uzglabājot to, daļai komponentu ir tendence nogulsnēties. Tāpēc pirms lietošanas maisījums ir ļoti rūpīgi jāsakrata. Ūdens kalpo kā transportlīdzeklis propolisa ērtai nogādāšanai kuņģa zarnu traktā, un svarīgākais ir, ka tas tiek vienmērīgi izkliedēts un spēj visur nokļūt, bet taukos šķīstošā frakcija izšķīst ar žults palīdzību. Salīdzinājumam, ja, piemēram, jūs norīsiet propolisa gabalu, kaut kur koncentrācija būs par lielu, bet citur tas vispār nenonāks.

5% propolisa šķīdums ūdenī paredzēts ikdienas profilaktiskai lietošanai, gan ārējai, gan iekšējai. Ieteicams izmantot kā ikdienas antipararazitāro līdzekli pret sēnītēm, vīrusiem un patogēnām baktērijām. Lieto pa ēdamkarotei diennaktī starp ēdienreizēm.

Regulāri skalojot muti ar propolisu ūdenī, kā arī, protams, lietojot adekvātu uzturu, zobu bojāšanos, tas ir kariesu var novērst gandrīz simtprocentīgi.  

 

Propoliss medū
Pēc speciālas tehnoloģijas propoliss tiek sasmalcināts līdz miltu konsistencei un vienmērīgi iestrādāts medū. Šādā veidā sagatavots propoliss medū ideāli saglabā savas ārstnieciskās īpašības un tiek papildināts ar papildus enerģijas avotu. Salīdzinājumā ar propolisu ūdenī, šāds propolisa lietošanas veids ir daudz ērtāks, jo nav katru reizi rūpīgi jāsakrata.

Izmantojams pie visdažādākajiem iekaisuma procesiem, iederas dažādās attīrīšanās programmās, kā arī ikdienas profilaksei. Var lietot gan ārēji, gan iekšēji.

 

Kas kopīgs propolisam un vakcīnām?
Kopīgs ir laiks. Jāsaprot, ka ne propoliss, ne vakcīnas, ne arī medikamenti vīrusus neiznīcina. To dara imūnsistēma. Taču, lai to izdarītu, imūnsistēmai jāsagatavo attiecīgās antivielas, bet šim procesam ir nepieciešams laiks, kas dažreiz mērāms pat vairākās dienās un ir atkarīgs no imūnsistēmai pieejamajiem resursiem (enerģija, barības vielas, noslogotība uc.). Ja cilvēks savlaicīgi ir vakcinējies pret attiecīgo vīrusu, tas nozīmē, ka organismā jau ir antivielu rezerve, kas uzreiz uzsāk cīņu un vīrusiem neļauj strauji savairoties. Tādā veidā slimība norit vieglā formā vai, vispār nemanot. Vakcīnu mīnuss ir tas, ka tās darbojas tikai pret konkrētu vīrusu, turklāt jāņem vērā, ka nepārtraukti notiek vīrusu mutācijas process, veidojas jauni, atšķirīgi štammi, sevišķi tas attiecas uz mRNS tipa vīrusiem. Tā kā dabā apzināto vīrusu skaits mērāms tūkstošos, loģiski, ka pret tiem visiem vakcinēties nevar.

Propoliss darbojas citādāk, tas nesagatavo antivielas. Propoliss traucē vīrusu replikāciju, neļaujot tiem strauji savairoties. Pa to laiku imūnsistēmai ir iespēja sagatavot attiecīgās antivielas. Rezultātā slimība norit vieglākā formā vai pat bez simptomiem.

Arī ķiplokiem daļēji piemīt līdzīga īpašība kā propolisam, taču dodoties sabiedriskā vietā, kur visbiežāk parasti notiek inficēšanās ar vīrusiem, apkārtējiem cilvēkiem diez vai patiks specifiskā smaka. Toties propolisam ir patīkama smarža.